Jāņos tiek imitēti auglības rituāli un Ziemassvētkos atrādīti šādu izdarību augļi – jaundzimušo Kristu simbolizējošas lelles baznīcās un to kloni lielveikalos un TV ekrānos.
Gan vasaras, gan ziemas saulgriežu svinēšanai ir jābūt sevišķi spēcīgiem līdzekļiem paaudžu un kopienu saliedēšanai mūžīgi mūžos. Tagad arī valstis mēdz dot savu artavu svētkiem, lai pretī saņemtu ilgāku pastāvēšanu sev. Latvijas valsts, lūk, dod brīvdienas visiem, izņemot tos, bez kuru darba nekādi svētki nevarētu pat sākties un izvērstos par lielām nelaimēm, ja aizsvinētos visi ugunsdzēsēji, policisti, mediķi, robežsargi un vēl citu profesiju veicēji. Katrā ziņā uzsverams tas, cik lielā mērā Latvijas valsts pakārto Jāņu svinēšanai informatīvo telpu. Tiktāl viss būtu jauki, bet pēdējos desmit gados ir bijis tikai tā un ne savādāk, ka vasaras un ziemas saulgrieži kļūst par atskaites punktiem latviešu tautas izmiršanas mērīšanai. Jāņiem piedēvētā auglības veicināšana intervālā starp lauksaimniecību un jaunām idejām pazūd bez cilvēku auglības, ko bezpersoniskāk var izteikt ar tādiem vārdiem kā ataudze vai skaita atražošana. Savukārt Ziemassvētki padara nomināli kristiešiem pielīdzināto Latvijas pavalstnieku Dievu un Kungu Kristu par silītē gulošu lelli, kas prasa atrādīšanos reizi gadā, jo par to cilvēkiem došot vietas debesu valstībā. Arī tādā veidā Kristus piedzimšanas apliecinājumi ar jaundzimuša bērna tēla stilizācijām kristīgās baznīcas rituālu un gada laikā uzkrājušos preču izpārdošanas kampaņu vajadzībām saduras ar faktu, ka nekādu jaundzimušo Latvijā vairs nav. Tas jāsaprot kā Latvijas iedzīvotāju tagadējā kopuma un šobrīd dzīvojošo dzimtu izzušanu pāris paaudžu nomaiņas laikā. Apmēram nedēļa pagājusi kopš statistiķu datiem, kas apliecina šo fundamentālo tendenci ar jaundzimušo skaita samazināšanos arī 2026. gada pirmajos četros mēnešos:
Latvija nebūt nav unikāla ar vasaras saulgriežu svinēšanu un šo svinību saukšanu vārdos, kuros atšķirības šo vārdu izrunā un rakstībā tomēr grozās ap to pašu, ko latvieši izsaka ar Jāņiem. Taču mums gribas tā domāt un ar šādām domām pietiek, lai tā arī būtu, ka Latvijā cilvēku vēlēšanās un tai pieskaņotais valstiskais un komerciālais atbalsts Jāņu svinēšanai ir lielāks nekā citās valstīs. Nepieļausim vērtējumu, ka grozīšanās ap ugunskuriem būtu atpalicībās pazīme! Daudz glaimojošāks mums ir skaidrojums, ka tieši latvieši ar saviem Jāņiem ir nodrošinājuši Eiropas un pasaules modernizāciju un pelnījuši par šādu ieguldījumu dividendes, kas izmaksājamas tieši Jāņos.
To grūti izskaidrot, bet nevar noliegt, ka ne tikai Rīgas vācieši, bet arī vietējas izcelsmes cilvēki padarīja Rīgu par tik pamanāmu, ka vācietis Johans Gotfrīds Herders (1744-1803) atbrauca uz Rīgu, nevis uz kādu citu vietu, un palika Rīgā no 1764. gada rudens līdz 1769. gada pavasarim. Kā atklājās vēlāk, galvenais notikums risinājies tagad Rīgā, bet toreiz Pierīgā pie Juglas ezera, kur J. G. Herderam bijusi iespēja piedalīties 1765. gada Jāņu svinēšanā. Šo savu pieredzi viņš aprakstījis tik iespaidīgi, ka vairākas vācu un ne tikai vācu literātu paaudzes pēc viņa parauga turpināja jūsmošanu par tautas gara spēku. Daudzos gadījumos viņi pieklājības pēc piesauca tautu vispār, bet domāja un uzrunāja katrs savu tautu. Pēc simt gadiem daži gandrīz pārvācoti latvieši Herdera tēlos atpazina nevienu citu kā tieši savus tēvutēvus un nolēma pārtapt atpakaļ par īstiem latviešiem, lai drīkstētu svinēt Jāņus pēc visiem Herdera priekšrakstiem. No tiem tik tiešām radās latviešu tagadējie Jāņi, bet no jaunlatviešiem radās tagadējie latvieši.
Simts gadi ir vērtība pati par sevi, bet ne tikai šo gadu dēļ apmēram vienā laikā Herderu lasīja nākamie jaunlatvieši un pārlasīja vecie baltieši, t.i., Baltijas vācieši. Šīs pārlasīšanas rezultāts bija 1868. gadā par godu J. G. Herdera dzīves Rīgas posma simtgadei izdots dokumentu un liecību krājums. Paldies par vēstures liecību publicēšanu pirms tam, kad šīs liecības būtu izgaisušas bez pēdām pāri Baltijai gājušajos pasaules karos, taču Herdera uzrašanās Rīgā īsto jēgu atklāja tieši šie kari. Pietika ar pirmo karu, kura rezultātā radās Latvijas valsts un nojausma, ka Herdera uzrašanās Rīgā bijusi Rīgas vācu kopienas gala sākums. Samērā tuvu šai atklāsmei bija ticis Tukumā dzimušais vācu filozofs Kurts Štafenhāgens (1884-1951), kurš pēc Pirmā pasaules kara gan vēl uzskatīja, ka reālās situācijas apzināšanās palīdzēs Baltijas vāciešiem šajā situācijā kaut kā izgrozīties. Piemēram, nodibināt Rīgā Herdera institūtu, kura atklāšanas pasākumā 1922. gada 4. septembrī K. Štafenhāgens teica runu.
Vāciešu un tālāk arī Latvijas valsts pieņemtā pozīcija ir tāda, ka “herderiskais Herderā ir izaudzis Rīgā”. No intelektuāļu sarunām uz acīm redzamo realitāti šo tēzi pārcēla vēlāk atnākusi vara - Padomju Savienības Latvijas pašpārvalde, kuras 1959. gadā Rīgas centrā uzliktais piemineklis J. G. Herderam iederas arī tagadējos laikos.
Uz paša formulēto jautājumu “Kā Rīga to panāca?” (kā izaudzināja Herderā herderisko) K. Štafenhāgens deva atbildi, ka tas noticis ne pašā Rīgā, bet “desmit kilometrus no pilsētas vārtiem esošajās kāpās un pļavās pie Juglas ezera”, kur “dārzu un parku ielokā aiz ūdensmalā uzceltiem paviljoniem toreiz izvietojās lauku īpašumi un muižiņas - rātes un ģildes kungu vasaras apmešanās vietas”. Tieši tur un tieši Jāņos viņš pieredzējis, kā “šajā naktī sastopamās sievietes un meitenes vāca savas brīnumzālītes, sanāca viesi - Jāņa bērni, kurus uzņēma saimniece - Jāņa māte, dalot ozolzaru vaiņagus, skanēja gan nopietnas, gan draiskas dziesmas, kuras iesāka priekšdziedātājas un atbalsoja koris ar garizlocīto refrēnu “līgo”, notika uzcienāšana un dejotāji mūzikas taktī kustējās lokā ap kārtīm, uz kurām liesmojošās darvas mucas meta gaismu, - pēc paša Herdera vēlāk sniegta izskaidrojuma, tieši šis vidzemnieciskais piedzīvojums bijis par pamatu viņa “entuziasma ģenēzei” attiecībā uz pirmradošo pirmpamatu tautas dziesmās, kuras “dod izdevību iepazīt joprojām dzīvo tautu senos, mežonīgos dziedājumus, ritmus un dejas”. Herders taču zemu vērtēja “mācīšanos no grāmatām”. Viņš, kurš “mēģināja izprast tautu” pēc tās valodas, šeit pirmoreiz nonāca sveša tautiskuma atmosfērā, kuru viņam nenācās studēt kā literatūru un ceļojumu aprakstus, bet kura atklājās viņam kā paražu, valodas, dziedājumu un jutekliski tveramo ritmu vienība to visu radījušās dabas mātes klēpī”. “Tādējādi Herders ir guvis pilnīgi jaunu jēdzienu par tautu. Tā nebūt nav ne dabas apstākļu noteikts produkts, ne piedeva valsts tiesību noteiktam regulējumam monarhijā, republikā vai ordā. Tauta nav ne ģeogrāfijas, ne valsts tiesību jēdziens. Tautas kopību nenosaka tas, kas atnests no ārpuses, bet gan tās gars, kurš realizējis pats sevi savā “ģenēzē” (tas bija Herdera iemīļotais vārds) kā savu stilu paradumos, tiesībās, mākslā, valodā un galu galā savā liktenī, kurš ir dzenošais un virzienu nosakošais pamats “tautas savdabībai, tās valodai un tās iekoptajiem laukiem, tās rosībai un tās aizspriedumiem, tās kaislībām un tās vērtējumiem, tās mūzikai un tās dvēselei.””
Paldies K. Štafenhāgenam un viņa priekštečiem, kas bija sarūpējuši materiālu, uz kā pamata akcentēt latviešu Jāņu izšķirošo ietekmi tam, lai rastos mācība par tautu tiesībām salauzt jebko, kas neatbilst tautas garam. Pirmais pasaules karš deva iespēju salauzt vairākas metropoles, kas bija izsitušās līdz līdzdalībai visas pasaules sadalīšanā. To vietā radās daudzas tādas nacionālās valstis kā Latvija, bet pēc tam nacionālo valstu ideja uzveica arī tās koloniālās impērijas, kas skaitījās uzvarētājas pasaules karos.
Palūkojoties uz Herderu ar kaulaināku aci, viņa jaunrade izrādās tikai variācija Bībeles sižetam par zemi, “kur piens un medus tek” (5. Moz. 27;3). Dievs esot uzrunājis ebreju vadoni Mozu un apsolījis šādu zemi viņa tautai, taču tāda zeme nestāvēja tukša. Tāpēc Bībelē Mozus grāmatām sekojošā Jozuas grāmata ir šīs zemes iedzīvotāju nogalināšanas reģistrs: sākot ar Jēriku, “viņi galīgi iznīcināja it visu, kas vien bija pilsētā: vīrus un sievas, bērnus un sirmgalvjus, no vērša līdz sīklopam un ēzelim; viss tika nogalināts ar zobena asmeni” (6;21); “viss Israēls griezās atpakaļ uz Aju, lai nogalinātu tās iedzīvotājus bez žēlastības ar zobena asmeni” (8;24); “Jozua ieņēma arī Makēdu un neatstāja dzīvu nevienu” (10;28).
Tādā veidā notiek cīņa par Herdera terminoloģijā "skaistiem apgabaliem", kur Bībemss terminoiloģijā "piens un medus tek". Arī tā var sacīt, ka uzvar tie, kuru pusē ir Dievs, taču Dievs neiejaucas karos un kaujās kuru katru brīdi. Dievs aprobežojās ar to, ka caur Mozu bija noteicis cilvēku seksuālās uzvedības normas: “Nedarāt pēc negantības ieražām, ko tie pirms jums ir darījuši” (3. Moz. 18;30) ar dzimumdzīvi krustu šķērsu starp tuviniekiem, starp viena dzimuma cilvēkiem un starp cilvēkiem un dzīvniekiem, kā tas attiecīgajā Mozus likumu grāmatā skrupulozi uzskaitīts.
Tātad uzvaras pamatā ir atbilstoša dzimumdzīve, nevis prasmes kalt zobenus kādreiz vai štancēt dronus tagad. Cilvēku vairošana ģimenē ar stingri reglamentētām seksuālajām attiecībām ir visa pamats tāpēc, ka tādējādi cilvēki iedzen sevi, kā Bībelē teikts, tuksnesī. Bībeles sižetā tuksnesis figurē vārda tiešā nozīmē, bet principā tā ir jebkāda vide, kas nenodrošina pietiekami daudz pārtikas. Iešana tuksnesī iespējama, arī paliekot uz vietas, bet izjaucot, kā tagad saka, ekoloģisko līdzsvaru starp cilvēku skaitu un vides resursiem. Šī līdzsvara atjaunošana iespējama, ja lietojam Bībeles terminus, vai nu ar nogalināšanu "bez žēlastības ar zobena asmeni”, vai ar atgriešanos pie "negantības ieražām".
Jāņi Bībeles piedāvātajā izvēlē ir "negantības ieraža". Tās uzturētā auglība jāsaprot kā līdzsvara uzturēšana, lai vairotos kura katra dzīva radība, nevis tikai cilvēki, kuru pārmērīgais skaits pārvērš jebkuru vidi tuksnesī. Pašreiz pasaule ir vēl tikai ceļā uz tāda līdzsvara atjaunošanu, kura sasniegšanai nepietiek ar "negantības ieražām" vienu dienu, t.i., vienu nakti gadā. Tāpēc Latvijā, tāpat kā visā civilizētajā pasaulē, no izņēmuma Jāņos u.tml. svētkos par ikdienu ir pārvērsta seksuālo partneru maiņa. Latvijas iedzīvotājiem šādus svētkus katrai dienai uzdāvināja Padomijas vadonis Leonīds Brežņevs (1906-1982) ar PSRS Augstākās padomes Prezidija 1965. gada 10. decembra dekrētu “Par dažām izmaiņām laulības šķiršanas lietu izskatīšanas kārtībā”. Tās iekustināja laulību šķiršanas lavīnu un "tikšana vaļā no ģimenēm pāris paaudžu nomaiņas gaitā novedusi līdz tikšanai vaļā no pēcnācējiem". Latvijas valsts un tās iedzīvotāji stingri seko pirms 60 gadiem uzņemtajam kursam. Par to valsts mums atlīdzinājusi ar Jāņu svētku brīvdienām.
