Ukrainā iebrukušās Krievijas armijas rindās kritušais Jānis Edgara dēls Lācis nonācis turpat, kur nonākuši vēl citi Jāņi, kur nonācis lietuviešu Jonas un igauņu Jānus, kur nonākuši no dažnedažādām tautām savāktie Jani, Joni, Johani, Johanseni, Joahimi, Janoši, Januši un šī uzskaitījuma galā arī Jana no Krievijas sen pakļautās (okupētās) Udmurtijas.
Šeit runa par konkrētiem cilvēkiem, kuru fiziskie ķermeņi tagad jau sajaukušies ar zemi, bet vārdi un portreti publicēti BBC krievu redakcijas un brīvprātīgo pētnieku izveidotā portālā "200.zona.media". Par Jāni Edgara dēlu Lāci un viņam līdzīgajiem zināmais bija iekļauts "Neatkarīgās" 5. maija publikācijā par to, kā "latviskuma atliekas Krievijā savāc un aizved uz nošaušanu".
Kad pienākušas Latvijā ik gadu notiekošās Jāņa vārda daudzināšanas dienas, tām vajadzētu nozīmēt kaut ko vairāk nekā tikai valsts piešķirtas brīvdienas, kad pagrozīties pie pašvaldību sakurtiem ugunskuriem un nolīgtajiem mūziķiem, pie reizes ēdot šašliku ar kolu. It kā vajadzētu arī padomāt par to, kāda tam visam jēga. Šajā reizē domas, kuru sākumpunkts ir gandrīz katram zināmie vārdi "Sit, Jānīti, vara bungas / Vārtu staba galiņā!". Latviešu valoda kā speciāli parūpējusies, lai tikai viens burts nošķirtu vara bungas no kara bungām, kas Jānim jāsit pie vārtiem starp dzīvību un nāvi.
Vārdu “Jānis” valodnieki izskaidro kā darinājumu no senindiešu “yati” ar izrunu “jāti” un nozīmi “iet, kustas, brauc, jāj”. “Jānīts jāja pa gadskārtu...” sākas ar maģisku formulu, kuras burvju spēku rada vienas cilmes vārdu atkārtošana. Lai gan mēs uzskatām sevi par teicamniekiem indoeiropiešu tradīciju kopšanā un mūsu Jāņa kumeliņš apseglots gandrīz tāpat kā indiešu kaujas zilonis, tas neatņem nevienai citai tautai tiesības izjāt pasaulē jeb izjāt pasauli. Lai taču arī krieviem tiek atbilstība starp “jāti” un “eхaть" ar nozīmi “braukt”.
Laika un telpas intervālā starp senajiem indiešiem un mūsdienu latviešiem liekami latīņi jeb Senā Roma, kur parūpējušies, lai tas, kas gājis no mutes mutē un no tautas uz tautu, tiktu arī kārtīgi pierakstīts un arī gramatiski apstrādāts. Tādā gadījumā mūsu Jānis ir latīņu dieva Jānusa vārds ģenitīvā. Saturiski Jānuss simbolizējis visa sākumu, tajā skaitā arī gada sākumu, ko apliecina no viņa vārda darinātais janvāra mēneša nosaukums. Sākuma un tajā pašā laikā arī beigu tēls ir jau minētie vārti, pie kuriem Jānis sit bungas. Kaut kas beidzas, bet kaut kas sākas no jauna, kamēr vien “Jānīts nāca pa gadskārtu / Savus bērnus apraudzīt”.
Lai par to tiek skaidrībā indiešu un ebreju gudrie, vai par mijiedarbību, vai par nejaušību jāatzīst tas, ka kaut cik pielīdzināmās skaņu kombinācijas indoeiropiešu tradīcijā izsaka kustību, bet ebreju tradīcijā - Dieva žēlastību. Pārejot uz latīņu rakstību, ar Dieva žēlastību apveltītu cilvēku sauc par Johanānu dažnedažādās variācijās, kā nu kurā tautā kopumā, bet jo īpaši starp šīs tautas rakstīto vai svarīgāko mutvārdos mantojamo tekstu uzturētājiem tas saklausīts un šķitis labāk. Vāciešiem, lūk, Johanness saīsināts līdz Johanam, bet starp krieviem un vēl citām slāvu tautām Johanāns caur Joanu vai Ioanu sarucis līdz Ivanam.
Tagadējā Latvijā rakstītajos un tādējādi vēsturiski apliecinātajos tekstos vispirms parādījušies vāciskie Johanness un Johans kā Bībeles tēlu vārdu latviskojumi sprediķos, kurus šejienes iedzīvotājiem rakstījis Kurzemes hercoga galma mācītājs Georgs Mancelis (1593-1654). Taču tad sprediķotājs pamanījis, ka viņa draudzē (šā vārda plašākā nozīmē, jo galma mācītājs rakstīja paraugsprediķus kā pamatu tiem sprediķiem, kurus konkrētajās draudzēs nolasīja zemāka ranga mācītāji) grib Johana vietā klausīties par Jāni, un padevies savas auditorijas prasībām. Pie šāda secinājuma pēc G. Menceļa sprediķu izpētes nonācis latviešu valodnieks Konstantīns Karulis (1915-1997). Protams, ka G. Mencelis grozījis savos sprediķos lietotos vārdus tā, lai sprediķi kļūtu bauriem vieglāk uztverami, bet šī atvieglojuma pamats Jāņa gadījumā nebija garāka vārda aizvietošana ar īsāku vārdu. K. Karulis un visi sevi cienošie latvieši turas pie tā, ka notikusi jauna vārda aizvietošana ar jau pazīstamu vārdu, kas līdz latviešu priekštečiem bija nonācis pirms Bībeles. Pēc tam Ernesta Glika (1654-1705) veiktajā “Jaunās derības” tulkojumā (1685) konsekventi lietots Jāņa vārds.
Divas varenās tradīcijas, kā cilvēki visas mums zināmās vēstures gaitā mēģinājuši iegūt pārcilvēciskas spējas ar mūsu burtu kombinācijas "jan" apzīmēto skaņu lietošanu, padara pašsaprotamu šīs burtu kombinācijas izplatību "200.zona.media" izveidotajā Ukrainā kritušo Krievijas karavīru sarakstā. Mirkli pirms Jāņiem šajā sarakstā bija nosaukti 227 680 cilvēki, no kuriem gandrīz visi pieteikti ar trijiem vārdiem, ja kāds no tiem nav burtiski sadedzis kara ugunīs. Trīs vārdi - vārds, uzvārds un tēva vārds - patiešām ir nepieciešamais minimums kaut cik drošai cilvēku identificēšanai. Pie tā turas krievi un citas tautas, bet latviešu mēģinājums izlīdzēties ar diviem vārdiem padara identifikāciju par ļoti grūtu vai par ļoti apšaubāmu. Ikdienā cilvēki neiedomājas par to, cik īstenībā biežas ir vārdu un uzvārdu sakritības, kuru dēļ tik un tā jāmeklē trešais atskaites punkts - cilvēka dzimšanas gads, vieta vai tēva vārds, lai tiktu skaidrībā par ļaudīm, kuri tieši tagad nav visu acu priekšā.
Starp 3 x 227 680 sarakstā sniegtajiem vārdiem burtu kombinācijai "jan" līdzīgas skaņas apzīmējušo krievu burtu kombinācijas parādās tūkstošiem reižu, un to pamatīgai izpētei būtu jānolīgst mākslīgais intelekts. Šajā reizē aplūkotas tikai tās "jan" variācijas, ar kurām sākas cilvēku vārdi, uzvārdi vai tēva vardi, bet arī šajā gadījumā lielākā daļa pieminēto cilvēku neiekļaujas stāstā par Jāņiem. Pirmais cilvēks, kas tiek uzrādīts kā atbilstošs kritērija “jan” analogam “яни” ar krievu alfabēta burtiem, ir Iļšats Rašitova dēls Janibajevs (Янибаев Ильшат Рашитович) no Baškorstānas, par kuru zināma dzimšana 1981. gadā, bet krišanas laiks zināms tikai tik aptuveni, ka nodzīvot viņš spējis 44 gadus. Atstājam mierā viņu un daudzus, daudzus viņam līdzīgos.
Latvijā ir zināms par to, ko uzskatīt par Jāņu vārda brāļiem Lietuvā un Igaunijā. Jā, šādi cilvēki ir pārstāvēti kritušo sarakstā.
Izcelsme no lietuviešiem varētu būt Jonam Glokam Alekseja dēlam (Глок Йонас Алексеевич) ar pieraksta vietu Krimā. Dzimis 2006. gada 22. augustā un kritis 2025. gada 22. jūnijā (Jāņos!) 18 gadu vecumā kā viens no jaunākajiem kara dalībniekiem. Diviem cilvēkiem papildu arguments par labu viņu izcelsmei no lietuviešiem ir pieraksta vieta Kaļiņingradas apgabalā. Tie ir Eduards Janausks Jono dēls (Янкаускас Эдуард Ионо), kurš kritis 2024. gada 18. oktobrī 40 gadu vecumā, un Aleksejs Šļažas Jono dēls (Шляжас Алексей Йоно), kurš kritis 2025. gada 12. martā 51 gada vecumā.
Igauņi gribot negribot papildinājuši Krievijas armiju ar otrpus Igaunijas -Krievijas robežai Pleskavas apgabalā palikušo Jānu Golubevu Urmasa dēlu (Яанус Голубев Урмасович), kurš kritis 2024. gada 16. oktobrī 31 gada vecumā.
Sakarā ar Latvijas un Igaunijas kopīgo vēstures posmu vāciešu izveidotajā Livonijā pieminēsim divus vācveidīgos Jāņus, kuru vārdus latviešu valodā grūti ielocīt savādāk nekā Jāņus: Jāni Etjuhinu Dmitrija dēlu (Евтюхин Иоанн Дмитриевич) no Samaras, kurš kritis 2023. gada 1. janvārī 24 gadu vecumā, un Jāni Zjazevu Petrova dēlu (Зязев Иоан Петрович) no Sverdlovskas apgabala (vēsturiski un gramatiski kuriozs nosaukums par godu vairs neesošai pilsētai Sverdlovskai), kurš kritis 2025. gada 14. martā 31 gada vecumā.
Pie vācu un vēl dziļāk pie ebreju saknēm palicis Johanness Magers Pētera dēls (Магер Иоганнес Петрович) no Novosibirskas apgabala, kurš kritis 2024. gada 28. martā 25 gadu vecumā. Vismaz vārdisks vāciskums raksturo Eduardu Evartu Johana dēlu (Эварт Эдуард Иоганович) arī no Novosibirskas, kurš kritis 2024. gada 22. jūnijā (atkal Jāņos!) 29 gadu vecumā.
Varbūt no pareizticīgo baznīcas vārdu krājuma pie vārda ticis Joakims Klopots Timofeja dēls (Клопот Иоаким Тимофеевич) no Orlas apgabala, kurš kritis 2024. gada 19. aprīlī 61 gada vecumā.
Ar poļu versiju par Jāni varētu būt saistīts Janošs Ļeonovs Janoša dēls (Леонов Янош Яношевич) no Jaroslavļas, kurš kritis 2022. gada 7. martā 31 gada vecumā. Janošs Fiļipovs Hermaņa dēls (Филиппов Янош Германович) kritis 2024. gada 13. oktobrī 45 gadu vecumā.
Kritušo sarakstā arī pieci Januši un trīs Johimi (Иохим).
Kritušo sarakstā tagad vairāki nepārprotami latviskas izcelsmes Jāņi, kas nav pieminēti 5. maija publikācijā. Novgorodas apgabalā mitinājies Jans vai Jānis Jāņa dēls Štafens (Штафен Ян Янович), kurš kritis 2025. gada 7. februāri 34 gadu vecumā. Ārpus kritušo saraksta par viņu atrodams ieraksts Krievijas tiesu spriedumu arhīvā, ka viņš turpat Novgorodā notiesāts ar sabiedrisko darbu par automašīnas vadīšanu reibumā.
Turpretī Jānis Tadirovs (Тадыров Янис Александрович) izpelnījies vietu uz Altaja Republikas elektroniskā goda dēļa par to, ka kritis Ukrainā šā gada 6. martā 42 gadu vecumā. Par viņu pastāstīts, ka iepriekš viņš paguvis karot arī Čečenijā un Sīrijā, bet nav norāžu uz viņa izcelsmi, kas palīdzētu saprast, kāpēc viņš Jānis.
Atradās ziņas par to, kāpēc Jāņa dēls ir Antons Bože (Боже Антон Янович) no Maksima Gorkija ciema Baškorstānā, kurš kritis 2024. gada 19. janvārī 41 gada vecumā. Šim ciemam pašam sava elektroniskā goda plāksne, kas rāda, ka no ciema ar 800 iedzīvotājiem (2010. gada dati, kad iedzīvotāju noteikti bija daudz vairāk nekā tagad) krituši 9 vīri. Starp tiem arī Jevgeņijs Vecis (vai Vēcis?) Nikolaja dēls (Вецис Евгений Николаевич). Vai tas neatgādina ko pazīstamu? Jā, tā arī ir, kā šķiet. Ciema iepriekšējais nosaukums bijis Arhlatvieši (Арх-Латыши), un tagad - tas arī vēl pēc 2010. gada ieraksta, kad Krievija vēl pat pirmo reizi nebija iebrukusi Ukrainā - darbojoties ar latviskiem vārdiem nosaukti bērnu folkloras ansambļi “Atbalss” un “Bitītes".
Cilvēku izcelsme ne no latviešiem, ne no kādas citas tautas nevar grozīt faktu, ka Krievijas armijas karavīriem nāve ir pelnīts sods par iebrukšanu citā valstī. Latviešu izcelsmes cilvēki par karošanu pēc Krievijas diktatora Putina pavēles pelnījuši skarbāku "fui" nekā daudzi citi, jo šādiem cilvēkiem ir bijušas iespējas atgriezties Latvijā. Itin ilgus gadus padomju laikā varēja nākt "pāri robežām paceltu galvu", kā palicis prātā no propagandas dzejolīša, bet pēc Latvijas un Krievijas robežas atjaunošanas Latvija palīdz tautiešiem tikt šai robežai pāri repatriācijas kārtībā, ar ko jāsaprot pavisam kas cits nekā tas, ko šis pats vārds nozīmēja kovidlaikā.
Latvija nevar garantēt repatriantiem drošību, kas reālajā situācijā nozīmētu drošību no Krievijas iebrukuma. Varētu pat domāt, ka Krievijā - it kā milzīgajā, it kā varenajā - valstī drošība lielāka nekā Latvijā. Karā kritušo latviskas izcelsmes cilvēku uzskaitīšana apgāž šādus pieņēmumus, taču tie ir fakti, kas atklājas tagad un ko neviens nevarēja paredzēt pirms Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Kārtējo reizi par drošāku orientieri cilvēkiem var kalpot morāle nekā reālpolitiska skaitļošana. Grūti izlikties par pilnvērtīgiem cilvēkiem tiem, kuri ielaidušies uz līdzdalību tagadējā krievfašisma izdarībās ar iebrukumu Ukrainā kā šo izdarību kulmināciju. Protams, 90% cilvēku var visai pārliecinoši taisnoties, ka viņi nav ielaidušies krievfašismā, jo nav ielaidušies nekur. Vienkārši dzīvojuši, lai būtu labāk, bet sanācis kā vienmēr sliktāk.
Jāņiem pakārtotā burtu kombināciju meklēšana Ukrainā kritušo sarakstā aizveda līdz Janai Košinai Andreja meitai (Кошина Яна Андреевна), kur nekādas saistības ar latviešiem nav. Toties ir kontrasts, ka viņa cēlusies no krievu (Moskovijas) sen okupētās Udmurtijas, no kurienes nevarēja atsprukt uz Latviju tā, kā tas bija iespējams no Maksima Gorkija ciema Baškorstānā. Spēles noteikumus viņa akceptējusi, dodoties okupēt Ukrainu, un par to jau 2023. gada 16. septembrī saņēmusi pelnītu sodu.
Taču tik ilgi, kamēr pastāv Krievijas valsts, šīs valsts propagandas intereses un kara noziedznieces raganiski miesiskais daiļums, ko viņa eksponējusi šeit redzamajā attēlā, liek pasludināt noziedznieci par varoni, kurai par godu pat vairāki dzejoļi sacerēti: "Ievainotos kaujās glābi tur, / Dienas, naktis trīs tu nepiekusi, / Droni kamikadzes ložņā visur kur, / Apkārt visa daba iznīkusi."
Tā taisnība, ka Krievijas iebrukuma dēļ Ukrainā gan cilvēki nogalināti, gan daba iznīkusi (природа вымерла, kā rakstīts oriģinālā). J. Košinas atbildību par līdzdalību šajos noziegumos nemazina ne viņas nāve, ne dzimums, ne 23 gadu vecums, ne jautājums, cik īstenībā brīvprātīga bija viņas oficiāli noteiktā un propagandas izbazūnētā brīvprātīgā došanās karot.
