Svētdien pulksten 11.01 tiks pārsniegta kārtējā skaudrā robežšķirtne: iebrukums Ukrainā ilgumā pārsniegs Pirmo pasaules karu, turklāt kara vešanas pamatprincipi abos gadījumos ir biedējoši līdzīgi. Jautājums paliek atklāts: vai arī šoreiz Krievija pēc neveiksmīga ārējā kara sabruks iekšēji?
Pirmais pasaules karš ilga 4 gadus, 3 mēnešus un 2 nedēļas, sākoties ar Austroungārijas uzbrukumu Serbijai 1914. gada 28. jūlijā un beidzoties ar pamieru 1918. gada naktī uz 11. novembri, kas stājās spēkā “vienpadsmitā mēneša vienpadsmitās dienas vienpadsmitajā stundā”. Karu uzsāka milzīgas impērijas, kas to zaudēja un pašas vai nu sabruka pilnībā, vai kļuva par demokrātijām, taču īpašu uzmanību pelna Krievijas cara valsts liktenis - un ne jau tikai tāpēc, ka latvju strēlnieki slīpēja savas kara prasmes krievu armijas sastāvā līdz Latvijas Republikas nodibināšanai, kamēr mūsu zemi visus šos kara gadus ne pirmo (un ne pēdējo) reizi bradāja vācu zābaki.
Lieta tāda, ka trīs gadus Krievija kopā ar frančiem, britiem, Beļģiju un citiem Antantes spēkiem karoja pret imperiālo Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Osmaņu impēriju, izturot visus pretinieku triecienus, taču ceturtajā gadā Krievija pamanījās karu pazaudēt un iekšēji sabruka. Situācija bija paradoksāla - kamēr Francija un Beļģija ar britu, vēlāk itāļu un (visbeidzot) amerikāņu palīdzību uzvarēja iebrucējus Rietumu frontes tranšejās, tikmēr Krievija, karojot Austrumu frontē pret tieši tiem pašiem ienaidniekiem tajā pašā periodā, pamanījās to pašu karu... zaudēt!
Kopš 1915. gada pirmo reizi ekonomisti rēķināja, kurām valstīm pirmajām beigsies cilvēki, pārtika, tērauds, ogles, jebkuri citi resursi - frontes līnijām esot tikpat nemainīgām kā pēdējos gadus Donbasā, manevrējoša karadarbība kustībā bija tāls sapnis. Jūtot, ka bezizeja kļūst arvien šaurāka, vācieši atrada iespēju graut ja ne Apvienoto Karalisti, tad vismaz Krieviju no iekšienes: ar kāda Šveices trimdā dzīvojoša igauņu nacionālista un ukraiņu ebreju revolucionāru palīdzību sameklējot kontaktus ar krievu marksistu emigrācijas aprindām, drīz vien imperiālā Berlīne nolīga Ļeņinu un tā biedrus, iesēdināja aizzīmogotā vagonā, izveda cauri Vācijai, iesēdināja kuģī uz neitrālo Zviedriju, lai boļševiki dotos uz Krieviju un to grautu no iekšienes - jo īpaši tāpēc, ka jau bija notikusi t.s.
Februāra revolūcija, kurā Nikolaja II pilnvaras tika ierobežotas, par premjeru bija kļuvis civilists Kerenskis, impērija cerēja demokratizēties. Berlīnes plāns nostrādāja: atgriezies Krievijā, Ļeņins sagrāba varu, cara ģimene zaudēja dzīvības, parlamenta aizmetnis tika izdzenāts vēl vienā - t.s. Oktobra revolūcijā, un komunistu valdība 1918. gada sākumā noslēdza separāto Brestļitovskas mieru, kurā (cita starpā) atdeva Baltijas un Ukrainas teritorijas imperiālajai Vācijai okupēšanai, it nemaz neprasot, ko par to domā konkrētie iedzīvotāji, kas gadiem ilgi bija cīnījušies pret šiem konkrētajiem okupantiem.
Atbrīvojot Austrumu frontē iestigušo karaspēku un materiālās rezerves, iegūstot pieeju Ukrainas pārtikas rezervēm un industriālajiem resursiem, ķeizara Vilhelma II uzkurinātie vācieši sarīkoja pašu briesmīgāko uzbrukumu Rietumu frontē.
Sabiedrotie to izturēja tikai tāpēc, ka vācieši gadu iepriekš pamanījās ievilkt karā amerikāņus, kuri 1918. gadā beidzot palīdzēja pielikt punktu Pirmajam pasaules karam - bez ASV kareivju palīdzības Francija un Beļģija diez vai spētu izturēt līdz galam, pat ar nemainīgo palīdzību no Britu Ekspedīcijas spēku puses.
Krievijas zaudējums Austrumu frontē noveda pie paradoksālās situācijas 1919. gadā, kad notika Versaļas konference formālai punkta pielikšanai karam. Vilhelms II bija aizbēdzis uz Nīderlandi, tāpēc t.s. Veimāras Republiku pārstāvēja jaunā demokrātiskā vara.
Dokumentu par kara formālo izbeigšanu, tā uzsācēju nosodīšanu, Polijas Republikas atjaunošanu uz Vācijas teritorijas rēķina, nodarīto zaudējumu kompensēšanu utt. parakstīja ne tikai briti, franči, serbi, itāļi, amerikāņi, Beļģijas pārstāvji un citi kara uzvarētāji, bet arī Japāna, Libērija, Hedžāza (mūsdienu Saūda Arābijas priekštece) un citas valstis, kas Pirmajā pasaules karā piedalījās mazāk intensīvi vai - izsakoties mūsdienu terminoloģijā - gluži vai “attālināti”.
Tomēr Krievija uz Versaļu aicināta vispār netika (pretstatā Libērijas afrikāņiem vai Vidējo Austrumu arābiem) - paradokss bija tāds, ka imperiālā Vācija zaudēja karu Rietumu frontē, taču uzvarēja Austrumu frontē, jo uz 11. novembri vācieši Austrumeiropā paturēja lielākas iekarotās teritorijas nekā jebkad savas militārās varas apogejā Rietumu frontē.
Krievi toties bija karu zaudējuši (gan cara vadībā, gan pēc tam Kerenska vadībā, bet jo īpaši Ļeņina vadībā), lai arī viņu ilggadējie sabiedrotie visos savos frontes sektoros bija uzvarējuši! Līdz ar to Krievija netika aicināta uz Versaļas miera sarunām, jo pamanījās pazaudēt karu tiem, kas paši izrādījās kara zaudētāji.
Šis ir viens no daudzajiem piemēriem statistikai: Krievijas imperiālā stabilitāte darbojas tikai līdz brīdim, kamēr Krievija, pieradusi uzbrukt un iznīcināt mazas, mierīgas kaimiņvalstis, neaizrijas ar apņēmīgākiem pretiniekiem un pēc neveiksmīga ārēja kara nesabrūk iekšēji.
Tā notika Livonijas kara (1558.-1583.) rezultātā, kur mēs 25 gadu garumā sistemātiski sakāvām Ivana IV Bargā karapūļus, un vienlaikus Krimas tatāri nodedzināja Maskavu, beigās iznīkstot visai Ruriku caru dzimtai un dinastijai. Zināmas neveiksmes saistāmas ar Napoleona karu periodu, bet vēl svarīgāka ir tālākā dinamika.
Gadsimtiem ejot, Krievijas vēsturē iezīmējusies cēloņsakarība: kad režīms zaudē varu, bieži vien tā līderis zaudē arī dzīvību. Kā zināms, zaudējums Krimas karā beidzās ar Nikolaja I nāvi 1855. gadā, mēģinājumi iekarot Mandžūriju un sakāve no japāņu rokas noveda pie 1905. gada revolūcijas.
Jau apskatījām, kā Pirmajā pasaules karā piedzīvotais Austrumu frontes sabrukums rezultējās cara patvaldības gāšanā un komunistu nākšanā pie varas, savukārt komunisms pats krita pēc PSRS sistemātiskās sakāves Afganistānā visu astoņdesmito gadu garumā. Nākamās desmitgades Jeļcina laiku liberālais periods pēc Krievijas armijas katastrofas Pirmajā Čečenijas karā beidzās ar Putina nākšanu pie varas - vai tagad varētu nobriest situācija, kurā Krievija zaudē karu, sabrūk iekšēji, bet tās līderis tiek saukts pie atbildības?
Atskatoties uz Pirmo pasaules karu, viena no rūgtākajām vēstures mācībām bijusi tāda, ka agresors principiāli ir jāsakauj līdz galam. Lakoniskā vienošanās par uguns pārtraukšanu 1918. gada 11. novembrī, ko no zaudētāju puses parakstīja vēlētas civilās amatpersonas, ļāva vācu ģenerāļiem Hindenburgam un Ludendofam radīt mītu par “politiķu nodevību un dūrienu mugurā varonīgajai vācu armijai”.
Patiesībā Antantes spēki sistemātiski un principiāli sakāva okupantus Francijā un Beļģijā. Taču neatrisinātie morāli psiholoģiskie mezgli Pirmajam pasaules karam noveda pie t.s. Zudušās paaudzes, rūgtuma vāciešu un austriešu vidū, kas ļāva nākt pie varas Hitleram un sarīkot Austrijas “anšlusu”, bet pēc tam arī holokaustu un Otro pasaules karu. Agresori tā arī neapzinājās savus asiņainos grēkus: viņu izpratnē problēma nebija tieksme uzbrukt kaimiņvalstīm - viņu acīs problēma bija nevis slepkavošana, bet tas, ka viņus tomēr beigās sakāva, turklāt pat īsti nesodīja!
Apzinoties šo kļūdu, Otrā pasaules kara uzvarētāji nevis vienkārši sakāva nacistisko Trešo reihu, fašistisko Itāliju un imperiālo Japānu, bet gan sakāva tās tik pamatīgi, ka zaudējumu piedzīvoja ne tikai armijas, bet arī ideoloģijas, kas šīs valstis iepriekš virzīja uz genocīdu un kara noziegumiem. Attiecīgā vēstures mācība tagad stāv prātā, domājot par Krievijas īstenoto militāro agresiju pret Ukrainu - no visas cilvēces attīstības perspektīvas būtu svarīgi, lai zaudējumu piedzīvo mūsdienu “rašisms” kā ideoloģija, tāpat kā savulaik zaudējumu piedzīvoja itāļu fašisms, hitleriešu nacisms, japāņu imperiālisms, sovjetiskā invāzija Afganistānā astoņdesmitajos gados, serbu šovinisms bijušajā Dienvidslāvijā deviņdesmitajos utt.
Vēsture rāda - pasaule kļūst gudrāka, drošāka un tīrāka tad, ja agresori tiek nevis vienkārši sakauti kaujas laukā, bet ja sakāvi un morālu bankrotu piedzīvo tās slimās ideoloģijas, kas padarīja iespējamu agresiju pret citādi domājošiem, kas nereti rezultējies līdzcilvēku slepkavošanā.
Pirmā pasaules kara mācības bijušas noderīgas atkal mūsdienās ne tikai tajā aspektā, ka jau kopš pilnmēroga kara pirmās ziemas pie Bahmutas, Pokrovskas un Časivjaras karojušie ukraiņi, runājot par savu pieredzi ar “nra.lv” portālu, atklāti lietoja salīdzinājumu ar Pirmā pasaules kara dubļu tranšejām. Kopš 1915. gada Antantes pusē bija spēkā teorija: vajag sakaut Turciju un Bulgāriju, jo šīs valstis ir “stutes”, kas balsta Vāciju un Austroungāriju. Tik tiešām - turki un bulgāri, pēc tam arī austrieši un ungāri parakstīja pamieru ar kara uzvarētājiem vēl pirms vāciešiem, kuri pa to laiku turpretī sakāva krievus Austrumu frontē.
Ukrainas gadījumā Rietumu sabiedrotie īsteno to pašu pieeju, kas pirmoreiz tika izdomāta pirms vairāk nekā 100 gadiem: vispirms tika sniegta palīdzība Sīrijas režīma nomaiņā, tagad ASV konfrontācija ar Irānu nozīmē to, ka Kremlim pazūd nākamā starptautiskā “stute”. Ziemeļkoreja sūtīja savus zaldātus pakarot krievu pusē, krietni nopelnīja ar novecojušu artilērijas lādiņu pārdošanu, ne pārāk darbaspējīgām raķetēm un citu “palīdzību”, taču tagad izlēmusi, ka nav to vērts turpināt, vismaz atklāti un publiski ne.
Ķīna vispār slauc no krieviem naudu, naftu un visu ko citu, vienlaikus piegādājot dronu detaļas ukraiņiem. Var izdarīt piesardzīgu secinājumu, ka visa pasaule rūpīgi pārliecinās, lai Kompjeņas meža un Versaļas līguma kļūdas vēlreiz nesanāktu pieļaut.
Pilnmēroga kara pirmajā ziemā, uzdodot politologam un tobrīdējam Vašingtonas universitātes pētniekam Andim Kudoram jautājumu: “Kad tā Krievija vienreiz sabruks?”. Viņš atbildēja: “Es azartspēles nespēlēju!” Tāpēc pamēģināsim pameklēt kādu aprēķinos balstītu metodi, kas mums varētu palīdzēt.
Krievijas pilnmēroga karam Ukrainā apmēru ziņā tuvākā līdziniece ir padomju invāzija Afganistānā. Tā sākās 1979. gada Ziemassvētkos un ilga līdz 1989. gada sākumam - pavisam deviņus gadus un nepilnus divus mēnešus, kad afgāņi sakāva padomju karaspēku, kura izvešanu izplānoja un praktiski īstenoja toreizējais PSRS 40. armijas štāba priekšnieka vietnieks, pulkvedis Dainis Turlais. Taču analoģija nav pilnībā identiska, jo tagadējais karš Ukrainā ir nesalīdzināmi augstākas intensitātes konflikts ar daudzkārt lielākiem upuriem un materiālajiem zaudējumiem.
Padomju impērijai ievedot karaspēku Afganistānā, Kremļa pakļautībā bija 262 miljoni iedzīvotāju, kas atbilda gandrīz veselīgai demogrāfiskai piramīdai (ja neskaita vīriešu iztrūkumu tajās paaudzēs, kas izgāja Otro pasaules karu un staļinisma represijas). Pametot Afganistānu, PSRS iedzīvotāju skaits bija pieaudzis līdz 285 miljoniem - lielākoties uz dzimstības rēķina Vidusāzijā, Kaukāzā un citos reģionos.
Tātad vidēji 29 līdz 30 miljoni PSRS iedzīvotāju spēja uzturēt iebrukumu Afganistānā vienu gadu ilgi.
Pašreizējo pilnmēroga iebrukumu uzsākot, Krievijas Federācijā bija ap 144 miljoniem iedzīvotāju (Maskava rēķina, ka 147 miljoni, taču šādu ciparu Kremlis iegūst, pieskaitot kopš 2014. gada okupēto Ukrainas teritoriju iedzīvotājus, ko ārpus Krievijas neviens cits nedara, jo Krimas tatāri, piemēram, to vien gaida kā brīvības atgriešanos).
Ja lietojam analoģiju ar Afganistānas karu, tad šāds iedzīvotāju skaits būtu spējīgs uzturēt karu 4,96 gadus, kas būtu bez divām nedēļām pilni pieci gadi.
Protams, šāds aprēķins ir ļoti shematisks un balstās tikai uz iedzīvotāju skaitu. Cits faktors, kas varētu paātrināt kara beigas - krievu nenormāli milzīgie zaudējumi. Afganistānā padomju armija deviņos gados kaujās zaudēja 9511 kritušos, bet no ievainojumiem, traumām un slimībām mira vēl pieci tūkstoši. Tagadējā karā Krievija zaudē šādu cilvēku skaitu katru mēnesi. Ieskaitot ievainotos, zaudējumu kopskaits tuvojas 1,5 miljoniem!
Labā ziņa ir tāda, ka gandrīz droši varam teikt: lielākā kara daļa ir aiz muguras. Visā šajā briesmīgajā laikā ukraiņu vidū, kā rāda regulāra socioloģija, nav parādījies nekāds procents ar iedzīvotājiem, kas uzskatītu, ka jādomā par padošanos.
Latvijā mēs to jūtam un turpinām palīdzēt cīņā pret agresoru. Mūsu tēvi un vectēvi ne reizi vien, būdami zem padomju zābaka, tika iesaukti krievu armijā un bija spiesti piedalīties padomju avantūrās Čehijā, Korejas karā, Afganistānā un citur. Tagad mēs esam gandarīti, ka varam nevis prasīt palīdzību Rietumiem kā Atmodas laikā, bet paši esam tie, kas palīdz. Jo šoreiz mēs esam vēstures pareizajā pusē.
