Lieldienu atzīmēšana okupētajā Latvijā bija viens no piemēriem, kā gan latviešu tautai, gan okupācijas režīmam nācās savstarpēji piekāpties, lai paildzinātu savu pastāvēšanu.
Padomija okupēja Latviju 1940. gada vasarā, kad Lieldienas jau bija nosvinētas apmēram tāpat kā tagad. Tas sakāms ar atrunām, ka padomju okupācijas laikā gan Latvijā, gan visā pasaulē bija pārāk daudz kas mainījies un Lieldienu svinēšanu vairs nevar īstenot tieši tā, kā pagājušā gadsimta 20.-30. gados, lai gan šāda atgriešanās pagātnē bija daudzu cilvēku vēlēšanās. Varētu sacīt tā, ka toreizējā un tagadējā svinēšana atšķiras kā rīts no vakara, bet Lieldienu tradīciju saglabāšana brīvajā un okupētajā Latvijā atšķīrās kā diena no nakts. Šajā reizē stāsts tikai par nakts melnumu, kas saucams arī Padomijas diktatora Staļina vārdā.
Arī melnajam ir gradācijas: vismelnākais melnums Staļina dzīves laikā līdz 1953. gadam, taču viņa ēna sniedzas tālāk par viņu pašu kaut līdz šai baltai dienai, kas īstenībā nemaz tik balta nav. Pārskata periods pabeigts ar 1965. gadu kā aptuveno laiku, kad latvieši un okupanti nonāca līdz sadzīvošanas formulai, pie kādas abas puses turējās turpmākos divdesmit gadus. Gadaskaitļus var padarīt uzskatāmākus, izsakot tos ar vārdiem - ar Staļina pēcteču uzvārdiem. Tādā raksturojumā pārskata periods beidzās ar pārejas periodu starp 1964. gada 14. oktobri, kad Leonīds Brežņevs gāza savu tiešo priekšteci Ņikitu Hruščovu, un 1966. gada marta beigām - aprīļa sākumu, kad Padomju Savienības Komunistiskās partijas kongress atļāva L. Brežņevam pārsaukt sevi no šīs partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra par ģenerālsekretāru. Valsts varas izšķirošo daļu viņš saņēma pret solījumu noturēt šo varu nemainīgā veidā. Solījumu viņš pildīja līdz savai nāvei 1982. gada 10. novembrī un pat vēl ilgāk līdz 1985. gada 11. martam, kad varas pārejas periods beidzās ar varas nonākšanu pie Mihaila Gorbačova. Mēs tagad zinām to, par ko 1985. gadā cilvēkiem nebija ne jausmas, ka patiesais varas maiņas process tajā brīdī bija nevis beidzies, bet pa īstam sācies.
Noteikti interesants un pamācošs būtu stāsts par to, kā Lieldienas pēc 1985. gada tika izmantotas par vienu no cinīšiem, kas apgāza milzīgo padomju propagandas vezumu, bet tas parāva sev līdzi visu okupācijas režīmu Latvijā. Cītīga 1965.-1985. gada notikumu pārlūkošana parādītu Lieldienu vietu starp atbalsta punktiem, kuru sabīdīšanās noteiktā kārtībā ļāva cilvēkiem 1985. gadā uzsākt pārmaiņas. Visi šie apsvērumi jāatstāj citām reizēm.
Hrestomātiska ir atziņa, ka "tur, kur sociālisms līdz ar varas sagrābšanu ir ieguvis valsts reliģijas nokrāsu, kā tas noticis Krievijā, (...) boļševiki mēģina aizvietot reliģiskos rituālus ar komunistiskajām svinībām, rīkojot uz Ziemassvētkiem un Lieldienām tādus gājienus un priekšnesumus, kuriem jāprofanē kristīgā reliģija un jāatgādina senkrievu dieva Peruna greznais kults.” Reliģijas statuss ir ārkārtīgi vilinošs tieši tāpēc, ka to nevar iegūt tik viegli, cik viegli Padomija 1940. gadā sagrāba Latviju. Valsts varu okupanti šeit pārņēma 4-5 dienās un savu dievekļu tēlus uzstatīja 4-5 mēnešos, taču 40-50 gados jeb pāris paaudžu nomaiņas laikā nespēja panākt, lai cilvēku masa sāktu tos pa īstam pielūgt.
1941. gads ir atstājis tādu liecību kā LPSR Radiofona programmas “Radio Vilnis” 1941. gada 28. februāra laidienu ar norādi uz 2. aprīlī plkst. 19 pārraidītu priekšlasījumu “Lieldienas, to izcelšanās un reakcionārā loma”. Toreizējā Valmieras apriņķa laikraksts “Liesma” 15. aprīlī zem virsraksta “Patiesība par lieldienām” sludināja, ka “visu lieldienu svētku svinēšana ir nedibināta un nav ne ar ko attaisnojama. Visa kulturālā pasaule to sen jau atzinusi, izņemot kapitālistisko pasauli, kurai pasakas par Kristu ir vajadzīgas, lai apspiestu un verdzinātu tautas, lai turētu tās [kapitālistiskās pasaules?] garu tumsā.”
Šādi teksti gan uz papīra, gan skaņu, krāsu un darbību veidā tika producēti līdz pat 1985. gadam, noklājot visas stilistiskās un tehniskās variācijas šāda satura izteikšanai, taču nav pārliecības, ka Latvijā tie būtu spējuši radīt kaut vai tikai komunistiskās ticības sektu. Pat ja nevar šeit ar popularitāti lepoties ne kristietība, ne tagadējā valsts vara, cilvēku uzstāšanās pret šīm ideoloģijām un institūcijām nav tiešs pārnesums no komunistiskā okupācijas režīma kopumā un ateisma propagandas tajā skaitā.
1941. gada Lieldienas Latvijā ir atstājušas arī tādu pamācošu, pēc tam citās reizēs atkārtojošos piemēru, ka padomju varai nācās piesaukt Lieldienas, lai cilvēki saprastu un pieņemtu šīs varas vēstījumus. Proti, tā gada Lieldienās Padomija noslēdza “neitralitātes paktu” ar Japānu, kas vēlāk izrādījās viens no izšķirošajiem faktoriem, kuru dēļ Padomija 1941. gada rudenī un ziemā izturēja Vācijas triecienus. Japāna, lūk, faktiski lauza militāro savienību ar Vāciju, neuzbrūkot tobrīd karot Tālajos Austrumos nespējīgajai Padomijai. Japāna maldīgi cerēja uz simetrisku Padomijas rīcību, ka tā nepievienosies ASV karam pret Japānu, paliekot kopā ar ASV tikai karā pret Vāciju. Tomēr Padomija Japānu apkrāpa un tai uzbruka pēc tam, kad bija veiksmīgi pārdevusi Japānai dotās garantijas amerikāņiem pret amerikāņu atļauju sagrābt Baltiju un vispār Austrumeiropu. 1941. gada pavasarī šos nākotnes notikumus neviens paredzēt nespēja, bet padomju propaganda tik un tā pasniedza līgumu ar Japānu par tik varenu notikumu, ka uzņēmās skaidrot tā neaprakstīšanu visos pasaules laikrakstos ar to, ka “sakarā ar lieldienu svētkiem laikraksti šodien neiznāca”. Frāze ņemta no Latvijas komunistu centrālā preses izdevuma “Cīņa” 16. aprīļa numura. Pēc tam “Cīņa” un tās satelītizdevumi informēja, ka Lieldienas pagājušas un pasaule pievērsusies tam, cik labi Padomija nodrošinājusi savu austrumu robežu.
Austrumu robežas nostiprināšana ar papīru Padomijai patiešām izdevās, taču ar līdzīgu triku uz rietumu robežas Padomija izgāzās. Vēsturnieki strīdas par to, par cik ilgu laiku - par stundām, dienām vai nedēļām - Vācijas diktators Hitlers apsteidzis Padomijas diktatoru Staļinu ar miera līguma - Molotova-Ribentropa pakta - laušanu un iebrucis Padomijā.
Lai gan vācu nacistu pretenzijas uz sava reliģiskā kulta veidošanu nebija mazākas kā Padomijas komunistiem, nacisti izrādījās mazliet elastīgāki kristietības izspiešanas līdzekļu izvēlē. Kristīgajām konfesijām vismaz kara laikā tika atstātas - Latvijas gadījumā atjaunotas - tiesības uz saviem rituāliem, kā to visprecīzāk izteica “Kurzemes Vārds” 1942. gada 5. aprīļa numurā ar virsrakstu “Mēs atkal svinam Lieldienas”.
Neļaušana svinēt Lieldienas 1941. gadā nenozīmēja okupācijas režīma spēku iebrukumus baznīcās, kur šī svinēšana notika, bet tādas darba kārtības uzturēšanu, lai cilvēki līdz baznīcām Lieldienās netiktu. “Reliģisko kultu piekritējiem jāzina, ka kulta piekopšana atļauta tikai ražošanas procesu netraucējošos apmēros,” ko Jēkabpils komunistu izdevums “Brīvā Daugava” 1941. gada 15. aprīlī uzsvēra sakarā ar to, ka Lieldienas šo ražošanas procesu bija traucējušas, no 13. aprīļa svētdienā iestiepjoties arī 14. aprīlī. No otras puses - no vācu okupācijas laika skatpunkta - Valmierā izdotais laikraksts “Tālavietis” 1941. gada 16. oktobrī cildināja Bauņu pamatskolu, kur padomju okupācijas režīms neesot spējis atturēt bērnus un viņu ģimenes “no klustas pretošanās, kas spilgti bija redzama Lieldienās. No 280 skolēniem Lieldienās skolā iztrūka ap 220. Par to sāka interesēties arī milicija, tomēr nekā izdarīt nevarēja.”
Vācu okupanti nāca ar Lieldienu iekļaušanu svinamo dienu skaitā. Vācu “Betriebsinformationen” tas tika pavēstīts 1941. gada 22. novembrī, latviešu pašpārvaldes centrālajā izdevumā “Tēvija” - 4. decembrī un tā tālāk, jo visi preses izdevumi gribēja iepriecināt savus lasītājus ar labu ziņu.
Nacistu koķetēšana ar kristietību dāvāja cilvēkiem dažu labu prieka mirkli, tomēr šie mirkļi nebija salmiņi, pie kuriem nacistu režīms spētu noturēties. Drīz vien bija jau klāt 1945. gads ar tādu ziņu no Berlīnes “Tēvijas” 10. aprīļa numurā, ka “Lieldienu rītā aiterā [kā toreiz rakstīja] pirmoreiz atskanēja jauna raidītāja “Werwolf” (Vilkacis) balss. Šis raidītājs pauž jaunas nacionālsociālistu brīvības cīnītāju kustības domu un aicina uz cīņu okupētajos Vācijas rietumu un austrumu apgabalos.”
Atbilstoši nacistu terminoloģijai, neokupēts Latvijā bija palicis Kurzemes katls, kur “Ventas Balss” 6. aprīlī uzskaitīja “Lieldienu dāvanas latviešu karavīriem”: “Pateicoties visu iedzīvotāju atbalstam, tika savākts un tieši uz fronti nogādāts turpat pie 800 sainīšiem un bez tiem vēl, tieši pasvītrojot, ka šoreiz Lieldienas - ap 2500 olu. (...) Vairuma ziņā lielāko olu skaitu ziedojis Dundagas pagasts - 653, tam seko Zlēkas ar 631 un Venta ar 550 olām.”
1945. gada Lieldienās latviešu tautu šķēla ne vien dalījums starp vācu un padomju okupācijas zonām, bet arī šo zonu iekšienē. Liels skaits kara bēgļu bija ne vien sasnieguši Vāciju, bet pat noorganizējuši savu presi. Latviešu nometnes Ķīlē izdevums “Nākotnes Ceļš” 20. aprīlī publicēja 16. aprīlī nomirušā Kārļa Skalbes (1879-1945) atvadu darbu “Mans Lieldienu stāsts”: “Nu man jāstāsta par Lieldienām, bet es jau nemaz nezinu, kad man ir bijušas Lieldienas. Ak jā, tās bija gan, bet sen atpakaļ. Es toreiz biju mazs puika, man varēja būt desmit vai divpadsmit gadu...”
Padomju okupācijas zonā Lieldienas izmantotas kā termins, kam jāpiešķir ticamība briesmu stāstiem par fašistu (kā Padomijā sauca nacistus) noziegumiem, pat ja stāsti vien attāli atbilda īstenībai.
Sagadījās tā, ka ap 1945. gada Lieldienām pa visu Latvijas padomju okupācijas zonas presi tika izklāts Vācu fašistisko iebrucēju un viņu līdzdalībnieku pastrādāto noziegumu konstatēšanai un izmeklēšanai ieceltās Valsts ārkārtējās izmeklēšanas komisijas ziņojums (publikācija “Cīņā” 8. aprīlī), it kā “Biķernieku mežā, kas atrodas Rīgas pilsētas nomalē, hitlerieši nošāvuši 46 500 mierīgo pilsoņu. Lieciniece M. Stabulniece, kas dzīvojusi netālu no šā meža, stāstīja: “Piektdienā un sestdienā pirms 1942. gada lieldienām cauru diennakti autobusi ar cilvēkiem brauca no pilsētas uz mežu. (...) Pirmo lieldienu dienā daudzi iedzīvotāji un arī es tai skaitā gājām uz mežu uz nošaušanas vietu. Mēs tur ieraudzījām vaļēju bedri, kurā bija nošautie - sievietes un bērni, kaili un apakšveļā. Pie sieviešu un bērnu līķiem redzamas spīdzināšanas un mocīšanas sekas...”
Notikuma vieta un laiks atbilst psihiatrisko slimnīcu pacientu nošaušanai tik tiešām Biķernieku mežā 1942. gada 14. aprīlī, bet tās mērogs patapināts - un divkārši pārspīlēts - no ebreju iznīcināšanas Rumbulā 1941. gada beigās, par ko komisija informēja citā ziņojuma sadaļā. Pārskatos par tagadējā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra vēsturi minēts, ka Biķernieku mežā nošauts 341 slimnīcas pacients. Sieviešu un bērnu piesaukšana piekabināta realitātei kā kara laikā plaši lietots štamps, ar kādu ienaidnieki apmētā viens otru gluži kā ar kaujas granātām.
1946. gada Lieldienās cilvēki varēja piešķirt ļoti konkrētu jeb personisku jēgu formulējumam, kādu mācītājs Jēkabs Ķullītis (1890-1957) bija licis virsrakstā publikācijai Bavārijas pilsētā Šongavā (Schongau, 90 km uz dienvidrietumiem no Minhenes) izdotā latviešu avīzē “Dzimtenes Balss” (ar nosaukumu, ko vēlāk piesavinājās padomju režīms).
J. Ķullīša vēstījumu “Dzīvības uzvaras svētkos” cilvēki varēja uztvert ne tikai saistībā ar Kristu, bet saistībā paši ar sevi - ar uzvarētājiem cīņā par dzīvību briesmās, kur varbūtība izdzīvot maza. Un tālāk kā J. Ķullīša tekstā: “Lieldienas ir dzīvības sveiki. Mēs priecājamies par dzīvību visur, kur mēs viņu redzam un sastopam. Mēs priecājamies par pirmo pavasara puķīti, kuru redzam uzplaukušu dārzā, ienestu istabā vai brīvi ziedošu uz šejienes augstajiem kalniem. Mēs priecājamies par pirmajām zaļajām lapiņām pie smuidrā bērziņa, par pirmo pelēko pūpolīti, kurš līgojas līdzi vītola trauslajiem zariem.”
Okupētajā Latvijā 1946. gads izceļas ar Lieldienu pieminēšanas minimumu pat bez Lieldienu ķengāšanas. Iesprukušas Lieldienas Jēkabpils apriņķa avīzes “Brīvā Daugava” 1946. gada 18. aprīļa feļetonā par pasažieru spaidīšanos, lai iekļūtu mazbānītī uz Viesīti: ““Vai manu dieniņ! Kurvīti ar olām!.. Mīļie ļautiņi, apžēlojaties! Manas oliņas... Visas Lieldienas pagalam!” kliedz rumpīga sieviņa.”
Kad izdzīvošana bija kļuvusi par pašsaprotamību, izvirzījās jautājumi par dzīves plānošanu. Trimdiniekiem šie jautājumi centrējās ap iespējamību vai neiespējamību atgriezties dzimtenē, kur “vēl nagla pēc naglas tiek dzīta Lielā Cietēja vārdzinātā miesā, vēl asiņainais ērkšķu vainags spiež viņa pieri. Cik ilgi tas tā vēl būs, kas to var pateikt? Reiz pastāvēja cerība, ka, kara vētrai norimstot, izbeigsies ari asiņainie murgi, varmācība, cilvēcisko tiesību apsmiešana, ka miljoni varēs brīvāki uzelpot un ka celsies jaunais nākotnes cilvēks savā spēkā un daiļumā. Šī cerība nav piepildījusies,” 1948. gada Lieldienu vēstījumā Zviedrijā izdotās avīzes “Latvju Vārds” 24. marta numurā atzina teologs un filozofs Kārlis Oskars Kundziņš (1883-1967). Uz paša uzdoto jautājumu viņš spēja atbildēt tikai ar noliegumu, ka “nav taisnība tiem, kas domā, ka fiziskais vai materiālais spēks par sevi būtu jau droša ķīla labākai nākotnei. Arī Lieldienas evanģelijs vēstī, ka nevis cilvēka roka, bet Dieva brīnumspēks bija tas, kas Lieldienas rītā novēla smago kapa akmeni. Un patiesi, visi noslēpumainie pagriezieni dabā un cilvēku dzīvē ir šo dievišķo spēku darbības rezultāti.”
K. Kundziņa piedāvātā izdzīvošanas formula, nemēģinot pacelt to, ko var pacelt Dievs, vienādi derēja gan trimdiniekiem, gan Latvijā palikušajiem latviešiem. Vistiešākais šīs formulas atkārtojums ietverts K. Kundziņa kolēģa Elmāra Rozīša (1909-1981) Lieldienu vēstījumā Vācijā izdotās avīzes “Latvija” 1961. gada 1. aprīļa numurā: “Pats Dievs stiprināja šo savu žēlastības un pestīšanas darbu pasaulei un cilvēcei, sūtīdams no debesīm savu eņģeli, lai tas noveltu akmeni no Jēzus kapa, bet sievām pavēlētu iet pasludināt brīnišķo Lieldienu vēsti mācekļiem un ļaudīm - Kristus ir augšāmcēlies, viņš patiesi ir augšāmcēlies!” Te atzīmējama sakritība, ka Elmāra Rozīša dēls, par Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas arhibīskapu (1994-2015) kļuvušais Elmārs Ernsts Rozītis ir dzimis 1948. gadā.
