Lieldienas jau sen atdotas to likumīgajai īpašniecei baznīcai, bet tagadējā Latvijas iedzīvotāju kopuma vairākums joprojām atceras 8. martu kā daļu no savas bērnības un jaunības, kad zāle bija zaļāka un debesis - zilākas nekā tagad.
8. marts no parastas dienas par īpašu dienu pie mums tika padarīts pēc tam, kad Padomju Savienība 1940. gadā bija okupējusi Latvijas Republiku. Viens no okupantu izveidotajiem vietējās varas orgāniem bija Latvijas PSR Arodbiedrību Centrālā Padome, kuras vārdā padomes prezidijs 1941. gada 27. februāri pieņēma lēmumu “Par 8. marta starptautiskās komunistiskās sieviešu dienas rīkošanu”, “lai tā norisinātos [Komunistiskās] partijas [1941. gada 15.-20. februāra] XVIII konferences lēmumu izpildīšanas, ražošanas programmu izpildīšanas, darba ražīguma pacelšanas, darba disciplīnas nostiprināšanas, sociālistiskās sacensības un stahanoviešu kustības tālāk izvēršanas un mūsu zemes aizsardzības un saimnieciskās varenības no stiprināšanas garā, reizē paceļot revolucionāro modrību un iekļaujot Padomju Latvijas sievietes aktīvā ražošanas un sabiedriskajā darbā”. Pēc Padomijas diktatora Staļina nāves 1953. gadā viņa mantinieki meklēja un atrada labākus paņēmienus Sieviešu dienas uzturēšanai nekā represijas un draudi ar tām. Staļina pēcteča Hruščova pagājušā gadsimta 50./60. gadu mijā sarīkotais baznīcu grautiņs šo vārdu pārnestā un arī burtiskā nozīmē ietvēra ne vien sodus tiem, kuri uzdrošinājās ieiet baznīcās, bet arī telpā un laikā līdzās baznīcām rīkotas izpriecas tiem, kuri baznīcās neiegāja. Ne slepeni, bet avīzēs drukātās pamācībās tika teikts, ka kristiešu Lieldienas jāaizvieto ar “pavasara svētkiem”, starp kuru svinēšanas variantiem pamazām, pamazām, bet noteikti kā galvenie izvirzījās Sieviešu diena. Šajā sakarībā jānorāda uz Hruščova pēcteci Brežņevu. Tiklīdz viņš 1964. gada 14. oktobrī bija Hruščovu gāzis, tā sāka dalīt tautai tādas dāvanas kā PSRS Augstākās padomes Prezidija 1965. gada 8. maija dekrētu. Proti, uzdāvināja brīvdienu 8. martā, “lai atzīmētu padomju sieviešu izcilos sasniegumus komunisma celtniecībā, Dzimtenes aizsardzībā Lielā tēvijas kara gados, viņu varonību un pašaizliedzību frontē un aizmugurē, kā arī atzīmējot sieviešu lielo ieguldījumu draudzības nostiprināšanā starp tautām un cīņā par mieru”.
19. gadsimta otrās puses cilvēki paši par sevi nezināja to, ko par viņiem zinām mēs, ka viņi toreiz pulcējās pulkos, jo tikai lieliem pulkiem bija izredzes kaut ko iegūt no tik grandioza pasākuma kā pasaules karš. Principiāli neatbildams ir jautājums par cēloņiem un sekām - vai viņi pulcējās kara dēļ, vai karš izcēlās pulcēšanās dēļ. Šeit jāatzīmē vienīgi tas, ka arī pēc dzimuma pazīmes un konkrēti sieviešu kopību formēšanās deva savu ieguldījumu, lai izceltos tāds karš, ko kaut ar nelielu eiropocentrisma pieskaņu dēvē par pasaules karu. Tas attiecas uz kara vērienu gan pēc iesaistīto cilvēku skaita, gan pēc kara fronšu kopgaruma, gan pēc kara ilguma. Jāņem vērā, ka Pirmā pasaules kara beigas nebija beigas vispār karam, bet viena kara sadrupšana daudzos lokālos kariņos. Arī sieviešu pieteikšanās par sabiedriski aktīvām un organizētām būtnēm jau pirms kara iespaidoja kara izcelšanos un tālāko gaitu, pat ja vieglāk saskatāmi, saprotami un izmantojami šo notikumu izskaidrošanai ir cilvēku dalījumi pēc šķiriskām, nacionālām, rasu, konfesionālām, dinastiskām, tehnoloģiskām vai ģeogrāfiskām pazīmēm.
Jebkura notikuma sākumpunkta uzrādīšana prasa atrunas, ka kaut kas uz to pusi ir manīts jau agrāk, agrāk un vēl agrāk, bet no šodienas izskatās tā, it kā sieviešu vārdā izvirzījušās aktīvistes būtu īpaši sarosījušās tieši kara priekšnojautās un priekšvakarā, lai pieteiktu arī sievietes kā pulku starp citiem pulkiem. Plašāk pazīstamie pieteikumi uz pulcēšanos ar Sieviešu dienas atzīmēšanu ir ASV Amerikas sociālistiskās partijas 1909. gadā izsludinātā Nacionālā sieviešu diena februāra pēdējā svētdienā un tūlīt pēc tam 1910. gadā Atlantijas okeāna mūsējā - Eiropas - krastā Kopenhāgenā notiekošajā Starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (Otrās internacionāles VIII kongresa ietvaros) izskanējušais un atzītais aicinājums svinēt starptautisku sieviešu solidaritātes dienu.
Tālākā notikumu gaita dod vaļu ļaunām mēlēm, ka nespēja starptautiski vienoties par starptautiskās solidaritātes dienas svinēšanas datumu brīdinājusi par sieviešu solidaritātes blefu. Sieviešu sarosīšanās nevis novērsa karu(s), kā pirmskara pasākumu oratori un oratores sludināja katrā mītiņā, konferencē vai kongresā, bet tieši otrādi - sagatavoja sievietes griezt rīkles arī citām sievietēm, kā tas jo sevišķi pilsoņu kara periodā notika. Autentiskajā Kopenhāgenas versijā sieviešu solidaritātes diena tika piedāvāta 19. martā, bet dažu turpmāko gadu laikā svinēšana izpletās laikā starp 12. martu svinēšanai Vācijā, 9. martu - Austroungārijas zemēs, Dānijā, Nīderlandē un Šveicē, kā arī 2. martu - Krievijā un Francijā.
Te jābrīdina nepārnest uz pagājušā gadsimta sākumu pieredzi, kāda tagadējās Latvijas iedzīvotāju gados vecākajai daļai velkas līdzi no totalitārās Padomijas. Sākotnēji sieviešu dienas svinēšana bija notikums tikai vienā burbulī vai burbulītī, ja lietojam trāpīgo mūslaiku nozīmi vecam latviešu valodas vārdam.
Tieši 8. martu par mums zināmo 8. martu padarīja vai nu pats notikums - ar sieviešu dzimuma pazīmi izcēlies streiks 1917. gada 8. martā Krievijas impērijas galvaspilsētā Petrogradā, vai 1921. gadā Padomju Krievijas galvaspilsētā Maskavā notikusī Otrā komunistisko sieviešu konference, kas ar atsauci uz 8. marta streiku pasludināja tieši šo datumu par starptautisko vai par komunistisko sieviešu solidaritātes dienu; šo apzīmējumu lietošana pamīšus neļauj pateikt, kurš no viņiem galvenāks. Pamatojums 8. marta izvēlei tāds, ka toreizējais streiks aizsācis Februāra revolūciju, kas gāza no troņa Krievijas caru Nikolaju II. Te izpaudusies tā pati kalendārā abrakadabra, kas lika Lielo oktobra sociālistisko revolūciju svinēt novembrī.
Ja nu esam vienojušies, pēc kura kalendāra dzīvot jeb kura kalendāra 8. marts ir mūsējais 8. marts, tad nostiprināsim tā nozīmi ar Staļina 1925. gada 8. marta apsveikumu Starptautiskajā sieviešu dienā: “Starptautiskā sieviešu diena ir strādnieku šķiras neuzvaramības rādītāja un atbrīvošanās kustības diženās nākamības vēstnese."
Staļins un viņa pēcteči kādu laiku pārvaldīja patiešām varenu valsti, kas diktēja pasaulei dienas kārtību un arī “vārdus, vārdus, vārdus!” (šeit teiciens, uz kuru autortiesības pieder Šekspīra radītajam tēlam Hamletam). Kopš 1975. gada 8. marts kā Starptautiskā sieviešu diena ir Padomiju pārdzīvojušās Apvienoto Nāciju Organizācijas svētku kalendārā.
Ar spēku var piespiest gan lāčus dancot, gan cilvēkus - svinēt jebko, bet šāds spēks nerodas pats no sevis. Staļina vadītie komunisti iemanījās izmantot savā labā spēku, kas iepresēts tradīcijās, kuru vēsture sakrīt ar cilvēces vēsturi. Vienā un tajā pašā 1925. gadā Staļins nāca klajā ar apsveikumu Sieviešu dienā, bet Rietumeiropā un eiropeizētajās pasaules daļās pamanāmais sociologs Roberts Mihelss - ar otro izdevumu savai grāmatai, kas - izdevums - latviskots 2004. gadā ar nosaukumu “Partijiskuma socioloģija". Autors jau bija papildinājis savu pirmoreiz 1911. gadā klajā laisto grāmatu ar ziņām, ka "tur, kur sociālisms līdz ar varas sagrābšanu ir ieguvis valsts reliģijas nokrāsu, kā tas noticis Krievijā, (...) boļševiki mēģina aizvietot reliģiskos rituālus ar komunistiskajām svinībām, rīkojot uz Ziemassvētkiem un Lieldienām tādus gājienus un priekšnesumus, kuriem jāprofanē kristīgā reliģija un jāatgādina senkrievu dieva Peruna greznais kults.”
Pēc Staļina nāves viņa pēcteči izrādījās pietiekami apsviedīgi, lai vēlreiz iedzīvotos uz kristietības rēķina. 1960. gada 29. martā Preiļu rajona laikraksts “Ļeņina Karogs” atsaucās uz reliģijas iznīdēšanas vajadzībām izdota žurnāla gudrībām, kā “ar reliģiskajām tradīcijām cīnīties, liekot pamatā padomju tautas veselīgās tradīcijas". Proti, izdomājot šīs “veselīgās tradīcijas”. Tajā skaitā “pavasara svētkus organizē pirms lieldienām. Pavasara svētku laikā notiek puķu izstādes, pašdarbības kolektīvu skates, profesionālu aktieru uzstāšanās, pavasara tirdziņi. Tas viss tik ļoti saista cilvēku uzmanību, laiks paiet nemanot. Pat ticīgie tā vietā, lai dotos uz dievkalpojumu baznīcā, labprāt paliek uz ielas un pavada laiku pavasara saules, jautrības un svaiga gaisa piesātinātajā apkārtnē.”
Svarīgi bija pārvērst šīs izdarības no improvizācijām par ikgadējiem rituāliem, kā tas jau bija baznīcā. Uz Lieldienu vietā liekamiem pavasara svētkiem sākotnēji pretendēja vairāki rituāli ar 1. Maiju (ar lielo burtu kā norādi uz rituāliem, kas atšķir šo maija dienu no visām citām maija dienām) priekšgalā. Tā paša 1960. gada 2. februāri “Padomju Jaunatnē” pausts kāda tās lasītāja viedoklis, ka “par 1. Maiju labāku pavasara svētku nevajag". Drīz pēc tam 30. aprīlī “Rīgas Balss” jūsmoja, ka “tikpat neapturami, kā dabā ienāk gaisma, siltums un ziedu laiks, tā cilvēku dzīvē ienāk lielie pavasara svētki - darbaļaužu brālības un solidaritātes Maijs“.
Toties vēl mēnesi vēlāk 25. maijā tā pati avīze informēja, ka “šogad jau trešo gadu pēc kārtas Proletāriešu rajons rīko tradicionālos pavasara svētkus. Tie notiks 5. jūnijā...” Lauciniecisku piesitienu pavasara izmantošanai svētkiem deva Liepājas rajons ar sava laikraksta “Ļeņina Ceļš” 1970. gada 7. aprīļa publikāciju “Pavasara svētki dārzkopjiem” Aizputē, bet bez norādes, tieši kurā no iepriekšējām dienām tie notikuši.
Saprotams, kāpēc “pavasara svētkus” “ar jaunām darba uzvarām” 1. maijā svinējuši Valmieras rajona kolhozā “1. Maijs", ko rajona laikraksts “Liesma” iekļāvis 1970. gada 1. Maija svētkiem veltītā numurā.
Tomēr palēnām pamazām par īstajiem pavasara svētkiem izbīdījās Sieviešu diena. “Padomju Jaunatne” 1967. gada 8. martā atzina, ka “vispasaules sieviešu solidaritātes diena 8. marts allaž ir gaiši un priecīgi pavasara svētki”. Preiļu “Ļeņina karogs” 1970. gada 10. maijā deva virsrakstu "Sieviešu diena - pavasara svētki” korespondencei par svinīgu sēdi rajona kultūras namā. Stučkas rajona laikraksts “Komunisma Uzvara” 1981. gada 5. martā iepriecināja lasītājus ar ziņu par gardumiem “pavasara svētkiem - Starptautiskajai sieviešu dienai”, jo “rajona sabiedriskās ēdināšanas darbinieki ir domājuši atvieglot un padarīt patīkamākus šos svētkus”.
Treknu jeb ļoti, ļoti melnu punkts šādu publikāciju uzskaitījumam ir likusi “Dzimtenes Balss” 1988. gada 17. martā zem virsraksta “Traģēdija svētku dienā”: “8. martā, kad mūsu zemē tika svinēti pavasara svētki - Starptautiskā sieviešu diena, grupa bruņotu noziedznieku mēģināja sagrābt pasažieru lidmašīnu Tu-154, kas veica reisu Irkutska - Kurgāna - Ļeņingrada, lai tā aizlidotu uz ārzemēm”. Viņi prasīja Angliju, samierinājās ar Somiju. Tā ataust atmiņā gadījums ar estrādes ansambli no vienas ģimenes locekļiem izveidojušajiem Ovečkiniem, kurus Padomijā notiekošās pārmaiņas bija uzkurinājušas līdz pārliecībai, ka jau lidmašīnā pret viņiem izturēsies kā Rietumos, kur lidmašīnu nolaupītājiem mēdza pakļauties. Taču 1988. gadā Padomija daudzos gadījumos vēl bija īsta Padomija. Lidmašīnu nosēdināja kara lidlaukā pie Ļeņingradas un valsts drošības spēki devās triecienā, nogalinot piecus no 11 Ovečkiniem, kā arī stjuarti un trīs pasažierus.
8. marta nostiprināšanos par kristīgo Lieldienu galveno profanāciju vai parodiju var izskaidrot dažādi. Vispirms jānorāda uz to, ka pēc laicīgā un Saules kalendāra dzīvojošiem cilvēkiem ļoti liels pakalpojums bija svētku piesaistīšana vienam noteiktam datumam, atsaistot tos no “mēness fāzēm”, kas latviešu valodā jāuztver ar nicīguma pieskaņu. Patiešām, kristīgās Lieldienas tiek svinētas pēc Mēness kalendāra, pārslēgšanās uz kuru ir viens no prāta vingrinājumiem, lai pieslēgtos Lieldienu nopietnībai, bet tā kristietības problēma, ka aizvien mazāk cilvēku vēlas to darīt. Padomju vara jeb komunistiskā ideoloģija savulaik veiksmīgi zvejoja dvēseles, piedāvājot Lieldienu surogātu uz viegli uztveramā un iegaumējamā datuma āķa.
Noteiktība ar vienu datumu svētkiem paceļ 8. martu un 1. maiju pāri lokālajiem piedāvājumiem, kuru autori nespēja noturēt savu piedāvājumu gadu no gada. Svarīga bija svētku dogmatika un augstāko varu personificējošo amatpersonu iesaistīšanās svētku rituālos. Pēc šīm pazīmēm 1. Maijs pat izdevīgākās starta pozīcijās nekā 8. marts. Kalendārā 1. maijs arī tuvāk Lieldienu intervālam Rietumu kristīgajā baznīcā starp 22. martu un 25. aprīli. Vienāda valsts labvēlības zīme šiem svētkiem bija brīvdiena.
Tehniski klimatiska 8. marta priekšrocība bija tāda, ka 1. Maijs kā Darba svētki vismaz Latvijas PSR bija ieguvis tādu nozīmi, kādu padomju ideoloģija nevēlējās. Valsts dotā brīvdiena mūsu klimatiskajā joslā vairumā gadu bija izmantojama kartupeļu stādīšanai, tāpēc 1. Maija gājienu dalībnieki nervozēja un kaut kā spēja ietekmēt komunistiskās partijas funkcionārus, lai tie saīsina savas runas un vispār svētku rituālus. Cilvēki gribēja mesties uz darbu savos dārziņos, kādi ik pa laikam tika pasludināti par pagātnes paliekām. Turpretī 8. martā zemi Latvijā un visos tajos platuma grādos, kur Padomija bija nopietni ieperinājusies, klāja sniegs, ļaujot cilvēkiem ļauties svētkiem. Tas viss ar atrunu par urbanizāciju, kas atrāva aizvien vairāk ļaužu no zemes, bet pilnīgi atrauties no tās nav iespējams, lai sabiedrība neizmirtu badā.
Noslēgumā tomēr saturiskā 8. marta saistība ar Lieldienām, pat ja vairums 8. marta svinētāju nebija ne tuvu līdz tai aizdomājušies. Tiklīdz pieņemam kaut ko no dogmatikas, kāda tika izstrādāta sociāldemokrātu organizācijās kopš 19. gadsimta beigām (vai Latvijā vienkāršāk - kas nu kuram palicis prātā no Aspazijas daiļrades), tā Kristus aizvietošana ar “sieviešu augšāmcelšanos” ir viegli pieņemama.
