Kopš ASV uzbrukuma Irānai ASV vērtspapīru tirgū ieguldīto Latvijas pensiju otrā līmeņa fondu nominālvērtība samazinājusies no 10 308 288 824 eiro līdz 9 857 595 512 eiro.
Latvijas pensiju uzkrājumu izšaušana raķetēs uz Irānu nav jāsaprot tik burtiski, ka ASV valdību būtu emitējusi speciālas parādzīmes, par kurām iegūtā nauda tiktu ieguldīta karā un nodrošināta ar kara laupījumu - ar pieeju Irānas naftas laukiem. Tomēr kopumā ASV var atļauties karot tikai ar tādu nosacījumu, ka daļa no pasaules finansē šo karu gan ar ASV valsts parādzīmju pirkšanu, gan ar ieguldījumiem ASV akciju tirgos, tādējādi finansējot uzņēmumus vai vismaz naudas apriti, no kuras ASV valdība iekasē nodokļus. Latvija ietilpst tajā pasaules daļā, kas apmaksā ASV karu labās cerībās, ka drīkst atgādināt par sevi tādā veidā, uz kādu nedaudz ironiski un ārkārtīgi precīzi “Neatkarīgajā” nupat kā norādīja Latvijas politikas patriarhs Jānis Urbanovičs: “Prezidenta kungs, nenododiet baltiešus.” Taču Latvijas Republika ir kļuvusi atkarīga ne tikai no ASV prezidenta Donalda Trampa labās gribas. Vismaz uz šo brīdi šķiet, ka stiprāka par D. Trampa gribu ir irāņu griba. Tās laušanas finansēšanai var nepietikt pat ar visu Latvijas pensiju uzkrājumu atdošanu cerībās, ka tad nu gan ASV uzvarēs un ASV emitētie valsts un privātie vērtspapīri atgūs savu vērtību.
Pensiju otrā līmeņa uzkrājumi kopš 27. februāra, kad biržās noslēdzās pēdējā nedēļa ar vērstpapīru pirmskara vērtībām, līdz vakardienai jeb mēneša laikā bija zaudējuši 450,7 miljonus eiro, kas jau tiecas noapaļoties uz pusmiljardu. Pie tam iespējams, ka šis pusmiljards eiro ir sasniegts un pārsniegts, jo Latvija taču turpina iemaksāt pensiju fondos naudu, kas tagad pazūd kopā ar iepriekšējām iemaksām un uzkrājumiem. Tālāk seko bažas, par kādu cenu nāktos pārdot un vai vispār varētu pārdot ASV vērtspapīrus, lai izmaksātu naudu tādā apjomā, kādā pensiju fondiem jau jānorēķinās ar Latvijas pensionāriem. Tieši tāpēc pensiju fondiem šobrīd vairāk nekā jebkad iepriekš vajag “svaigo”, tik tikko no Latvijas nodokļu maksātājiem iekasēto naudu, lai varētu norēķināties ar pensionāriem ātrāk, nekā D. Tramps paguvis šo naudu izšaut kā kārtējo raķeti uz Irānu.
Lai neatklātos nesmukums, ka pensiju otrā līmeņa fondos pieejamas naudas praktiski vairs nav, starptautisko finanšu spekulantu Latvijas aģentiem nācās sakopot visus spēkus un panākt, ka Saeimas Mandātu ētikas un iesniegumu komisijas deputāti 25. martā izmeta no Saeimas darba kārtības divus iedzīvotāju iesniegumus par tiesībām atprasīt savus uzkrājumus jau tagad. Proti, atprasīt naudu pirms kārtējā, tagad labi saskatāmā inflācijas viļņa, kas padarīs uzkrājumus vēl daudz nevērtīgākus, nekā tie jau kļuvuši, ja salīdzina tagadējo eiro pirktspēju ar to eiro un iepriekš latu pirktspēju, kas kopš 2001. gada ieguldīti pensiju uzkrājumos.
Mandātu ētikas un iesniegumu komisijas lēmums izskatīt iedzīvotāju iesniegumus tikai tādā apjomā, cik nepieciešams šo iesniegumu noraidīšanai, nostāda šīs komisijas deputātus neērtā situācijā. Nākamo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā viņiem - gan individuāli, gan viņu partijām - jāspēj pierādīt, ka starptautiskie finanšu spekulanti nav viņus uzpirkuši tieši ar to Latvijas nodokļu maksātāju naudu, ko Latvijas valsts šiem spekulantiem tagad atdod. Kukuļot ar skaidro naudu Latvijā skaitās sliktais tonis, bet tas nu gan var gadīties, ka finanšu spekulantiem vajadzīgos lēmumus pieņēmušie deputāti vai viņu sievas/vīri, bērni/vecāki u.tml. publika pēc tam uzpeld kā kāda banku finansēta finanšu pratības fonda vai labturības veicināšanas biedrības darbinieki. Kam nopelni finanšu spekulantu labā vislielākie, tie var cerēt uz amatiem Eiropas Centrālajā bankā, Pasaules bankā, Eiropas Komisijas locekļu birojos utt.
Viena no galvenajām pensiju fondu aizsardzības līnijām tāda, ka pensiju fondus noliegt varot tikai tie, kas nav apveltīti ar prāta spējām un čaklumu, lai spētu pelnīt un ieguldīt fondos pietiekami ilgi un daudz. Tikai tādi ieguldījumi iedarbināšot mehānismu, kurā ieguldījumu procenti ļauj pelnīt nākamos procentus, kas pelna nākamos procentus utt. galu galā ģeometriskā progresijā. Prastie cilvēki tic savām “acīm", t.i., faktiem, ka šādas peļņas nekad nav bijis 25 gados kopš pensiju otrā līmeņa ieviešanas Latvijā 2001. gadā. Smalkie cilvēki, turpretī, saprot paskaidrojumus, ka pirmos 25 gadus vajadzējis atdot dažādu organizatorisku jautājumu precizēšanai, bet tieši tagad fondi gatavi sākt strādāt ar varenu peļņu, ja vien prastie, neizglītotie cilvēki (kuriem nauda vajadzīga kārtējai alkohola vai narkotiku devai) nesabojās Latvijas skaisto nākotni.
Vismaz principiāli dalījumu starp gudrajiem par pensiju fondiem un dumjajiem pret pensiju fondiem izjauc precedents, ka kaut vai tikai par iemaksu samazināšanu pensiju fondos ir ieminējies cilvēks, kura biogrāfijā studijas četrās augstskolās, astoņu gadu darbs Eiropas Savienības iestādēs Briselē un Saeimas uzticība ministra amatam. Šis cilvēks bija 2021. gadā par labklājības ministru Krišjāņa Kariņa valdībā ieceltais Gatis Eglītis. “Nav viņš tik neizglītots, nepieredzējis vai dumjš, lai nesaprastu, cik lielu grēku uzņemas. G. Eglītis taču zina, ka nupat kā iestājies darbā ASV pilsoņa vadītā valdībā,” “Neatkarīgā” atzīmēja 2021. gada 18. jūnijā.
G. Eglītis toreiz saņēma vairākus uzbrēcienus un no sacītā atkāpās ar atrunu, ka pie iemaksu samazināšanas nāksies atgriezties 2022. gada budžeta dēļ. Īstenībā tā nenotika, jo visas problēmas K. Kariņš risināja ar valsts parāda palielināšanu. Viņš ne tikai neļāva Latvijai izsprukt no pensiju nodevas iemaksāšanas ASV, bet vēl jo vairāk uzpūta absurdo praksi, ka Latvija bez nekādiem nosacījumiem un procentiem atdod finanšu spekulantiem Latvijas nodokļu maksātāju naudu, kuru pēc tam aizņemas no šiem pašiem spekulantiem. Viņš pārņēma valdību 2019. gada janvārī ar 9,9 miljardu eiro parādu un atdeva valdību 2023. gada septembrī ar 16,8 miljardu eiro parādu. Piecu gadu laikā tie varētu būt 2-3 miljardi eiro, cik daudz Latvija atdeva fondiem, lai pēc tam šo naudu aizņemtos un apņemtos maksāt par to procentus mūžīgi mūžos, jo Latvijai nav nekādu izredžu savu parādu samazināt.
Laikam gan tikai viens faktors spēs grozīt tagadējo situāciju, kurā Latvija starptautiskajiem finanšu spekulantiem gan iemaksā aizvien lielākas nodevas pensiju fondos, gan atmaksā aizvien lielākus procentus par saviem aizņēmumiem. Un šis faktors būs naudas trūkums. Vai 2027. gada budžeta veidošanas dēļ mēs neesam tur, kur G. Eglītis saredzēja Latviju jau 2022. gadā?
G. Eglīša tagadējie uzskati tādi, ka Latvijai radīsies aizvien lielākas grūtības aizņemties naudu ārzemēs un nāksies pārorientēties uz iekšējiem aizņēmumiem no bankām un pensiju fondiem. Viņš pieslējies Nacionālajai apvienībai, kas sola atļaut šos fondus priekšlaicīgi tukšot tiem, kam vajag naudu slimības un varbūt vēl citu nelaimju dēļ. Pārējā nauda lai paliek un pat nāk klāt fondos, ja vien izdotos panākt, lai fondi iegulda naudu Latvijā gan valsts parādzīmēs, gan uzņēmumu obligācijās. Tā grūti izpildāma pusloka lēkšana - dot nodokļu maksātāju naudu finanšu spekulantiem ar nosacījumiem, kur viņiem šo naudu likt. Vēl vajadzīga milzīga intelektuāla piepūle, lai saprastu, ka visefektīvākais ir visvienkāršākais risinājums: valsts izlieto visu nodokļos savākto naudu pilnīgi pēc saviem ieskatiem, bet ar garantijām, ka pensiju pirmā līmeņa un bāzes pensiju apmērs būs pietiekams, lai vecie cilvēki nemirtu badā un pa ziemu nenosaltu.
