Jaunieceltā labklājības ministra Gata Eglīša ieminēšanās par iemaksu samazināšanu otrajā pensiju līmenī no Latvijā valdošā šķiras viedokļa ir lielāks grēks nekā atzīšanās, ka priekšrocības naudas saņemšanā no valsts ir tām pašvaldībām, kas darbojas valdībā pārstāvēto partiju vadībā.
Otrajam pensiju līmenim ir tikai fiktīvs sakars ar tagadējo strādājošo finansiālo nodrošinājumu vecumdienās. Otrais pensiju līmenis ir legalizēta kukuļdošana Rietumu lielvalstu un pirmām kārtām ASV augstākajām amatpersonām. Latvija šo naudu samaksā par savu pastāvēšanu tagad, nevis par savu iedzīvotāju labklājību nākotnē. Proti, Latvija un citas Rietumu perifērijas valstis iemaksā naudu ASV privātajās finanšu institūcijās, kurās Demokrātu partijas karjeristi pārlaiž Republikāņu partijas prezidentu laikus un otrādi. Kad cilvēkiem nākas izstāties no šīs rotācijas vecuma dēļ, tad viņiem - nevis Latvijas u.tml. valstu iedzīvotājiem - arī Latvijā savāktā nauda nodrošina saulainu dzīvi līdz nāvei. Latvijas politiķi un augstākie ierēdņi balstās uz cerībām, ka šādu izredžu dēļ pie varas ASV esošās amatpersonas nodrošinās Latvijas Republika pastāvēšanu tieši to cilvēku pārvaldībā, kuru jau izpelnījušies amerikāņu uzticību. Tāpēc Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks zibenīgi reaģēja ar apgalvojumiem, ka G. Eglītis nepauž Latvijas valsts pozīciju.
Svaigs un tepat Latvijā redzams piemērs ilustrē Rietumu valstu amatpersonu manieres savu amatu un darbošanās kapitalizācijā ar amatiem finanšu sistēmā. Sagadījies, ka tieši šodien Neatkarīgā atspoguļo izputējušas PNB bankas maksātnespējas procesu, kura ietvaros bankas administrators cēlis tiesā prasību pret bankas valdes un padomes locekļiem, starp kuriem ir arī bijušais Dānijas premjerministrs un NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens un bijušais Vācijas ārējā izlūkdienesta priekšnieks Augusts Hannings. Salīdzinājumā ar ASV, tās ir trešās vai piektās šķiras amatpersonas, kas centušās nodrošināt vecumdienas uz savu roku jeb risku, sapinušās ar krievu blēdi Grigoriju Guseļņikovu un par to var tikt nokauninātas avīzē. ASV kā finanšu spekulāciju centrā sistēma ir daudz labāk sakārtota: “ASV bāzētie finanšu spekulanti pagājušajā gadā izsūkuši no Latvijas nepilnus 569 miljonus eiro apmaiņā pret pārdesmit miljoniem eiro reālas naudas un nostāstiem par visu Latvijas iedzīvotāju veiksmīgajām spekulācijām ar akcijām Ņujorkas fondu biržā,” Neatkarīgā to visu jau ir aprakstījusi šā gada 26. aprīlī. Pensiju fondiem taču nevajadzētu piedzīvot PNB bankas likteni tik ilgi, kamēr vien iespējams kaut no mazās Latvijas izsūkt vairāk par pusmiljardu eiro gadā, pretī dodot 20-30 miljonus eiro apmēram tāpat, kā arī loteriju vai azartspēļu organizatori daļu no saņemtās naudas atvēl laimestiem, dažos gadījumos pat demonstratīvi lieliem laimestiem.
Tomēr tagad jau ir atklājusies neiespējamība paplašināt Rietumu pensiju ieguldījumu piramīdas pamatni. Ķīna un Krievija vismaz cenšas būvēt pašas savas pensiju uzkrājumu piramīdas, bet daudzām Āzijas un Āfrikas valstīm pietiek drosmes šādās piramīdās neiepīties vispār. Pavērsiena punkts Rietumu pensiju sistēmai uz bankrotu bija nespēja “iemūrēt” šajā piramīdā irākiešus. ASV iebrukumam Irākā vajadzēja izveidot sistēmu, kurā irākieši ne tikai pārdod ASV savu naftu par ASV nodrukātiem dolāriem, kā tas notika arī Sadāma Huseina valdīšanas laikā, bet tūlīt pat iegulda šos dolārus pensiju u.c. spekulantu fondos pārliecībā par šādu spekulāciju ienesīgumu, t.i., pārliecībā par ASV spēku iesaistīt pensiju piramīdā nākamās valstis (teritorijas, cilvēkus). Tomēr Irākā šādas kārtības vietā radās pilnīga nekārtība. Kā izmisīgs mēģinājums revanšēties par neveiksmi Irākā jāuzskata Rietumu valstu uzbrukums Lībijai, kas noveda pie pilnīgi pretēja rezultāta - pie skaidrības par Rietumu nespēju paplašināt to pasaules daļu, kas dzīvo pēc šai pasaules daļai noteiktas kārtības.
Tātad pensiju piramīdas pamatne vairs nepaplašinās un fondos vairs neienāk pietiekamā daudzumā reāla nauda, ar ko segt to cilvēku prasījumus, kuri izdarījuši iemaksas pensiju otrajā un trešajā, kā arī pirmajā līmenī. Reālas naudas vietā nākas izlīdzēties ar ASV dolāru un eiro emisiju. Šādi drukātai naudai nav seguma, bet ir tikai piesegs Covid-19 veidā.
Naudas drukāšanas neizbēgamā sekas ir inflācija, kas nav apslāpējama ar statistiķu manipulācijām, kuru rezultātā inflācijas rādītāji visās Rietumvalstīs pagaidām tiek uzturēti pieklājīgi zemi. Ir izveidojusies situācija, kādu Neatkarīgajā aprakstīja aizvakar zem virsraksta “Labklājības ministrija vēlas atjaunot pensiju piemaksas un celt algas”. Citiem vārdiem sakot, Labklājības ministrija izrēķinājusi, cik daudz naudas jāpieliek nominālā izteiksmē, lai uzturētu sociālā nodrošinājuma apmēru līdzšinējā līmenī. Izrādās, ka tie nebūt nav 1-2-3%, kuros Centrālā statistikas pārvalde iemanījusies noturēt inflācijas rādītāju. Līdzīgs nominālizdevumu pieaugums faktisko izdevumu un tādējādi sociālā miera noturēšanai attiecas uz jebkuru nozari. Konkrētā publikācija izskaidro, kāpēc tieši G. Eglītis prasa papildu naudu tik izmisīgi, ka ierunājies par nepieciešamību samazināt Latvijas nodevu maksājumu ASV. Nav viņš tik neizglītots, nepieredzējis vai dumjš, lai nesaprastu, cik lielu grēku uzņemas. G. Eglītis taču zina, ka nupat kā iestājies darbā ASV pilsoņa vadītā valdībā.
G. Eglīša vēstījuma jēga ir uzrunāt ASV par Latvijai uzliktās nodevas apmēra pārskatīšanu brīdī, kad ASV tik un tā ir spiestas emitēt tik daudz dolāru, ka no Latvijas saņemtais vai nesaņemtais pusmiljards eiro tai bijis nebijis.
Vakar G. Eglītis publiski apliecināja, ka jautājums par otrā pensiju līmeņa pārdalīšanu valdības koalīcijā nav diskutēts un viņa iepriekš sacītais esot “izrauts no konteksta”. Tā ir standartatruna šajā gadījumā ASV vēstniecības un to apkalpojošā personāla mulsināšanai, jo savu ideju G. Eglītis uzturēja spēkā: “Pieļauju, ka kontekstā ar 2022.gada valsts budžetu līdzīgs jautājums varētu nonākt dienaskārtībā, bet tas notiks augustā un noteikti šīs sarunas būs ļoti smagas.”
