Nupat kā 28. februārī apritēja 20 gadi kopš kārtējā, bet īpaši zīmīgā un svarīgā Augstākās tiesas Senāta lēmuma apstiprināt tiesībsargājošo iestāžu darbošanos tikai skata pēc, īsto noziedznieku vietā sameklējot piemērotus grēkāžus.
2006. gada 28. februārī Augstākās tiesas Senāts paziņoja galīgo spriedumu tā dēvētajā “trīs miljonu krimināllietā” par naudas izkrāpšanu no valstij piederošās energokompānijas “Latvenergo”. Par vainīgiem tika atzīti cilvēki, kuru kādreizējie amati - uzņēmuma prezidents, viceprezidents un finanšu direktors - pirmajā acu uzmetienā rada iespaidu, ka tie jau nu gan bija īstie, kas izveidojuši noziedzīgu grupu un grābuši naudu no uzņēmuma naudas lādes (kontiem). Tomēr konkrētajā reizē par naudas izkrāpšanu bija publiski izpausts tik daudz, lai būtu saprotams, ka cilvēki uz apsūdzēto sola ir sarunāti šīs vietas aizņemšanai. Reālas izmeklēšanas gadījumā viņi derētu par lieciniekiem, kuriem tieši tāpēc tika palūgts turēt muti apmaiņā pret garantijām, ka apsūdzēto sols viņiem drošāka vieta nekā citas, nepieskatītas un neapsargātas vietas, kādā, piemēram, vienu no 2006. gadā notiesāto kolēģiem jau 1998. gadā bija nokodusi lapsene. Vēl sešus gadus vēlāk, 2012. gada 20. septembrī toreizējais ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers apliecināja trīs miljonu krimināllietas izbeigšanu noilguma dēļ: “Šādu lēmumu prokurors ir pieņēmis, jo ir pagājuši 15 gadi no nozieguma izdarīšanas dienas. Savā laikā bija arī tiesas process, kad dažas “Latvenergo” amatpersonas tika apsūdzētas par nolaidīgu savu pienākumu pildīšanu, bet izmeklēšanas laikā no 1997. gada netika noskaidrotas konkrētas personas, kas reāli ieguva šos naudas līdzekļus.”
Vai noziegumu atmaskošana veicina noziedzību?
2026. gada 28. februārī bija vērts pārdomāt, vai nebūtu bijis labāk, ja nekādas “trīs miljonu lietas” nebūtu bijis. Te nav runa par ideālo gadījumu, ka valsts varu ieguvušie cilvēki neizmanto šo varu valsts apzagšanai. Jāsamierinās, ka attiecībā uz Latvijas Republiku tā būtu tikai fantazēšana par to, cik būtu labi, ja neiespējamais būtu iespējams. Reālajā situācijā jautājums tāds, vai tas ir labi, vai slikti, ka žurnālistiem u.c. interesentiem un aktīvistiem tiek dotas iespējas regulāri uziet un publiskot gadījumus, kuros notikusi vai notiek valsts un vēl plašāka sabiedrisko labumu piesavināšanās.
Vai tad iespējama cita atbilde, ka jā - tas noteikti ir labi, ļoti labi un pilnīgi nepieciešami? Proti, slikta slava paliek vienīgais ierobežojums, kam jāattur cilvēki no iesaistīšanās saimnieciskos noziegumos, kādi policiju (visas piecas vai nezin cik policijas, kādas Latvijā nodibinātas, drošības un izlūkošanas dienestus un birojus), prokuratūru un tiesas interesē tikai tik daudz kā iespējas kļūt par aktīvajiem vai pasīvajiem labumu guvējiem. Tomēr šādai domu gaitai ir spēcīgi pretargumenti.
Viens, ka ziņas dienu no dienas par to, kurš vai kuri tad nu atkal valstij, kaimiņiem vai dabai kaitējuši bez nekāda soda, noved šādas informācijas uztvērēju vairākumu līdz pārliecībai, ka tādā veidā notiek normāla labumu aprite. Neiesaistīšanās tajā nozīmē nevis godīgumu, bet muļķību.
Otrs, ka ar negatīvu publicitāti apkrautu cilvēku nonākšana vēlētos amatos padara šādu publicitāti par goda lietu, jo sabiedrības vairākums tādējādi atzinīgi novērtējis viņu saimnieciskās sekmes, apsviedību, spēju vienoties (dalīties ar naudu vai vēl kādiem labumiem). Šiem cilvēkiem nav obligāti domāt vēl tālāk, ka vēlētājiem taču nebija dota izvēle balsot par godīgiem un negodīgiem, jo kandidātu saraksti komplektēti pēc principa “sliktu vai neko”: tajos vai nu pilnīgi nezināmi, vai ar sliktu slavu apveltīti personāži.
Trešais, ka slikto ziņu plūsmā daudz viltus ziņu, kuru atšķirošanai nav nekādu iespēju paļauties uz valsti. Ja tiesībsargājošās iestādes ignorē visiem zināmus nostāstus par kādas amatpersonas likumpārkāpumiem, tad, visticamāk, tāpēc, ka tā ir pietiekami svarīga persona, bet ja kādu tomēr velk uz tiesu, tad tikai to, kurš izrādījies piemērots grēkāža lomai.
Miljonu meklēšana pavēra skatu uz nākotni
"Trīs miljonu lieta” izceļas ar to, ka lietas atrisināšanai nepieciešamie dati apkopoti pat divās grāmatās, no kurām visu šo lietu saprast spējīgs jebkurš cilvēks, ja vien viņš nav policijas izmeklētājs, prokurors vai tiesnesis Latvijas Republikā. Grāmatas tika rakstītas un izdotas laikā, kad līdz oficiālajām “trīs miljonu lietas” izmeklēšanas un iztiesāšanas beigām vēl bija jāpaiet daudziem gadiem, taču ar dažiem gadiem bija pieticis, lai šo grāmatu autori jau varētu izdarīt secinājumus un paredzējumus, ko apstiprina notikumu gaita līdz šodienai.
2002. gadā izdotās Ulda Dreiblata grāmatas “Trīs miljoni, kas satricināja Latviju” 90. lpp. atzīts, ka “”Latvenergo” triju miljonu lieta pamazām kļūst par vēsturi, no kuras politiķi ir mācījušies tieši pretējo gaidītajam - ar augstākas varas klusējošu piekrišanu veiktas mahinācijas ir kļuvušas nevis slēptākas, bet atklātākas un bezkaunīgākas.”
Atskatoties uz laiku atpakaļ, atliek vien brīnīties, kā šo mahināciju vēriena un bezkaunība kāpums savietojams ar Latvijas valsts pastāvēšanu, kas liek mainīt skatījuma virzienu no pagātnes uz nākotni. Liek pārrakstīt jautājumu no Jāņa Dombura un Ineses Voikas 1998. gadā izdotās grāmatas “Kurš nozaga trīs miljonus?” ceturtā vāka: “Trīs miljonu lieta Latvijas vēsturē nav ievērojamākā summas dēļ. Šis gadījums ir īpašs savas nekaunības dēļ. Bet cik ilgi var spļaut akā, no kuras pašiem jādzer?”
Kur blēdība ir, tur blēdības rodas
Trīs miljonu lieta ir ilustrācija arī tam, ka blēdības nerodas tukšā vietā, bet dzimst no iepriekšējo blēdību sēklām jeb sekām. Trīs miljonu lietas sākotne šeit jānovienkāršo līdz faktam, ka starp pirmajiem kapitālistiskās saimniekošanas veidiem paralēli sociālistiskās saimniekošanas demontāžai bija ieguldījumu piramīdu būvēšana un šo piramīdu konkurencē par galveno Latvijā bija kļuvusi “Banka Baltija” (BB). Uzplaukusi līdz ar Latvijas Republikas atjaunošanu 1990. gadā, BB 1994. gada otrajā pusē jau bija savākusi gandrīz visu, ko no Latvijas iedzīvotājiem varēja savākt, un sāka gatavoties sabrukumam, kad vecos ieguldījumus vairs nav iespējams segt ar jauniem ieguldījumiem. Standartgājiens šādos gadījumos ir aizvietot privātos ieguldījumus ar valsts ieguldījumiem, kā tas daudz lielākā apmērā Latvijā tika piedzīvots gadus piecpadsmit vēlāk, kad sabruka nākamā Latvijas mēroga superpiramīda “Parex”.
Vēl šobaltdien to nevar skaidri pateikt, vai 10 miljonu toreizējo latu dabūšana no valsts bija krāpšana, ko BB īpašnieks Aleksandrs Lavents nokārtoja tikai uz savu roku, bet viņš bija pratis iesaistīt Latvijas valdības līmeņa amatpersonas ar solījumiem novērst BB bankrotu, t.i., BB izputināto cilvēku sašutumu, ja valsts uz brītiņu izpalīdzētu ar naudas ieguldījumu, aizdevumu vai garantijām. Šā vai tā, bet dabūja viņš valsts uzņēmuma “Latvenergo” garantijas “Latvenergo” meitas uzņēmumam “Finanšu norēķinu centrs" (FNC), lai tas var aizņemties no BB 10 miljonus latu un nopirkt mazutu. Nav saprotams, kā tieši BB spēja izdarīt tā, lai FNC iegrāmatotu aizņēmumu, nesaņemot naudu, par kuru īstenībā pati BB nopirka kaut kādus vērstpapīrus un tādējādi 1995. gada pavasarī uzrādīja auditoriem par 20 miljoniem latu lielākus aktīvus - 10 miljonu garantijas no “Latvenergo” un 10 miljonus vērtspapīros. Tomēr jau 1995. gada maijā BB sabruka un tās maksātnespējas administratori sāka meklēt BB aktīvus, lai varētu noguldītājiem atdot vismaz sāpju naudu par daudz lielākas naudas zaudēšanu.
Gada laikā BB maksātnespēja tika pārvērsta par bankas likvidāciju, kuras veikšanai pēc milzīgiem vietējiem kašķiem uzaicināja ārzemnieku, starptautiskās auditorfirmas “Deloitte & Touche” darbinieku Deividu Beriju. Savas tiesības viņš nostiprināja ar apaļo zīmogu un ķērās pie darba 1996. gada 17. jūnijā.
Latvijas valsts parūpējās, lai vismaz pie kaut kādas naudas D. Berijs tiktu. 1996. gada 6. septembrī Rīgas apgabaltiesa un 1997. gada 27. martā Augstākā tiesa nolēma, ka “Latvenergo” jāpilda darījuma garantētāja saistības neatkarīgi no tā, ka darījums ar mazuta pirkšanu nav noticis. “Latvenergo” vadītāji saprata valsts gribu un nepārsūdzēja Augstākās tiesas spriedumu tās pašas tiesas gala instancē Senātā, ļaujot spriedumam stāties spēkā 27. aprīlī. Un tad 6. maijā uzrādās “lihtenšeinieši” kā BB prasījuma tiesību pret “Latvenergo” atpircēji.
Visi visu zina, bet tēlo nezinīšus
D. Berijs 6. maijā pārdeva savas prasījuma tiesības pret “Latvenergo” Lihtenšteinā reģistrētai firmai “International Finance Company Establishment” (IFCE) par 5 miljoniem latu, lai varētu ar BB noguldītājiem norēķināties ātrāk, nekā gadījumā, ja “Latvenergo” ķertos pie savu saistību izpildes novilcināšanas. Taču pēc tam, kad “Latvenergo” 15. maijā vienojās ar IFCE, ka tūlīt maksās 8 miljonus, D. Berijs 19. jūnijā piedāvāja pārdalīt naudu bez IFCE. Lai “Latvenergo” maksā 6,7 miljonus, jo tad uzņēmumam jāiztērē par 1,3 miljoniem mazāk, bet noguldītāji saņems par 1,7 miljoniem vairāk. Tomēr “Latvenergo” šādu piedāvājumu noraidīja un samaksāja IFCE 8 miljonus eiro, no kuriem BB saņēma 5 miljonus. Tādējādi aritmētiskā darbība 8-5=3 deva nosaukumu “trīs miljonu lietai".
Vienkāršāko un saprotamāko skaidrojumu “Latvenergo” lēmumam var izlasīt U. Dreiblata grāmatas 82. lpp.: “No telefonsarunu analīzes arī redzams, ka galvenais šā darījuma (telefondraudzības vai telefonuzraudzības) operators ir Ziedoņa Čevera biroja vadītājs Modris Supe - tieši viņam pirmajam zvanīja [“Latvenergo” prezidents Edgars] Birkāns un tieši viņš apzvanīja arī pārējos tefefoniskā riņķadanča dalībniekus”, līdz 19. jūnija vakarā visi bija vienojušies, ka Latvijas valsts uzņēmums maksās vairāk un BB noguldītāji saņems mazāk. “Bet izmeklēšanas laikā no 1997. gada netika noskaidrotas konkrētas personas, kas reāli ieguva šos naudas līdzekļus,” kā mēs to jau zinām no E. Kalnmeiera.
Visu izmeklēšanas instanču atrunas par negribēšanu un nevarēšanu noskaidrot to, ko visi zina, tiek aizsegta ar žēlošanos, ka M. Supe viņus pasūtījis tālu, tālu, jo viņš esot advokāts ar tiesībām glabāt noslēpumus. Protams, ka klienta un advokāta attiecībās svešas ausis un degunus bāzt nedrīkst, bet konkrētajā reizē tādu attiecību nebija. Latvijas krimināltiesību sistēmas dalībnieki tēlo, ka nespēj saprast atšķirību, kad advokāts veic advokāta pienākumus, bet kad viņam, tāpat kā visiem citiem, ir jāatbild uz jautājumiem, kā viņš, piemēram, gadījies vienā istabā ar līķi vai iekūlies autoavārijā. Autovadītājs vada auto un biroja vadītājs - biroju pilnīgi neatkarīgi no tā, ka citos gadījumos viņi var pildīt advokāta pienākumus ar tiesībām, kādas izriet no šiem pienākumiem. Taču ne automobiļa, ne biroja vadīšana šādas tiesības nedod.
M. Supe pirms pāris gadiem atgādināja par sevi kā līdzīpašnieks firmai “Zītari LZ", kurai tika piešķirtas un tūlīt pat atņemtas tiesības apgādāt visu Latvijas armiju ar pārtiku simtiem miljonu eiro vērtībā.
Kā aizgājēji velk līdzi palicējus
Par M. Supes kādreizējo priekšnieku Z. Čeveru (1960-2025) atcerējāmies pavisam nesen sakarā ar viņa nāvi, bet trīs miljonu lietas laikā Z. Čevers bija katrā vārda galā kā Saeimā kupli pārstāvētas partijas līderis, līdz savas valdības nominēšanai ticis Ministru prezidenta kandidāts, kam Saeima galu galā piešķīra Ministru prezidenta biedra un iekšlietu ministra statusus. Tālāk atšķirsim J. Dombura un I. Voikas grāmatas 89. lpp. ar atzinumu, ka “Andra Šķēles valdības locekļi Guntars Krasts un Ziedonis Čevers līdz ar toreizējo premjeru ir politiķi, kurus visbiežāk saista ar trīs miljonu afēru". G. Krastam bija dubultsaistība ar “Latvenergo” kā ekonomikas ministram, kura ministrija pārraudzīja enerģētikas nozari un privatizāciju laikā, kad bija spēkā plāni “Latvenergo” privatizēt. Neizskatījās G. Krasts pēc tāda vārguļa, ka “Latvenergo” vadītāji varētu atļauties šķaidīties ar miljoniem bez viņa ziņas. 1997. gada augustā notikusī A. Šķēles nomaiņa tieši ar G. Krastu tika tulkota kā zīme, ka lai nu kas, bet trīs miljoni latu paliks kā kapā noslēpti. Taču kapa vietā radusies bedre, kurā tagad iešķūrē miljardus eiro ar “Rail Baltica” vai ar pensiju fondu buldozeriem un ieber miljonus eiro ar daudzām lāpstām.
