Pagājušā gada nogalē Latvijā aizsākās konflikts, kas var ietekmēt simtiem tūkstošu aizņēmēju. Finanšu ministrija nāca klajā ar priekšlikumu nodot nebanku kreditēšanas uzraudzību Latvijas Bankai. Faktiski – pārdalīt kontroli pār nozari, kuras apjoms tuvojas pusotram miljardam eiro.
Centrālā banka šo ideju atbalstīja. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs - nē. Strauji. Publiski. Ar brīdinājumiem par riskiem.
Un kamēr institūcijas strīdas, lielākajai daļai iedzīvotāju ir daudz vienkāršāks jautājums - vai šīs pārmaiņas nozīmēs dārgākus kredītus vai būs grūtāk tos dabūt.
Tā nav tikai vietējo uzņēmumu nozare
Nebanku kreditēšana Latvijā sen vairs nav tikai vietējais bizness. Tā ir starptautiska finanšu tehnoloģiju nozare.
Tirgū darbojas gan uzņēmumi ar Latvijas kapitālu, kas izauguši līdz globāliem “fintech” spēlētājiem, gan ārvalstu platformas, kas Latvijā strādā pārrobežu režīmā. Daļa uzņēmumu piesaista investoru naudu kapitāla tirgos, emitē obligācijas vai ir kotēti Baltijas biržā “Nasdaq”.
Tāpēc strīds par uzraudzību nav tikai iekšpolitikas jautājums. Tas skar arī Latvijas reputāciju kā “fintech” jurisdikcijai.
“Fintech” lepnums un sociālais risks vienlaikus
Nebanku kreditēšanas nozare Latvijā ir cieši saistīta ar globālo finanšu tehnoloģiju tirgu. Vairāki uzņēmumi, kas reģistrēti Latvijā vai kuru saknes ir Baltijā, darbojas desmitiem valstu. Šo platformu darbības ģeogrāfija bieži sniedzas no Eiropas Savienības valstīm līdz Latīņamerikai, Dienvidaustrumāzijai un Āfrikai, tostarp tādos tirgos kā Uganda, Kenija vai Filipīnas.
Starptautiskie dati rāda, ka digitālās patēriņa kreditēšanas tirgus pasaulē aug divciparu tempā, un Latvijā attīstītās tehnoloģijas bieži tiek eksportētas kopā ar finanšu pakalpojumiem. Daļa uzņēmumu apkalpo miljoniem klientu ārpus Latvijas, bet vietējais tirgus tiem kalpo kā regulējuma un tehnoloģiju testēšanas vide. Tas nozīmē, ka diskusija par uzraudzības modeli Latvijā faktiski skar arī starptautisku kapitāla, tehnoloģiju un datu plūsmu.
Vienlaikus šī globalizācija rada papildu sarežģījumus regulējumā. Uzņēmumi, kas strādā vairākās jurisdikcijās, nereti pielāgo produktus dažādu valstu normatīvajiem aktiem, risku profilam un iedzīvotāju maksātspējai. Rezultātā Latvijas regulators saskaras ar nozari, kas vienlaikus ir lokāla pēc klientiem, bet globāla pēc biznesa modeļa.
Valsts attieksme pret nozari ir pretrunīga. No vienas puses, nebanku kreditētāji tiek minēti kā Latvijas digitālās ekonomikas veiksmes piemērs - eksportējoši uzņēmumi, jaunas darba vietas, investoru interese. No otras puses, tie paši uzņēmumi regulāri tiek minēti diskusijās par sociāliem riskiem, augstām procentu likmēm un klientu aizsardzību.
Abas versijas pastāv paralēli. Un abas ir patiesas.
Kas patiesībā ir nebanku finansējums Latvijas iedzīvotājiem
Sabiedriskajā telpā ātrie kredīti bieži tiek attēloti kā impulsīvu pirkumu instruments. Realitāte ir daudz plašāka.
Nebanku finansējums bieži tiek izmantots, lai segtu neparedzētus izdevumus, remontu, medicīnas izmaksas vai nodrošinātu mobilitāti - piemēram, iegādājoties vai remontējot automašīnu. Daļai iedzīvotāju tas ir vienīgais pieejamais finansējuma avots situācijās, kad bankas kredītu nepiešķir.
Nebanku kreditēšana Latvijā skaitļos
Šie PTAC publiskotie skaitļi rāda vienu - nebanku kreditēšana Latvijā vairs nav niša. Tā ir masveida finanšu prakse.
Kāpēc nebankas pārspēj bankas patēriņa kreditēšanā
Galvenais iemesls ir pieejamība.
Komercbankas pieprasa stabilus un prognozējamus ienākumus. Nebanku sektors biežāk strādā ar sezonāliem ienākumiem, pašnodarbinātajiem vai klientiem, kuriem finansējums nepieciešams nekavējoties.
Rezultātā tirgū izveidojusies paralēla kreditēšanas sistēma - bankas vienā pusē, nebanku kreditētāji otrā.
Paradokss, par kuru runā reti
Tradicionālo banku skatījumā nebanku kredīta izmantošana bieži tiek uztverta kā paaugstināta riska signāls. Sabiedriskajā telpā tas nereti tiek saistīts ar sliktu finanšu disciplīnu.
Taču PTAC statistika rāda, ka lielākā daļa klientu savas saistības pilda laikā.
Tādēļ rodas jautājums - vai nebanku finansējuma izmantošana patiešām vienmēr nozīmē sliktu maksātspēju vai arī tas ir vienkārši atšķirīgs kreditēšanas modelis. Un vēl viens jautājums, uz kuru publiski atbildes pagaidām nav - kas notiks ar šiem klientiem, ja nozare mainīs uzraugu.
Divas institūcijas - divas filozofijas
Šobrīd situācija ir iestrēgusi starp divām pieejām.
Latvijas Banka uzsver finanšu sistēmas stabilitāti un vienotu tirgus uzraudzību. Centrālā banka norāda, ka centralizēts modelis ļautu labāk pārraudzīt riskus un samazināt regulējuma sadrumstalotību.
PTAC savukārt uzsver patērētāju aizsardzību. Centrs norāda, ka līdzšinējā sistēma strādā un reforma var radīt papildu izmaksas un vājināt klientu interešu uzraudzību.
Strīds faktiski notiek starp finanšu stabilitātes loģiku un patērētāju tiesību loģiku.
Kamēr institūcijas diskutē, klienti gaida atbildes
Publiskajā telpā diskusija galvenokārt notiek par regulējumu, izmaksām un institucionālajām pilnvarām. Daudz retāk tiek runāts par pašu svarīgāko - kā uzraudzības maiņa ietekmēs kredītņēmējus. Vai mainīsies procentu likmes? Vai piekļuve kredītiem kļūs sarežģītāka? Vai banku attieksme pret nebanku aizdevumu izmantotājiem mainīsies?
Viens no būtiskākajiem diskusijas elementiem ir Latvijas Bankas iecere pilnīgāk integrēt nebanku kreditēšanas datus Kredītu reģistrā. Tas nozīmētu, ka informācija par aizņēmumiem pie nebanku kreditētājiem bankām būtu pieejama plašāk un operatīvāk. No vienas puses, tas varētu veicināt vienotu kredītriska izvērtēšanu finanšu sektorā. No otras puses, tas varētu ietekmēt kredīta pieejamību tiem klientiem, kuri līdz šim izmantojuši paralēlos finansējuma avotus.
Latvijas Banka speciāli nra.lv lasītājiem komentēja situāciju saistībā ar iespējamo nebanku patēriņa kreditētāju uzraudzības pārņemšanu. Latvijas Bankas preses sekretārs Jānis Silakalns skaidroja regulatora pozīciju, atbildot uz jautājumiem par reformas mērķiem, ietekmi uz uzņēmumiem un patērētājiem.
Runājot par uzraudzības maiņas nepieciešamību, Latvijas Banka uzsver, ka galvenais mērķis ir izveidot vienotu finanšu sektora uzraudzības pieeju un efektīvāk izvērtēt riskus. Kā norāda centrālā banka, reforma nodrošinātu «caurskatāmu un vienotu pieeju kreditētāju uzraudzībā», vienlaikus ļaujot analizēt finanšu stabilitāti plašākā kontekstā.
Atbildot uz jautājumu par iespējamām prasību izmaiņām uzņēmumiem, Latvijas Banka skaidro, ka būtiskas regulējuma izmaiņas šobrīd nav plānotas. Uzraugs vairāk koncentrēsies uz esošo normu konsekventu ievērošanu. Kā norāda regulators, «nav plānots ieviest prudenciālo uzraudzību», jo nebanku kreditētāji kreditē, izmantojot pašu, ne noguldītāju līdzekļus.
Latvijas Banka arī uzsver, ka pāreja uz jauno uzraudzības modeli, visticamāk, nebūs sarežģīta, jo nozīmīga daļa nozares uzņēmumu jau pašlaik sniedz regulatoram statistikas datus. Kā norāda centrālā banka, 36 no 38 nebanku patēriņa kreditētājiem jau ziņo Latvijas Bankai, un esošās IT sistēmas un ziņošanas kanāli lielā mērā jau tiek izmantoti, tādēļ tehniskā sagatavotība funkciju pārņemšanai jau ir nodrošināta.
Vienlaikus Latvijas Banka sola, ka uzraudzības maiņa varētu samazināt nozares administratīvās izmaksas. Regulators norāda, ka turpmāk tiktu piemērota pieeja, kur uzņēmumi maksā tikai faktiskās uzraudzības izmaksas. Pēc Latvijas Bankas sākotnējiem aprēķiniem, tās varētu samazināties no pašreizējiem aptuveni 55 000 eiro gadā līdz apmēram 23 800 eiro gadā. Tāpat plānots atteikties no vienreizējās licences maksas 250 000 eiro apmērā jaunajiem tirgus dalībniekiem, kas līdz šim bija jāsedz, ienākot tirgū.
Komentējot iespējamo ietekmi uz klientiem, Latvijas Banka uzsver, ka plāno lielāku uzmanību pievērst problēmu cēloņiem. Regulators sola «veidot saprotamākus nebanku kreditēšanas produktus un rūpīgāk pieiet maksātspējas vērtēšanai», lai mazinātu risku, ka iedzīvotāji nonāk ilgstošās parādsaistībās.
Runājot par banku attieksmi pret nebanku kredītu klientiem, centrālā banka norāda, ka vienotas uzraudzības sistēmas ieviešana varētu uzlabot finanšu sektora sadarbību. Latvijas Bankas ieskatā tas «sekmētu dialogu starp finanšu sektora segmentiem» un palīdzētu veidot sabalansētākus risinājumus tirgus dalībniekiem un klientiem.
Savukārt uz jautājumu, vai uzraudzības pārņemšana nozīmē augsta riska kreditēšanas institucionalizāciju, Latvijas Banka uzsver, ka tā šādu skatījumu nav paudusi. Regulators norāda, ka nebanku kreditēšana vienmēr vērtēta «kā daļa no finanšu sektora», bet plānotās pārmaiņas ļaus kvalitatīvāk monitorēt riskus, detalizētāk izprast nozares attīstības tendences un stiprināt dialogu starp kreditēšanā iesaistītajiem finanšu tirgus dalībniekiem.
Vienlaikus Latvijas Banka atzīst, ka pieprasījums pēc nebanku kredītiem var signalizēt arī par finansējuma pieejamības problēmām. Regulators norāda, ka «pieprasījums pēc šiem kredītiem var liecināt, ka daļai sabiedrības banku finansējums nav pieejams», tādēļ situācija jāvērtē kompleksi, analizējot datus visā kredītu dzīves ciklā.
