Pēdējos pāris gados radusies mākslīgā intelekta (MI) pakalpojumu pieejamība dzen kārtējo naglu augstākās izglītības zārkā.
Pēdējos pāris gados bezmaksas lietošanā pieejamas datorprogrammas, kas spējīgas no digitālajā apritē pieejamiem tekstiem paņemt uzdotai tēmai atbilstošas frāzes un salikt tās tādā secībā, kas imitē jaunu tekstu par attiecīgo tēmu. Tādējādi studentiem (un skolēniem kaut no pirmās klases, kur tagad mēdz tēlot augstskolu apmēram tāpat kā zaķīšus un lācīšus pie Ziemassvētku eglītes) dota iespēja iegūt visus tos tekstus, kādi tiek izmantoti studiju procesā, lai kontrolētu un koriģētu viņu apmācību no pirmajiem pārbaudes darbiem līdz diplomdarbam.
Tagad vairs nav reāli nošķirt apmācāmos no MI ar pārbaudes darbu rakstīšanu uzraudzīta klātienē, jo atgriešanās pie šo darbu rakstīšanas ar roku uz papīra neērta gan rakstītājiem, gan lasītājiem (pasniedzējiem, inspektoriem - cik ilgi viņi gribēs lauzīties rokrakstos un kurš viņiem maksās par šādām pūlēm), bet darbu rakstīšana klātienē elektroniski nozīmē, ka tiek izmantots dators, kurā var slēpties velns viņu sazin kas - protams, ka MI.
Jā, situācija ir savādāka nekā pirms pāris gadiem, kad runa bija par to, ka dažādu uzziņas materiālu pieejamība vispirms grāmatu un tālāk elektronisko datu bāzu veidā kontroldarbu laikā nav aizliedzama, bet pat vēlama, jo ļauj izvirzīt augstāka līmeņa uzdevumus, kuru atrisināšana ir kaut kas vairāk nekā matemātikas vai dabaszinātņu formulu, vēstures vai valodniecības faktu uzskaitījumi. Taču tagad vairs nav iespējams dot apmācāmajiem tādus uzdevumus, kādus viņu vietā nevar atrisināt MI, jo apmācību jēga taču ir panākt, lai pēc cilvēku vecuma vai vienkārši pēc skaita plašāks loks iemācās to, ko šaurāks loks jau spēj. Taču visu to, ko spēj šaurākais loks, spēj arī MI, aiz kura iespējams paslēpties cilvēkiem. Viņiem var nebūt ne mazākās sajēgas, kā savietot burtus un jebkuras citas zīmes tā, lai tās atbilstu matemātiska uzdevuma atrisinājumam vai dzejolim atbilstoši viņu studiju priekšmetam, taču viņu saņems augstskolas diplomus kā attiecīgā priekšmeta speciālisti, ja vien pratīs formulēt prasības MI viņiem vajadzīgo tekstu izveidošanai.
Jāatgādina arī tas, ka tradicionālo studiju neatņemam sastāvdaļa ir rakstu darbi, kas pēc definīcijas prasa daudz ilgāku laiku nekā kontroldarbi. Šiem rakstu darbiem jāapliecina studējošo vēlēšanās un spējas mēnešiem un gadiem (ja pretendē uz zinātņu doktora grādu, tad noteikti) koncentrēt uzmanību uz noteiktu tēmu, vācot par to materiālus un izlolojot domas, kas atšķirtos no visa tā, ko izdevies savākt no citiem. Tā, lūk, tika veidoti cilvēki, kuriem uzticēt nākamo cilvēku mācīšanu vai lēmumu pieņemšanu tikpat labi pārvaldē kā tiltu, kuģu, lidmašīnu būvē, ļaužu vai dzīvnieku ārstēšanā utt. MI dod vēl vienu pamatojumu šaubīties par jebkuru speciālistu, ka viņam nav gandrīz nekāda sakara ar viņa diplomā uzrādītajām zināšanām un prasmēm.
Latvijas Universitātē un Banku augstskolā ir veikts neliels pētījums - aptauja un sarunas par to, kā MI tagad izmanto šo augstskolu ekonomisko un sociālo zinātņu specialitāšu studenti un pasniedzēji. Rezultātā nav pamata pasludināt neko fundamentālu. Pirmkārt, aptaujāto 279 studentu un 38 mācībspēku ir maz. Otrkārt, aptauja jeb pašnovērtējums ir nedroša pētījumu metode, ja tās rezultāti netiek konfrontēti ar citos veidos iegūtiem datiem. Treškārt, pētījums attiecas uz tēmu, kurā situācija mainās ne pa dienām, bet pa stundām. Tomēr labāk, ka kaut kādi sākotnējiem orientieri ir iegūti, nekā mēs turpinātu dzīvot bez ziņas un miņas par MI lietošanu Latvijas augstskolās.
Pētījuma formulējums skan “MI horizonti: orientieri sociālo zinātņu un finanšu izglītības nākotnē” un pētījuma rezultāti tika atreferēti 9. februārī LU bibliotēkā sarīkotā pasākumā “Mācīšana un mācīšanās ar ģeneratīvo MI sociālajās zinātnēs”. Uzstājās pētījuma veicēji ar asociēto profesoru Visvaldi Valtenbergu priekšgalā (attēlā).
Ja citu datu nav, tad paliksim pie žūžošanas, ka MI Latvijas augstskolās netiekot izmantots, lai krāptos, bet gan lai izbrīvētu interesantākiem un svarīgākiem darbiem laiku, kas iepriekšējā studēšanas stilā aizietu datu vākšanai. No pētnieku un pētāmo izmantotās terminoloģijas nav skaidrs, kas jāsaprot ar “interesantākiem un svarīgākiem darbiem": varbūt tiek izmantota iespēja uzzināt vēl vairāk par studiju priekšmetu, varbūt jaunieši pelna naudu kaut cik komfortablai izdzīvošanai, bet varbūt tērē naudu naktsklubos.
Datu vākšanas atvieglošana pati par sevi ir apsveicama nodarbošanās, par ko izsenis gādāts. Vai tad būtu iedomājama bibliotēka bez kataloga, kurā lasītājiem nāktos pašiem pārcilāt visas grāmatas, avīzes vai notis, lai atrastu vajadzīgo? Nē, tūkstošiem cilvēku (ja runa par Latvijas Nacionālo bibliotēku ar simts gadu vēsturi) ir to vien darījuši, kā gādājuši, lai katram interesentam būtu iespējams ērti un ātri atpazīt viņam vajadzīgās bibliotēkā glabājamās vienības pēc atslēgvārdiem, publicēšanas gadiem utt. Jo labāk, ka tagad kartīšu katalogs pārveidots elektroniskajā katalogā.
Taču tagad ir pārkāpta kaut kāda robeža, par kuru joprojām nav skaidrs, kur tā atrodas, kur tai jāatrodas un kā to iezīmēt. Cilvēki atjēdzas parasti tad, kad jau ir to pārkāpuši. Studentu vārdiem runājot, tad, kad “ūdens smeļas mutē”. Tie ir brīži, kad studiju uzdevumus nav iespējams izpildīt bez MI izmantošanas tādā veidā, kādu paši izmantotāji atzīst par nevēlamu. Kāpēc nevēlamu? No sarunām ar pētījuma autoriem varētu izdarīt tādu secinājumu, ka studenti daudz maz saprot, ar ko draud MI izmantošana tādā veidā, kādā viņi MI izmanto paši šad un tad, bet par kādu rauc degunus, kad to pašu neattaisnojami bieži dara citi.
Pirmkārt, vairums cilvēku apzinās, cik tas būtu labi, ja darbinieki tajās profesijās, kuru pakalpojumus viņi izmanto, būtu kvalificētāki nekā viņi tajās profesijās, kuru pakalpojumus viņi sniedz citiem. Jāsamierinās, ka caurmērā tāda asimetrija nav iespējama. Bet ko nu, kad iezīmējusies iespēja visiem saņemt diplomus ar vēl mazākām zināšanām un prasmēm? Tad jo skaļāk jāsaka, ka tā nav labi; tad noteikti nedrīkst atzīties par saviem grēkiem, lai nepopularizētu slikto praksi citiem.
Otrkārt, studenti grib dabūt darbu, slavējot sevi par kaut ko tādu, ko viņi spēšot, bet MI nespēšot. Ja viņi aizrausies ar lielību, ka pratuši pārlikt visus mācību uzdevumus uz MI, tad potenciālie darba devēji pareizi nospriedīs, ka šādi darbinieki nav vajadzīgi, jo viņi par algu darīs tieši to pašu, ko MI darīs bez algas. Tāpēc vismaz vārdos jāapliecina cilvēku radošums pretēji MI spējai operēt tikai ar tādām frāzēm, ieskaitot matemātikas simbolus un formulas, kādas cilvēki jau ir radījuši.
Robežu meklēšana starp pieļaujamo un nepieļaujamo studiju darbu radīšanā ir elitāru ļaužu nodarbošanās, pat ja tā ir elite tikai tās dalībnieku acīs. Tepat līdzās taču cilvēki, kuri par saviem studiju priekšmetiem neinteresējas pat tik daudz, cik nepieciešams pasūtījumu došanai MI. Latvijā pilnīgi legāla nodarbošanās ir studiju darbu pārdošana, ko apliecina šāda pakalpojuma reklāma:
Būtu dīvaini iedomāties, ka tādu produktu ražošanā eksistētu kaut jel kādas robežas MI izmantošanā. Robeža tikai tā, vai šo produktu pircējiem izdosies, vai tomēr neizdosies saņemt augstskolas diplomus.
Savukārt Latvija pat ar studiju darbu tirdzniecību ir elitāra valsts salīdzinājumā ar Krieviju, kur tikpat legāla ir diplomu tirgošana:
Spriežot pēc rosības Krievijas sociālajos tīklos, nav tajā valstī palikuši ārsti, kas būtu ieguvuši diplomu citā veidā nekā ar pirkšanu tiklab pašā Krievijā kā tās kaimiņzemēs uz dienvidiem un austrumiem.
Ja nekvalificētu cilvēku dēļ notiek avārijas, tad tās ir daudz labāk pamanāmas nekā ārstu kļūdas. Tomēr ēkas un tilti Krievijā masveidā nesagāžas un iekārtas neuzsprāgst vai nu tāpēc, ka stāv (griežas, ripo, lido) kopš padomju laikiem, vai arī tehnisko amatu piešķiršanai diplomu īstums tiek nepubliski pārbaudīts.
Robeža starp Latviju un Krieviju daudz vairāk izplūdusi, nekā mums gribas par sevi domāt. Veikala sagrūšana Zolitūdē un - galvenais - valsts demonstratīvā nespēja vismaz kādu no vainīgajiem sodīt par 54 cilvēku bojā eju mudina uz bezatbildību gan tos, kuri mācās, gan tos, kuri māca jebkurā Latvijas augstskolā. MI kārdina ar antiutopiju, kurā datu apmaiņa starp studentu un pasniedzēju datoriem imitēs mācību procesu līdz tādu diplomu izsniegšanai, kuru saņēmēju kvalifikācija līdzināsies Krievijā pirkto diplomu īpašnieku kvalifikācijai.
