Eiropas Savienības (ES) pārvaldnieki mēģinās iesaistīties ASV prezidenta Donalda Trampa iesāktajā Latīņamerikas pārdalīšanā. Par Eiropas guvumu no Latīņamerikas labumiem viņi nolūkojuši Argentīnas buļļus, lai eiropieši tiktu pie lēta steika.
D. Trampa personificētie pasākumi Venecuēlas valsts vadītāju un naftas atradņu saimnieku nomaiņai kļuva par pēdējo argumentu, kas padarīja iespējamu brīvās tirdzniecības līguma parakstīšanu starp ES no vienas puses un četru Latīņamerikas valstu Argentīnas, Brazīlijas, Paragvajas un Urugvajas brīvās tirdzniecības savienību “Mercosur” no otras puses. Sarunas par līgumu ritējušas ilgāk par 25 gadiem, kuru laikā parakstīti vairāki līguma sagatavošanas dokumenti un vairākas reizes plānots parakstīt līgumu, kura parakstīšana izjukusi pēdējā brīdī. Pērnā gada 23. decembrī “Neatkarīgā” rādīja, kā 18. decembrī Briselē tika dedzinātas riepas. Tādā veidā tika izjaukta 20. decembrī paredzētā līguma parakstīšana. Tika paziņots par līguma parakstīšanas atlikšanu uz nākamo, t.i., uz 2026. gadu, bet tikpat labi uz nezināmu nākotni, kā varēja spriest pēc līguma slēgšanas iepriekšējās gaitas. Taču D. Trampa sarīkotais 3. janvāra iebrukums Venecuēlā izsita pasauli arī no tām sliedēm, pa kurām ES un “Mercosur” līguma slēgšana tika ripināta no viena gada uz katru nākamo gadu.
ES zīmols ir lēmumu pieņemšana ar visu dalībvalstu piekrišanu, taču aiz šīs izkārtnes ir paslēptas dažas atrunas par atsevišķiem gadījumiem, kuros lēmumus drīkst pieņemt ar “kvalificēto” vairākumu pēc noteiktiem kritērijiem: dalībvalstu skaita vairākumu, šo valstu pārstāvēto iedzīvotāju vairākumu vai Eiroparlamenta deputātu vairākumu. Šādas piņķerīgas grāmatvedības operāciju rezultātā 9. janvārī tika paziņots, ka ir sasniegts tāds vairākums, kas atļauj līguma parakstīšanu. Lietas būtība tāda, ka ES dalībvalstu vēstnieku sanāksmē Francija, Polija, Ungārija, Austrija un Īrija balsoja pret līguma slēgšanu, bet Beļģijas pāreja no balsošanas pret uz atturēšanos ļāva nonākt līdz līguma slēgšanu pieļaujošam balsu skaitam.
Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena tūlīt pat nosauca balsu skaitīšanas rezultātu par “vēsturisku” un kopā ar Eiropadomes (kuru nedrīkst sajaukt ar Eiropas Padomi - tās ir pavisam dažādas organizācijas!) prezidentu Antoniu Koštu pošas uz Paragvaju, kas izvēlēta par vietu līguma parakstīšanai sestdien, 17. janvārī.
Latvijas Zemkopības ministrijas formulētie apsvērumi par labu līgumam tādi, ka tas pavēršot plašākas eksporta iespējas vispirms zivju pārstrādes produktiem un atvieglos lopbarības (sojas) sagādi, kas svarīgi, ja cīņa par resursiem pasaulē tik skarba kā tagad.
Iepriekš ES vadītajiem ir nācies saņemt pārmetumus no Latīņamerikas valstu vadītājiem par to, ka eiropieši vilcinās jeb paši nezina, ko viņi īsti grib. Tādu uzbrēcienu EK saņēmusi arī tagad, kad Latīņamerikas valstīm svarīgi parādīt sevi uz pasaules skatuves ar līgumu slēgšanu bez ASV (lamuvārdu nozīmē par jeņķiem vai gringo saukto amerikāņu) atļaujas. Tikpat dedzīgi savu nozīmību pasaulē grib apliecināt ES un vēl jo vairāk savienības pārvaldes iestāžu vadītāji personīgi. Var sacīt arī tā, ka viņi steidzas uz Paragvaju, kamēr tur tuvumā grozās no visas pasaules saradušies žurnālisti, kuru uzdevums nepalaist garām D. Trampa it kā solīto “otro vilni” iebrukumam Venecuēlā vai varbūt kādas citas, vēl nebijušas un iepriekš neiedomājamas atrakcijas.
ES un “Mercosur” ir vienādi interesētas ar līguma parakstīšanu apliecināt savu spēku (ietekmi, lemtspēju jeb “subjektivitāti") atbilstoši tradicionālo ģeopolitisko spēļu noteikumiem. Līgumslēdzēji apiet faktu, ka līguma slēgšanu diktē ASV, Krievijas un arī Ķīnas apliecinātā gatavība ar vecajiem noteikumiem nerēķināties. Tomēr saprotams, ka vājākām valstīm jārīkojas savu spēku un iespēju robežas, pat ja galu galā diplomātiskos žestus neviens vērā neņems un līgums starp ES un “Mercosur” izrādīsies mazvērtīgāks par papīru, uz kura tas uzrakstīts; izrādīsies mazvērtīgāks par daudzos miljonos eiro izsakāmu naudas summu, kas gadsimta ceturkšņa laikā iztērēta līguma gatavošanai.
Šeit nav iespējams pārlūkot to, kādas pretrunas līgums varbūt saasina katrā no “Mercosur” dalībvalstīm vai starp šīm dalībvalstīm, bet ES gadījumā šķelšanās notiek starp lauksaimniecības un rūpniecības produktu ražotājiem, kuriem dažādās ES dalībvalstīs atšķirīgas iespējas piespiest valsts aparātu atzīt vai nu lauksaimnieku, vai rūpnieku intereses par valsts jeb nacionālajām interesēm.
ES valstu līmenī sakašķējušās Vācija un Francija atbilstoši tam, kāds apjoms ir šo valstu eksportam uz “Mercosur". “Eurostat” rāda, ka Vācijas eksports uz “Mercosur” sasniedz 17,3 miljardus eiro gadā, bet Francijas eksports - 5,9 miljardus eiro gadā. Šie dati tiek interpretēti kā eksporta starta potenciāls jeb skaitlis, ko brīvā tirdzniecība atļaus sareizināt. Tad 2x17 būs daudz vairāk nekā 2x6, aizvien palielinot Vācijas atrāvienu - ienākumus un labumus - no brīvās tirdzniecības līguma attiecībā pret Franciju un citām ES valstīm ar mazāku eksporta starta potenciālu.
Latvija stājusies Vācijas svītā ar pārliecību, ka Latvijai ir sava daļa Vācijas eksportā uz “Mercosur". Proti, ka Vācija eksportē preces - gala produktus, kuros iestrādātas Latvijā ražotas detaļas, kas figurējušas Latvijas eksportā uz Vāciju. Šis eksporta apjoms par vairākām kārtām lielāks, nekā Latvija spēj eksportēt uz “Mercosur” valstīm patstāvīgi.
Jāatzīmē arī tas, ka absolūtos skaitļos nelielais proficīts tirdzniecībā ar “Mercosur” kaut mazliet mīkstina milzīgo deficītu tirdzniecībā ar Vāciju. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pagājušā gada 11 mēnešos Latvija eksportējusi uz Vāciju preces par 1,22 miljardiem eiro, bet importējusi no Vācijas - par 2,58 miljardiem eiro. Tirdzniecība ar “Mercosour” iekļaujas amplitūdā no dažiem desmitiem miljonu līdz desmitiem tūkstošu eiro:
| Argentīna | Brazīlija | Paragvaja | Urugvaja | |
| Eksports | 33 262 073 | 22 385 095 | 11 484 106 | 617 805 |
| Imports | 7 165 544 | 12 864 733 | 866 896 | 55 089 |
Tikpat būtiska kā šķelšanās starp valstīm ir šķelšanās starp šķirām katrā no valstīm - visi Eiropas lauksaimnieki pret līgumu ar “Mercosur” un visi rūpnieki, kā arī rūpniecībai pielipušie finansisti, tirgotāji, zinātnieki, politiķi par līgumu kaut ar atrunām, ka ES plašumos var atrast izņēmumus, ar kādiem apstrīdēt jebkuru apgalvojumu. ES lauksaimnieki norāda uz “Mercosur” lauksaimnieku priekšrocībām audzēt liellopus plašākās teritorijās, kādu blīvi apdzīvotajā Eiropā zemniekiem nav, un lietot pesticīdus, kādi Eiropā aizliegti gan iedzīvotāju blīvuma, gan vēsturisku tingentangeļu dēļ.
Lauksaimniekus varbūt var mierināt ar to, ka līguma parakstīšana notiek tāpēc, lai demonstrētu līguma parakstīšanu. Pastāv cerības uz tādu līgumu, kas paredzēs savu izpildi - brīvo tirdzniecību - sākt nepārskatāmi tālā nākotnē un veidā, kura saskaņošana var vilkties tāpat kā līguma izstrādāšana. Ir atrodami tādi atstāstījumi par līguma projektu, ka, piemēram, muitas likmes ES (vācu) automašīnām no pašreizējiem 35% līdz nullei tikšot samazinātas 15 gadu laikā un ka tikai nelielu Latīņamerikas lauksaimniecības preču sortimentu ES uzreiz atļaus ievest uz brīvtirdzniecības nosacījumiem.
Zemkopības ministrija tomēr dalās ar bažām, ka kvotas liellopu gaļas un cūkgaļas ievešanai ES ir piešķīrusi: "Neskatoties uz to, ka Latvija tieši no "Mercosur" neimportē šos produktus, nozares Latvijā var ciest netieši, jo, pieaugot importam ES kopumā, palielināsies cenas ziņā augsti konkurētspējīgas produkcijas piedāvājums ES tirgū, apdraudot Latvijas ražotāju produkcijas realizācijas iespējas." Ja tā tas tiešām notiktu, tad lauksaimnieku zaudējumiem jākļūst par ieguvumiem steiku u.tml. produktu patērētājiem.
Lauksaimnieku mierināšanai tiek izmantota raitāka ES atbalsta maksājumu veikšana un ievedmuitu samazināšana minerālmēsliem, kas ražoti ārpus ES. Stīvēšanās ap visdažādākajiem atbalsta pasākumiem turpinās. Latvija solās uzmanīt, lai Eiropas Komisija ņemtu vērā potenciālos riskus ES lauksaimniekiem, veiktu nepārtrauktu tirgus uzraudzību un ierobežotu importu, ja tas apdraudētu vietējos ražotājus.
No Eiropas Komisijas lauksaimnieki saņem ne vien naudu, bet arī mājienus, ka naudas tiek dots pārāk daudz. Šī nauda uztur ražošanu lielākā apjomā, nekā - vismaz aritmētiski - vajadzīgs ES iedzīvotāju pabarošanai. Latvijas Lauku atbalsta dienests jau ir publiskojis, ka 2025. gadā izmaksājis lauksaimniekiem 752 miljonus eiro. Tas izrādās slikti, ka ES un tajā skaitā Latvija eksportē dotētās lauksaimniecības produktus ārpus ES - baro pasauli daļēji uz ES nodokļu maksātāju rēķina.
