Zemkopības ministrs Armands Krauze Zemkopības ministrijas un Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra 17. decembrī Jelgavā notikušajā konferencē “Ceļā uz veselu lauksaimniecību” informēja par to, kā sākušās Latvijas un Eiropas Komisijas sarunas par ES 2028.-2034. gada plānošanas periodu.
Pasākums Jelgavā iekrita dienu pirms daudz iespaidīgākiem sarīkojumiem Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē. Proti, pirms kārtējiem lauksaimnieku protestiem ar vairāku tūkstošu cilvēku līdzdalību un tagadējās lauksaimniecības tehnikas - uz ar pilsētās piecstāvu fona ļoti iespaidīgu protesta atribūtu izmantošanu. Nelaime tikai tā, ka Briselē šādi protesti pierasti kā lietus vai vējš. Tāpēc 18. decembra protesti tika papildināti ar riepu dedzināšanu. 18. decembra reportāžas no Briseles līdzinājās reportāžām no Āfrikas vai Karību jūras valstu pilsētām, kur šādas izdarības tagad jau nacionālo tradīciju statusā.
Neuzdodoties par ekspertu protesta akciju vēsturē, tomēr izsakāms pieņēmums, ka 18. decembrī tika pārkāptas vai pabīdītas tālāk dažas “sarkanās līnijas", ka iepriekš ierobežoja lauksaimnieku protestus ar kūtsmēslu kravu izgāšanu publiskās vietās. Nākamais pieņēmums tāds, ka šajā reizē lauksaimnieki tika izmantoti cīņā starp ES birokrātiju un ES veco dalībvalstu valdībām, ar kuru nepublisko un netiešo, bet tomēr atbalstu protestētāji varēja atļauties vairāk nekā parasti. Konflikta būtība tāda, ka ES līmeņa darboņi grib ar pārtikas produktu importa atvieglošanu mazināt inflāciju, bet vairāku ES dalībvalstu vadības to uzskata par draudu zemniekiem, kuru izputēšana nozīmē nepatikšanas vispirms valstu valdībām un tikai pastarpināti Eiropas Komisijai (EK) un vēl tālāk Eiropas Centrālajai bankai, kas skaitās cenu stabilitātes garants eirozonā. Konkrēti runa ir par iecerēto brīvās tirdzniecības līgumu starp ES un Dienvidamerikas valstu Brazīlijas, Argentīnas, Paragvajas un Urugvajas brīvtirdzniecības apvienību “Mercosur”.
Piektdiena pienāca ar ziņu no Briseles, ka protesti patiešām izjaukuši sestdien Brazīlijā paredzēto līguma parakstīšanu. Oficiāli tā atlikta uz nākamo gadu. Tādējādi atkal iegūts laiks, lai turpinātu ķīviņus par resursiem, ar kādiem Eiropa varētu atbalstīt savus zemniekus.
ES dalībvalstis un vēl jo vairāk ES pati uzprasījusies, lai lauksaimnieku problēmas tiktu risinātas arī tādā veidā kā protesti Briselē un no turienes “copy-paste” veidā jebkur, kur cerības, ka protestus kāds pamanīs. Valstis un ES ir praktiski pilnībā izņēmušas lauksaimniecības produkciju no tirgus. Jelgavas pasākumā tika atklāti dati par zemnieku saimniecībām Latvijā, ka apmēram 45 tūkstošiem mazo un vidējo zemnieku saimniecību 80-95% ieņēmumu dod ES atbalsta maksājumi un 5,2 tūkstoši zemnieku saimniecību, kas Latvijas mērogā skaitās lielražotājas, spējušas palielināt ieņēmumus no produkcijas pārdošanas līdz 35-40%, kas tik un tā mazākā daļa no kopējiem ieņēmumiem. Citiem vārdiem sakot, ES uzsauc saviem iedzīvotājiem pārtikas preču Eiropā audzēto izejvielu sadaļu. Eiropiešiem jāmaksā tikai par lauksaimniecības produktu apstrādi dažādās pakāpēs no produkcijas šķirošanas, glabāšanas un transportēšanas līdz ēdiena pasniegšanai uz šķīvja restorānā, kur gaļas un kartupeļu grami desmitiem vai simtiem reižu dārgāki nekā tā cena, ko zemnieks par šiem produktiem saņēmis kopā no ES un produktu uzpircējiem.
ES dāsnums pret eiropiešiem rodas no pašu eiropiešu iemaksām caur valstu budžetiem ES kopējā kasē. Ar pārtikas apgādes drošības solījumu ir izdevies uzlikt pilsētniekiem pienākumu maksāt par pārtiku divkārtīgi - gan ar nodokļiem, gan par katru pirkumu. Taču tagad EK negrib vai nevar maksāt zemniekiem tikpat daudz kā iepriekš. Tādā gadījumā to naudu, ko zemnieki nesaņems no ES, viņiem nāksies prasīt no lauksaimniecības produkcijas uzpircējiem un galu galā no pārtikas preču pircējiem. Ka tik ne tā, ka A. Krauzes pieteiktais “finansējuma samazinājums lauksaimniecībai par 24%” nozīmē “pārtikas cenu paaugstināšanu par 24%”. Tas padara saprotamus EK centienus piebremzēt pārtikas sadārdzināšanos ar pārtikas importu, bet tad arī ar tālākām sekām, no kādām baidās ES dalībvalstis.
Aizejošais 2025. gads pie mums iesākās ar to, ka 21. janvārī valdība pieņēma zināšanai Zemkopības ministrijas iesniegto informatīvo ziņojumu ar ieteikumu Latvijai ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes 2025.gada 27. janvāra sanāksmē aicināt, lai atkal tiktu izvērtēti ES un “Mercosur” brīvās tirdzniecības nolīguma potenciālie riski ES lauksaimniekiem. Taču gada gaitā Latvija pieslējās EK. 10. novembrī Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže publiski jūsmoja, ka noslēgšanai sagatavotais līgums veicināšot Eiropas un Latvijas eksportu jaunos tirgos, radīšot jaunas darba vietas Latvijā utt.
Grūti iedomāties, kā varētu piepildīties B. Bražes solījumi tieši Latvijā, kur lauksaimniecības produkcijas konkurētspēju grauj gan “zaļais kurs", gan viszemākie ES atbalsta maksājumi lauksaimniecībai:
Dzīvojam savienībā, kurā atbalsta saņemšanas čempions saņem 177% no vidējā atbalsta, bet pēdējai vietai 74% no vidējā atbalsta. Atzīstot to, ka Rietumeiropā arī ražošanas izdevumi lielāki, Latvija neprasa atbalsta izlīdzināšanu, bet prasa atbalsta palielinājumu sev līdz 90% no ES vidējā (ne no augstākā!) līmeņa. Arī tagad atšķirības atbalstu lielumā tik ievērojamas, ka par konkurenci ES ietvaros šīs attiecības nosaukt nevar, bet gadījumā, ja te bez muitas sadārdzinājuma ieplūdīs vēl daudz lētākā veidā saražota produkcija, tad Latvijas produktu pārdošana kļūst ļoti apšaubāma. Pēc Zemkopības ministrijas aprēķiniem, lauksaimniecības saglabāšanai vajadzētu, lai ES piešķir par 1,3 miljardiem eiro vairāk, nekā EK tagad sola:
Sadalot miljardu ar astīti uz septiņiem gadiem, prasījums šķiet ļoti pieticīgs, bet EK droši vien kaulēsies ilgi un dikti, lai, piešķirot kaut ko vienai valstij, nekārdinātu visas citas valstis prasīt to pašu arī viņām.
Gan EK solītā, gan Latvijas prasītā naudas summa vēl ko mazāka pēc savas reālās pirktspējas, ja salīdzina to, cik daudz par vienu eiro vai vienu miljonu eiro varēja nopirkt ap 2020. gadu, kad tapa tagadējais ES daudzgadu budžets, ar to, cik daudz vai maz par it kā tādu pašu naudas summu var nopirkt tagad un cik no naudas pirktspējas paliks pāri nākamā plānošanas perioda gaitā. Ja ņem vērā arī eiro pirktspējas kritumu, tad ES atbalsta samazinājums tuvāks 124% nekā tikai 24%.
Jāpiebilst arī tas, ka solījumi un prasījumi neatrodas tikai vienā plaknē jeb ES 2021.-2027. gada plānošanas perioda šablonos. EK bremzē izdevumu pieaugumu esošajos izdevumu posteņos arī tāpēc, lai izbrīvētu naudu jauniem izdevumu posteņiem, kas padarīšot ES sevišķi progresīvu, tehnoloģiski attīstītu, militāri aizsargātu utt. Dažos gadījumos tas varētu nozīmēt, ka pašreiz lauksaimniecības atbalsta sadaļā saņemamu naudu Latvija varētu turpināt saņemt par vides daudzveidības saglabāšanu vai lauksaimniecības produktu pārstrādi pasaulē vēl nebijušos veidos. Citiem vārdiem sakot, ES 2028.-2034. gada plānošanas perioda naudas dalīšana pagaidām daudzos aspektos vēl mākoņstumdīšanas līmenī, taču nekādas priecīgas ainas šajos mākoņos nav saskatāmas.
