Iepriekšējās nedēļas beigās notikušajās Polijas prezidenta un Lietuvas un Igaunijas Ministru prezidentu sarunās ar Latvijas Valsts prezidentu un Ministru prezidenti tika meklētas diplomātiskās, finansiālās un tehniskās iespējas parādīt tādu spēku, kas atbaidītu Krievijas agresiju.
11. decembrī Latvijā darba vizītē bija ieradies Polijas prezidents Karols Navrockis. Šajā dienā viņš tikās ar Latvijas Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, iegriezās Latvijas valdībās ēkā pie Ministru prezidentes Evikas Siliņas un devās tālāk pie Polijas karavīru vienības Ādažu kara bāzē. Savukārt 12. decembrī E. Siliņas vadībā notika Baltijas Ministru padomes premjerministru sanāksme, kurā Latvija un E. Siliņa nodeva prezidentūras pienākumus Igaunijai un tās premjeram Kristenam Mihalam. Sanāksmē piedalījās Lietuvas premjerministre Inga Ruģiniene. Šo vizīšu gaita ietvēra Latvijas un Polijas prezidentu preses konferenci Rīgas pilī un Baltijas valstu premjeru preses konferenci valdības mājā. Latvijas Valsts prezidenta un Ministru prezidentes publikai pieteiktā un izklāstīta apspriešanās bija notikusi 10. decembrī.
Sarunu skaits un skaļums aizvien pieaug
Sarunas Rīgā ir maza daļiņa no divpusējām un daudzpusējām sarunām Eiropā, kurās valstu, valdību un starpvalstu organizāciju vadītāji cenšas tikt skaidrībā, kā reaģēt uz ASV nacionālās drošības stratēģijas tagadējo versiju. Tās atreferējumu lozungu līmenī aģentūra LETA latviskoja 5. decembrī. Tad uzzinājām, ka ekonomisko stagnāciju Eiropā aizēnojot daudz skarbākā civilizācijas izdzēšanas perspektīva. Eiropu novājinot tās imigrācijas politika, dzimstības samazināšanās, politiskās opozīcijas apspiešana, nacionālās identitātes un pašapziņas zudums. Tādā formātā, lai nebūtu viennozīmīgi skaidrs, vai tas apgalvojums, vai tikai jautājums, ASV jeb tās prezidents Donalds Tramps pauž, ka Eiropa varbūt nav spējīga būt par ASV sabiedroto, toties ar Krieviju gan vajagot atjaunot “stratēģisko stabilitāti”.
Baltijas un Polijas augstāko amatpersonu līdz šim izstrādātā atbilde uz ASV vēstījumu ir piedāvājums “palīdzēt stiprināt transatlantiskos tiltus”. Tāds bija E. Rinkēviča formulējums, atbildot uz jautājumu par ASV drošības koncepciju.
Pagaidām šis tilts ir gaisa tilts. E. Siliņa uz to pašu jautājumu atbildēja ar norādi uz to, cik bieži Latvijas ārlietu un aizsardzības ministri tagad viesojas ASV valdības mītnes vietās Vašingtonā un tiekot laipni uzņemti. Tāpat arī I. Ruģiniene apgalvoja, ka “Amerika saprot Baltijas stāvokli un mūsu sarunas ir pietiekami raitas”. Vārdu apliecināšana ar darbiem ir aizsardzības izdevumu palielināšana līdz un virs 5% no valstu iekšzemes kopprodukta no Baltijas un Polijas puses un ASV karaspēka nesamazināšana Baltijā un Polijā no ASV puses. “Šejienes drošības problēma nav saistīta ar Trampu, bet ar [Krievijas diktatoru] Putinu,” norādīja K. Mihals. “Amerika stāv Baltijas valstu aizsardzībā,” viņš turpināja.
Nauda pati par sevi karot nespēj
Ja valstu aizsardzības spējas vērtē nevis pēc formāliem rādītājiem, bet pēc būtības, tad jābrīdina, ka pieciem vai pat vairāk procentiem no IKP atbilstošas naudas summas ieskaitīšana militārajā budžetā nav pietiekama garantija valsts aizsardzības spējām. Jautājums, cik procentu cilvēku valstī un tieši armijā būs spējīgi šaut uz tādu ienaidnieku, kurš jau šauj vai par kuru nav šaubu, ka tas nu gan šaus, lai nogalinātu katru, kas pretojas, un šad tad arī katru, kas nav paspējis aizmukt. Citiem vārdiem sakot, kā cilvēki rīkosies tad, kad sapratīs, ka šāvieni un sprādzieni nenotiek datorspēlē, kur katram spēlētājam neierobežoti daudz dzīvību.
Diez vai ukraiņi pirms 2022. gada 24. februāra varēja būt pārliecināti paši par sevi, ka viņi rīkosies tā, kā viņi rīkojās: praktiski visi apbruņotie ukraiņi Krievijas iebrucējiem pretojās un valdība (valsts prezidents Volodimirs Zelenskis) no valsts neaizmuka.
Neuzņemsimies paredzēt šādu vai savādāku nākotni valstīm, kuras karš nav skāris. Tām reālais pārbaudījums ir karavīru skaita palielināšana. Poļu žurnāliste Rīgā jautāja K. Navrockim, vai Polija negatavojas atjaunot obligāto kara dienestu. K. Navrocka atbilde bija tāda, Polijā esot pietiekami daudz cilvēku, kuri vēlas dienēt armijā, bet hipotētiski obligātais dienests nav izslēdzams. E. Rinkēvičs galvoja par “pozitīvo pieredzi”, kad “pēc 2022. gada Saeima un valdība nolēma izveidot principiāli jaunu aizsardzības dienestu ar obligāto iesaukumu lozēšanas kārtībā".
Ko Centrāleiropā domā, to Tramps runā
E. Rinkēvičs un K. Navrockis parādīja veidu, kā izmantot ASV un tās prezidenta D. Trampa pārmetumus Eiropai, lai tiktu vaļā no bezcerības, ka ASV pamestajām Eiropas valstīm nemaz nav jēgas pretoties iebrucējiem no Krievijas vai varbūt no Āfrikas. Ja miljoniem cilvēku var šķērsot Vidusjūru bēgļu laivās, tad kāpēc ne mazliet nopietnākos, arī ieročus vest spējīgos kuģīšos?
Jā, tā tas bijis, bet turpmāk vairs neesot vai nebūšot, kā klāstīja E. Rinkēvičs: “Patīk mums vai nē, bet diemžēl Eiropa (ar to es saprotu gan Eiropas Savienību, gan daudzus NATO sabiedrotos Eiropā, tostarp - būsim godīgi - bija arī tādi brīži Latvijā) gadu desmitiem nav veltījusi pietiekami daudz enerģijas un resursu, lai savu aizsardzības spēju padarītu patiešām vērā ņemamu. Tikai kopš 2014. gada, kopš Krimas pretlikumīgās okupācijas un tad jau no 2022. gada februāra mēs esam pievērsušies mūsu spēju stiprināšanai. Eiropā ir ļoti daudz kas darāms gan aizsardzības spēju stiprināšanā, gan lietās, kur mēs redzam, ka atpaliekam. Tā ir ekonomika, tās ir tehnoloģijas.”
K. Navrockis pauda, ka D. Tramps ir apliecinājis to, kas par krīzi un haosu Eiropas Savienībā jau sen runāts Centrāleiropas valstīs. Runāts, ka ES “daudzus gadus nodarbojusies ne ar tām lietām, kas ir vissvarīgākās - tādas kā mūsu reģiona drošība. Mēs esam blakus agresīvajai, neoimperiālajai Krievijai, un mēs nodarbojamies ar to, lai Eiropa pastāvētu. Latvijā, Polijā Rumānijā sākas Eiropas drošība, bet ES ļoti vilcinājās, lai palielinātu aizsardzības budžetus. Tāpēc mēs esam piemērs tam, cik lielu daļu no budžeta atvēlēt aizsardzībai.”
Arī K. Navrockim nācās atgriezties pie tā, ka nauda vien aizsardzības spējas nepacels, ja ES turpinās savu tagadējo ideoloģiju, savu “zaļo kursu” u.tml. “Jā, ES atrodas haosā, un demokrātijas būtība ir runāt par šim lietām. Mums jāuzdod jautājumi ES, vai tā iet pareizā virzienā.” Pieņemsim, ka D. Tramps paudis Centrālās (tajā skaitā Austrumu) Eiropas valstu viedokli, kuru tagad nevarēs ignorēt tā, kā ignorēja līdz šim. Neprasīsim no D. Trampa, lai viņš ne tikai kritizē Eiropu un jo īpaši Eiropas Savienību, bet lai ar amerikāņu stila “savienotajām valstīm" rāda piemēru pasaulei, kādai jābūt valstij vai valstu blokam.
