Jaunais Rīgas teātris ar “Ābeļziediem upē” kārtējo reizi apliecina, ka ar lugu sacerēšanu tam veicas tikpat labi kā ar lugu iestudēšanu.
Jaunais Rīgas teātris (JRT) atkal uzvedas kā zolītes lielais - spēlē vienatnē jeb solo (no šī vārda, nevis no pazolēm cēlies spēles nosaukums) pret diviem pat ar šaubīgām kārtīm, lai tik nebūtu jāspēlē kopā ar muļķi. Jo muļķu netrūkst. Tas var izrādīties dramaturgs, kurš visādi citādi jaukā darbā iepinis kaut ko ētiski nepieņemamu vai tehniski neizpildāmu; tie var būt aktieru un režisoru skolotāji ar paplašinājumu kritiķu, ierēdņu un visās citās cienījamās aprindās, kas labāk par teātri zina, kā jāiestudē konkrētā luga un visas pārējās noteiktam autoram, laikmetam vai stilam piekritīgās lugas; tie galu galā ir skatītāji, kas droši zina visvienkāršāko, ka tāda un tāda loma jāspēlē tā, kā to Latvijā spēlējusi Vija Artmane.
Bet ko tad, ja Artmanes (1929-2008) nav, ja Gunāra Cilinska (1931-1992) vēl jo senāk kā vairs nav un tagad pat Gunāra Placēna (1927-2024) nav? Tad JRT iestudējis kārtējo pašā teātrī izveidotu lugu, kurai 25. novembrī bija pasaules pirmizrāde. Tās tekstu sacerējuši ikdienā JRT literārās daļas vadītāja Margarita Zieda un JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš tālāk arī iestudējuma režisors un scenogrāfs.
Šo teātra sezonu JRT jau iesāka ar cita autora un režisora, bet tādā pašā veidā radīto “Ledus garšu”. Toties šīs sezonas otro daļu 2026. gadā JRT iesāks ekstrēmi pretēji. Par nākamo jauniestudējumu uz janvāra beigām pieteikts droši vien pasaulē desmittūkstošais variants, kā parādīt pirms vairāk nekā četriem simtiem gadu Migela de Servantesa (1547-1616) divos 1605. un 1615. gada laidienos aprakstītos dona Kihota piedzīvojumus.
Zolītes terminoloģijā sakot, JRT apgādājies ar trumpjiem, ar kādiem uzvara tikpat kā droša.
No izrādes anotācijām visi, kas gribēja un kas negribēja, ir jau uzzinājuši, ka izrādītais stāsts par Zaķusalu turpina 1970.-1974. gadā filmētu stāstu. Filma saucās “Ābols upē”, izrāde saucas “Ābeļziedi upē”. Atšķirība starp ābolu un ābeļziediem tāda, ka laika zobam nav gandrīz nemaz jāpūlas, lai sagrauztu teātra izrādi. Tā pati no sevis sairst un iebirst skatītāju atmiņās, kas kā ūdens straumes aiznes ne vairs ziedus, bet atsevišķas ziedlapiņas kaut uz otru pasaules malu un noglabā starp šādu sanesumu krāvumiem. Filma daudz stingāk turas kopā un var ļoti ilgi pārdzīvot dažādu laiku maiņas kaut kā sažuvuši āboli, kuros iespējams atpazīt to sākotnējo izskatu, garšu un smaržu.
Tikpat labi zināms, ka spēcīgākā kārts “ābeļziedu” spēlē ir Ivars Kalniņš uz skatuves vienlaicīgi kā dzīvs cilvēks priekšplānā un 1970. gada filmas varonis šīs filmas fragmentu rādīšanā uz skatuves iekārtojumā ietilpstoša ekrāna.
Te tūlīt pat jāuzsver, ka runa nav ne par aktiermeistarības, ne dzīves gudrības, ne talanta pakāpēm, kas šķirtu I. Kalniņu no izrādes otrās dalībnieces Agates Kristas. Nē, izrādē šie aktieri jeb viņu radītie tēli nav pirmais un otrais! Viņi ir absolūti vienlīdzīgi partneri. 1998. gadā dzimusī Agate pārliecina, ka viņa kā nieku paveiks to, ko paveicis 1948. gadā dzimušais Ivars. Viņai atlicis nodzīvot uz skatuves vēl 50 gadus, lai atgrieztos trešajā laidienā vizualizētam stāstam par Zaķusalu.
Gan jau kāds attaps izrādi “Ābeļziedi upē” ielikt elektroniskajos glabāšanas līdzekļos un pienāks laiks šos ierakstus likt lietā. Izrāde “Ābeļziedi upē” tiek spēlēta JRT Jaunajā zālē, kuras papildplatība, ja salīdzina ar Mazo zāli, izmantota arī tam, lai aktierus pietuvinātu skatītājiem, bet attālinātu no ekrāna, uz kura tiek rādīti fragmenti no “Ābola upē". Šie attālumi saregulēti tā, lai A. Kristas peldkostīmā tērptais augums mēroga ziņā izlīdzinātos un ieslīdētu starp peldkostīmos filmētajām Zaķusalas 1970. gada meitenēm. Viņām ļoti paveicies, ka ietikušas filmas operatora Dāvja Sīmaņa (1942-2007) uztvertajos (dokumentālā kino veidā filmētajos) kadros.
Tagadējās izrādes skatītāji redz A. Kristu kā filmā, bet izrādes ierakstā tādu iespaidu diez vai iespējams saglabāt. JRT hronikā atzīmējamā “Baltā helikoptera” radīšana teātra un kinofilmas formātos sniedz uzskatāmu mācību par XXL reizēm, ar kurām filma spēcīgāka par teātra izrādes ierakstu ar nosacījumu, ka pati izrāde priekš saviem skatītājiem tikpat spēcīga kā filma. Tomēr būtu par daudz cerēt, ka Zaķusalas vai eksperimentu (“Ābols upē” bija grandiozs eksperiments un tikpat grandiozs skandāls Rīgas kinostudijā; atdosim godu filmas režisoram Aivaram Freimanim (1936-2018)) dēļ “Ābeļziedi upē” tiks pārvērsti īstā filmā.
Zināms arī A. Hermaņa vēstījums, pielīdzinot Zaķusalu Atlantīdai. Tātad savulaik cilvēku apdzīvotai teritorijai, kas, atbilstoši sengrieķu nostāstiem par Atlantīdu, nogrimusi zem ūdens. Citējot izrādes programmiņā ierakstītos A. Hermaņa vārdus, izrāde ir "par mazo Latvijas modeli/maketu, kur kādreiz kūsāja neticami pilna dzīve. Bet tika upurēta, lai tajā vietā uzslietu divus torņus, kas tagad simbolizē oficiālo versiju par to, kas notiek vidējā latvieša smadzenēs.”
Šeit norādīts uz varas darbiem padomju laikā. Jā, ar teritoriju nogremdēšanu zem ūdens toreiz patiešām nodarbojās, uzceļot divas hidroelektrostacijas (HES) un padarot trešās HES projektu par vienu no piedauzības akmeņiem, uz kuriem Padomju Latvija paklupa tā, ka vairs nepiecēlās. Šajā sarakstā nav no Ulmaņlaikiem mantotās Ķeguma HES, bet ir Pļaviņu HES, Rīgas HES un neuzceltā Daugavpils HES.
Tiešā veidā pazīstamākais vietvārds Latvijas Atlantīdas kartē ir Staburags, taču lugā un izrādē patiešām pareizi piesaukt nevis Staburagu, bet Zaķusalu tieši tāpēc, ka reāli tā zem ūdens neatrodas un tāpēc acīm redzams tas, par ko tiek stāstīts. Jebkurš var aizbraukt uz Zaķusalu un pārliecināties, ka tāda sala eksistē, bet tālāk gandrīz neticamais, ka kādreiz uz salas patiešām bijusi parasta pilsētas apbūve, no kuras tagad ne ziņas, ne miņas. Bet vēl jo neticamāk, ka viltojums (tagadējā terminoloģijā dziļviltojums) būtu filma "Ābols upē", kurā šī apbūve un tajā notiekošā cilvēku dzīve parādīta.
Tātad bija un vairs nav tā, kas ar cilvēku maņām uztverams bez tādiem sarežģījumiem kā ūdenslīdēju ekipējuma un iemaņu iegūšana, lai aplūkotu bijušās mājvietas Pļaviņu HES vai Rīgas HES dzelmē.
Tagad uz Zaķusalas patiešām tikai divi vai, Salu tiltu ieskaitot, trīs milzīgi dzelzsbetona veidojumi, viena dzīvojamā ēka, kas palikusi pāri no visas vecās apbūves, un viena dzīvojamā māja celtniecības pabeigšanas stadijā:
Internetā atrodami attēli, ka visa sala apbūvēta tā, it kā A. Hermaņa piesauktā “neticami pilnā dzīve” būtu salā atjaunota vispārākajā pakāpē. Tās nav nekādas pasakas, bet būvfirmas “Merks” plāni. No tiem dabā firma realizējusi tikai to, ka ierakusi Zaķusalā stabu ar piedāvājumu sabiedriskai apspriešanai par samērā neliela dzīvojamā kvartāla celtniecību 2022. gadā. Tagad, 2025. gada beigās, no būvdarbiem ne ziņas, ne miņas.
Tas atkarīgs no individuālā un sabiedrības noskaņojuma, vai salas pamestību uzskatīt par sliktu, vai par labu. Slikti, ka Rīgā maz iedzīvotāju. Lielāks cilvēku un tātad arī mājokļu skaits uzturētu lielāku drošību kaut vai par pietiekamu teātra skatītāju skaitu, lai gan JRT izrāžu izpārdošanai ar tagadējo cilvēku skaitu ne tikai pietiek, bet arī pāri paliek. Bet tikpat labi var sacīt, ka dabai atstāta sala ir nesalīdzināmi lieliskāka nekā sala, kas apbūvēta atbilstīgi “vidējā latvieša smadzeņu” līmenim. Proti, ar kastītēm aizkrauta sala, kur mājas un mājokļi pielāgoti nevis cilvēku dzīvei, bet Eiropas Savienības prasībām par energoefektivitāti.
Iespējams, ka patiesos zaudējumus Zaķusalā vislabāk novērtēt Ķīpsalā, kuras apbūve izsprukusi no Zaķusalas likteņa un tagad spoguļojas Daugavā:
Tā nu tas sagadījās, ka laikā starp “Ābeļziedu upē” pirmizrādi un šodienu nāca un nāca ziņas no Honkongas, kur nodegušais kastīškvartāls līdzīgs, tikai ar augstākām ēkām, nekā plānots Zaķusalā. Skarbāk sakot, visu laiku tika precizēts, par cik cilvēkiem jau zināms, ka viņi sadeguši/nosmakuši, bet cik vēl skaitās pazuduši. Tepat Latvijā nesen rindu māja nodega kaut bez cilvēku upuriem, bet ar drošu ziņu, ka būvniecība arī Latvijā izgājusi ārpus ugunsdrošības un vispār veselā saprāta normām.
Tāpēc labāk liksim plusu Zaķusalai tās tagadējā veidā, pat ja zaķu populācija uz tās vēl nav atjaunojusies. Secinājums izdarīts pēc salas apgaitas šīs nedēļas ceturtdienas rītā, kad visu salu bija pārklājis naktī izkritis sniegs. Ja kāds zaķis būtu pa salu cilpojis, tad par to liecinātu šai dzīvnieku sugai raksturīgās pēdas sniegā ar pakaļkāju atspēriena vietu līdzās un priekšķepu nospiedumiem vienam aiz otra.
“Ābeļziedi upē” ir viencēliens pusotras stundas garumā. Daudzos gadījumos tāda izrāde var atbilst cilvēku kopējam dzīves iekārtojumam vai aizņemtībai konkrētajā dienā, kas ietiecas vakarā un tālāk naktī. Kompliments izrādes veidotājiem, ka viņu stāstus par Zaķusalu klausīties interesanti, bet arī nedaudz skumji, ka stāsti apraujas par ātru.
