Lai Latvijas pensiju fondu pārvaldnieki liek savas galvas ķīlā, ka arī no Latvijas savāktā nauda nav ieguldīta tajos 10 miljardos ASV dolāru, kas jau bez pēdām pazuduši, un tajos divos triljonos riskanto kredītu, par kuru iespējamo pazušanu finanšu pasaulē liels satraukums.
Finanšu pasaule vēl nav nomierinājusies pēc tā, ka 29. septembrī par maksātnespējas pieteikumu paziņoja ASV automezglu ražošanas uzņēmums, kura nosaukums gandrīz kā nošpikots Latvijā. Proti, no Aināra Šlesera “Latvijas Pirmās partijas", kāda šeit piedalījās valsts varas dalīšanā laikā no 2002. līdz 2007. gadam. Tātad pirmie brendi jeb zīmoli - “First Brands”.
“First Brands” sakrāto parādu summa vismaz 11,6 miljardi ASV dolāru, no kuriem 10 miljardi šķiet pazuduši bez pēdām. Šie skaitļi nepretendē uz precizitāti, kāda varbūt tiks iegūta gadiem ilgas maksātnespējas lietas kārtošanas un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas un iztiesāšanas finālā, bet problēmas mērogs ir saprotams uzreiz. Un tas daudz lielāks par 10 miljardiem ASV dolāru, kas atbilst pusei no Latvijas valsts gada budžeta vai “Rail Baltica” Latvijas posma izmaksām tagadējās cenās.
“The New York Times” 13. oktobrī šo situāciju aprakstīja zem virsraksta “Miljardiem dolāru “pazuduši” ("Vanished"): zema līmeņa bankrotētājs (Low-Profile Bankruptcy) iezvana trauksmi Volstrītā”. Tajā pašā dienā, bet šajā Atlantijas okeāna krastā Frankfurtē vācu “Börsen-Zeitung” uzsvēra, ka ““First Brands” sabrukums izceļ sistēmisko risku privātajā kredītu tirgū". 17.oktobrī britu “Financial Times” turpināja, ka “Investori pēc “First Brands” sabrukuma brīdina par riskiem, kas saistīti ar kredītplecu (leveraged loan). Fondu pārvaldnieki apgalvo, ka straujā tirgus izaugsme par diviem triljoniem dolāru novedusi pie pārsteidzīgiem darījumiem (hastily done deals) un sasteigtas izpētes (hurried due diligence)”.
Ar Latvijas valsts gada budžetu salīdzināmas summas apgrozījušais uzņēmums “First Brands” ASV mērogā skaitās vidēji liels ar 26 tūkstošiem darbinieku un produkcijas pārdošanas apjomu ap pieciem miljardiem dolāru gadā. Tātad pietiekami solīds, lai šādu uzņēmumu bankroti nebūtu ikdiena. Tomēr uzņēmuma bankrota izraisītais skandāls vēl daudz lielāks nekā pazudusī naudas summa, jo pēc tās pazušanas vairs nav iespējams noliegt “sistēmiskos riskus” nepārskatāmi milzīgiem ieguldījumiem ASV un visas pasaules ekonomikā.
Citiem vārdiem sakot, nav iespējams paļauties ne uz banku procedūrām izsniedzamo kredītu risku novērtēšanā, ne uz valstu kontroles mehānismiem, kas tagad varētu revanšēties tikai ar vainīgo meklēšanu un sodīšanu, bet ne vairs ar naudas atgūšanu labticīgajiem ieguldītājiem.
Paziņojums par “First Brands” izputēšanu nāca vienā laikā ar pozitīvo, bet tomēr divdomīgi pozitīvo signālu, ka pasaules veiksmīgākā investora slavu, t.i., vislielāko naudas summu nopelnījušais Vorens Bafets “apņēmies samaksāt par ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu “Oxy-Chem” naudas summu, kas apmēram puse no Latvijas valsts gada budžeta, bet tikai 1/34 daļa no V. Bafeta rīcībā esošā skaidrās naudas atlikuma. Proti, viņš vairākus gadus pēc kārtas bija savus īpašumus izpārdevis, t.i., pārvērtis no uzņēmumu vērtspapītiem valsts vērtspapīros - naudā un tālāk ASV valsts parādzīmēs ar nominālo vērtību 334 miljardi ASV dolāru.
Triju gadu laikā kopš iepriekšējā pirkuma viņš bija atradis labāku pielietojumu - vismaz iecerēti lielāku ienesīgumu ar ieguldījumu ekonomikas reālajā sektorā - tikai nelielai daļai no naudas summas, ko bija no šī sektora izķeksējis. Protams, pirkums par nepilniem 10 miljardiem ASV dolāru apliecina, ka arī šajā sektorā kaut ko cerīgu var atrast, taču V. Bafeta daudz lielākā neieguldītā naudas summa rāda, cik reižu lielāka varbūtība ir naudu ražošanā zaudēt nekā nopelnīt.
Vai tas ir labi vai slikti, bet nevar bankas ar noguldītāju naudu rīkoties tik brīvi kā V. Bafets ar savu naudu. Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu bankas jau pamēģināja šeit neko nekreditēt, bet tika par to sodītas ar speciālu nodokļu uzlikšanu. Pamatojums valstu rīcībai tāds, ka visa nauda zaudētu ne vien savu vērtību, bet arī savu jēgu, ja vispār neviens neko vairs neieguldītu, līdz kamēr kapitālistiskā saimniekošana sabruktu.
“First Brands” ir nozīmīgs ASV ekonomikai ne vien ar savu apgrozījumu, bet arī ar pamanāmu vietu ASV autobūves industrijā nu jau vairāk nekā simts gadu garumā. Uzņēmuma dibinātājs Džons R. Oišei (John R. Oishei, 1886-1968) slavens ar to, ka savu ražojamo produktu pats izgudrojis. Proti, izgudrojis automobiļu vējstikla tīrītāju pēc tam, kad lietainā naktī uzbraucis velosipēdistam (sadursme beigusies bez smagām sekām, kādu nedrīkst būt veiksmes stāstā).
Ar nodomu turpmāk tādus gadījumus nepieļaut Dž. R. Oišei izgudrojis un sācis ražot autoaprīkojumu, “lai saglabātu redzamību, braucot lietū”. Tā, lūk, Džona 1917. gadā Bufalo izveidotā uzņēmuma “Tri-Continental Corporation” jeb vienkārši “Trico” izcelsmi aprakstīja uzņēmuma vēlākie kloni savās mājaslapās. Savas dzīves laikā Džons noturēja uzņēmumu Bufalo, atvairot autoražotāju spiedienu pārcelt ražošanu uz Detroitu.
Tikai pagājušā gadsimta 80. gados ražošana tika pārcelta uz Meksiku ar piecpadsmitkārtīgi zemākām algām nekā ASV. Tomēr pat tāds ieguvums nespēja uzturēt “Trico” finanšu drošību. Uzņēmums kārpījās parādu bedrē un sauca investorus, lai tie velk uzņēmumu no šīs bedres laukā. Tādi investori arī vairākkārt uzradās ar naudu un biznesa plāniem, ka viņi nu gan pārvērtīšot uzņēmumu par pelnošu. Plāni izjuka un lika saukt nākamo ieguldītāju, kuru rindas galā 2014. gadā nostājās “Crowne Group" ar dibinātāju un īpašnieku Patriku Džeimsu.
Tikai tad, kad jau bija bankrotējis “First Brands”, arī “Vikipedia” iesaistījās skandālā ar uzziņu, kas tas tāds (nē, šķirkļa par veiksmīgu uzņēmēju "First Brands" līmenī uzziņu krājumā nebija): dzimis Malaizijā ap 1963. gadu un ASV ieradies ar nodomu studēt, bet tad viņam uzradušies vēl daudzi citi nodomi un darbi; "Financial Times" uzraka arī tiesu darbus pirms gadiem piecpadsmit. Kaut kā ticis pie parādu māktā “Trico”, viņš izmantoja tā kases atlikumu vēl citu automezglu ražotāju pirkšanai un 2020. gadā nosauca šo uzņēmumu konglomerātu par “First Brands Group".
Tagad atklājies, kā “First Brands” finansējis sevi, pārdodot vai ieķīlājot nākotnes ieņēmumus no līgumiem ar autodetaļu mazumtirgotājiem "Walmart”, “Autozone” u.c. Tas līdzīgi kā “airBaltic” nodrošina lidojumus šodien par naudu no biļetēm par lidojumiem nākamgad. Diemžēl P. Džeims pamanījies pārdot vienus un tos pašus līgumus vairākiem kreditoriem. Drīz pēc maksātnespējas atzīšanas viņš pazudis no uzņēmuma izpilddirektora posteņa ar atvadvārdiem, ka “vienmēr ir izvirzījis “First Brands Group” intereses augstāk par savām un izvērtē savu labāko ceļu uz priekšu, lai palīdzētu maksimāli palielināt grupas vērtību tās klientiem, piegādātājiem, darbiniekiem un aizdevējiem”.
Pilnīgi skaidrs, ka jebkurā gadījumā nesegta paliks lielākā daļa no uzņēmuma parādiem. Par atgūstamo atlikumu sākuši spēkoties tādi lielas naudas pārvaldītāji kā PGIM, CIFC, “Blackstone”, “Jefferies” un Šveices banka UBS, kuras nedienām modri seko “Neue Zürcher Zeitung". Savas bēdas apdrošinātājiem, starp kuriem tiem nosaukti “American International”, “Allianz” un “Coface". Tie būs spiesti apmaksāt kaut daļu no “First Brands” parādiem un tad segt savus zaudējumus, iekasējot lielākas apdrošināšanas prēmijas no klientiem, kuri jau tagad balansē uz maksātnespējas robežas tāpat, kā pirms maza brīža balansēja “First Brands”.
Jau konstatēto un vēl tikai gaidāmo nepatikšanu pieteikumam var patapināt pasaules mēroga biznesa ziņu portālā “Fortune” ar 17. oktobri datētos apsvērumus pēc “Jefferies” izpilddirektora žēlošanās, ka “First Brands” viņu apkrāpis un tas “draud ar ķēdes reakciju pasaules kredītu tirgos. Tajā pašā laikā leģendārais īstermiņa ieguldītājs Džims Čanoss [Jim Chanos, 1957], kurš pazīstams ar savu lomu “Enron” atmaskošanā [2001. gadā], ir novilcis draudīgas paralēles starp to laiku un šo laiku ar brīdinājumu, ka tieši tagad varētu būt vēl viens pavērsiena punkts Volstrītam".
