Saeimas pieprasītajā atskaitē par valsts iestāžu “paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai” valdības vārdā uz 35 lappusēm rakstīts viskautkas, bet tikai rezultāti latviešu valodas mācīšanai un lietošanai valsts visvairāk kontrolētajā vidē - par 1,2 miljardu eiro gadā finansētajās skolās.
14.Saeimas nelabās priekšnojautas par to, kas atklāsies šā gada 1. septembrī līdz ar gala termiņu nelatviešu skolu pārejai uz mācībām latviešu valodā, lika deputātiem sarosīties un 14. martā ierakstīt savā Kārtības rullī, ka “Ministru kabinets ik pēc diviem gadiem līdz attiecīgā gada 15. septembrim iesniedz Saeimai ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts valodas saglabāšanai, aizsardzībai, attīstīšanai un ietekmes palielināšanai”.
Deputātu nervozēšanu var saprast, jo pāreja uz izglītību latviešu valodā ir viens no solījumiem, ar kādiem tagadējie deputāti ieguvuši savus mandātus. Šis solījums tika izteikts ne priekšvēlēšanu debatēs, bet likumos.
13. Saeimas vairākums 2022. gada rudenī centās pārsēsties 14. Saeimā tādējādi, ka ar izglītības likumu grozījumiem apsolīja saviem vēlētājiem - Latvijas pilsoņiem, ka triju gadu laikā notikšot pāreja uz latviešu mācību valodu arī Latvijas nelatviešu skolās. Tāda, lūk, saprotama izpatikšana latviešiem, kuru Latvija pilsoņu vidū vairākums.
Tiktāl viss būtu labi, ja vien jau iepriekš līdzīgu apsvērumu dēļ nebūtu doti līdzīgi solījumi, kas - Latvijas Republikas likumi (!) - netika pildīti. Tāpat arī 2022. gada likumu izpildē nekas netika darīts kopš 2023. gada 1. septembra, kad pārejai uz latviešu mācību valodu vajadzēja sākties.
Šogad deputāti sāka vicināt atskaites prasīšanas pātagu, lai piespiestu valdību rīkoties un glābt tagadējos deputātus no pārmetumiem nākamā gada rudenī paredzētajās 15. Saeimas vēlēšanās, ka viņi nav izpildījuši pirms 14. Saeimas vēlēšanām dotos solījumus.
Saeimai nācās samierināties ne vien ar saturiski tukšu, bet arī ar novēlotu atbildi. Ziņojums, kam 15. septembrī jau vajadzēja būt Saeimā, tikai 16. septembrī tika apstiprināts valdībā. Kā atbildīgās par ziņojumu nosauktas izglītības ministre Dace Melbārde, tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere, kultūras ministre Agnese Lāce un Ministru prezidente Evika Siliņa.
Saeimai neatlika nekas cits, kā pārvērst defektu par efektu un iegrozīt novēloti saņemtā dokumenta izskatīšanu Saeimas komisijās 15.oktobrī, kas kopš 2021.gada noteikts par Valsts valodas dienu. Valdības ziņojums tika izskatīts Saeimas Juridiskās komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas kopsēdē, saņēma apvaldītu kritiku un tika nosūtīts izskatīšanai Saeimas plenārsēdē, kur tas noteikts par pirmo darba kārtības punktu 23.oktobrī.
Dokumentā pieteikti četri valsts valodas politikas rīcības virzieni - juridiskais, lingvistiskais, pedagoģiskais un sabiedrības iesaistes virziens. Izrādās, ka arī tā var apiet atbildi, kāpēc gadu desmitiem neviena ne par izglītību, ne par valsts valodas lietošanu atbildīgā iestāde nav pamanījusi latviešu valodas nemācīšanu un nelietošanu nelatviešu skolās.
Pirmajā sadaļā it kā solīts un darīts, ka atskaitīšanās būs arī par likumu lietošanas uzraudzību, bet īstenībā pateikts tikai tas, ka šādas vai tādas uzraudzības prasības ir, taču netiek teikts, ka un kā tās tiktu lietotas. Sadaļā par valodas izpēti pastāstīts, ka ticis pētīts šis, tas un vēl kaut kas, bet tikai ne nelatviešu skolēnu valodas prasme.
Sadaļā par pedagoģiju neviena skaitliski izteikta rādītāja ne par nelatviešu skolēnu valodas prasmēm, kuru trūkuma dēļ tagadējā jezga izcēlusies, ne arī par latviešu bērnu un jauniešu dzimtās valodas prasmēm, par kuru trūkumu tāpat manīti satraucoši signāli.
Valdības ziņojuma tukšvārdību vislabāk atklāt ar piemēriem par to, kādi dati par prasīto tēmu vispār iespējami un ir zināmi, bet ne no ziņojuma. Par šiem datiem jāpateicas Saeimas deputātiem, kuri savlaicīgi saprata vai nojauta, ka valdība viņus māna, un mēģināja kaut ko noskaidrot paši. Iniciatīvu izrādīja Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija ar vizīti Rīgas 75. pamatskolā, ko “Neatkarīgā” ir aprakstījusi un parādījusi.
Deputātu vizīte deva iespēju publiskot skaitliskus rādītājus skolēnu reālajai latviešu valodas prasmei brīdī, kad mācībām bija jāsākas tikai latviešu valodā. Lai nu ko, bet šādus skaitļus noslēpt ir centusies Izglītības un zinātnes ministrija kā galvenā atbildīgā (vainīgā!), ka krievvalodīgās skolas gadu desmitiem ignorējušas Latvijas likumu prasības. Tāpēc nākas izlīdzēties ar vienas skolas uz savu roku izstrādāta testa rezultātiem, ka no 296 testētajiem skolēniem 67 ir ar latviešu valodas zināšanām līdz 40% un 31 skolēns ar zināšanām virs 80%. Pārējie - pa vidu.
Reālā situācija vēl daudz sliktāka nekā šie skaitļi, jo 104 skolēni no testa aizmukuši uz citām Rīgas skolām cerībās, ka tur viņiem neuzmāksies ne ar šādiem testiem, ne vispār ar latviešu valodu.
Pie tā paša arī tāds skaitlis, ka šajā pavasarī 75. pamatskolas 9. klases beidzēju centralizētā eksāmena latviešu valodā vidējais vērtējums bijis 28%, kas liecina, ka atviešu valodu šiem bērniem neviens nav mēģinājis mācīt vismaz līdz pagājušajam mācību gadam, kura pirmajā pusē tika nomainīta skolas vadība un daudzi skolotāji.
Vainīgo meklēšana un sodīšana nevar būt vienīgā garantija sliktas situācijas labošanai, bet vēl jo mazāk ticami, ka sliktu situāciju var izlabot, neatzīstot tās sliktumu un neizskaidrojot tās rašanos. Valdības ziņojumu izskatījušajiem Saeimas deputātiem nācās laipot, lai valdības kritizēšanā nenonāktu līdz jautājumiem par arī savu līdzdalību un vainu tagadējās situācijas radīšanā. Lai nu Saeimas plenārsēdē deputāti izsakās vēl mazliet godīgāk un atklātāk, nekā Saeimas Juridiskās komisijas un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas kopsēdē sacīja deputāte, Nacionālo apvienības priekšsēdētāja Ilze Indriksone:
- Izlasot ziņojumu, ir divējādas sajūtas. Prieks par to, esam līdz šādam ziņojumam tikuši, bet iekšēji ir ļoti skumji. Jo, gan izlasot ziņojumu, gan zinot to, kas notiek Latvijā , it īpaši reģionos, pierobežā, Daugavpilī un Rēzeknē, bet arī kopumā mūsu latviešu kā valsts valodas telpā, man ir traģiskas priekšnojautas.
Ziņojumā ļoti maz par to, kas jādara tuvākajā nākotnē. Ir labi lepoties ar tiem sīkajiem darbiņiem, ko esam izdarījuši, tajā skaitā Saeimā, kur katrs mēģina atrast kādu likuma normu, kuras tapšanai viņš arī pielicis savu roku, bet kaut neliela normatīvo aktu iedzīvināšana ikdienā ir sadaļa, kuru es ziņojumā neieraugu. Un tā ir sadaļa, kurā vismazāk darīts. Aicināt, uzmundrināt un rādīt piemērus ir ļoti labi, bet mēs jau 30 gadus aicinām, uzmundrinām, lūdzam un iesaistām, bet rezultātu nav.
Jāsāk strādāt pie pasākumiem, kas nevis aicina, bet nodrošina valodas lietojumu. Ja mēs neveram vaļā [Valsts] valodas likumu, par ko tika skaidri pateikts, ka šajā Saeimas sasaukumā tas nenotiks, tad jārod citi risinājumi - jāizvelk no atvilktnēm tie priekšlikumi, projekti un deklarācijas, kas aicina novērst okupācijas lingvistiskās sekas.
