Šo nedēļu valdība sāka ar ārkārtas sēdi valsts 2026. gada budžeta projektu pavadošo likumprojektu sagatavošanai ar mērķiem samazināt valsts izdevumus tuvā, tālā un pavisam tālā nākotnē.
Valdības sēde sākās, pārliekot uz nākamajām sēdēm tos pirmdienai formulētos darba kārtības punktus, par kuriem ministriju strīdi vēl turpinās. Tas, ko valdība pirmdien izskatīja, bija vērsts uz valsts izdevumu taupīšanu trijos laika nogriežņos. Pirmkārt, uz nākamo gadu, samazinot izdevumus kopā par 60 151 eiro no Augstākās izglītības padomes un Suņu uzvedības izvērtēšanas komisijas likvidēšanas. Otrkārt, uz 2027. gadu, nosakot termiņus un kārtību, kādā 2026. gadā jāturpina skolu skaita samazināšana. Treškārt, uz nepārskatāmi tālu nākotni, kad pensijā dosies tie cilvēki, kuri no 2027. gada 1. janvāra sāks strādāt tajos amatos, kādiem cilvēki tagad tiek pievilināti ar izdienas pensiju solīšanu. Tālās nākotnes nenoteiktība ļāva virzīt uz diskusijām Saeimā ar tās izdienas pensiju reformas sadaļas, par kurām ministrijām jeb koalīciju veidojošām partijā vēl nav pilnīgas vienprātības.
Izdevumu samazināšana valsts 2026. gada budžeta veidošanas procesā tiek piesaukta nemitīgi. Pirmdienas valdības sēdē tā ieguva konkrētus apveidus kā grozījumi Augstskolu likumā un Dzīvnieku aizsardzības likumā. Abu likumu grozīšanas ietekmei uz nākamā gada budžetu jābūt 43 902+16 249=60 151 eiro izdevumu samazināšanas virzienā.
Valdības sēdes saturiskā daļa sākās ar izglītības un zinātnes ministres Daces Melbārdes vārdiem, ka “Augstākās izglītības padome kā administratīva institūcija sevi ir izsmēlusi". Ministre atgādināja, ka tagad taču katrai augstskolai ir izveidota pašai sava padome un šīs padomes nevajadzētu kraut “kārtu kārtām". Te gan jāatzīmē, ka Augstākās izglītības padome un augstskolu atsevišķās padomes paralēli pastāv kopš 2021. gada. Ja pēc četrus gadus ilgas līdzāspastāvēšanas vienu posmu no padomju hierarhijas valdība tomēr apņēmusies izņemt, tad tas nozīmē, ka valdībai naudas tiešām trūkst. No otras puses, ir izveidota Cilvēkkapitāla attīstības padome, kuras “ekosistēmā”, kā sacīja D. Melbārde, tagadējā Augstākās izglītība padome varēšot eksistēt kā konsultatīvs veidojums. Augstākās izglītības padomes administratīvo funkciju likvidēšanai tiks pieskaņoti grozījumi arī Profesionālās izglītības likumā.
Augstskolu likuma grozījumu anotācijā sniegti dati, ka Augstākās izglītības padomes uzturēšanas izdevumi ir 131 706 eiro gadā. Nākamajā gadā paveicamā padomes likvidācija samazinās tās uzturēšanas izdevumus par 43 902 eiro. Savukārt aiznākamgad padomes vairs nebūs un valstij atbrīvosies visi 131 706 eiro.
Pēc D. Melbārdes pienāca kārta izteikties zemkopības ministram Armandam Krauzem. Viņš ļoti lakoniski apliecināja, ka grozījumi Dzīvnieku aizsardzības likumā saskaņoti. Grozījumu anotācija rāda, ka no likuma tiks izslēgts pants par suņu uzvedības vērtēšanu. Līdz ar likuma grozīšanu spēku zaudēs Ministru kabineta 2012. gada noteikumi par kārtību, kādā Pārtikas un veterinārais dienests ir izveidojis suņu uzvedības vērtēšanas komisiju, kuras uzturēšanai 2024. gadā izlietoti 16 249,43 eiro (14 607,68 eiro izmaksāti algās, 1 641,75 eiro kā degvielas izdevumu kompensācija komisijas locekļiem). Par ietaupījuma apmēru pieņemsim šo summu bez apsvērumiem, ka šogad tā droši vien pieaugusi un nākamgad pieaugtu vēl, ja komisija turpinātu darboties.
Vairāk nekā desmit gadus kopš komisijas izveidošanas secināts, “ka ieviestā sistēma, kādā suni atzīst par bīstamu, un noteiktās prasības bīstama suņa turēšanai, nepasargā sabiedrību no suņu uzbrukumiem. Suņa bīstamības izvērtēšanas process tiek uzsākts, kad kaitējums cilvēkam vai citam dzīvniekam jau nodarīts. Turklāt jebkurš suns noteiktos apstākļos var kļūt bīstams cilvēkam vai citam dzīvniekam, savukārt bīstamības izvērtēšanas process nav iespējams attiecībā uz visām iespējamām sadzīves situācijām, ne arī tā, lai modelētu suņa reakciju uz visiem iespējamajiem kairinājumiem. Būtībā šis process nav objektīvs.”
Attiecībā uz izdienas pensijām valdībā izvērtās karstas diskusijas, lieku reizi apliecinot to, ko “Neatkarīgā” bija likusi šai tēmai veltītas publikācijas virsrakstā 27. augustā, ka “izdienas pensijas vienkāršāk neizmaksāt nekā samazināt."
Atklājot izdienas pensiju sistēmas reformēšanai veltīto valdības sēdes sadaļu, Ministru prezidente Evija Siliņa akcentēja nepieciešamību atjaunot taisnīgumu pret visiem pensionāriem, sākot ar pensionēšanās vecuma starpības samazināšanu starp izdienas un vecuma pensionāriem. Skaitās, ka ar šo starpību valsts kompensē to, ko nespēj samaksāt naudā uzreiz un pensiju uzkrājumos nākotnei par vairāku profesiju un amatu veicēju ārkārtīgi grūto, bīstamo un valstij vajadzīgo darbu.
Taču tagad pienācis laiks valsts ne vien atlikt kārtējos maksājumus, bet jau apmaksāt saistības pret izdienas pensionāriem, kas uzkrātas kopš pagājušā gadsimta 90. gadu otrās puses. Izdienas pensiju sistēma ir kļuvusi par vienu no būtiskām valsts budžeta izdevumu pozīcijām ar tendenci strauji pieaugt. Periodā no 2011. gada, kad jau tika zvanīti trauksmes zvani par šo pensiju pārlieku lielo ietekmi uz valsts budžeta izdevumiem, līdz 2024. gadam izdienas pensijas saņēmēju skaits ir palielinājies par 69,2% un sasniedzis 12 176 personas. Lielu daļu šī pieauguma izskaidro aizvien jaunu profesiju darbinieku iekļaušana izdienas pensiju saņēmēju lokā. Tādējādi ir nodrošināts straujš izdienas pensionāru skaits pieaugums vēl daudzus gadus uz priekšu. Atbilstoši tam, paātrināsies valsts izdevumu pieaugums no 116 miljoniem eiro 2024. gadā uz 200 miljoniem eiro 2030. gadā utt. Līdz pat valsts drošības apdraudējumam var izaugt nevienlīdzība, ja vecuma pensijas nopelnīšanai jāstrādā caurmērā 39 gadi, lai saņemtu pensiju 16,5 gadus (līdz nāvei!), kamēr valsts priviliģētie cilvēki 26,3 darba gados nopelna tiesības dzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina 28,6 gadus. Skaitās taču, ka vecuma pensiju saņēmēji dzīvo paši uz sava - uz savu sociālo iemaksu rēķina, pat ja realitātē inflācija spiež un spiedīs aizvien vairāk palielināt šo iemaksu indeksācijas īpatsvaru, atbilstoši samazinot sākotnējo iemaksu īpatsvaru.
Sniegt vienotu pārskatu par izdienas pensiju reformas norisi ļoti grūti, jo izdienas pensionāru grupā apvienoti cilvēki, kuru profesijas ļoti atšķiras pēc tā laika ilguma, kādā cilvēka ķermenis caurmērā pieļauj šajās profesijās strādāt. Darbs publikas priekšā apvieno tiesnesi un baletdejotāju, taču šī darba izpildes iespējas 40-50-60 gadu vecumā ir radikāli atšķirīgas. Ticēsim arī tam, ka par gadiem 10-15 atšķiras tas laika ilgums, kādu produktīvi (kvalitatīvi, droši) spēj izpildīt publikai mazāk eksponētie policisti un militāristi. Ja valstij naudas pietiek, tad šīs atšķirības ar naudu var piesegt, bet ja naudas pietrūkst, tad izdienas pensiju sistēma jāsašķaida atbilstoši tam, kādas iespējas darbam dažādās profesijās dod daba neatkarīgi no cilvēku individuālās un kolektīvās gribas.
Tagadējais iespaids tāds, ka valstij naudas tikai tik, lai izdienas pensiju gandrīz pašreizējā veidā atstātu vienīgi valsts drošības dienestu darbiniekiem. Visiem pārējiem, ieskaitot policistus un militāristus, prokurorus un tiesnešus, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbiniekus, būs jārēķinās ar ilgākiem darba gadiem līdz mazākai pensijai. Tomēr katras profesijas darbiniekiem izeja no vismaz vārda pēc vienotās izdienas pensiju sistēmas būs savādāka.
Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere iepazīstināja ar plānu pārdēvēt izdienas pensijas prokuroriem un tiesnešiem par speciālajām pensijām. Kultūras ministre Agnese Lāce prātoja, ka ilgtermiņā Latvijai vajadzētu atteikties no izdienas pensiju sistēmas kultūras jomā pavisam, taču tam būtu jāparedz jauns mehānisms, kā tas ir citās Eiropas valstīs. Tas varētu būt mākslinieku apdrošināšanas fonds. E. Siliņa sauca A. Lāci pie kārtības - pie izdienas pensijas saņemošo profesiju saraksta saīsināšanas tūlīt, nevis reformēšanas nezināmā nākotnē. Par paraugu Kultūras ministrijai E. Siliņa uzrādīja Ārlietu ministriju, kas piekritusi izslēgt no izdienas pensiju pelnītājiem nākamos diplomātus.
Valdības un atsevišķo ministriju kompromisa priekšlikumus kritizēja valdības sociālie partneri. Arodbiedrību prasību faktiskais saturs ir sistēmas pilnīga saglabāšana (ja nogriež vārdu mežģīnes, ka vajag diskutēt, attīstīt, pilnveidot), bet Latvijas Darba devēju konfederācija prasa vispār tikt vaļā no priviliģēto valsts kalpotāju šķiras. Šādas diskusijas noteikti turpināsies Saeimā bez garantijām, ka visi deputāti vienmēr ievēros dalījumu starp valdošo koalīciju un opozīciju, kā arī katrs deputāts - savas partijas pozīcijas, ja tādas vispār izdosies noteikt.
