Latvijas Bankas (LB) iekoptajā ekspertu sarunu formātā spriežot par to, "kāpēc Latvijā krīt dzimstības rādītāji un kā to mainīt?”, neauglības ārstēšanā specializējies ginekologs Egīls Gasiņš ierosināja izveidot Latvijā valsts mēroga “startapu olšūnu uzkrāšanai”.
Sarunu procedūra paredz, ka ievadrunu saka LB pārstāvis. Šajā reizē tā bija Baiba Brusbārde (attēlā).
Pievēršanos dzimstības rādītāju un problēmu iztirzāšanai viņa pamatoja ar “darbaspēka pieejamības kontekstu”, kas atbilstošāks LB tēlam nekā demogrāfija. Tomēr viņas uzstāšanās un visas tālākās sarunas attiecās tikai uz to, vai un kā iespējams palielināt Latvijas tagadējam iedzīvotāju kopumam dzimstošo bērnu skaitu. Citām sarunām tika atstātas tādas tēmas kā imigrācija vai cilvēku aizvietošana ar mākslīgā intelekta produktiem.
Ieinteresētība demogrāfisko rādītāju apspriešanā un varbūt pat uzlabošanā ir jāizrāda visām iestādēm kaut vai tāpēc, ka tādu toni uzdevis Valsts prezidents. Savukārt viņu sapurināja Centrālā statistikas pārvalde (CSP) ar ziņu, ka pagājušā gada oktobrī jaundzimušo skaits pirmo reizi Latvijas Republikas vēsturē un tagadējās Latvijas teritorijā droši vien pirmo reizi kopš Ziemeļu kara (1700-1721) noslīdējis zem viena tūkstoša robežlīnijas kaut tikai simboliski - līdz 994 jaundzimušajiem. Vārdisko iniciatīvu kampaņa dzimstības rādītāju uzlabošanai bija iekustināta un turpinās neatkarīgi no tā, ka 2024. gada precizētajos datos statistiķi pārvilka oktobra jaundzimušo skaitu atpakaļ pāri 1 000 robežlīnijai līdz 1 020 bērniem un atrada pa pārdesmit iepriekš nepamanītiem jaundzimušajiem arī novembrī un decembrī. Taču tajos mēnešos jaundzimušo skaits jau bija noslīdējis tik zemu zem 1 000, ka ar pārdesmit bērnu pievienošanu viņa skaita atjaunošanai vismaz līdz tūkstotim vairs nepietika.
No “darbaspēka pieejamības” viedokļa nav starpības, vai mēnesī Latvijā piedzimst 1 001 vai 999 bērni. Pat tad, kad jaundzimušo skaits bija ne pa dažiem bērniem, bet pa dažiem desmitiem vai pat pa dažiem simtiem bērnu virs tūkstoša, jau bija skaidrs, ka viņi pēc pārdesmit gadiem nespēs pilnvērtīgi nomainīt no darbspējas vecuma izejošos cilvēkus un uzturēt Latviju tagadējā izskatā, kādu tai devušas paaudzes, kas dzima pa diviem trijiem tūkstošiem mēnesī. Tas jāsaka pat pēc traģiskajām korekcijām, kādas Latvijas iedzīvotāju skaitā veica divi pasaules kari un vairākas masu deportācijas.
Tomēr jaundzimušo skaita noslīdēšanai zem psiholoģiski iedarbīgas robežlīnijas ir praktiska nozīme kā nepārprotamai ziņai, ka Latvijas valsts pastāvēšanai atlikuši vairs tikai 20-25 gadi, līdz kamēr nākamā paaudžu nomaiņa prasīs mainīt arī politisko izkārtni, piekārtojot to atlikušo cilvēku izdzīvošanas vajadzībām. Valsts likvidācijai tiks piemeklēts politisks vai militārs iegansts, kura precīzo termiņu un izpildījuma veidu nav iespējams paredzēt. Taču visiem, kuri cer vēl 20-25 gadus vispār nodzīvot, ir kaut šodien jāsāk pārdomāt, ko darīt, lai neizbēgamās pārmaiņas Latvijā pārdzīvotu vieglāk tikpat labi šeit uz vietas kā pavisam citā pasaules malā, ja paveiksies no šejienes neaizšmaukt uz tādu vietu, kas īstenībā izrādīsies briesmīgāka par Latviju.
Iepazīšanās ar LB organizētajām sarunām vai nu šajā atstāstījumā, vai oriģinālā, ko LB nodrošina jebkuram interesentam ar sarunu videoraksta saglabāšanu LB mājaslapā, lieku reizi apliecina, ka nevienam nav ne gribas, ne prāta, ne spēju atjaunot dzimstību līdz tādam līmenim, kas vismaz teorētiski ļautu saglabāties Latvijas tagadējam iedzīvotāju kopumam, summējot šī kopuma tiešos pēcnācējus ar tādu jaunpienācēju daudzumu, kādu iespējams asimilēt.
Datu grozīšana dzīvi neuzlabo
B. Brusbārde sarunu ievadīja iespējami nomierinošā toņkārtā, ka “Latvijā summārais dzimstības koeficients jeb bērnu skaits uz vienu sievieti ir lielāks nekā daudzās Eiropas valstīs” un “pēdējos 20 gados nav daudz tādu valstu, kurās tas izlabojies, bet Latvijā tā ir".
Ar tik greizu demogrāfiskās situācijas fiksāciju pasākuma dalībnieki nebija mierā. Ekspertu lokā ieaicinātā Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja, jau pēc LB pasākuma Rīgas domē no Nacionālās apvienības saraksta ievēlētā Elīna Treija (attēlā)
aizrādīja, ka nav labi celt publikai priekšā 2023. gada datus dažas dienas pirms tam, kad tiks oficiāli paziņoti 2024. gada dati (saruna notika 28. maijā, CSP publikācija - 2. jūnijā), kurus statistiķi nebūt neturēja noslēpumā jau iepriekš. Interesentiem bija zināma dzimstības koeficienta samazināšanās no vēl kaut cik mierinošās vērtības 1,35 uz 1,24 un, kas vēl trakāk, uz vēl zemāku vērtību šajā gadā. Patlaban publicētie šā gada 1. ceturkšņa dati rāda dzimstības samazinājumu par 12,6% pret 2024. gada 1. ceturksni, kas liek rēķināties, ka dzimstības koeficienta noturēšanās virs 1,0 būtu labs 2025. gada rādītājs.
Ilmārs Mežs no klausītāju rindām piebalsoja, ka nav pamata lepoties ar dzimstības koeficienta pieaugumu tādā 20 gadu intervālā, par kādu zināms, ka jau nākamajā salīdzinājumā starp 2024. un 2004. gadu pērnais 1,24 ir mazāks nekā senais 1,29.
Lai nu tā būtu, ka LB nevēlējās pavērst ekspertu sarunas par vaimanāšanas un savstarpēju apvainojumu arēnu, taču arī rāmā garā ne līdz kādiem risinājumiem aizrunāties neizdevās.
LB publicētajā B. Brusbārdes intelektuālajā biogrāfijā pieminēta viņas sadarbošanās ar Japānu, kas demogrāfiskajās sarunās izpaudās kā Japānas slavēšana par to, ka tur tiekot valstiski organizēta 40-50 gadus vecu sieviešu mākslīgā apaugļošana. Latvijā sieviešu tādā vecumā divreiz vairāk nekā jaunu sieviešu 20 gadu vecumā, tāpēc Japānas piemēra pārņemšana varētu radīt Latvijā pat dzimstības bumu.
Tomēr nākas ticēt tam, ko teica apaugļošanas speciālists E. Gasiņš (attēlā), ka šādas procedūras ir “emocionāla ārstēšana, kurai praktiska pamatojuma nav".
Citiem vārdiem sakot, nav ietekmes uz tautas ataudzi, jo tikai 3-5% gadījumu apaugļošanu izdodas novest līdz bērna dzimšanai un atklāsmei, ka ne ikviens dzīvi dzimušais ir dzīvot spējīgs, ja runa par pilnvērtīgu dzīvi jo īpaši sarunas sākumā pieteiktajā “darbaspēka pieejamības kontekstā".
Tomēr savas runas turpinājumā E. Gasiņš piedāvāja risinājumu, kā 40-50-X gadus vecās sievietes varētu dzemdēt veselus bērnus ar nosacījumu, ka viņas 20-30 gadu vecumā atdod iesaldēšanai savas vēl nesabojātās olšūnas, kuras dabūs atpakaļ tad, ja sadomās ar bērnu iznēsāšanu, dzemdēšanu un audzināšanu aizpildīt pensionāru gadus.
E. Gasiņš jāuzteic par biznesmeņa ķērienu, tvērienu un vērienu, piedāvājot padarīt Latviju par “startapu olšūnu uzkrāšanai”. Biznesa ideja tāda, ka lielākā daļa olšūnu pie savām sākotnējām saimniecēm nenonāks un būs laižamas tirgū. Tagad tās maksā 3,5-4 tūkstošus eiro gabalā un inflācija ļauj rēķināties, ka patlaban ievāktās olšūnas pēc gadu desmitiem, kad būs skaidrs, ka šīs olšūnas palikušas kā bezsaimnieču manta, to nominālvērtība būs daudzkārt augstāka. Tieši to pašu E. Gasiņš gatavs darīt arī ar vīriešu spermatozoīdiem. Gan jau vīrieši būtu ar mieru tos ziedot pret solījumu, ka viņi tos dabūs atpakaļ, ja gribēs. Lai viņu spermu drīkstētu izlietot ne tikai viņu ģimenes vajadzībām, pasākumā jāiegulda vien pāris simti eiro par izziņu no psihiatra un kaut kādām analīzēm.
Tādējādi galu galā nodibinājās saskaņa starp E. Gasiņu un B. Brusbārdi, kura apsveica ideju izveidot “valsts gēnu banku, vai kā to nosaukt". Nemieru cēla E. Treija ar jautājumiem par dzimumšūnu tirgus atbilstību morāles normām un par to, kas atbildēs un maksās par veselības problēmām, ja tādas piemeklēs no pirktajām šūnām sastiķētos bērnus (ne tikai bērnu vecumā).
E. Treijas galvenās bažas bija par to, cik tad bērnu reāli piedzims, ja “mēs visu laiku kalpojam sieviešu vēlmei neredzēt savu bioloģisko pulksteni. Man emocionāli gribas tam pretoties, ka mēs visu laiku viņām solām, ka mēs piemaksāsim un vēl visu ko izdarīsim, lai viņas var droši atlikt uz 40-45 gadiem to, kas jādara uz 30 gadiem. Cik tas ir korekti pret pārējiem sabiedrības locekļiem?” Proti, kāpēc dārgi maksāt par to, lai daļai sieviešu tomēr piedzimtu pārsvarā pa vienam bērnam, kuru kopskaits nekādi nerisina sabiedrības skaitliskās atražošanas uzdevumus? Un pat otrais bērns neko neatrisinās, ja 40 gados dzemdējusi sieviete tiks apgādāta ar tādu kalpotāju kavalkādi (aukles bērnam, psihologs un kosmetologs pašai utt.), ka kāda dzemdēs 50 gados otro un vēl kāda - 60 gados trešo bērnu.
Saskaņa starp E. Treiju un E. Gasiņu tāda, ka arī viņš paredz ļoti mazu jaundzimušo kopskaitu, jo par viņa klientēm sievietes kļūst gan tāpēc, ka vēlas, gan tāpēc, ka nevēlas bērnus: “Šā gada laikā piecas sievietes man pateikušas, ka negrib bērnus. Vienai esmu izoperējis olvadus, kas ir normāla kontracepcija, kad ar hormoniem nevar. Šādas “iznākšanas no slapja” kļūst masveidīgas, jo gudrai, izglītotai sievietei 30 gadu vecumā nebūs prioritāte domāt par bērnu - vai domāt jā, bet ne realizēt."
Šajā reizē nav atreferēti visi, kuri LB sarunās izteicās kā LB uzaicinātie eksperti un viņu klausītāji ar tiesībām arī pašiem izteikties. Šeit tikai dažas iezīmes, ar kādām LB organizētais pasākums izcēlās sarunās par tēmu, par kuru daudzām valsts iestādēm un amatpersonām ir publiski jāizrāda ieinteresētība. Tāpat kā citur, arī LB visvairāk runāja par to, ka vajadzētu paaugstināt pabalstus par bērnu radīšanu un aprūpi.
