Pamatakmens (īstenībā laika kapsulas) iebetonēšana valsts a/s “Latvenergo” vēja parkam “Laflora Energy” 2025. gada 22. maijā sakrita ar 88. gadadienu pamatakmens likšanai Ķeguma spēkstacijai un kaismīgām debatēm Saeimā par to, cik vēja parki Latvijai ir labi vai kaitīgi.
Sakritība vēja parka un hidroelektrostacijas pamatakmens likšanas svinību datumiem tika izskaidrota kā nejaušība, kurai bija diezgan liela varbūtība. Proti, abos gadījumos pasākumi tika rīkoti tajā brīdī, kad, no vienas puses, būvdarbu sezonai jāuzņem vislielākie apgriezieni, bet, no otras puses, ievērības cienīgi darbi jau ir paveikti, piešķirot solīdumu jeb ticamību tam, ka projekti tiks realizēti. Ķeguma hidroelektrostacijas būvniecības pamatakmens likšanas pasākumā ielūkosimies, izmantojot “Jaunāko Ziņu” 1937. gada 24. maija numurā sniegtos attēlus. 22. maijs togad bija sestdiena un nākamajā dienā, svētdienā avīzes neiznāca.
Avīzes komplekta pārlūkošana prasa, lai "Vikipedia” izlabo neuzmanības kļūdu, it kā Ķeguma pamatakmens būtu likts 2. maijā. Nē, tas bija 22. maija notikums tāpat kā šogad a/s “Latvenergo” vēja parkā “Laflora Energy” kūdras uzņēmumam "Laflora" piederošajā Kaigu purvā Jelgavas novada Līvbērzes pagastā.
Senais un jaukais stāsts par joprojām strādājošās Ķeguma HES ieguldījumu Latvijas attīstībā savijas ar ne tik jaukiem faktiem, ka toreizējā pamatakmens likšanas galvenā persona Kārlis Ulmanis par Latvijas prezidentu bija sevi iecēlis pats, izmantojot paša iecelto Ministru kabinetu kā pseidonīmu.
Saeima K. Ulmani par prezidentu ievēlēt nevarēja, jo bija padzīta. Līdz ar to 1937. gadā pat teorētiski nevarēja notikt tā, kā notika šogad, kad aģentūra LETA savā arhīvā ielika 22. maija ziņu “Saeimā kaismīgas debates par vēja parkiem". Turpat līdzās arī ziņa “Pašvaldība aicina izteikt viedokli par vēja elektrostaciju būvniecības aizliegumiem Cēsu novadā", kas lieku reizi apstiprina gan negatīva noskaņojuma sabiedrībā rūgšanu, gan sabiedrības rūkšanu pret vēja parkiem. Te gan pieļāvums, ka vēja parki izpelnījušies nopēlumu ne paši par sevi, bet kā iegansts pateikt “nē”, pateikt “fui” u.tml. Latvijas valsts pārvaldes aparātam.
Valsts aparāts nervozē un starp tā struktūrvienībām notiek rīvēšanās. Tieši vēja parki kļuvuši par ieganstu, lai rīvētos valsts un pašvaldības. Cēsu novada pašvaldība nebūt nav unikāla ar paziņojumiem, ka tās teritorijā tik milzīgas dabas, vēstures un vēl nezin kādas vērtības, ka nebūšot vēja parkiem vietas tur, tur un vēl tur - kopumā gandrīz nekur šo visā pašvaldībā esošo vērtību tuvumā. Valsts cenšas no šādiem iebildumiem atpirkties, nosakot taksi, pēc kādas vēja parku saimniekiem būs jāmaksā kompensācijas pašvaldībām kopumā un tieši tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvi vēja parkiem vistuvāk. Šī maksa ir proporcionāla vēja parku jaudai. Par Kaigu purva 16 turbīnām ar 108,8 megavatu kopējo jaudu Jelgavas novada pašvaldība saņems 270 tūkstošus eiro gadā.
Sabiedrības noskaņojumu gan pati uzkurina, gan izmanto Saeimas opozīcija. Saeimas darba kārtībā caur Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju vakar bija iebīdīts 10 652 Latvijas pilsoņu kolektīvais iesniegums “Par Latviju bez vēja parkiem”. Saeimā valdošā koalīcija lika tam pretī lēmumprojektu par iniciatīvas noraidīšanu, ko arī izdarīja ar 47 balsīm. Ar balsojumu pret vairākumu iezīmējās 21 opozīcijas deputāts. Daudzi deputāti izmantoja tiesības balsojumā atturēties vai nebalsot vispār.
“Laflora Energy” ir pirmais kaut cik reālus apveidus ieguvušais jaunās paaudzēs vēja parks Latvijā. Jaunā paaudze nozīmē to, ka tagad viena turbīna saražos tikpat daudz elektrības, cik saražo 10 turbīnas 2002. gadā atklātajā vēja parkā pie Grobiņas. Kā tehnikas vēstures eksponātu darba kārtībā “Latvenergo” uztur vienu savu vēja turbīnu pie Ainažiem.
Grobiņas vēja parku ierīkoja bijušais Latvijas premjers Andris Šķēle atbilstoši licencei, ko bija izsniedzis pats sev pa dažam dienām, kad pildīja arī ekonomikas ministra pienākumus. Šādas licences bija deficīts, jo deva tiesības uz piemaksu par elektrības ražošanu jaunmodīgā veidā, kas izmaksāja dārgāk nekā elektrība tā brīža cenās. Tādējādi tika ielikts pamats ne vien vēja enerģētikai Latvijā, bet arī sabiedrības negatīvajai attieksmei pret to.
Tagad valsts amatpersonas uzņemas apgalvot, ka nekādu piemaksu vēja parkiem vairs nav un nebūs. Gan šo parku celtniecības un ekspluatācijas izmaksas, gan elektrības cenas cēlušās tādās proporcijās, ka no vēja iegūtā elektrība būs pārdodama par tirgus cenu. Kas tad ir mainījies pa pārdesmit gadiem? “Tehnoloģijas," ar vienu vārdu “Neatkarīgajai” atbildēja “Latvenergo valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Čakste. Tehniska izklāstā tas nozīmē, ka vēja torņus iemācījušies celt 2-3 reizes augstākus līdz tiem atmosfēras slāņiem, kuri kustās (kur pūš vējš) gandrīz vienmēr.
Protams, celt tādus torņus ir dārgs, grūts un atbildīgs darbs. 16 vēja turbīnas ar nepieciešamo aprīkojumu izmaksās 190 miljonus eiro. Pusi šīs naudas apņēmušies apgūt Latvijas uzņēmēji, bet otra puse pienāksies vēja enerģētikas industrijas līderiem pasaulē. Piemēram, Kaigu purva vēja parka turbīnu lāpstiņas pašlaik esot jau uzkrautas uz kuģa un vestas uz Latviju no Āzijas, kur to izgatavošanu uzraudzījuši vācu speciālisti.
Būvniecības ģenerāluzņēmējs no Latvijas puses ir “UPB grupa”. Tās SIA “UPB Nams” valdes priekšsēdētājs Kaspars Rožkalns apliecināja, ka projekts šobrīd īstenojas atbilstoši grafikam, pēc kura vēja parks jāatklāj nākamā gada jūlijā. Nākotnē ieplānots, ka Kaigu purvā tiks izveidota pirmā zaļā industriālā zona Latvijā, kas nozīmē iegūtās elektrības izmantošanu turpat uz vietas, sākot ar to, ka tikšot uzceltas siltumnīcas stādu audzēšanai no purva iegūtajā kūdrā. Tālākās attīstības perspektīvas neierobežotas, bet līdz tām vēl jānonāk. Lai nu būtu tā, kā vēja parka būves svinībās sacīja ekonomikas ministrs Viktors Valainis, ka “ka šis ir spilgts piemērs tam, ka īstās idejas, īstajā vietā un laikā var tikt īstenotas ar milzīgu sabiedrības atbalstu”.
