Pagājušajā nedēļā Saeima ārkārtas sēdē par Latvijas Fiskāli strukturālā plāna 2025.-2028. gadam līdzšinējo pildīšanu premjeres un finanšu ministra partija “Jaunā vienotība” deleģēja savas frakcijas priekšsēdētāja vietnieku Raimondu Čudaru pateikt, ka “tuvākajos gados būs jāmeklē risinājumi, kā kompensēt zemākas iekšzemes kopprodukta izaugsmes radīto nodokļu plūsmas samazinājumu".
Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas pirmās dienas turpinās padomju laika un tā ietvaros radītās Tautas frontes tradīcijas sacerēt ekonomiskās izaugsmes koncepcijas un plānus. Ierēdņu sagatavoto un politiķu apstiprināto dokumentu aizvien pieaugošais daudzums tiek sakārtots dažādās virknēs. Pagājušajā nedēļā Saeima izskatīja jaunāko laidienu Latvijas finanšu situācijas apskatam tādā formātā, pie kāda Latvija nonāca 2008. gada valsts bankrota draudu dēļ. 2009. gada februārī Finanšu ministrija informēja, ka sacerējusi Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas programmu. Kopš tā laika ar apmēram šādiem tekstiem ministrija ir nākusi klajā regulāri. Laika gaitā mazliet mainījušies to nosaukumi, tiem veltītā ievērība un sasaiste ar citiem Latvijas un Eiropas Savienības plānošanas dokumentiem. Pagājušā gada sākumā Finanšu ministrija piedāvāja ar Fiskāli strukturālo plānu aizstāt Stabilitātes un konverģences programmas un nacionālos reformu programmu ziņojumus. Ekonomikas ministrija neatpalika un nāca klajā ar savu ziņojumu “Par Latvijas ekonomikas attīstību”. Abu ministriju ziņojumu vienlaicīgas izskatīšanas formāts Saeimā pirmo reizi tika izmantots pagājušā gada 16. maijā un šogad atkārtots 8. maijā.
Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deleģētais ekonomikas ministrs Viktors Valainis pirms gada riskēja attaisnot šeit uzrādītās birokrātiskās procedūras ar to, ka ziņojumā “Par Latvijas ekonomikas attīstību” kā galvenais sasniedzamais rezultāts tika noteikta Latvijas ekonomikas apjoma dubultošana desmit gadu laikā, līdz 2035. gadam. Jā, tas ir atmiņā paliekoši, bet ko tagad, kad statistiķi fiksējuši Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) samazināšanos 2024. gadā par 0,4%?
Savā šī gada ievadrunā V. Valainis paredzēja, kas tālāk sekos Saeimas debatēs: “Es jau dzirdu kolēģu atmiņas no pagājušā gada, kad mēs uzstādījām mērķi dubultot Latvijas ekonomiku 10 gados. Ja jūs man šobrīd jautājat, kur šis mērķis palicis, tad es atbildu, ka tas nav mainījies, es joprojām uzskatu, ka mēs šo mērķi varam sasniegt un mums uz šo mērķi jāvirzās. Šodien es izstāstīšu, kas mums jādara ne 10 gados, bet tuvākajā laikā, lai panāktu pozitīvas pārmaiņas”.
Stingru atbalstu ministram pauda ZZS Saeimas frakcija tās priekšsēdētāja Harija Rokpeļņa personā: “Esmu pilnīgi drošs, ka uz nākošo budžetu jaunais labklājības ministrs [Reinis] Uzulnieks īstenos [Ulda] Auguļa plānu un demogrāfijā lietas uzlabosies"; “un nu jau visā Latvijā slejas [ar praktiski bezprocentu kredītu pašvaldībām celti] Valaiņa nami, un tādi būs vēl.” Turpretī abu pārējo valdošās koalīcijas partiju pārstāvji izteicās pilnīgi citās toņkārtās.
Koalīcijas un opozīcijas deputāti ielaidās sacensībās par asprātīgāko vai vismaz par skaļāko pretstatījumu koalīcijas pērnā gada solījumiem un to izpildei. Varētu uzdot jautājumu, kuras opozīcijas partijas pārstāvim Saeimas debatēs par A. Ašeradena un V. Valaiņa ziņojumiem vislabāk piestāvētu šādi vārdi: “Latvijas ekonomika ir stagnācijas režīmā. Mūsu motors ir noslāpis. Pēdējos divos gados neesam redzējuši ne izaugsmi, ne attīstību. IKP nav mainījies kopš 2023. gada un arī šobrīd nekas īsti neliecina, par kādu pagrieziena punktu šajā tendencē. Manuprāt, tas ir brīnums, ka šādos bezizaugsmes apstākļos koalīcijai vispār izdevies izveidot un pieņemt divus budžetus. Iespējams, ka nelaimīgā kara fons kavē sociālās spriedzes pārtapšanu plašākā sabiedrības neapmierinātībā, bet tas ir tikai laika jautājums. (...) Mums ir bijis pietiekami daudz laika, lai ne tikai izanalizētu apsīkuma iemeslus, bet arī sagatavotu jaunus priekšlikumus izaugsmei. Ja tādi ir tapuši, tad tie vēl nenes augļus. Šī brīža stagnācija ir rezultāts ilgstošām izvēlēm par labu tautsaimniecības sektoriem, kas turīgumu atnes dažiem izredzētajiem. (...) Var solīt sapņu pilis par ekonomikas dubultošanos, tomēr esošā ekonomiskā struktūra neliecina par tādu skaistu izaugsmi.”
Pareizā atbilde jāsāk ar to, ka pats jautājums blēdīgs. Šajā plašajā citātā koalīcijas partijas “Progresīvie” Saeimas frakcijas vārdā izpaudies frakcijas priekšsēdētājs Andris Šuvajevs. Turpinājumā šīs pašas partija pārstāve Skaidrīte Ābrama tīrā opozīcijas stilā jautāja “kur ir atbilde, ko mēs darīsim lejupejas situācijā? Mēs varam stāstīt par skaisto nākotni 2035. vai 2050. gadā, bet mums ir jāpasaka: “Šobrīd veidojas krīzes situācija.” Jā, tai ir iemesli. Iemeslus mēs varam nosaukt, bet ko mēs darīsim, lai no tās izvairītos?”
Nekādas cerības par kaut cik pamanāmu ekonomikas pieaugumu nedeva premjeres un finanšu ministra partija “Jaunā vienotība” vispirms jau finanšu ministra Arvila Ašeradena personā. Viņš brīdināja par visvisādiem šķēršļiem, kas jāpārvar, lai panāktu vismaz IKP samazināšanās pavēršanu uz pieaugumu kaut par vienu procentu šajā gadā. Jāsapņo nevis par 6-7% pieaugumu, bet par 1,6-1,7% pieaugumu turpmākajos gados.
Viegli saprotams, ka A. Ašeradena pieteiktais IKP pieaugums, ja tāds vispār tiks sasniegts, nesegs viņa pieteiktās nepieciešamības palielināt aizsardzības izdevumus un samazināt budžeta deficītu. Atlika sagaidīt, ko ministrs sacīs par tādā gadījumā neizbēgamo nodokļu likmju celšanu, taču viņš aprobežojās ar divu citu valsts budžeta papildināšanas iespēju uzrādīšanu. Pirmkārt, tikšot pārdotas lielo valsts uzņēmumu kapitāldaļas. Šajā sakarā jāatgādina, ka pagājušajā nedēļā Satiksmes ministrija Saeimas Tautsaimniecības komisiju iepazīstināja ar Latvijas lielo ostu teritoriālu sadalīšanu tā, izbrīvētu pārdošanai tagadējo ostu zemi. Otrkārt, valsts samazināšot izdevumus, varbūt pat apvienojot ministrijas. Ticamību otrajam darbības virzienam mazina nupat notikusī Valsts ieņēmuma dienesta sadalīšana atsevišķās nodokļu administrēšanas un finanšu policijas iestādēs.
Vēl soli un pat vairākus soļus tuvāk nodokļu celšanas pieteikumam spēra “Jaunās Vienotības” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Raimonds Čudars: “Jāsāk ar satraucošam ziņām: 2024. gadā apstrādes rūpniecības kritums bija 4,6% apmērā. Tas ir ļoti būtiski situācijā, kad turpat 70% no visiem Latvijā radītajiem produktiem domāti, lai tos sūtītu eksportā. 2024. gads noslēdzās ar lejupslīdi 0,4% apmērā. Valdība godīgi atzīst, ka tuvākajos gados būs jāmeklē risinājumi, kā kompensēt zemākas IKP izaugsmes radīto nodokļu plūsmas samazinājumu par apmēram 200 miljoniem pret to, kas tika plānots pagājušā gada rudenī, budžeta pieņemšanas laikā. Tāpat tiek atklāts, ka ES fondu projektu līdzfinansēšanas izdevumi palielina negatīvo fiskālo telpu”, bet izdevumu sadaļā “nedrīkstam nokavēt ar armijas apgādi, ar bruņoto spēku papildināšanu”. Tas vēl tuvāk rezumējumam par nodokļu u.tml. maksājumu likmju celšanu, taču pilnīgi skaidri tas netika pateikts arī šajā piegājienā.
A. Ašeradens un R. Čudars provocēja citus dod skaitlisku un loģisku noslēgumu "Jaunās vienotības" iesāktajam fiskālās situācijas aprakstam. Uz šādu piedāvājumu atsaucās opozicionārās Nacionālās apvienības deputāts Artūrs Butāns: “No finanšu ministra - fiskālu dokumentu šobrīd apspriežam - dzirdējām filozofiskas, nevis matemātiskas frāzes. Kāda ir matemātika: izdevumi kopbudžetā 12,8% plusā, pakalpojumu sadaļā - 27% vairāk. Tātad izdevumi turpina augt neatkarīgi no runām, ka ieņēmumi nepildās. Pie kā tas novedīs? Pēc Latvijas Darba devēju konfederācijas aprēķiniem, 250 miljoni būs neieņemtie [eiro], 180 miljoni ir cieti iezīmēti demogrāfijai un 350 miljoni vai pat vairāk - aizsardzībai. Nu, saskaitām kopā - cik tas ir? 780 miljoni kā minimums.”
Atzīt nodokļu palielināšanas neizbēgamību uzņēmās A. Šuvajevs ar apgalvojumu, ka “sabiedrības turīgais slānis ir gatavs maksāt vairāk, lai rindas uz veselības pakalpojumiem saruktu. Šī sabiedrības turīgā slāņa pārstāvji šobrīd sēž šajā zālē. Esmu pārliecināts, ka ikviens no jums ir gatavs maksāt vairāk.” Tādā veidā nodokļu asmens spraucas laukā no tikai šķietamās pašuzupurēšanās vates. Proti, A. Šuvajevs runā arī par sevi kā valsts pārvaldes augstākajās aprindās ietikušu cilvēku, kura atalgojums Saeimā pieaudzis no 71,8 tūkstošiem eiro 2023. gadā līdz 87,5 tūkstošiem 2024. gadā (+21,8%) pilnīgi neatkarīgi no viņa darba sliktajiem rezultātiem, ko izsaka IKP samazinājums par 0,4% utt. Protams, ka šādi cilvēki var atļauties dažus tūkstošus eiro no viņiem ik gadu garantētā daudztūkstošu atalgojuma pieauguma (ir arī tādi, kas pērn dabūjuši daudztūkstošu eiro pieaugumu mēnesī) dažus tūkstošus eiro vairāk samaksāt nodokļos.
A. Šuvajeva pieteikums palielināt nodokļus reāli turīgajam slānim ir tukša runāšana, jo šis slānis ir turīgs tikai tāpēc, ka dzīvo uz nodokļu maksātāju rēķina vai nu kā ierēdņi un politiķi, vai kā valsts pasūtījumu saņēmēji un valsts monopoluzņēmumu peļņas dalītāji. Bagātnieku aplikšana ar nodokļiem ir tāda pati fantāzija kā A. Šuvajeva partijas biedres Antoņinas Ņenaševas padoms Latvijai aizņemties naudu neierobežotā apjomā, it kā kāds tādu naudu dotu, vai “Latvija pirmajā vietā” līdera Aināra Šlesera biznesa plāns valstij pārdot uzturēšanās atļaujas 1 000 ārzemnieku par miljonu eiro gabalā un tādējādi par miljardu eiro kopā. Visi šie ieteikumi ir tas pats, kas, A. Šuvajeva vārdiem runājot, “sapņu pilis par ekonomikas dubultošanos".
