Šajās dienās pirms 80 gadiem padomija un Amerikas Savienotās Valstis kopīgi uzvarēja karā Eiropā, bet tagad Krievija un ASV gatavojas kopīgi uzvarēt karā Ukrainā.
Pirms 80 gadiem karš bija nonācis Vācijas teritorijā un galvenās kaujas notika jau tās galvaspilsētā Berlīnē. Latvijā tajā laikā “atvairīti vietēji triecieni", kā, raugoties no vācu frontes puses, 28. aprīlī (pēc tam, kad 27. aprīlī avīze nebija iznākusi) ziņoja vācu okupācijas zonā izdotā “Tēvija”: “Kurzemē nebija atzīmējama nekāda lielāka kaujas darbība. Austrumos no Liepājas Vārtajas [upes] sektorā atvairīts kāds boļševiku izlūktrieciens rotas stiprumā. Ziemeļaustrumos no Saldus no jauna notika cīņas ap kādu vietēju padomju iebrukuma vietu.” Šī ziņa ievietota otrajā un tādējādi pēdējā avīzes lappusē, kas akcentē gan kauju, gan ziņas otršķirību. Pirmajā lappusē pirmšķirīgās kaujas apraksts. “Cīņa par Berlīni tagad kopš dažām dienām risinās ar vislielāko niknumu. Viss jau uzrāda šīs niknās kaujas pēdas, un mūsu pasaules slavenās ielas un lauki kļuvuši par heroiskas cīņas vietām,” ar 26. aprīli datētā tekstā ziņoja Vācijas Propagandas ministrijas (ar pilno oficiālo nosaukumu Reiha tautas apgaismības un propagandas ministrija - Reichsministerium für Volksaufklärung und Propaganda) valsts sekretārs Verners Naumans (1909-1982).
Tomēr reportāža par ielu cīņām nebija īstā jēga V. Naumana vēstījumam “Eiropas krišana boļševisma rokās jānovērš un to novērsīs” (attēlā).
Ātri un veikli viņš nonāca līdz tam, ka “šais spraigajās dienās rietumu valstu valstsvīri Sanfrancisko sēž kopā ar boļševikiem šķietamā draudzībā un mēģina ar kompromisiem apturēt boļševistisko imperiālismu, kas vēl nekad nav juties saistīts ar konferenču lēmumiem". Ar dažu tehnisku apzīmējumu nomaiņu mēs nonākam no tiem laikiem šajos laikos, kad Krievija un Amerika cīnās par mieru Ukrainā apmēram tāpat, kā toreiz cīnījās par mieru Latvijā. Citiem vārdiem sakot, pārzīmēja jeb varbūt graizīja pasaules karti ar konkrētu valstu robežām, lai tās atbilstu pasaules dalījumam ASV un PSRS varas un interešu zonās.
Laikam taču arī Latvijas karte atradās uz šo miera cīnītāju darba galda, jo citādi grūti izskaidrot gandrīz neticamo. Proti, to, ka visā Kurzemes katla pastāvēšanas laikā no 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam padomju okupācijas zonā izdotajās avīzēs netika nodrukāts neviens vārds par Latvijas PSR teritorijā notiekošo kara darbību, kurā tika iesaistīti un krita desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Par to nav publicēts nekas, lai gan par kara norisi padomiskajā presē latviešu valodā rakstīja un arī rādīja daudz. Aprakstīja kara darbību Vācijā un visā Eiropā, Klusajā okeānā un Tālajos Austrumos, bet tikai ne Latvijā.
Itin bieži avīzēs parādījās fotoattēli no dažādām frontēm, bet goda vietā liekams padomju okupācijas režīma galvenajā latviešu valodas avīzē “Cīņa” 1945. gada 29. aprīļa numurā ievietotais grafiskais papildinājums ziņai “Padomju karaspēks savienojies ar sabiedroto karaspēku".
Padomiskās okupācijas pārvaldes aparāts līdz pat Kurzemes pārņemšanai pēc Vācijas kapitulācijas publiski izlikās, ka nekāda Kurzeme neietilpst Latvijas PSR teritorijā. Tātad gatavojās arī tādām Otrā pasaules kara beigām, kurās Kurzeme no vācu okupācijas zonas kļūst par nosacīto angļu/amerikāņu okupācijas, t.i., no vāciešiem atbrīvotu zonu tieši tāpat, kā padomju pusē vācu okupācijas zonas ieņemšanu dēvēja par atbrīvošanu. Ja padomijai nebūtu ticis Kurzemes atbrīvotājas gods un teritorija, tad nevarētu sacīt, ka Padomija cīņu par Kurzemi, t.i., pašu Kurzemi zaudējusi, jo nevar taču zaudēt to, kā nav. Ja neviens nav teicis, ka Kurzeme Latvijas PSR teritorijā ietilpst, tad viegli pieņemt, ka tā šajā teritorijā neietilpst.
Līdz Vācijas diktatora Ādolfa Hitlera pēdējai stundiņai 1945. gada 30. aprīlī Kurzeme palika viņa fantāzijās kā placdarms uzbrukumam Maskavai un tālāk kaut visai pasaulei. Tajās pašās fantāzijās ietilpa “jau tagad dažādās telpās sapulcējušies un sagatavojušies spēki, kas atbalstīs Berlīni cīņā, lai boļševismam sagādātu izšķirošu neveiksmi un līdz ar to pašos pamatos mainītu Vācijas stāvokli. Valsts galvas pilsētas aizstāvji, saņemot ziņu par cīņā rūdītu formāciju ātru tuvošanos, guvuši jaunu drosmi un cīnās ar spītu un sīkstumu stingrā cerībā, drīz sadzirdēt iejaucošos rezervju lielgabalu dārdus”, šīs fantāzijas dokumentēja V. Naumans, kurš patiešām atradies Hitlera bunkurā līdz diktatora nāvei.
Lai gan cilvēki tic, runā un raksta dažādi, tomēr nav pārliecinošu argumentu, kāpēc fiziska persona Ādolfs Hitlers (1889-1945) nebūtu dabūjis galu tajā brīdī un veidā, ko vairāki cilvēki pēc tam apliecināja kā aculiecinieki, tajā skaitā ar pienākumu teikt taisnību, lai nesaņemtu sodu. Vēl jo bezjēdzīgāka izklausītos liegšanās, ka viņa pārvaldītā valsts nesagruva un ar vairāku šīs valsts amatpersonu parakstiem neapstiprināja savu bojāeju ar 8. un 9. maiju datētajos dokumentos.
Tomēr pagāja ne vairāk par desmit gadiem pēc Vācijas kapitulācijas, lai sāktu rasties jautājumi, kurš tad īsti ir karā uzvarējis. Ļoti brutālā veidā tas attiecās uz Padomju Savienību, kur dzīves līmenis acīm redzami un aizvien ātrāk atpalika no dzīves līmeņa karā sakautajā un okupācijas zonās sadalītajā Vācijā.
Vācijas dalīšanā iesaistītajās Anglijā un Francijā tas nenotika tik uzskatāmi. Vajadzēja, pirmkārt, paiet ilgākam laikam un, otrkārt, atrasties tik kvalificētam vērotājam, kāds bija Aleksandrs Solžeņicins (1918-2008), kurš 1973. gada 5. septembra vēstulē uzmundrināja Padomju Savienības vadoņus ar konstatāciju, ka Otrā pasaules kara laikā “vistrakākais no patriotiski noskaņotajiem pareģiem nebūtu spējis (..) kaut iepīkstēties par tādu pārlaimības ainu, ka jau pavisam tuvā perspektīvā (..) visas Eiropas lielvalstis kopā pārstās eksistēt kā vērā ņemams fizisks spēks; ka šo valstu vadītāji piekāpsies jebkādā veidā, lai tikai (..) krievu prese šos mazāk lamātu” u.tml. No šodienas skatpunkta kā A. Solžeņicina aprakstītās situācijas priekšvēstnesis atklājas Ziemeļatlantijas militārās savienības (NATO) dibināšana 1949. gadā. Eiropas reālpolitiķi lieki un publiski nepļāpāja, taču jau gandrīz 25 gadus pirms A. Solžeņicina sajuta karā nupat kā uzvarējušo valstu nespēku un atdeva savas valstis ASV apsardzībā jeb žēlastībā. Aktuālie notikumi jo dienas jo vairāk parāda, cik sapuvuši arī tie Otrajā pasaules karā gūtās uzvaras augļi, ko sev savāca ASV.
Par Vāciju un Latviju var teikt gandrīz vienu un to pašu. Karu tās, protams, neuzvarēja, bet par uzvarētāju draudzenēm kļuva un tagad dala ar saviem draugiem visas viņu bēdas.
Pasaules kara uzvarētāju nespēja izmantot šo uzvaru savas varas nostiprināšanai un nemitīgai palielināšanai apliecina, ka Hitlera nāve nav šķērslis, lai piepildītos lāsti, kādus viņš savā politiskajā testamentā uzlika uzvarētajiem: “Es neatstāšu nevienu neziņā par to, ka šajā reizē Eiropas ārisko tautu bērnu miljonu nomērdēšana badā, pieaugušo vīriešu miljonu nokaušana un simtu tūkstošu sieviešu un bērnu sadedzināšana un sabombardēšana viņu pilsētās vairs nedrīkstēs palikt par to visu patiesi vainīgajiem bez viņu grēku izpirkšanas, pat ja tā notiks ar humānākiem līdzekļiem.”
“Patiesi vainīgo” (eigentlich Schuldige) apzīmējums attiecināts uz ebrejiem, bet lāsts adresēts arī viņu “izpalīgiem” (Helfern), kuru skaitu un sastāvu var paplašināt līdz bezgalībai. Atriebība var draudēt jebkuram no mums, pat ja Hitlers mierina, ka uz gāzes kamerām vai, Rīgas gadījumā, uz Rumbulas mežu mūs šoreiz nedzīs.
Eiropa jūtas tik vainīga par pasaules ievilkšanu divos lielos karos, ka izvēlējusies labāk savu pamatiedzīvotāju izmērdēšanu nekā iesaistīšanos nākamajos karos atbilstoši Hitlera mācībai, ka iedzīvotāju skaita pieaugumam neizbēgami seko cīņa par dzīves telpu (Lebensraum). Eiropieši ir piekrituši amerikāņu lēmumam viņus izmērdēt, jo amerikāņiem bija apnicis regulāri doties uz Eiropu kā pieaugušiem bērniem, kam dažkārt nākas ne tikai aprūpēt, bet arī savaldīt savus alkoholisma vai vecuma plānprātībā kritušos vecākus un piedevām samaksāt par viņu nodarīto kaitējumu kaimiņiem. Eiropas valstis ir apmainījušās ar garantijām uzturēt tik zemu dzimstību, lai eiropiešiem nebūtu jākaro par “Lebensraum”, kas pati no sevis kļūst aizvien tukšāka ar tādu dīvainu atrunu, ka Eiropā ieceļojušie cilvēki netiek ierēķināti kā šīs telpas aizpildītāji.
Jā, amerikāņi ir savu panākuši. Mazskaitlīgās un - galvenais - ārpus piepūles, disciplīnas un sāpēm izaudzinātās eiropiešu paaudzes “lielgabalu gaļas” vecumā vairs nespēj ne karot savā starpā, ne aizstāvēt sevi pret ārējiem ienaidniekiem. Eiropas Savienības dalībvalstis par spīti savam milzīgajam iekšzemes kopproduktam nespēj saražot tik daudz lielgabalšāviņu, cik nepieciešams Ukrainai, lai tā varētu nelaist cauri savai zemei uz Eiropu krievus (valstspiederības, ne stingri etniskā nozīmē). Ģeogrāfisku un vēsturisku apstākļu dēļ Krievija ir pirmā pretendente sagrābt tik lielu gabalu no Eiropas, lai Eiropas atliekām būtu jādod cits apzīmējums. Tas gadījumā, ja Krievijai kara gājiens izdosies un ja pēc tam būs runa par reālo situāciju un nākotni, nevis par Eiropu pagātnes formā.
Tagad Eiropa un ASV raugās viena uz otru vienādi lielā neizpratnē. Eiropieši nesaprot, kāpēc ASV atsakās no savām saistībām eiropiešus aizsargāt, jo eiropieši savu izmiršanu noorganizējuši, uzskatot šādas saistības par obligātu nosacījumu amerikāņu prasības izpildei. Amerikāņi neizpratnē, kāpēc viņiem būtu atkal jādodas uz Eiropu karot, ja eiropiešu izmērdēšanas plānu viņi realizējuši tieši tāpēc, lai viņiem nebūtu jādodas uz Eiropu karot.
Ticamāk, ka amerikāņi trešo reizi karot Eiropā nevis tikai negrib, bet vairs nevar. Mācot nekarot citiem, viņi šo māku arī paši apguvuši labāk par citiem. Miera cīnītāju maska pieaugusi pie sejas u.tml. Tāpēc amerikāņiem viņu prezidenta Donalda Trampa personā neatliek nekas cits kā pieņemt Krievijas diktatora Vladimira Putina piedāvājumu kopīgi cīnīties tikai un vienīgi par mieru Ukrainā un pasaulē.
