Jau noteiktajam iemaksu samazinājumam pensiju otrā līmeņa uzkrājumos likumsakarīgi sekos atļauja daļu no otrajā līmenī uzkrātās naudas pārlikt uz pensiju pirmo – uz Latvijas valsts uzturētu līmeni. Ar diviem dažādiem priekšlikumiem par naudas pārlikšanas kārtību vakar klajā nāca Labklājības ministrija un Latvijas Banka.
Abi priekšlikumi apsveicami galvenokārt kā virzība uz pensiju otrā līmeņa pilnīgu likvidāciju ātrāk, nekā šis līmenis bankrotē. Ticēsim, ka pensiju otrajā līmenī vēl palicis kaut cik naudas, ko reāli izdosies atgūt un ieskaitīt Latvijas valsts uzturētajā sociālajā budžetā. Ļaunākajā gadījumā var atklāties, ka nekādas naudas pensiju otrajā līmenī vispār vairs nav. Ir tikai vērtspapīri, kurus nav iespējams pārdod un iegūt naudu, t.i., tādu naudas daudzumu, kas daudz maz atbilstu fondu aktīvos iegrāmatotajai vērtspapīru nominālvērtībai. Iespējams, ka naudu par šiem vērtspapīriem ar mieru maksāt tikai paši pensiju fondi. Šādas iemaksas var turpināties tikai tik ilgi, kamēr nauda fondos iebirst no zila gaisa - no Latvijas un citu valstu noteiktajiem nodokļu maksājumiem. Ja valsts vai nu sāk iemaksāt mazāk, vai piespiež fondus izmaksāt vairāk, tad fondiem var pietrūkt naudas vienlaicīgi vērtspapīru pirkšanai, lai uzturētu to tirgus (biržas) cenu un tādējādi atskaites par savu maksātspēju, un kaut cik nozīmīgai reālo izmaksu palielināšanai. Daudz maz droši naudu no pensiju fondiem dabūs tās valstis, kuras naudu no tiem izraus pirmās, kā Igaunija jau izdarījusi.
Par Latvijas pensiju fondiem kopā droši zināms tikai tas, ka tie spējīgi izmaksāt pensionāriem apmēram 20 miljonus eiro gadā ar nosacījumu, ka valsts nodrošina iemaksas 800 miljonu eiro apmērā. Precīzo iemaksu un pensiju izmaksu attiecību par 2024. gadu norādīsim vēlāk, tiklīdz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) būs dalījusies ar pērnā gada rezultātiem. Šodien iztiksim ar atzinumu, ka iemaksu un izmaksu attiecība pērn palikusi tāda pati kā laikā kopš 2001. gada, kad pensiju fondi Latvijā vispār tika ieviesti. Te jāņem vērā viegli saprotamas korekcijas, ka fondu pastāvēšanas pirmajos gados to izmaksas pensionāriem bija nulle, un ka tagad gan iemaksas, gan izmaksas aug straujāk nekā iepriekš, jo tādas ir 2022.-2023. gada inflācijas lēciena sekas.
Ir iemesli gan tam, kāpēc pensiju piramīda uzcelta un tiek uzturēta, gan tam, ka tagad sākuši runāt, ka labāk to nojaukt, nekā ļaut tai sabrukt.
Pirmkārt, pensiju otrais līmenis tika izveidots kā viens no obligātajiem priekšnosacījumiem Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, lai Latvijā strādājošo cilvēku vārdā izdarītās iemaksas pensiju piramīdā ļautu veikt izmaksas, apmierinot ES bagāto valstu pensionāru prasījumu tiesības. Taču tagad aptrūcies valstu, ko iesaistīt pensiju piramīdā pēc Latvijas, lai uz to rēķina iedzīvotos Latvijas pensionāri.
Otrkārt, fantastiskā starpība starp 500 miljonu iemaksām - 10 miljonu izmaksām, miljarda iemaksām - 20 miljoniem izmaksām veido naudu, ko starptautiskie finanšu spekulanti aizdod Latvijai. Lai cik tas stulbi, ka Latvija savu naudu šiem spekulantiem iedod bez maksas (Iedod ar piemaksu par naudas apsaimniekošanu!), bet pēc tam šo pašu naudu aizņemas uz procentiem, tomēr Latvijas, tāpat kā jebkuras valsts, pastāvēšana kļūst drošāka, ja ir iespējas naudu arī aizņemties. Lai būtu krājkasīte, no kuras naudu izņemt, nauda krājkasītē jāieliek. Pensiju fondi ir šāda krājkasīte. Pie tā paša labums, ka daļa no valsts iemaksām šajā krājkasītē nonāk pie valsts iedzīvotājiem kā pensiju fondu maksājumi.
Treškārt, pensiju fondi vajadzīgi atrunai, ka cilvēki paši būs paši vainīgi par uzkrājumu pazušanu. Cilvēkiem dotas tiesības izvēlēties pensiju fondus un pensiju plānus. Tas nekas, ka visi šie fondi un plāni strādā pilnīgi vienādi, atdodot uzkrājumu īpašniekiem nelielu daļu no viņu iemaksām, ja rēķina to, kā gadu desmitu laikā sarūk kādreiz iemaksātās naudas pirktspēja. Tas nekas, ka neviens nebūs ieguldījis “pareizi”, jo tādas iespējas nemaz nav. Pietiek ar iespēju paskaidrot katram pensionāram atsevišķi, ka viņš ieguldījis naudu nepareizi.
Ceturtkārt, baņķieri ir pārstāvēti tajā neformālajā klubiņā bez adreses, bez statūtiem, bez biedrakartēm, kur tiek izlemts, kuri no vēlēšanās caurkritušajiem politiķiem, no darba padzītiem ierēdņiem u. tml. personāžiem tomēr ir pelnījuši nākamo labi apmaksāto, kaulus un galvu nelauzošo štata vietu. Attiecīgi, augstāko amatpersonu vidū maz riskētāju sanīsties ar baņķieriem. Tieši otrādi, prātīgi cilvēki pērk baņķieru labvēlību par nodokļu maksātāju naudu. Tagad nu tiešām grūti laiki pienākuši, ja amatpersonas riskē atraut baņķieriem naudu, ko tie uzskata par savu likumīgo daļu no valstī esošajiem labumiem.
Labklājības ministrijas priekšlikums ir atļaut tiem pensiju klientiem, kuriem līdz pensijai palikuši pieci gadi, brīvprātīgi pārlikt savus otrā līmeņa pensiju uzkrājumus pensiju pirmajā, valsts uzturētajā un garantētajā līmenī.
Valsts vilina cilvēkus uz pensiju pirmo līmeni ar to, ka pensiju nomināls tajā tikai un vienīgi pieaug. Tas labi pat ar atrunām, ka šis pieaugums īstermiņā pakārtots valsts un pašvaldību vēlēšanu grafikam un ilgtermiņā - darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazinājumam. Citiem vārdiem sakot, jau tagad starpvēlēšanu gados valsts pensiju indeksācija atpaliek no reālā dzīves dārdzības pieauguma un turpmāk atpaliks vēl vairāk, jo politiķi pie vislabākās gribas nespēs sadalīt pensionāriem naudu, ko valsts nav iekasējusi no tiem darbiniekiem, kādu Latvijā vispār nav - nav piedzimuši un nav uzauguši.
Atšķirība starp pensiju pirmo un otro līmeni tāda, ka pirmajā līmenī politiķi pensijas paaugstinās noteikti kaut par vienu eirocentu gadā. Kā kaut kas pilnīgi neiespējams šķiet valsts pensiju samazināšana vai neizmaksāšana. Taču tā ir ļoti pamācoša sakritība, ka tieši vakar, 17. aprīlī VSAA informēja par Latvijas prasību Krievijai atsūtīt jau mēnešiem aizkavēto naudu Latvijā dzīvojošiem Krievijas piešķirto pensiju saņēmējiem. Paliksim pārliecībā, ka Latvija neatļausies to, ko pret saviem pensionāriem (pilsoņiem!) atļaujas Krievija.
Latvijā nekādas atbildības par uzkrājumu vērtību ne pēc nomināla, ne pēc pirktspējas nav pensiju fondu pārvaldniekiem. Fondu klienti nosaukti par attiecīgā fonda daļu īpašniekiem, kuriem pašiem jāatbild par to, ja viņu daļu vērtība būs kļuvusi nulle. Ar šādām drūmām izredzēm, kuru varbūtība strauji pieaugusi līdz ar ASV prezidenta Donalda Trampa sākto muitas likmju karu, Labklājības ministrija iecerējusi ar topošo pensionāru rokām izņemt no pensiju fondiem naudu, kas lieti noderēs valsts sociālā budžeta bilances uzlabošanai.
Latvijas Bankas (LB) priekšlikums tik samudžināts, ka ļoti maz topošo pensionāru sapratīs, kādas iespējas viņiem tiek piedāvātas, lai viņi saņemtu vairāk naudas no saviem ieguldījumiem pensiju otrajā līmenī. Ar savu vēstījumu LB grib atzīmēties starp tiem, kuri saprot, cik tuvu sabrukumam ir pensiju piramīda, taču grib arī izpatikt baņķieriem, kuriem labāk šāda nekā savādāka vai vispār nekāda piramīda.
LB vēstījums sākas ar vēlējumu, “lai nākotnes pensionāri netiktu padarīti par ķīlniekiem un savu pensijas uzkrājumu izņemšanu varētu izvēlēties elastīgi, sev vēlamā periodā, tā nodrošinot sev pārticīgākas vecumdienas.” Bet kā! Lai cilvēks “varētu izvēlēties elastīgi, tā nodrošinot pārticīgākas vecumdienas", viņam būtu jātiek pie informācijas, kāda LB ir tikai tās prezidentam Mārtiņam Kazākam un labi ja vēl dažiem LB struktūrvienību vadītājiem. Sekas jebkuru citu cilvēku norādījumiem, kā apsaimniekot viņu iemaksas pensiju fondos, būs tieši tikpat sliktas jeb, labākajā gadījumā, tikpat nejaušas kā tagadējo pensiju fondu pārvaldnieku rīcības un no šīs rīcības nekādi neatkarīgu apstākļu sakritības sekas.
Pensiju fondu pārvaldnieku un klientu nespējai paredzēt savas rīcības sekas būs visas iespējas izpausties kaut vai tikai LB atvēlētajās topošo pensionāru izvēļu robežās, "paredzot iespēju personai pašai izvēlēties piemērotāko brīdi kapitāla izmaksai", kā formulējusi LB. Kurš cilvēks varēs pasacīt, kad ir pienācis šis brīdis jeb vairāki brīži, kad “fondētās pensijas kapitālu pakāpeniski pievienot nefondētajam pensijas kapitālam, pārdodot aktīvus pa daļām”? Ja to spētu paredzēt akciju u.c. vērtspapīru tirdzniecības profesionāļi, tad ekonomikas mācību grāmatās nenāktos iekļaut piemērus par vērtspapīru īpašniekiem un pārvaldniekiem, kuri kārušies, šāvušies un lēkuši no Ņujorkas debesskrāpjiem.
