2025. gada aktualitātes atver acis uz to, kāds grandiozs blefs kopš paša sākuma bija NATO (North Atlantic Treaty Organization - Ziemeļatlantijas Līguma organizācija) dibināšana 4. aprīlī pirms 76 gadiem.
NATO dibinātāji un dalībnieki līdz šai baltai dienai ir pacifistu pulciņš zem lozunga “mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras tūlīt un līdz galam pārliecībā, ka mūsu mazdūšība vai neveiksme ļaus tām svinēt pār mums šoreiz jau izšķirošu un galīgu uzvaru”. Tie ir vārdi no Arnolda Toinbija (Arnold Joseph Toynbee, 1889-1975) grāmatiņas “Civilizācija tiesas priekšā” (Civilization on Trial), par kuru latviešu literāts Edgars Ardenss (viņš arī grieķu un latīņu valodas skolotājs Eduards Gulbis, 1887-1976) avīzes “Latvija Amerikā” 1956. gada 29. februāra numurā rakstīja, ka pie tās “mūslaiku, visvairāk gan Eiropas, valstsvīri politiskās rīcībās zināmā mērā pieturas tikpat kā pie kādas rokas grāmatas". Līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai A. Toinbijs tika regulāri pieminēts latviešu trimdas periodikā, kuras autori no A. Toinbija rakstītā mēģināja izskaitļot Rietumu politiķu nodomus attiecībā uz Latviju pašu par sevi vai kā Austrumeiropas un Padomijas sastāvdaļu. A. Toinbija "orākula slavu" apliecināja arī latviešu komunistu avīze "Cīņa" 1973. gada 16. janvārī.
A. Toinbija grāmatas pirmizdevums datēts ar 1948. gadu. Tās izdošana kaut neilgi pirms NATO dibināšanas neļauj atrunāties, ka NATO dibināšanas laikā bijis savādāk, nekā tagad ir. Nē, NATO mērķis kopš organizācijas dibināšanas ir nekarošana ar vienu vienīgu izņēmumu. NATO apņēmies karot tikai pret karu jeb tiem, kuri karo. Attiecībā uz mūsu laiku un to pasaules daļu, kas pārskatāma no Latvijas, tas nozīmē NATO nekarošanu pret Krieviju un atrašanos uz robežas ar karu pret Ukrainu. Krievija taču ir skaidri un gaiši pateikusi un katru mīļu brīdi turpina apliecināt, ka nekaro ne Ukrainā, ne jebkur pasaulē. Krievija ir par mieru, kura dēļ - jā - veic specoperāciju Ukrainā. Un vārds “specoperācija” taču ir pavisam cits vārds nekā vārds “karš". Kurš nedzird un nesaprot, ka tie ir divi pavisam dažādi vārdi!?
Divus pavisam dažādos vārdus neatšķir vai nu galīgi nejēgas, vai kara kurinātāji - pie varas tikt vai palikt griboši politiķi, militārie rūpnieki un cilvēki ar psihiskām novirzēm vardarbības virzienā. Viņi pa visiem izdomājuši karu Ukrainā kā ieganstu kara izraisīšanai, ja izdotos iestāstīt NATO, ka karš pret karu Ukrainā būtu cīņa par mieru. Tomēr varam būt gandrīz pilnīgi droši, ka NATO šīm nelietīgajām provokācijām nepakļausies un turpinās cīnīties par mieru tieši tāpat kā Krievija. Saprotiet taču, ka pēdējais laiks vest pie prāta ukraiņus! Lai viņi beidz bļaustīties par kaut kādu karu Ukrainā, kurā pat citiem būtu jāiesaistās.
Dažu Krievijas propagandas tēžu atkārtošanu patiešām var nosaukt par apgrēcību pret veselo saprātu, taču mūsu sašutums neatceļ šīs propagandas spēku. Ja Krievija ir joprojām spējīga karot nu jau ilgāk par trijiem gadiem kopš sava pilnā apmēra uzbrukuma Ukrainai, tad vairāk pateicoties savai propagandai nekā Padomijai, no kuras atstātajām ieroču krātuvēm atkal un atkal izdodas izķeksēt un sagatavot kaut vienam izbraucienam pa kaujas lauku Ukrainā kārtējo pēdējo tanku kolonnu.
Pārlieku daudz būtu apsolīt, ka Krievijas propagandas spēks zudīs, ja izdosies izskaidrot, kāpēc NATO dibinājušo valstu valdošās aprindas pieņem Krievijas propagandu. Drīzāk būs otrādāk, ka skaidrojums ir par to, kāpēc šis spēks kļuvis nepārvarams. Tīri tehniski Krievijai pietiek ar kara nosaukšanu par “specoperāciju” tāpēc, ka A. Toinbijs ir nosaucis karu par ļaunumu, bet specperācijas nav pieminējis, tādējādi atstājot tās ikvienam brīvai lietošanai. Tajās valstīs, kas atrodas Atlantijas okeāna abās pusēs Ziemeļu puslodē, cilvēki patiešām domā tā, kā viņiem priekšā uzrakstījis A. Toinbijs, lai gan 99% tagadējo rietumnieku par tādu Toinbiju vairs nav neko dzirdējuši. Tikpat labi var sacīt arī otrādāk, ka A. Toinbijs ir šo cilvēku prāta spēju staigājošais iemiesojums jeb viņa sacerējumi sniedz visus šiem cilvēkiem iespējamos domāšanas paraugus.
A. Toinbiju latviešiem priekšā stādījis vēsturnieks, jurists un literāts Arveds Švābe (1888-1959) Hanavā (vācu Hanau, netālu no Frankfurtes pie Mainas) izdotā trimdas avīzē “Tēvzeme” 1948. gada 2. oktobrī. Dažus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām A. Švābe atgādināja, ka “gandrīz vienā laikā pēc Pirmā pasaules kara Osvalds Špenglers, Pols Valerī un A. Toinbijs vairāk vai mazāk skaļi sacēla trauksmi, ka, par spīti šķietamai sabiedroto uzvarai, Rietumu civilizācijai draud smaga krīze vai pat bojā eja. Pols Valerī dzejiskā metaforā pielīdzināja Eiropu pasažieru tvaikonim, kas bez stūres tiek svaidīts starp zemūdens klintīm, kamēr to aprīs vēstures bezdibens, kur jau guļ neskaitāmu civilizāciju vraki. O. Špenglers pie tam aizrādīja, ka Eiropas bojā eja ir nenovēršama, jo nāve ir visu organismu liktens. Būdams dziļi reliģiozs cilvēks un kristietis, A. Toinbijs sprauda sev uzdevumu vēl 11.- tā stundā uzzīmēt tādu jūras ceļu karti, kas Eiropas kapteiņiem ļautu izvairīties no paredzamās avārijas un mainīt viņiem uzticētā kuģa kursu.”
Liktenis piespēlēja A. Toinbijam iespēju gūt gan slavu, gan politisko ietekmi, gan citus labumus uz O. Špenglera (1880-1936) rēķina. Šis autors bija tā sabiedējis rietumniekus ar savu “Untergang des Abendlandes”, ka tie kā salmiņam pieķērās jebkam, kas vien solīja glābiņu. A. Toinbijs pārsolīja visus citus solītājus, apsolot rietumniekiem ne mazāk kā mūžīgu dzīvi, protams, civilizācijas, nevis bioloģiskajā līmenī.
A. Toinbija padoms jeb solījums rietumniekiem bija izglābšanās no O. Špenglera aprakstītās nākotnes, ja viņi visu darīs pilnīgi pretēji tam, kādu rīcību no viņiem gaidīja O. Špenglers. Tieši pēc Otrā pasaules kara bija pienācis īstais brīdis norādīt, ka Otrais karš apliecina O. Špenglera paredzējumu par Eiropas un visas no tās izaugušas civilizācijas pašiznīcināšanos, kas tāpēc jāpārtrauc, iznīcinot Karu un Šķiras. Lielo burtu lietošana šo jēdzienu apzīmēšanai ir pārnesums no teksta angļu valodā, kas, atšķirībā no vācu valodas, tādus burtus lietvārdiem automātiski nepiešķir. Tiesības likt lielos burtus tiem nepienākošās vietās atstātas autoriem kā vēl viens līdzeklis, lai paustu kaut ko tik svarīgu, kā to bija iedomājies A. Toinbijs.
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nonācis A. Toinbija grāmatas pirmā izdevuma eksemplārs, kas iepriekš piederējis teologam Haraldam Biezajam (1909-1995). Tēze par Kara un Šķiru iznīcināšanu nodrukāta šī izdevuma 25.lpp. Izklāstīt savu pasaules redzējumu autors spējis 3.-41. lpp. Ar to pietiek, lai tiktu skaidrībā par Rietumu civilizācijas tagadni un nākotni. Ak, vai, tā virzās precīzi pēc O. Špenglera paredzējumiem, kuru piepildīšanos veicina A. Toinbijs kā viltus pravietis jeb skaļākais stulbenis, kam pārējie piebalso.
Publikas biedēšanai A. Toinbijs izmantoja reālus faktus, ka “ciktāl vēstures ainavu izgaismo mūsu rīcībā esošās zināšanas, tajā saskatāma reizes divdesmit notikusi vēstures atkārtošanās, kad radušās tāda veida sabiedrības kā mūsējā Rietumu sabiedrība, kas visas ar vienu iespējamo izņēmumu, t.i., ar mums pašiem, ir vai nu jau mirušas, vai mirstošas” (38. lpp.). Šai bēdu ziņai viņš piepina vienu no Rietumu kultūras pamatdarbiem, J. V. Gētes “Faustu” ar tā sadaļu “Prologs debesīs”, kur Dievs pieņem Velna (Mefistofeļa) priekšlikumu sarīkot cilvēkiem pārbaudījumus, “lai galu galā uzvarētu ar kaut kā jauna radīšanu, taču arī Velnam nav obligāti jāpaliek bešā” (12. lpp.). Līdz šim gan bijis tā, ka vismaz uz Zemes bešā palicis tikai Dievs, jo visas iepriekšējās civilizācijas parāvis Velns kaut vai tādā veidā, ka “padarot Karu un Šķiras par institūcijām, civilizācijas vārdu nesošā sabiedrība izpauž cilvēka dabas tumšo pusi, ko teologi sauc par pirmdzimto grēku” (24. lpp.). Taču tagad Velns varētu būt jau uzrādījis visas iespējamās Dieva kļūdas civilizāciju radīšanā un tieši eiropiešiem - nevis vēl pēc mums 25. vai 125. civilizācijai - pirmajiem Zemes vēsturē “ir ļauts lemt” (it is up to us), vai “pēc pašu vēlēšanās sekot vēsturiskiem sociālās pašnāvības piemēriem” un tādējādi “piespiest vēsturi atkārtot pašai sevi”, vai arī “mūsu gadījumā dot vēsturei jaunu un nepieredzētu pavērsienu” (39. lpp.) - uz “stimulējošiem izaicinājumiem atbildēt ar uzvaru virkni ad infinitum” (līdz bezgalībai; 12. lpp.). Mūsu izredzētība izskaidrota tā, ka esam nonākuši lielākās briesmās nekā citas civilizācijas iepriekš un tāpēc skaidrāk nekā iepriekš redzam, ka “ar fizisko varenību nenormāli pārkairinātās Šķiras spēj pilnībā izārdīt sabiedrību, bet Karš - iznīdēt cilvēku sugu. (..) Mums ir jāiznīcina Karš un Šķiras tūlīt un līdz galam pārliecībā, ka mūsu mazdūšība vai neveiksme ļaus tām svinēt pār mums šoreiz jau izšķirošu un galīgu uzvaru” (25. lpp.).
A. Toinbijam taisnība, ka visas iznīkušās civilizācijas atstājušas liecības par tādu rīcību, kas traktējama kā kolektīva sajukšana prātā. Neprāta izpausmes mēdz būt dažādas, kurām Rietumi tagad pievieno Kara un Šķiru iznīcināšanu viscēlāko mērķu vārdā.
Ticēsim E. Ardensam, ka pagājušā gadsimta 50. gadu vidū “Francija vēl arvien vairāk bīstas no Vācijas nekā no krievu komunisma.” Šo baiļu kliedēšanai tika radīta Eiropas Savienība (ES) kā mehānisms, ar kura palīdzību dalībvalstis uzmana viena otru, ka tās visas samazina savu iedzīvotāju skaitu ar ļoti zemas dzimstības uzturēšanu. Tagad francūžiem vairs nav jābaidās no vāciešiem, ka tie atkal nāks karot par “Lebensraum” (dzīves telpu), jo tā atbrīvojas pati no sevis līdz ar cilvēku (vāciešu, izslēdzot no šīs aritmētikas Vācijas nevāciešus) skaita samazināšanos. Iestājoties ES, arī Latvija apņēmusies gādāt, lai “dzimstība pazūd pensiju un sieviešu lomu maiņas dēļ”, bērnu tiesību dēļ utt.
Ticami ir nostāsti, ka ievilkt krūtīs gaisu mēģina arī tas, kurš pats sev cilpu kaklā uzlicis; pie ūdenszālēm ķeras tas, kurš pats atvarā ielēcis. Laikā līdz Padomju Savienības sabrukumam politiķu apsaimniekotie cilvēku pašsaglabāšanās instinkti prasīja turēt gatavībā skaitliski daudzus uz piepūli, disciplīnu un sāpēm gatavus jaunus vīriešus karošanai kā Otrajā pasaules karā. Pēc 1990. gada Eiropa uzskatīja šādu vajadzību par atkritušu, kas ļāva novest līdz galam Kara un Šķiru likvidāciju - karot un strādāt spējīgu eiropiešu likvidāciju paaudžu nomaiņu gaitā. Tādā gadījumā viņi visi veido tikai vienu vienīgo - nestrādājošo šķiru, automātiski būdami arī nekarojošie, jo karš ir vissmagākais no visiem darbiem. Nevienas valsts iedzīvotāju spēja karot nebūt nepieaug kopā ar šīs valsts militāro budžetu.
Ar nekarošanas mērķi nodibinātā NATO kaut kādās notikumu kombinācijās tomēr būtu bijusi karot spējīga līdz brīdim, kad lielgabalu gaļas lomā bija jāstājas tiem, kuri dzimuši pēc 1990. gada un audzināti pārliecībā par tiesībām dzīvot bez nekādiem pienākumiem, starp kuriem karš - reāls karš, kādu to (kaut ar plašsaziņas līdzekļu pastarpinājumu) redzam Ukrainā, - ir viņu prātam un ķermeņiem neaptverama ekstravagance. Tā gandrīz neticami precīza sakritība, ka pirmo kariņu NATO reakcijas noskaidrošanai Krievijas diktators Putins noorganizēja Gruzijā 2008. gadā atbilstoši padomiskās karaklausības kalendāram, kad armijā iesauca astoņpadsmitgadīgos (1990+18=2008).
NATO jau toreiz konstatēja, ka nopietni karot spējīgu vienību tās rīcībā nav, taču arī Krievija tobrīd vēl nebija gatava īstam karam. NATO izlikās Gruzijas gadījuma jēgu un nopietnību nesaprotam, bet Putins tieši tāpēc saprata, ka karam ir vērts gatavoties. Krievijas izredzes pieveikt NATO kļūst ar katru brīdi lielākas proporcionāli tam, kā NATO dalībvalstu armijās un paša NATO struktūrās štata vietas aizņem cilvēki, kuri spējīgi karot tikai tādā karā, kas īstenībā ir kāda no datorspēlēm.
