Jaundzimušo skaita sarukumam Latvijā no 1 096 aizpagājušā gada decembrī līdz 921 pagājušā gada decembrī gan simboliska, gan arī praktiska nozīme, jo nepārprotami liek jau šodien lietišķi gatavoties Latvijas valsts likvidācijai pēc pāris desmitiem gadu.
No praktiskā viedokļa starp 1 096 un 921 lielas atšķirības nav, jo ne vienā, ne otrā gadījumā ar to jauno cilvēku skaitu, cik no pērnā un aizpērnā gada jaundzimušajiem būs palikuši Latvijā pēc 20 gadiem, nepietiks, lai aizvietotu tos, kuri pēc pārdesmit gadiem vairs nespēs ar savu darbu uzturēt Latvijas infrastruktūras objektus, ražošanu, armiju, pārvaldi, izglītību, medicīnu, mākslu utt. kaut attāli līdzīgā veidā tam, kā tas notiek šobrīd.
Pagājušā gada sākumā nulles un viena gada vecumā bijušie kopā 30 308 bērni pēc 20 gadiem nu nekādi nespēs pilnvērtīgi nomainīt 44 un 45 gadu vecumā bijušo kopā 48 701 cilvēku. Par nomaiņas brīdi šeit pieņemta Latvijā noteiktā pensionēšanās vecuma sasniegšana. Protams, šis vecums ir tikai vienošanās, ko iespējams grozīt, t.i., pensionēšanās vecumu paaugstināt. Turklāt visiem noteikta vecuma sasniegšana nenozīmē, ka katrs šādu vecumu sasniedzis cilvēks uzreiz zaudē spējas veikt darbu, par kādu vērts viņam maksāt algu. Diemžēl tās tikai atrunas, kas nepalielinās no Latvijā atlikušajiem iedzīvotājiem iegūstamā darba daudzumu attiecībā pret tagadējo Latvijas valsti uzturošo darba daudzumu. Arī tagad pamanāmu sastāvdaļu šajā darbā un tā sadalījumā pēc kvantitatīviem un kvalitatīviem raksturojumiem dod jau sen pensionēšanās vecumu pārsnieguši cilvēki ar Raimondu Paulu priekšgalā.
Vēl viens “diemžēl” jāsaka par to, ka atšķirība starp 1 096 un 921 tomēr ir lielāka no tautas, sabiedrības un valsts saglabāšanas viedokļa, nekā būtu tikai aritmētiski, ja abus skaitļus salīdzina ar nulli, uz kuru dzimstības rādītāji tiecas.
Ilustrācijai noder “Neatkarīgās” 5. februāra publikācija “Latvijā izzūd nevis staltbrieži, bet viņu mednieki” ar Jura pievienotu komentāru, ka “tas rakstura tips, kas nepieciešams, lai būtu mednieks, tas redzami izzūd, un tāpēc mednieku paliks aizvienu mazāk”. Citiem vārdiem sakot, daudz ātrāk nekā jaundzimušo kopskaits nulli sasniegs jaundzimušo skaits atsevišķās grupiņās, kurās bērni piedzimuši ar īpašībām, kādas izdevīgi attīstīt līdz dažādu sabiedrībai nepieciešamu darbu veikšanai tādā līmenī, kādu bieži vien kļūdaini pieņem par pašsaprotamu un visiem sasniedzamu, ja vien cilvēkus attiecīgi apmācīs un motivēs. Nē, tā tas nav. To, ko viens apgūst gandrīz, gandrīz pats no sevis, to citam nākas iedresēt ar lielu laika u.c. resursu patēriņu un tādiem rezultātiem, ka labāk būtu bijis to nedarīt.
Medības dod izteiksmīgu piemēru, ka nepiemērotu darbu uzkraušana cilvēkiem ne pie kā laba nenovedīs. Ja uz medībām norīkos tos, kas pirmie pagadījušies pa rokai, tad instruē viņus, cik gribi, bet viens otram viņi trāpīs tikpat bieži kā zvēriem. To var atļauties, sūtot cilvēkus karā, kas, kā zināms, visu norakstīs, bet medību traģēdijas sabiedrībai kļūs zināmas un tracinās ļaudis, ierosinot vēl daudzu citu sliktu seku virknes.
Centrālās statistikas pārvaldes sniegtie dati par 921 piedzimušajiem decembrī un līdz ar to 12 571 bērnu visā 2024. gadā ar jaundzimušo skaita samazinājumu par 1 919 bērniem jeb 13,2% attiecībā pret 2023. gadu ir ļoti bēdīgi, bet šādas informācijas sniegšanai ir pozitīva nozīme. Proti, informācija skaidri parāda, kādai nākotnei gatavoties.
No CSP sniegtajiem skaitļiem viennozīmīgi izriet Latvijas pašreizējā iedzīvotāju kopuma nespēja saglabāt tagadējās, ar Latvijas valsts likumiem nostiprinātās kopdzīves normas jau nākamajā paaudžu nomaiņas procesā. Runa, tātad, par procesu vairāku gadu garumā. Pagaidām gan pāragri nosaukt konkrētus notikumus un datumus, pēc kuriem tagadējās sadzīves normas un rakstītie likumi zaudēs spēku, bet pērnā gada oktobrī notikusī jaundzimušo skaita noslīdēšana zem viena tūkstoša mēnesī dod ļoti pārliecinošu atskaites punktu pašreizējās kārtības sabrukumam pēc 20 gadiem. Ap to laiku tagad dzimušajiem būtu jāsāk strādāt sevis un sabiedrības uzturēšanai, bet kopsummā viņi nebūs spējīgi to izdarīt sava pārāk mazā skaita dēļ.
Dzimstības kārtējais samazinājums decembrī mats matā apstiprina “Neatkarīgās” 14. janvāra publikācijas virsrakstu “Dzimstība tuvojas ne uzreiz nullei, bet 800 bērniem mēnesī gan”. Šobrīd četri faktori virza uz to, lai 800 bērnu robežlīnija tiktu sasniegta jau šomēnes, t.i., februārī, un apliecināta aprīlī, kad CSP publicēs februāra demogrāfiskos rezultātus. Pirmkārt, Latvija iedzīvotāji aizvien mazāk vēlas vai aizvien vairāk nevēlas radīt bērnus. Otrkārt, samazinās bērnu radīt potenciāli spējīgo cilvēku skaits. Treškārt, cilvēki izmanto pretapaugļošanās līdzekļus ne vien tam, lai viņiem bērnu vispār nebūtu, bet arī tam, lai bērni piedzimtu pārsvarā gada siltajos mēnešos, kad jaundzimušo aprūpe vieglāka. Ceturtkārt, februāris ir īpašs mēnesis ar mazāku skaitu dienu, kurās bērnu piedzimšanu februārī datēt.
Jaundzimušo skaita virzību uz 800 mēnesī parāda vidēji dienā piedzimušo bērnu skaita izmaiņas:
| Oktobrī | Novembrī | Decembrī |
| 994/31=32,1 | 940/30=31,3 | 921/31=29,7 |
Ja jaundzimušo skaits vidēji vienā datumā vairs nesamazinātos, tad 29,7x28=831 bērns, kas noapaļojams uz 800. Ja vidēji dienā dzimušo skaits turpina samazināties šogad tāpat kā pērnā gada nogalē, tad 28x28=784, ko ļoti gribēsies noapaļot uz 800.
Tiktāl situācijas apraksts, bet ko darīt? Vienīgais ieteikums ir izmantot gan valsts iestādēm, gan žurnālistiem, gan privātpersonām iespējamos veidus, lai uzzinātu jebko par cilvēku izdzīvošanu tajos Ukrainas apgabalos, kurus Krievija ieņēma 2014. un 2022. gadā. Pētīšanas jēga tāda, ka tur pāris gadu laikā izveidota tāda iedzīvotāju dzimumu, vecumu un profesionālo spēju struktūra, līdz kādai Latvija nonāks pāris desmitos miera (cerēsim!) gados.
Okupētajās teritorijās palikuši vairāki miljoni cilvēku, kuru pamatmasu veido pavecas sievietes. Vairums no viņām zaudējušas iepriekšējo darbu un tagad kolektīvi un individuāli dara tikai to, kas nepieciešams izdzīvošanai. Iedzīvotāji maina pakļaušanos okupantiem pret iztikas līdzekļu minimumu, kādu saviem spēkiem radīt šie cilvēki nespēj. Tālāk jāaplūko praktisku jautājumu risināšana: kā saņemt pārtiku un ziepes, kā apsildīt telpas, mazgāt veļu un tikt vaļā no atkritumiem. Ja Ukraina neceļ trauksmi par cilvēku masveida bojā eju tai atņemtajās teritorijās badā, aukstumā un sērgas, tad pieņemsim, ka cilvēku izdzīvošana jau trešajā kara ziemā turpinās.
Pēdējais jautājums, vai Latvijas valsts aparāts jau samierinājies ar savu pašlikvidēšanos termiņā, kas tuvāks nekā mūža beigas vairumam šajā aparātā šobrīd strādājošo. Par to var spriest pēc komentāra par 2024. gada dzimstības datiem, kādu Ministru prezidentes Evikas Siliņas vārdā sniedza viņas ārštata padomnieces bērnu un ģimenes politikas jautājumos Līga Āboliņa:
-Šobrīd pilnībā izjūtam zemās dzimstības sekas pēc 1990. gada, kad būtiski saruka dzimstība, tāpēc ne tikai maz bērnu piedzimst, arī potenciālās mātes ir maz. Tikai pabalstu celšana nav atslēga dzimstības veicināšanai. Demogrāfijas jautājumus ir jāuzlūko plašākā kontekstā un katrā politikas jomā ir ar to saistītie aspekti. Ģimenēm pēc bērna piedzimšanas būtiska ir ne tikai finansiālās stabilitāte un savas karjeras attīstība, bet arī valsts drošība, nodarbinātības veicināšana un iespēja līdzsvarot darba un ģimenes pienākumus, mājokļu pieejamība, kvalitatīva un pieejama izglītība un veselības aprūpe. Viena no Ministru prezidentes šī gada noteiktajām prioritātēm valdības darbam ir atbalsts ģimenēm, kur šie visi aspekti tiek uzsvērti un ir ciešā kontekstā ar pārējām premjerministres noteiktajām prioritātēm - drošība, ekonomikas izaugsme un birokrātijas mazināšana.
Komentārs šeit publicēts bez nekādiem īsinājumiem kā apliecinājums, ka valdībai un tās vadītājai personiski nav nekāda - ne pareiza vai aplama, ne izpildāma vai neizpildāma, bet tomēr nodoma dzimstības kritumu piebremzēt.
