Mēneša laikā piedzimušo bērnu kopskaits oktobrī noslīdēja zem psiholoģiski sāpīgās viena tūkstoša robežlīnijas un turpināja samazināties, novembrī apstājoties pie 940 bērniem.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) demogrāfisko datu jaunākajā laidienā uzrādīto dzimstības samazinājumu absolūtos skaitļos diktē ne vien cilvēku brīvā griba radīt vai neradīt pēcnācējus, bet arī dzimstības kalendārās un sezonālās svārstības un iedzīvotāju novecošana. Šobrīd visi šie faktori darbojas vienā - dzimstības samazināšanas virzienā, tāpēc jāpriecājas par to, ka atlikusī dzimstība joprojām tuvāk 1 000 nekā 100 jaundzimušajiem mēnesī. Vēl var gadīties apstākļu sakritības, kas uzšūpo jaundzimušo skaitu līdz 1 001 bērnam kādā no šā gada vasaras mēnešiem.
Kalendārs iedalījis novembrim tikai 30 dienas atšķirībā no 31 dienas oktobrī. Tomēr jaundzimušo skaits novembra dienās vidēji 940 / 30 = 31,3 ir mazāks nekā bija oktobrī ar 994 /31 = 32,1 jaundzimušo.
Sezonālās svārstības nozīmē to, ka cilvēki izmanto kontracepciju ar mērķi ne vispār dzīvot bez bērniem, bet iebīdīt bērnu piedzimšanu gada siltajos mēnešos, lai jaundzimušo aprūpe būtu ērtāka. Lūk, kā pagājušajā gadā dzimstība slīdējusi uz leju atbilstoši vidējai sagaidāmajai gaisa temperatūrai laikā no vasaras vidus līdz ziemas sākumam:
| jūlijs | augusts | septembris | oktobris | novembris |
| 1 132 | 1 124 | 1 116 | 994 | 940 |
Ne svārstības, bet neatgriezeniska virzība ir Latvija iedzīvotāju pašreizējā sastāva novecošana. Attiecībā uz dzimstību daudz lielāka nozīme sieviešu, nevis vīriešu vecumam, jo bērnus taču dzemdē sievietes. Latvijā dzemdē pamatā 25-35 gadu vecumā. Pret agrīnākām dzemdībām uzbūvēts varens sociālo nosacījumu aizsprosts, bet vēlākas dzemdības apgrūtina daba. Un šajā vecuma intervālā esošo sieviešu skaits samazinājies no 122 429 sievietēm 2020. gada sākumā līdz 100 186 sievietēm 2024. gada sākumā. Procentuālo samazinājumu var noapaļot uz 18%.
Dzimstības samazinājums apsteidz sabiedrības novecošanu, apliecinot Latvijas iedzīvotāju caurmēra izvēli par labu nullei tuvam bērnu skaitam. No kalendārajām un sezonālajām svārstībām brīvs ir tāds jaundzimušo skaita salīdzinājums, kurā mainās gadi, bet paliek viens un tas pats mēnesis, kas šajā gadījumā ir novembris:
| 2020 | 2021 | 2022 | 2023 | 2024 |
| 1 324 | 1 375 | 1 077 | 1 079 | 940 |
Kopējais rezultāts ir dzimstības samazinājums par 29%, kas pamanāmi vairāk nekā 18%, cik daudz varētu norakstīt uz potenciālo māšu skaita samazinājumu.
Dzimstības samazinājums izpaužas caur zigzagiem, kas atšķiras gan no iedzīvotāju vidējā vecuma līganā pieauguma, gan no šī pieauguma seku koncentrācijas bērnu dzemdēšanai atbilstošā vecumā esošo sieviešu skaita izmaiņās.
Par dzimstību 2021. gada rudenī “Neatkarīgā” ir atzīmējusi, ka toreizējā mājsēdes izrādījusies dzimumakta poza. Taču vienā pozā ilgi palikt nevar ne cilvēki, ne sabiedrība kopumā. Tiklīdz šī poza mainījās, tā dzimstības kritums steidzās atgūt nokavēto. Savukārt 2022. un 2023. gadā šo kritumu piebremzēja Ukrainas bēgļu - pēc definīcijas pārsvarā sieviešu parādīšanās Latvijā un Eiropas Savienības lēmums šo sieviešu bērnus, kuri piedzimst ES dalībvalstīs, iekļaut bērnu piedzimšanas, nevis izcelsmes valsts reģistros. Tas neuzliek nekādas juridiskas saistības šiem bērniem turpmāk palikt ES un konkrēti tajā valstī, kurā katrs no viņiem piedzimis. Viņu tālākās gaitas diktēs pamatā Krievijas un Ukrainas kara rezultāti un pēckara situācija Ukrainā. Šie nosacījumi pagaidām nav paredzami, bet tomēr jārēķinās, ka kara dēļ importētajai dzimstībai uz Latvijas iedzīvotāju pēctecības saglabāšanu izrādīsies mazāka ietekme nekā vietējas izcelsmes dzimstībai.
Dzimstības nemitīgā samazināšanās aizvien palielina atstarpi starp dzimstību un mirstību, kas tagad normalizējusies pēc uzrāviena saistībā ar Covid-19. Tagad mirstības svārstās savā kalendāro, sezonālo un meteoroloģisko izmaiņu uzdotajā ritmā, bet aizvien sarūkošā dzimstība novembrī izsakāma kā 2 171 / 940 = 2,3 mirušo pret vienu dzimušo. Acīm redzami, ka tagadējam Latvijas iedzīvotāju kopumam ar tādu mirušo/dzimušo attiecību jāizzūd pāris paaudžu laikā. Īstenībā šī laika vēl mazāk, jo tautas un valsts saglabāšanās izriet no darbspējas, tajā skaitā no pēcnācēju radīšanas spēju vecumā esošo cilvēku skaita, nevis no cilvēku kopskaita. Un darbspējas vecumā esošo cilvēku skaits un īpatsvars sarūk daudz straujāk, nekā iedzīvotāji vispār izmirst tagadējā tempā.
Demogrāfiskie rādītāji liek valsts pārvaldes aparātam kaut vārdiski reaģēt - apliecināt savu ieinteresētību pašsaglabāties vai vismaz klaji nedemonstrēt to, ka šādas ieinteresētības īstenībā vairs nemaz nav. Jaunākā vārdiskā reakcija ir valsts prezidenta Edgara Rinkēviča 8. janvārī aizrādījumi Ministru prezidentei Evikai Siliņai, ka demogrāfijas skaitļi ir “diezgan slikti”, “faktiski esam antirekordā” u.tml. Tā, lūk, skanēja viņa paša publiskais atstāstījums sarunai ar E. Siliņu. Viņa, protams, tam visam tikpat publiski piekrita un solīja, ka bērni būšot viena no šīs valdības prioritātēm.
Par valdības prioritātes izpausmi tika nosaukta apņemšanās šogad nokārtot to, lai vecāki varētu atstāt bērnudārzos (kādi gan dārzi nestaigājošiem bērniem - viņus liks aizgaldos, ko kādreiz mīlīgāk sauca par silītēm), pelnīt naudu un baudīt dzīvi. Tūlīt gan atskanēja daudzi norādījumi uz, kā tagad smalki saka, kognitīvo disonansi: valdība aicina radīt bērnus ar argumentu, ka valdība palīdzēšot viņus kaut kur nobāzt. Jautājums, kam un kāpēc jārada bērni, lai viņus kaut kur nobāztu? Vai vienkāršāk un - galvenais - godīgāk, atbildīgāk pret šiem bērniem un savu sirdsapziņu nav neradīt bērnus valstī, kuras politika ir palīdzēt tikt no šiem bērniem vaļā?
Tas ir jautājums par samēru: cik finansiāli neiespējami un pēc būtības aplami būtu valstij apņemties, ka tā uzturēs bērnu un viņa vecākus līdz bērna pilngadībai, tik bezjēdzīgs ir E. Siliņas solījums par palīdzību vecākiem tikt no bērniem vaļā kā vienīgā reakcija uz dzimstības samazināšanos.
Galējā konsekvence ir nobāzt bērnus ne bērnudārzos, bet bērnunamos. Tagadējā valdība ir pārņēmusi no iepriekšējām valdībām 15 vai varbūt tagad, kad visi šim mērķim norakstītie 100 miljoni eiro jau apgūti, vēl vairāk svaigi atvērtu bērnunamu. Tiktāl viss būtu labi, bet sagadījās tā, ka vakar tieši pirms CSP demogrāfisko datu publicēšanas Rīgas pašvaldības Labklājības departamenta direktore Irēna Kondrāte atklāja publiski pieejamu departamenta pasākumu ar vārdiem, ka viņai “bail iet pa ielām, kad tur iet jaunieši”. Tā atsauce uz nesenu gadījumu, kad gan ne Rīgas, bet Jūrmalas bērnunama audzēkņu grupa nogalināja kādu uz ielas patrāpījušos pusaudzi. Tajā reizē “jūrmalnieki” atgriezās no dzeršanas Rīgā, kur slepkavība bija tikpat iespējama kā jebkur Latvijā.
Labklājības departamenta pasākuma jēga bija izspiest vairāk naudas no pilsētas 2025. gada budžeta. Labklājības departaments prasīja algu pielikumu par 10-20% pret solījumu darīt nezin ko (Vai audzinātāji pamēģinās ar audzēkņiem sarunāties, vai riskēs atņemt viņiem alkoholu, narkotikas un nažus, ar ko tika pastrādāta slepkavība Jūrmalā? Neviens konkrēts solījums prasītās naudas atstrādāšanai vakar izteikts netika.), lai audzēkņu klaiņošanu ierobežotu. Jebkādu savu vainu un atbildību par bērnunamu audzēkņu uzvedību un bērnunamu darbu šo iestāžu vadītāji noliedza. Pie visa vainīga sabiedrība, kas, pirmkārt, nemaksā "sociālajiem darbiniekiem" jebkādu naudas summu pēc pirmā pieprasījuma un, otrkārt, iekārtojusies tā, ka bērnu sarūkošais kopskaits vēl tiek kaut cik noturēts ar bērniem no ģimenēm jeb dzimumattiecībām starp cilvēkiem ar vissliktākajiem ģenētiskajām un uzvedības īpašībām.
