Krievijas diktatoram Putinam karš ar Ukrainu bija vajadzīgs tāpēc, lai pie viņa ierastos Ķīnas diktators un ASV prezidents kopīgi pārzīmēt pasaules karti apmēram tāpat, kā Putina priekšteča Staļina laikā tas tika darīts pirms 80 gadiem, 1945. gada 4.-11. februārī Jaltā.
Karš jeb kara rezultāti ir politisko un ekonomisko karšu pārzīmēšanas cēlonis, bet pārzīmēšanas iegansts tiek saukts daudz jaukākā vārdā par mieru. Tikai un vienīgi tāpēc, lai pasaulē valdīti miers, Lielbritānijas, Francijas, Itālijas un Vācijas vadītāji 1938. gada 30. septembrī Minhenē vienojās atdot Vācijai Čehoslovākiju, bet Padomija ar Vāciju 1939. gada 23. augustā ar šo valstu ārlietu ministru vārdiem apzīmētajā Molotova-Ribentropa paktā vienojās par to, kādas valstis un kādās robežas pastāvēs vai vairs nepastāvēs tūkstošiem kilometru garā un platā joslā no Somijas līdz Rumānijai (no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai). Padomijas diktatora Staļina, ASV prezidenta Franklina Rūzvelta un Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila tikšanās Jaltā ietilpst tādu pašu pasākumu rindā. Pirms tām šī pati trijotne jau bija tikusies no 1943. gada 28. novembra līdz 1. decembrim Teherānā un pēc tam to pašu valstu vadītāji mainītā personālsastāvā tikās no 1945. gada 17. jūlija līdz 2. augustam Potsdamā.
No trijām Padomijas, ASV un Lielbritānijas vadītāju tikšanās reizēm jeb vietām tieši Jaltas vārds kļuvis par Padomijas triumfa apzīmējumu un vilinājumu to atkārtot. 1943. gada beigās Eiropas pārdalīšana līdzinājās tādas zvērādas dalīšanai, kuru nēsājošais, par Vāciju sauktais zvērs jau ļoti smagi ievainots, bet vēl spējīgs izdarīt viņa medniekiem ļoti sāpīgus un bīstamus sitienus, spērienus, kodienus. Turpretī 1945. gada sākumā zvērs raustījās nāves agonijā. Mednieki viņam vēl dzīvam jau plēsa ādu nost un tāpēc viņiem vajadzēja vienoties, kā viņi to darīs, lai nesabojātu ne pašu, ne abu pārinieku iekārotos ādas un gaļas gabalus, kā arī lai neko lieku neatdotu tiem, kuri vienmēr gatavi cīņas beigās uzrasties uzvarētāju pusē un dabūt kādu daļiņu no uzvaras sniegtā laupījuma. Staļins Jaltā ieguva tiesības paturēt ne tikai pret lielāko daļu Polijas no Hitlera iemainīto Latviju un visu Baltiju, bet arī Poliju un vēl vairākas Eiropas valstis kopumā vai teritorijas, kas pirms kara ietilpušas šajās valstīs.
Tā paša 1945. gada vasarā zvērs jau bija nokauts un sadalīts atbilstoši Jaltā norunātajam. Atlika apstiprināt, ka mednieki netraucēs viens otram mieloties ar likumīgi sadalītā laupījuma daļām un pievērsties tam, ko tūlīt pat izdosies noplēst no Japānas.
Lai pie Putina un varbūt burtiski uz Jaltu atbrauktu tie, kurus pēc viņu valstu spēka uzskatīt par līdzvērtīgiem 1945. gada ASV un Lielbritānijai, Krievijai bija jāokupē Ukraina maksimāli tuvu propagandistu pieteiktajam trīs dienu termiņam: trīs nedēļas derētu noteikti, bet kaut cik pamanāmas kaujas trīs mēnešu ilgumā jau liktu pasaulei ausīties un apšaubīt stāstu, ka visa ukraiņu tauta sagaidījusi ar ziediem un sālsmaizi savus atbrīvotājus no fašistiskā režīma (tiešs pārcēlums no padomiskās 1945. gada pretvācu propagandas). Tagad, Krievijas iesāktā kara trešā gada beigās, Putinam jābūt gatavam doties kaut uz Ugunszemi, Zanzibāru vai Ziemeļpolu, ja vien viņu uz turieni pasauktu ASV un Ķīnas vadītāji. Vēl skarbāk sakot, viņam jābaidās nonākt šeit jau pieminētās Čehoslovākijas, Baltijas valstu vadītāju u.tml. neveiksminieku situācijā, kad par šo valstu likteni lemj bez šo valstu pārstāvniecības. Varēja taču Otrais pasaules karš iegrozīties tā, lai Rūzvelts un Čērčils vai vismaz viens no viņiem dotos apspriesties nevis ar Staļinu, bet ar Vācijas diktatoru Hitleru.
Krievijas panākumus, t.i., panākumu trūkumu karā nākas aizvietot ar cerībām uz tās pretinieku šķelšanos. Šajā reizē ar šķelšanos domāts konflikts ASV valdošajās aprindās, ja tām neizdosies nodrošināt kaut jel kādu iekšpolitisko stabilitāti un ārpolitiskā kursa pēctecību pēc tam, kad ASV prezidenta vēlēšanās Demokrātu partija zaudējusi Republikāņu partijai. Aizsapņoties Putins varētu kaut līdz tam, ka ASV notiek kaut kas līdzīgs bruņotai cīņai par varu kā 2022. gada janvārī Kazahstānā, kur cīņas rezultāts tika izšķirts arī ar Krievijas speciālo uzdevumu karaspēka vienību līdzdalību. Pat ja jāatzīst, ka rezultāts par labu drīzāk Ķīnai nekā Krievijai, var taču cerēt, ka Vašingtonā Krievijas desantniekiem veiksies labāk nekā Astanā.
Pieticīgākas un reālistiskākas Krievijas gaidas tādas, ka ASV prezidenta pienākumus nupat kā pildīt sākušajam Donaldam Trampam būs izdevīgi atdot Krievijai Ukrainu apmaiņā pret Krievijas solījumiem par taisnīgu un mūžīgu mieru vai jebkuriem citiem žestiem, kādus saprastu un atzinīgi novērtētu vismaz Trampa vēlētāji. Šajā virzienā gaidu maksimums ir tāds, ka Tramps atdošot Ukrainu un visu Eiropu Krievijai, Taivānu - Ķīnai un jebko ar ASV interesēm saistītu jebkur jebkuram ņēmējam, lai tikai piespiestu pasauli atteikties no ASV dolāra kā pasaules naudas jeb rezerves valūtas.
Lieta tāda, ka pasaule atdod jebkuras preces un pakalpojumus amerikāņiem pret viņu dolāriem nevis tāpēc, lai par šiem dolāriem no amerikāņiem kaut ko nopirktu, bet lai noguldītu šos dolārus savās valūtas rezervēs. Tādējādi amerikāņiem nekas nav jāražo, lai kaut ko pārdotu un savus dolārus atgūtu. Nē, pasaule no viņiem prasa aizvien nākamos dolārus, kas tiek iegrāmatoti kā ASV valsts budžeta deficīts un tirdzniecības bilances deficīts. ASV reāla darba tikai tik daudz, cik nepieciešams dolāru aprites iegrāmatošanai un laišanai apgrozībā caur budžeta tēriņiem, lai amerikāņiem būtu nauda, par ko pirkt importa preces. Vietējie ražotāji nekādi nevar konkurēt ar šo importu, kura pašizmaksa no ASV viedokļa ir tikai šo preču pirkšanai izlietoto dolāru emisijas izmaksas (bezskaidrās naudas emisijas nullei tuvās izmaksas). Importa preču gala cena ASV ir gandrīz nullei pieskaitīto muitas un visu citu ASV nodokļu summa.
Nav strīdu par to, ka tirdzniecības deficīts ir ekonomikas vājuma pazīme. Toties ir aizdomas, ka ASV uzdod savu vājumu kā apzinātu labdarību, kā upuri visai pasaulei. D. Tramps tad nu saka, ka turpmāk šādu labdarību ASV vairs nevar atļauties. Trampa priekšvēlēšanu retorika un tās turpinājums pāris pirmajās nedēļās pēc stāšanās amatā ir rīkojumi celt muitas tarifus un samazināt ASV valsts aparāta izdevumus, samazinot pašu šo aparātu. Prezidenta amats dod Trampam tiesības izpausties ne vairs priekšvēlēšanu mītiņos, bet rīkojumos, taču to izpilde ir zem jautājuma zīmes. Dažos gadījumos rīkojumi izdoti ar vēlāku spēkā stāšanās laiku, citos gadījumos sākusies gatavošanās uz rīkojumu apstrīdēšanu tiesās ar neparedzamiem rezultātiem.
Pagaidām var sacīt tikai to, ka Tramps demonstrē izpildi solījumiem celt muitas tarifus līdz tik augstam līmenim, kādā uz vietas saražotās preces bez muitas nodokļa tomēr izrādās lētākas nekā praktiski bez maksas iegūtās importa preces pēc aplikšanas ar muitas nodokli. Tad, lūk, būšot darbs un laba dzīve tiem, ar kuru balsīm Tramps kļuvis par ASV prezidentu. Taču solījumu izpilde tā vēl nav. Nav skaidrības, vai darbu, bet ne iztikas līdzekļus zaudējušie cilvēki patiešām gribēs un varēs strādāt un piedevām iziet demonstrācijās, lai uz robežas ar vardarbību vai jau ar vardarbību aizstāvētu Trampu pret bijušajiem ierēdņiem un citiem faktiskajiem liekēžiem no juristiem līdz transpersonām, kas ne vien dzīvojuši, bet iedzīvojušies uz ASV dolāru drukāšanas rēķina.
Nebūt nav tā, ka iepriekš neviens nebūtu pamanījis, ar ko pašiem amerikāņiem draud viņu padarīšana par tikai un vienīgi naudu drukāt spējīgu nāciju. Taču līdz šim amerikāņu konfliktos par dolāra statusu vienmēr uzvarējusi alkatība izspiest visu iespējamo no pasaules naudas drukātāju tiesībām iegūt jebkuru labumu faktiski bez maksas - tātad bez darba.
Pasaules prakse pārliecinoši parāda, ka caurmērā cilvēki strādā tikai tādā mērā, kādā darbs nepieciešams izdzīvošanai. Individuālā līmenī katrs var paeksperimentēt pats ar sevi, noliekot bulciņu vai kādu citu gardumiņu pa rokai un izmērot laiku līdz gardumiņa apēšanai nebūt ne tāpēc, ka vajag ēst, bet tikai tāpēc, ka garšīgi. No šiem apsvērumiem secinājums, ka amerikāņi nenoturēsies, strādājot un gādājot par pozitīvu tirdzniecības bilanci apstākļos, kad viņi jebkurā brīdī var pārtraukt strādāt un atgriezties pie dzīvošanas uz pasaules valūtas rezervju papildināšanas rēķina. Veselīgā un tāpat tikumīgā dzīve vairāk nekā 90% gadījumu nozīmē tikai to, ka cilvēkiem nemaz nav neveselīgo bulciņu un tātad nav kārdinājumu, kādu izraisa bulciņas, dzimumattiecības, vara, slava utt.
Jāsecina, ka Trampa priekšvēlēšanu solījumu izpilde tik tiešām prasa, lai viņš piespiež pasauli atteikties no naudas uzkrājumu veidošanas ASV dolāros. Izrunājot visu līdz galam, tas nozīmē gan piespiest pasauli norakstīt ASV parādu, gan tā nobaidīt pasauli, lai tā nesarosās un nesavācās uz ASV sodīšanu par to, ka apkrāptas visas pasaules valstis un apkrāpts jebkurš cilvēks, kuram kaut viens ASV dolārs noglabāts drošā vietā vai vienkārši aizkritis aiz skapja.
No šodienas skatpunkta nav saskatāmi ne orientieri Ukrainā un tagad jau arī Krievijas teritorijā notiekošā kara apslāpēšanai ar pamieru, ne tālāko notikumu virziens un mērogs. Pat lūkojoties nevis uz priekšu, bet uz laika posmu starp šodienu un 1945. gada Jaltu, nav skaidrības, ir vai nav spēkā tās vienošanās, kas tur panāktas. Krievijas versijā Rietumi jeb ASV pārkāpuši visas Jaltā iezīmētās, tajā skaitā “vissarkanākās” līnijas, bet ASV ir pamats apgalvot, ka tā ievēro Jaltas vienošanās par spīti visiem niķiem un rupjībām, kādas atļaujas Krievija. Proti, Krievija jau sen būtu sakauta, ja ASV būtu piegādājušas Ukrainai ieročus pietiekamā ar pietiekamu spēku un šādu ieroču daudzumu. Krievija var atbildēt, ka ASV atturība spēka lietošanā pret Krieviju nav labticīga Jaltas vienošanos izpilde, bet bailes no Krievijas atomieročiem, kādu Jaltas apspriedes laikā vēl nebija un tāpēc par to lietošanu nevarēja ne vienoties, ne nevienoties.
Laikam gan tikai tie, kuriem liktenis ļaus nodzīvot vēl gadu desmitus, tiks pie skaidrības par Ukrainā īstenībā jau kopš 2014. gada notiekošā kara nozīmi pasaules pārveidošanā. Kuri par pagātni intererēsies vairāk, tie paturēs vērā, ka notika vai nemaz nenotika Trampa un Putina satikšanās un cik tālu vai tuvu no viņiem tad atradās Ķīnas nominālo komunistu vadonis Sji Dzjiņpins. Iespējams, ka pēc pāris gadiem tieši šie līderi būs jau pavisam aizmirsti. Tagad cilvēkiem jāpaliek pilnīgā neziņā par to, vai viņu izdzīvošanās interesēs ir kara turpinājums Ukrainā tāpēc, lai karu nepārsviestu uz citām teritorijām, jeb, tieši otrādi, karu vajag apslāpēt, lai tas nepārsviestos uz citām teritorijām. Pagaidām tikai uz emocijām balstās paredzējumi par Jaltas stilā pasniegtu pasākumu iespējamajiem rezultātiem.
