Piketa greznotā triju Saeimas apakškomisiju kopsēdē notika strīdi par to, vai Latvijas pienākumu samazināt atkritumu bēršanu Getliņu kalnā izpildīt ar atkritumu sadedzināšanu, jeb darīt kaut ko gudrāku un daudz dārgāku.
Cauri Saeimas komisijām un apakškomisijām virzās 10 221 Latvijas pilsoņa platformā “ManaBalss.lv” parakstītais kolektīvais iesniegums “Par drošu attālumu no atkritumu dedzināšanas rūpnīcām". Par šo drošo attālumu iesnieguma autori prasa noteikt piecus kilometrus tagadējo 100 metru vietā. Pagājušā gada 23. maijā “Neatkarīgā” aprakstīja šī iesnieguma sākotnējo izskatīšanu Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā.
Tā pieņēma iesniegumu tālākai apspriešanai. 4. februārī uz kopēju sēdi iesnieguma izskatīšanai sanāca Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisijas un Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas un Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas deputāti, kuri uzklausīja iesnieguma autori un speciālistus, kas pārzina dažādus ar atkritumu pārstrādi saistītus jautājumus.
“Drošais attālums” iesnieguma autoru izpratnē ir tāds, lai atkritumu dedzinātavu nevarētu uzbūvēt nekur Ropažu novadā, uz kuru šāda būve vai pat divas pieteiktas būves attiecas. Proti, celt atkritumu dedzinātavas tur, kur iespējams šādi iegūto siltumenerģiju ievadīt siltumtrasē no Rīgas TEC-2 uz Rīgu. Kad nu konkrētu iemeslu dēļ iesniegums bija sacerēts un ievietots interneta portālā, jebkurš tam varēja pievienoties ar tādu gudrību, lai arī viņa mājas tuvumā jebkur Latvijā nekādas atkritumu dedzinātavas neceltu. Līdz šim brīdim parakstu skaits pieaudzis līdz 12 291 un vēl pieaugs, jo saistībā ar iniciatīvas apspriešanu no vienas puses un dedzinātavu projektu virzību no otras puses cilvēki uzzinās, ka tāda iniciatīva vispār eksistē. Vakar, piemēram, starp plkst. 10 un 19 parakstu skaitu papildināja vesels viens paraksts.
Jauki, ka cilvēkiem ir iespēja izpausties, taču šāda izpaušanās neuzliek viņiem nekādu atbildību par to, ko iesākt ar atkritumiem jau pēc dažiem gadiem, kad valstī lielākais atkritumu kalns Getliņos sāks gāzties apkārtējiem uz galvām un tāpat arī citu Latvijā ierīkoto atkritumu kalniņu maksimālie augstumi tiks sasniegti. Atbildība par atkritumu apsaimniekošanu attiecas uz valsts un pašvaldību deputātiem un izpildvaras darbiniekiem. Atliek paļauties, ka viņi domās par atkritumu apsaimniekošanu, nevis par palikšanu deputātos ar skaļas interešu grupas palīdzību.
Pret jebkuru nākamo “Getliņu” kalna vietas izvēli būs viegli savākt ne vien 12 tūkstošus, bet 120 tūkstošus parakstu utt. Viegli pārfrāzēt esošo iniciatīvu par “drošu attālumu no atkritumu izgāztuvēm” 5 km attālumā no apdzīvotām vietām un tad atrast vienu vietu Latgalē, kur šāds nosacījums izpildītos. Tas būtu kā Krievijā, kuras galvaspilsētas Maskavas atkritumi tiek aizvesti kaut kur Arhangeļskas virzienā. Atšķirība starp Latviju un Krieviju tāda, ka Latvijai jāpilda Eiropas Savienības prasība līdz 2035. gadam samazināt izgāztuvēs apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvaru līdz 10% no to uzskaitītā daudzuma.
ES prasības izpilde liktu celt atkritumu dedzinātavu no Rīgas vistālākā meža vidū, kas daudziem šķiet pat pašsaprotams risinājums. Vārdos cilvēki pat piekristu maksāt augstāku cenu par atkritumu aizvākšanu jo tālāk, jo labāk. Taču darbos viņi sāktu masveidā vest savus atkritumus izgāšanai Pierīgas mežos vai vēl vienkāršāk - kaimiņmāja pagalmā. Lai šādu rīcību bremzētu, nāktos atkritumu apsaimniekošanu dotēt no nodokļu ieņēmumiem, ieskaitot nodokļu celšanu.
To praktiski neiespējami izrēķināt, par cik eiro atkritumu vizināšanas sadārdzinājums iznāktu lielāks par tik un tā gaidāmo sadārdzinājumu bez atkritumu vizināšanas. Vienas atkritumu dedzinātavas tagadējās izmaksas tiek rēķinātas ap 200 miljoniem eiro, kuru lauvas tiesa jānosedz ar atkritumu izvešanas tarifiem. Būs grūti arī pierādīt zaudējumus, nepalētinot Rīgas siltumapgādes tarifus, kas būtu iespējams uz atkritumu dedzināšanā iegūtā siltuma rēķina.
ES cenšas nepieļaut mahinācijas, uzliekot tādas cenas CO2 emisijām, kādas gandrīz astronomiskas attiecibā pret Latvijas iedzīvotāju maksātspēju. Cenas speciāli noteiktas tādas, lai Latvijas iedzīvotāji nespētu maksāt dubultā. Pirmkārt, atkritumu apsaimniekošanas tarifā ieliekot maksu par CO2 emisiju, dedzinot atkritumus nosacītajā Latgalē, un siltumapgādes tarifā - maksu par CO2 emisijām Rīgā un Pierīgā patērētā siltuma iegūšanai.
Atkritumu dedzināšanu meža vidū varētu apvienot ar elektrības ražošanu, bet tā būtu ļoti dārga elektrība, ja nav pielietojuma elektrības ražošanā neizbēgamajam siltuma atlikumam, kura izpūšanai gaisā jāizlieto liela daļa no saražotās elektrības.
Ropažu aktīvisti savas prasības pamato ar to, ka atkritumus vajagot pārstrādāt jaunās lietās, nevis dedzināt. Šī skaistā ainiņa uzburta plakātā, ar kādu pie Saeimas stāvēja attēlā redzamā Irina. Kaut īsa saruna ar viņu apliecināja, ka viņai nav ne mazākās nojausmas, cik viņai nāktos maksāt par atkritumu pārstrādāšanu atbilstoši viņas rokās turētajiem zīmējumiem un - galvenais - par to, kādas ekoloģiskās šausmas ir šī pārstrāde tajā apjomā un līmenī, kāds pašreiz ir pieejams Latvijā. Lai šo līmeni paceltu, atkritumu tarifi jāceļ ne divkārtīgi, bet desmitkārtīgi.
Samērā nesen ir bijusi iespēja apmeklēt gan atkritumu dedzinātavu Francijas pilsētas Tulūzas centrā, gan plastmasas pārstrādes rūpnīcu tepat Olainē. Tur plastmasas pudeles pārvāra plastmasas granulās, no kādām ražo nākamos plastmasas izstrādājumus. Šādu vārītavu rūpnieciskajā zonā uz Rīgas un Ropažu robežas drīkst un var ierīkot bez nekādiem tračiem, lai gan indīgu vielu izgarojumu no vārīšanas katliem vairāk nekā no kurtuves, kurā radušos pelnus un gāzes iespējams kontrolēt, attīrīt vai savākt daudz lielākā mērā, nekā izgarojumus no katliem ar verdošu plastmasu. Pilnīgi iespējami gadījumi, kad cauri Ropažos uzceltai atkritumu dedzinātavai izlaists gaiss kļūtu tīrāks, nekā gaiss Ropažos tagad ir tajās reizēs, kad lēns vējiņš pārvieto uz Ropažiem izgarojumus no netālā Getliņu kalna.
Vienīgā neērtība, atrodoties Tulūzas atkritumu dedzinātavā, bija caurvējš virzienā uz kurtuvi, kurā tiek iesūknēts gaiss, lai kurtuvē vienmēr pietiktu skābekļa dedzināmo vielu noārdīšanai to oksidēšanas veidā. Kurtuvē dažu sekunžu laikā notiekošās ķīmiskās reakcijas līdzīgas tām, kādas Getliņu kalna iekšienē aizņem gadu desmitus. No Getliņu kalna izplūstošas gāzes savākt nav iespējams, bet kurtuvē radušos dūmus iespējams attīrīt kaut vai līdz tādam stāvoklim, ka nekādu dūmu vispār vairs nav, jo visi ķīmiskie savienojumi nodalīti katrs par sevi kā ražošanas izejvielas. Tagadējie atkritumu dedzinātāji šādu risinājumu nesola. Lai gan dūmu filtri būs, tie neizķers visas vielas, kuras patiešām būtu labi vidē neizlaist. Mēģinājumi pilnīgi sadalīt dūmgāzes to ķīmisko vielu sastāvdaļās pagaidām notiek vien laboratorijās eksperimentu veidā (šīs gāzes griež centrifūgās, iesaista ķīmiskās reakcijās, kas pārvērš gāzes nogulsnēs utt.).
Vēl viena ļoti dārga iespēja samazināt dedzināmo atkritumu daudzumu neprasa superspeciālistus un laboratorijas, kādu Latvijā nav, bet sadzīves atkritumu sašķirošanas speciālistus, kādus varētu sagatavot vairumā. Pirms dažiem gadiem bija izdevība iepazīties ar atkritumu vākšanu Stokholmā. Tur dzīvojamos rajonos atkritumu konteineri izvietoti mazos angāriņos. Uz tiem iedzīvotāji aiznes atkritumus darbiniekam, lai viņš sašķiro atkritumus vairāk nekā desmit dažādos konteineros pēc pazīmēm, kuru apgūšanu prasīt no iedzīvotājiem bezcerīgi. Ir kārtīgi un skaisti, bet dārgi uzturēt daudzus tādus darbiniekus, atrast pilsētā zemi daudziem angāriem, izvest no tiem desmit vai vairāk veidu atkritumus atsevišķi uz vietām, kurās pārstrādā katru atkritumu veidu.
Latvijā (Rīgā) pavisam cita problēma, kā ierobežot iedzīvotāju laikam taču postītkāri un atkritumu konteineru izmantošanu arī dusmu izgāšanai. Proti, daudzi cilvēki atkritumus izgāž speciāli ne pa tiem dažiem atkritumu dalītās vākšanas konteineriem, kuru atšķiršanu varētu iedresēt dzīvniekiem. Bet cilvēki samet ēdienu atliekas starp pudelēm un makulatūru starp ēdiena atliekām. Rezultātā pat dalāmie, bet speciāli sabojātie atkritumi tagad jāber Getliņu kalnā ar cerību, ka vēlāk vismaz daļu tādu no tādiem atkritumiem varēs sadedzināt.
