Uz Rīgas pilsētas un Ropažu novada robežas radītajā rūpnieciskajā zonā dzīvojošiem cilvēkiem ir pamats justies slikti un tāpēc izgāzt savas dusmas, bezspēcību vai bezcerību uz atkritumu dedzinātavas projektu.
22. maijā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde izskatīja un nodeva tālākai lemšanai Saeimas plenārsēdē 10 221 Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par drošu attālumu no atkritumu dedzināšanas rūpnīcām". Par šo drošo attālumu iesnieguma autori prasa noteikt piecus kilometrus tagadējo 100 metru vietā. Mandātu komisijas ieteikums ir nodot šo iesniegumu izskatīšanai pēc būtības Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai ar tās sastāvā esošo Vides, klimata un enerģētikas apakškomisiju un Sociālo un darba lietu komisijai ar Sabiedrības veselības apakškomisiju. Pirms Saeimas komisijas sēdes pie komisiju ēkas piketēja vairāki desmiti iesnieguma atbalstītāju (attēlā).
Iesniegums attiecināts uz visu valsti, bet rīkojas šie cilvēki pavisam konkrēta iemesla dēļ. Viņu dzīvesvietas tuvumā tiek piedāvāts celt atkritumu dedzinātavu. “Uzzinājām par projektu un, saprotams, sākām celt iebildumus,” svētā vientiesībā deputātiem izstāstīja iesnieguma parakstītājus pārstāvošais Artūrs Klēbahs. Tātad godīgi atzina, ka protestējis tāpēc, ka tā pieņemts, nevis tāpēc, ka protestēšanai būtu kaut kāds pamatojums. Tas meklēts līdz šai baltai dienai, kamēr protestēšanas dzirnavas turpina malt gan Ropažu, gan daži Saeimas deputāti ar cerībām arī turpmāk palikt deputātos, ja "pielīmēsies" skaļai interešu grupai.
Iniciatīvas autore Sigita Veide (attēlā priekšplānā A. Klēbaham) “Neatkarīgajai” apgalvoja, ka gada laikā nemitīgi interesējusies par atkritumu pārstrādi un tieši par dedzināšanas problēmām. Rezultātā viņa piekrīt, ka nesadedzināti, t.i., speciālās kurtuvēs nesadedzināti atkritumi piesārņo vidi vairāk nekā sadedzināti atkritumi, bet tik un tā atkritumus dedzināt nav labi. Tad kāpēc nav labi? Tāpēc, ka nav atrisināta problēma ar atkritumu atkritumiem - ar to degšanas produktu daļu, kas degšanas laikā izdalās dūmgāzēs un tiek no šīm gāzēm atfiltrēta. Tie tik tiešām ir sevišķi bīstami atkritumi - visvisādu inžu koncentrāts, bet tad taču jāpriecājas, ka tas savākts vienuviet, nevis piesārņo zemi, ūdeni un gaisu, kad atkritumi ļoti lēnām sadalās labākajos gadījumos par poligoniem pārsauktajās izgāztuvēs, bet sliktākajā - mežos un laikos, grāvmalās un pagalmos. Vissliktākais, kas var notikt, ir šo atkritumu dedzināšana ugunskuros un plītīs zemā degšanas temperatūrā, kādā šīs vielas ne mazākajā mērā nesairst, bet izkūp gaisā trieciendevās.
To jau nu gan varētu izkontrolēt, ka atkritumu dedzinātavu celt gribošais “Vides resursu centrs” nesaber šos atkritumus netālu plūstošajā Daugavā. Viens no Eiropā aprobētiem paņēmieniem ir samaksāt skandināviem, lai viņi ļauj šos atkritumus sabērt savos akmeņu kalnos līdz brīdim, kad tiks izdomātas metodes, kā šo inžu koncentrātu iesaistīt ķīmiskās reakcijās, caur kurām indes pārvērtīsies par izejvielām.
Iesnieguma virzītājus no intelektuālas bedres izķeksēja viens no viņu atbalsta grupas dalībniekiem, uz Saeimas komisijas sēdi atnākušais Gints. Sarunā ar “Neatkarīgo” viņš paskaidroja, cīņai pret nākamo piesārņojuma avotu cēlušies cilvēki, kuri jau tagad dzīvo ļoti piesārņotā vidē, ja uz to vērtē atbilstoši 21. gadsimta eiropiešu manierēm.
Pirmkārt, “Vides resursu centra” kurtuve iezīmēta apmēram četrus kilometrus no Getliņu izgāztuves, kurā sairstošie atkritumi palaiž gaisā vairāk bīstamo vielu, nekā draud palaist jaunās kurtuves skurstenis, ja nu tāds tiks uzcelts.
Otrkārt, vēl tuvāk ir gāzes lielkatls Rīgas TEC-2 komplektā ar divām šķeldas katlumājām, kas nelielās koncentrācijās, bet tik un tā visas laiž gaisā arī bīstamos un sevišķi bīstamos izmešus.
Treškārt, "Vides resursu centra" projekta īstenošanas gadījumā praktiski neapturams kļūtu konkurējoša uzņēmuma projekts turpat līdzās uzbūvēt nākamo atkritumu dedzinātavu. Tāpat kā mušas medus pods, tā šīs firmas vilina iespēja pieslēgties siltumtrasei no TEC-2 uz Rīgu un tad pelnīt gan par atkritumu iznīcināšanu, gan par siltuma ražošanu.
Ceturtkārt, visa apkārtne ir rūpnieciskā zona, kurā piesārņojumu videi var radīt jebkurš uzņēmums (darbnīcas, garāžas utt.). Izkontrolēt visus sīkos, vismaz potenciālos vides piesārņotājus ir daudz grūtāk. Ar eļļainu lupatu sadedzināšanu pāris stundu laikā neapzinīgi cilvēki var piesārņot vidi vairāk, nekā visi oficiālie atkritumu un ne tikai atkritumu dedzinātāji pāris dienu laikā.
Pamatotas ir Ginta aizdomas, ka gadījumos, kuri prasījuši ietekmes uz vidi novērtējumu, katrs piesārņotājs saņēmis atzinumu, ka viņa radītais piesārņojums nepārsniedz pieļaujamās normas, taču reālajā vidē šo piesārņojumu summa var pārsniegt normas būtiski. Mērot izejošo piesārņojumu katras kurtuves skurstenī, kopējais piesārņojums nemaz neatklāsies. Ja vidē tas tomēr tiks atklāts, tad ko darīt - kuru kurtuvi apdzēst, ja katrs uzņēmums var pierādīt, ka strādā atbilstoši visiem noteikumiem?!
Pēc tam, kad pagājušā gada rudenī izjuka “Vides resursu centra” plāns iegūt nepieciešamās atļaujas kurtuves būvēšanai, iespējami klusi vienojoties ar Ropažu novada vadītājiem, uzņēmums ir ķēries pie sabiedrisko attiecību būvēšanas. Tajās ieguldīta gan skaļāko protestētāju, tajā skaitā Ginta, gan žurnālistu vizināšana uz atkritumu dedzinātavām, kas atrodas tieši blakus dzīvojamām un sabiedriskajām ēkām. Konkrētais objekts atradās Francijas pilsētā Tulūzā. Esam bijuši tur katrs savā reizē, kas netraucēja vienoties, ka objekts pats par sevi iebildumus neizraisa.
Bet - ceļojuma iespaidus var traktēt apvērstā veidā. Ropažnieki būtu ar mieru tikt vaļā no atkritumiem kurtuvē, ja varētu dzīvot tā, kā dzīvo pilsētā, kuras ekonomiskais pamats ir pārdot skatus no viesnīcu logiem uz Vidusjūru. Lūk, šā gada aprīļa beigu skats uz jūru un kuģiem no viesnīcas patiešām Tulūzā.
Tātad labi dzīvot bez tādiem enerģētikas un rūpniecības objektiem, kādi klimata un iztikas līdzekļu ieguves dēļ nepieciešami Rīgas nomalē.
Mandātu komisijas sēdes rezultāti kopumā šķiet par labu kurtuves bīdītājiem. Viņiem tagad nav nekas pretī ar protestētāju rokām piekārt sevi pie lielā zvana. Šim zvanam jānodod ziņa, ka Latvijai atliek tikai atkritumu dedzināšana, lai izpildītu Eiropas Savienība prasību līdz 2035. gadam samazināt poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvaru līdz 10% no gadā radītā sadzīves atkritumu daudzuma. Bez lielas atkritumu daļas apjoma samazināšanas līdz šo atkritumu pelnu apjomam tas nebūs iespējams.
Dedzīgi piekrītot prasībām atkritumus šķirot un iespēju robežas pārstrādāt bez dedzināšanas, ir jānorāda uz atkritumu kombinēto sastāvu. Sacīsim, tetrapaku nodalīšana no citiem atkritumiem neko nedod, jo tetrapaka salocīta no materiāla, kas izskatās pēc papīra, bet sastāv no deviņu dažādu materiālu kārtām, kas vairs nav atplēšamas viena no otras un pārstrādājamas katram materiālam atbilstošā veidā. Reāli ir visu šo bagātību sadedzināt, bet nav reāli aizvietot tagadējos materiālus ar pārstrādājamiem materiāliem un pasaules mērogā vienoties par pāreju uz tiem.
Pavisam greizi būtu priekšstati par atkritumu pārstrādi bez dedzināšanas kā pārstrādi bez vides piesārņošanas. Atkritumu dedzinātava Tulūzā ir paradīzes dārzs attiecībā pret sašķirotās plastmasas pārstrādes rūpnīcu Olainē.
Starp Mandātu komisijas sēdē teikto izcēlās Latvijas Ārstu biedrības prezidentes Ilzes Aizsilnieces atgādinājums, ka kaitīgo vielu pārmērīga koncentrācija mātes pienā Latvijā konstatēta jau 2004. gadā. Tādu situāciju vajag labot, pārņemot Eiropā piekopto atkritumu dedzināšanu iekārtās, kas nodrošina kurtuvēs pietiekami augstu temperatūru un dūmgāzu attīrīšanu. Varbūt utopiski, bet varbūt realizējami ir palīdzēt cilvēkiem izvākties no tādām vietām kā šeit aprakstītā apkaime starp Rīgu un Ropažiem. Tur tiešām varētu (vajadzētu!) izveidot 5x5 km zonu, kurā cilvēki nedzīvo, bet ierodas strādāt ar nosacījumu, ka bērnus ar krūti viņi nebaro.
