Lielais kritušo skaits abās karojošajās pusēs 1944. gada kaujās par Bausku apliecināts ar vārdiem no vietējā avīzē “Bauskas Darbs” 1945. gada 9. jūnijā publicētas Bauskas apriņķa Tautas veselības nodaļas prasības pilsētas izpildu komitejai šos līķus beidzot tomēr apglabāt.
Kaujās par Bausku kritušie padomju karavīru mirstīgās atliekas un uzvārdi apkopoti pilsētas kapos, kur viņiem padomju laikā uzcelts piemineklis un piemiņas plāksnes. Vācijas pusē kritušo vācu un latviešu karavīru apbedījumi daudz izkliedētāki gan zināmās, gan nezināmās vietās. Vairākos kapos un citur, kur viņu apbedīšana bija palikusi cilvēku atmiņā līdz padomju okupācijas laika beigām, viņiem uzliktas piemiņas zīmes. Pārskatāmie padomju karavīru kapi pēc sava apmēra vizuāli neatšķiras no tādiem kapiem visās kaut cik pamanāmās Latvijas pilsētās un pilsētiņās. Bauskā šie kapi ievērojami ne ar izskatu, bet ar stāstu, ka tie varbūt būtu daudz mazāki, ja kauja par pilsētu ilgtu ne vairākus mēnešus, bet tikai vairākas stundas.
Pašlaik aktuālajā “Vikipedia” versijā formulēts tā, ka “pilsētu no ātras ieņemšanas attur vienīgi Uļuka noorganizētā 300 vīru lielā vienība, kas dažas dienas notur frontes līniju, līdz ierodas regulārās vācu armijas vienības”. Maz zināmo Jāņa Uļuka (1901-1969) uzvārdu var aizvietot ar viņa Bauskas apriņka policijas priekšnieka amata nosaukumu. Tātad viņš bija vācu okupācijas režīma pilnvarota amatpersona, kura izdarīja vairāk, nekā amats prasīja. Proti, prasīja nodrošināt karā iesaucamo cilvēku ierašanos iesaukšanas punktos. Piemēram, “izvest laikā no š. g. 20. jūlija līdz 5. augustam 1925. g. dzimušo Latvijas vīriešu kārtās pilsoņu medicīnisko apskati”, kas izziņota avīzes “Bauskas Vēstnesis” 1944. gada 28. jūlija numurā. Avīzes izdevēji 28. jūlijā nezināja, ka šis avīzes numurs būs pēdējais tās pastāvēšanas vēsturē, jo 29. jūlijā pie Bauskas parādīsies padomju armija un gandrīz visiem pilsētas iedzīvotājiem un iestādēm nāksies pilsētu atstāt. Līdz ar to arī mobilizācijas ieplānotā kārtība izjuka un 29. jūlijā frontes līnijā stājās tie, kuri uz karu bija atnākuši paši. Kāpēc atnākuši un ko viņi ar to ieguva vai zaudēja? Turpināsim šķetināt jautājumus, kas uzdoti pirms pāris nedēļām zem virsraksta “Baušķenieki bija vienīgie, kuri savu pilsētu pret padomju armiju aizstāvēja paši”.
Pat ne visa Bauska, bet daži simti metri Lielupes krastā pretī Bornsmindes sēklim kļuva par mazu cinīti, kas apgāza nevis vienkāršu vezumu, bet Rīgas virzienā braucošus padomju kara ratus. Tomēr tas nu gan jāatzīst, ka arī uzbrūkošie padomju spēki 29. jūlijā bija mazi.
Lai Bausku 14. septembrī ieņemtu, padomju puse sakoncentrēja tādu pārspēku, ka J. Uļuka savāktās un visu citu vācu un latviešu vienību pretošanās šķita kā dunduru kodieni zirgam vai tankam. Bauskas ieņemšanas pirmajai gadadienai veltītajā “Bauskas Darba” 1945. gada 13. septembra publikācijā likts pulkveža N. Jakovļeva stāsts, ka 14. septembra uzbrukums sācies ar artilērijas apšaudi divu stundu garumā, tūlīt pēc tam “mūsu daļas devās straujā triecienā un jau pirmajās 15 minūtēs divīzija ieņēma stratēģiski svarīgu augstieni, kas pārvalda Bauskas apkārtni. Jau pēc 1 ½ stundām pulka komandieris gvardes majors b. Konovalovs ziņoja, ka Bauska atbrīvota, vēl notiek pēdējās ielu kaujas un no pilsētas iztriec atlikušās pretinieka grupas. Līdz ar to b. Konovalovs ziņoja, ka viņš atrodas kādā Bauskas pilsētas skolā kopā ar artilērijas pulka komandieri majoru b. Jevstafenko. Tāpat pēc 10 minūtēm pulka komandieris apakšpulkvedis b. Samoženkovs ziņoja, ka viņa karaspēks ieņēmis Bauskas ziemeļu nomali, ieņēmis pārejas Mēmeles upei. Tādā kārtā 1944. gada 14. septembrī plkst. 15. dienā Bausku atbrīvoja Sarkanā Armija no vācu okupantiem.”
Bet - šī it kā vieglā uzvara tika pirkta par dārgu cenu. No N. Jakovļeva stāsta turpinājuma uzzināms, ka “pārceļoties pār Mēmeles upi, plkst. 16. varoņa nāvē krita apakšpulkvedis b. Samoženkovs, kas pirmais ar savu karaspēku ielauzās Bauskā. Ieņemot Misas staciju, vīrišķīgi cīnījās un krita varoņa nāvē artilērijas pulka komandieris majors b. Jevstafenko. Tāpat varoņu nāvē krita cīņā par Bauskas atbrīvošanu gvardes pulkvedis b. Konovalovs... Šie varoņi apbedīti Bauskā un viņus mūžam pieminēs Bauskas pilsētas padomju ļaudis.” Ticamāk, ka te nav darīšana ar diviem “biedriem Konovaloviem", bet vienam un tam pašam cilvēkam pirmajā reizē dienesta pakāpe un amats nošķirti, bet otrajā reizē pavirši uzrakstīts tā, it kā pulka komandieris būtu tas pats, kas pulkvedis.
Lai gan nav tāda likuma, ka karaspēka daļas komandierim jākrīt tikai tad, kad jau krituši visi viņa karavīri, pastāv tomēr caurmēra proporcija, kā atbilstoši viena krituša virsnieka aizvien augstākai dienesta pakāpei pieaug desmitos, simtos vai tūkstošos izsakāms kritušo zemāku pakāpju karavīru skaits. Ja īsā laikā krituši visi Bauskas ieņemšanā atzīmējušies karaspēka daļu komandieri, tad šī proporcija noteikti ir bijusi spēkā. Tad nav runa par vienu nelaimes putnu, kas uzsēdies uz mīnas vai patrāpījies ceļā snaipera lodei.
Avīzes nosauktajiem cilvēkiem nepaveicās gan dzīvē, ko viņi zaudēja, gan arī pēc nāves. Nepiepildījās vārdi, ka “viņus mūžam pieminēs Bauskas pilsētas padomju ļaudis”. Gals viņu “mūžībai” pienāca daudz ātrāk nekā padomju varai Bauskā. Šīs varas ienākšanas Bauskā piemiņai veltītie rituāli zēla un plauka, bet par simbolu Bauskas ieņemšanai par savas dzīvības cenu tika padarīts pa kārtu zemāks rotas komandieris, vecākais leitnants Abibo Šišinašvili (1920-1944, pēc oficiālās versijas kritis 14. septembrī uz dienvidiem no Bauskas). 1965. gada 22. maijā “Komunisma Ceļa” vārdu saņēmusī Bauskas rajona avīze citēja kaujas ziņojumu, uz kura pamata A. Šišinašvili tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa tituls: “Sadragājis ienaidnieka baterijas apkalpi, vecākais leitnants Šišinašvili nogrieza pretinieka kājnieku rezerves, kas devās uz Mēmeli, iznīcināja vairāk nekā 100 vācu kareivju un virsnieku, bet pārējos piespieda bēgt.”
Te gan jāpiebilst par misēkli, ko “Komunisma Ceļš” atzina 1962. gada 16. oktobrī: “Astoņpadsmit gadus baušķinieki nezināja, ka pilsētas Brāļu kapos gaidīts varonis,” līdz kamēr kāds Viļņas vidusskolas novadpētnieki uzradušies ar jautājumu, kur tad apbedīts pie Bauskas kritušais Padomju Savienības Varonis. Izradījās, ka karavīru kapos, bet “cīņas biedri uz obeliska, rakstot sava komandiera uzvārdu, bija pieļāvuši kļūdu”, kuras dēļ apglabātais netika identificēts kā varonis. Tiklīdz viņa pīšļi tika atpazīti, tā “Brāļu kapos notika svinīga piemiņas plāksnes atklāšana”, ko apliecināja fotoattēls obligāti ar bērniem. Pēc tam gandrīz trīsdesmit gadus šādā vai citādā veidā paklanīties varonim tika nosūtīti visi, kam tajā laikā iznāca mācīties Bauskā. Ap to pašu laiku Šišinašvili vārdā tika pārsaukta Salātu iela.
Fotoattēls apliecina, ka piemiņas A. Šišinašvili veltītā piemiņas plāksne stāv kā tikko uzlikta, bet stāv vientulībā bez bērniem. Fotografēšana notika tik tiešām šā gada 14. septembrī, kurā tagad jau senajos padomju laikos piemiņas pasākums, t.i., bērni kapos bija obligāti. Salātu iela, protams, jau sen atguvusi savu veco vārdu.
Norāde uz A. Šišinašvili ir vajadzīga kā vēl viens apliecinājums, ka cīņas par un ap Bausku bijušas tik sīvas un asiņainas, lai izpelnītos savu pārstāvniecību starp 11 657 Padomju Savienības Varoņiem, kuri šādu titulu nopelnījuši saistībā ar Lielo Tēvijas karu, kā tas tika dēvēts padomiskajā terminoloģijā. Izvirzīts šai pārstāvniecībai tika nevis kāds no kritušajiem vecākajiem komandieriem, bet armijā kopš 1939. gada gandrīz nekādu virzību pa virsnieku pakāpēm un amatiem neguvušais Padomijas diktatora Staļina tautietis.
A. Šišinašvili tika izvēlēts varoņa vārdam no dalībniekiem pēdējā uzbrukumā Bauskai, ar kura sekmēm padomju puse pārsvītroja divu iepriekšējo kauju neveiksmīgos rezultātus. Pirmo saskari ar J. Uļuka vienību padomju puse varēja iztēlot kā apjautāšanos, vai Bauskā negatavojas sveikt atbrīvotājus ar ziediem un sālsmaizi. Noskaidrojās, ka negatavojas. Otrajā reizē padomju spēki spēja iekļūt pilsētā, bet tika no tās izdzīti 19. un 20. augusta kaujā. Citējot vācu puses galvenā izdevuma latviešu valodā “Tēvija” 21. augusta numura 1. lpp., “Bauskas pilsēta sestdien [19. augustā] atradās sīvu cīņu degpunktā. Pēc spēcīgas artilērijas sagatavošanas uguns rīta krēslā boļševiki biezās miglas aizsegā pārsteidzoši uzbruka vācu priekštilta pozīcijai un, pārejot Mūsu, iespiedās pašā pilsētā. Enerģiskā pretuzbrukumā mūsu grenadieri ne vien atsvieda boļševikus pāri upei, bet līdz vakaram atguva arī visu priekštilta pozīciju.”
1944. gada 21. augustā “Tēvija” nodrukāja svarīgo jaunumu par Bausku 1. lpp. un jau iepriekš rūpīgi izstrādātu, pēc tā brīža standartiem pārbagāti ar 3 fotoattēliem ilustrētu materiālu pa gandrīz visu 3. lpp. par to, ka Bauska “tagad ir priekštilta pozīcija. Pozīcija, kas kā viļņlauzis atrodas boļševiku uzbrukuma frontes priekšā un kas to apstādinājusi un apturējusi kā nesalaužams cietoksnis.” Bauskas noturēšana 19. un 20. augustā nostiprināja pārliecību šādu rakstu darbu atbilstību īstenībai, taču tās bija tikai ilūzijas, ko radījusi padomju pavēlniecības izvēle vērst galveno trieciena virzienu gar Lielupi caur Jelgavu uz Tukumu un tālāk līdz Baltijas jūras Rīgas līcim. Vācieši lika pretī uzbrukumu šī izvirzījuma flangiem, uzbrūkot gan no Šauļu, gan no Biržu puses. Tiklīdz spēkošanās tajos apvidos beidzās ar padomju spēku uzvaru un tie tika pavērsti uz Rīgu caur Bausku, tā Bauskas aizsardzība izjuka kā kāršu namiņš.
Padomju armijas tālākā virzība lika “Tēvijai” viļāt Bauskas vārdu, bet propagandas uzdevumi liedza uzrakstīt, ka pilsēta zaudēta. 15. septembrī minētas “sīvas cīņas” “austrumos no Bauskas”, 16. septembrī avīze atvēlēja Bauskai vietu “niknu cīņu smaguma centrā” un 17. septembrī atzina, ka “austrumos no Iecavas atsevišķām ienaidnieka bruņu mašīnu grupām izdevies izlauzties". Ja atzīta padomju spēku nonākšana pie Iecavas, tad atzīts arī tas, ka salauzts gan “viļnlauzis", gan “nesalaužams cietoksnis", kā Bausku vēl nupat dēvēja vācu propagandas izdevumi.
Padomju spēku virzība uz Rīgu nebija zibenīga, bet bija neapturama. Tieši pirms 80 gadiem, 1944. gada 6. oktobrī vairs nevarēja būt šaubu par to, ka Rīgu noturēt neizdosies. Bet karavīri turpināja karot un propagandisti - propagandēt.
6. oktobra numurā “Tēvijai” noderēja angļu laikraksts “Daily Mail” kā uzticību raisošs avots prātojumam, ka “ka karš ievilksies ilgāki, nekā daudzi to domā". 7. oktobrī plaši atstāstīti Hitlera propagandas ministra Jozefa Gebelsa apgalvojumi par tēmu, ka "vācu uzvara ir tikai izturības un laika iegūšanas jautājums, līdz jaunie ieroči un daudzās jaunās divīzijas būs pilnīgi iekļautas frontē”. Turpat līdzās “Tēvijas” reportāža no kaujām kādā no Rīgas aizsardzībai izveidotajām nocietinājumu līnijām zem apakšvirsraksta “Ātri jūs atnācāt, bet vēl ātrāk jūs skriesit atpakaļ!”: “Lai piepildās tā tautieša vārdi, kas piefrontē savu māju atstājis, melniem darvas burtiem uz baltās laidara sienas krievu mēlē” šādus vārdus uzrakstījis. Avīzes redakcija tajā laikā jau vāca savas mantiņas, lai, izdevusi 10. oktobra numuru Rīgā, nākamo numuru izdotu 17. oktobrī Liepājā, kur pievāca arī “Kurzemes Vārda” zīmolu un materiālos resursus. Padomju armija 13. oktobrī jau bija Rīgas centrā un 15. oktobrī pabeidza visu pilsētas teritorijas pārņemšanu.
No 1944. gada vasarā dzīvojošajiem cilvēkiem nevarēja prasīt, lai viņi redzētu un paredzētu kopskatu vācu okupācijas varas nomaiņai ar padomju okupāciju un tālākajiem vēstures pavērsieniem līdz šai baltai dienai. Tikpat nereāli viņiem bija paredzēt savas rīcības sekas gan attiecībā uz paša un tuvinieku likteņiem, gan plašākā mērogā. Papilnam bija tādu gadījumu, ka karā aizejošais izvairījās no nāves, kas atnāca pie tiem, kuri bēga un slēpās. Pēc tam to vairs nevar pateikt, pie kā gan vienus, gan otrus no viņiem būtu novedusi savādāka rīcība nekā tā, uz kādu viņi ielaidās. Tikpat grūti pateikt, kas būtu noticis tālāk, ja baušķenieki nebūtu pretojušies padomju karaspēka ienākšanai pilsētā 1944. gada 29. jūlijā. Varbūt tad arī Rīga būtu ieņemta pāris mēnešus ātrāk un nekāds Kurzemes katls nebūtu paspējis izveidoties. Varbūt padomju armijai tomēr nebūtu bijis vairāk spēka, kā tikai pārnest frontes līniju no Mūsas krasta uz Mēmeles krastu un uz tā palikt. Varbūt vācieši būtu nākuši tādā pretuzbrukumā, kura dēļ 1945 gada pavasarī Mūsā un Mēmelē uzpeldētu vēl vairāk karavīru un arī civiliedzīvotāju līķu, nekā aprakstīja “Bauskas Darbs”.
Tādā neziņā cilvēki gandrīz vienmēr pakļaujas varas prasībām, lai kādas tās būtu. Nepakļauties nozīmē risku saņemt sodu tūlīt un nosodījumu nepārskatāmā nākotnē, kur kāds gudrinieks izprātos, ka nekas labs no šīs nepaklausības nav sanācis. Baušķenieki ir paši uz savu galvu karojuši tā, ka principā paildzinājuši vācu nacistu režīma pastāvēšanu, lai gan reāli šis paildzinājums varbūt ir līdzvērtīgs nullei. Ja to īpaši nepētītu un neizceltu, tad dažu simtu vīru praktisko rīcību nevarētu atšķirt no tā, kā rīkojās tūkstošiem pret viņu gribu vācu armijā iesauktu vīru. Bauskā ir izlēmuši ar savu priekšteču īpašo rīcību lepoties un tāpēc 2012. gadā uzcēluši pieminekli tieši tiem “Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju”, kuri aizstāvju rindās atradušies ne kā vācieši un ne kā vāciešu noteiktā kārtībā mobilizēti latvieši.
