Jebkurai armijai bīstami, bet Krievijas armijai ārkārtīgi bīstami atkāpties no jau ieņemtajām teritorijām, kurās pretinieks tādā gadījumā atradīs liecības par padzītās armijas pastrādātajiem kara noziegumiem.
Krievijas armijas noslepkavoto Ukrainas civiliedzīvotāju līķu atrašana pēc Krievijas armijas atkāpšanās no Ukrainas galvaspilsētas apkārtnes jau ir kļuvusi par vienu no Krievijas - Ukrainas kara pagrieziena punktiem neatkarīgi no tā, ar ko šis karš beigsies. Varbūt karš jau sen būtu beidzies un aizmirsts, ja ukraiņi un daudzi cilvēki visā pasaulē nebūtu ieraudzījuši to, ko tagad vienā vārdā izsaka ar Kijivas piepilsētas Bučas vārdu. Ne tikai ukraiņiem nav pieņemams Krievijas sāktā kara mērķis iznīcināt ukraiņus kā tautu.
Citu valstu militārā palīdzība Ukrainai ir palīdzība arī tad, ja palīdzība aprobežojas ar ukraiņu izmantošanu Krievijas noturēšanai pat ne tās starptautiski atzītajās robežas, bet vismaz dažu lielgabalšāvienu attālumā no Rietumeiropas. Tāpēc šodien, 1. septembrī atcerēsimies par tieši 80 gadiem kopš 1944. gada 1. septembra, kad nacistu propaganda laida klajā pārskatu par padomju armijas pastrādātajiem noziegumiem teritorijā starp Jelgavu un Rīgas līča Kurzemes krastu, ko vācu okupanti bija zaudējuši 30. jūlijā un atguvuši 20. augustā. Bučas priekšteču lomu tur nākas dalīt starp Tukumu, Ķemeriem un Džūksti. Vienkāršāk sakot, vācu okupācijas režīma galvenais izdevums latviešu valodā “Tēvija” 1944. gada 1. septembrī iznāca ar ievadrakstu “Asinis runā” 1. lpp. un ar fotoattēliem apliecinātu reportāžu “Atkal 13 boļševiku noslepkavotie Džūkstē” 3. lpp. Krievijas noziegumus Ukrainā izmeklē Starptautiskās krimināltiesas pārstāvji, bet atšķirot okupantu maiņas laikā pastrādātos noziegumus no izdomājumiem atbilstoši nacistu vajadzībām nāksies mums pašiem.
Jāpieņem zināšanai Latvijas okupāciju kā pamatā fizisku vardarbību pētījušas vēsturnieces Ineses Dreimanes sacītais, ka viņa nav manījusi nevienu publikāciju, kurā 1944. gada vasaras notikumi joslā starp Zemgali un Kurzemi un vienlaicīgi arī starp vācu Austrumu frontes grupējumiem “Ziemeļi” un “Centrs” tiktu aprakstīti vairāk nekā manevru kara piemērs. Tātad nav pētīts, kā šajā zemes pleķītī pret civiliedzīvotājiem izturējušie padomju armijas karavīri un viņu apsardzībā dibinātie padomju valsts pārvaldes orgāni. Citiem vārdiem sakot, vai īslaicīgi okupētajā teritorijā kaut kas notika savādāk nekā caurmērā pārējā Latvijas teritorijā, kuru padomju režīms 1944.-1945. gadā pārņēma un neatdeva līdz 1990. gadam.
Pasaulē un līdz ar Pirmo pasaules un pilsoņu karu arī latviešu valodā ir nostiprinājušies stereotipi, ko runāt un rakstīt par ienaidnieka karavīriem. Attiecībā uz padomju spēku 1944. gada vasaras reidu pa Latvijas vidieni citēsim vācu okupācijas iestāžu darbinieka Osvalda Freivalda (1905-1975) rakstīto pēc kara, kad viņš drīkstēja rakstīt to, ko domā, nevis to, ko darba devēji liek. Grāmatā “Kurzemes cietoksnis” (tai jābūt daudz kur pa rokai, jo tās 1957. gada Kopenhāgenas izdevums 2007. gadā pārkopēts Rīgā) viņš uzstājas par aculiecinieku, kurš “dažas dienas pēc Ķemeru un Tukuma atbrīvošanas... apmeklēja atbrīvotās pilsētas un visu piefrontes rajonu: Ķemeri-Tukums-Jaunpils-Auce-Ezere-Priekule-Liepāja”. No brauciena laikā ne redzētā, bet dzirdētā grāmatā iekļuvis sižets, ka “Saldus apkārtnē kāda māte ar mazu bērnu pie rokas ierauta mežā un varas darbus pie viņas pastrādājuši 7 bruņoti krievi. Kad mazais bērns sācis raudāt un saukt pēc mātes, tam ar zābaku sasperta galviņa. Bieži izvarotas arī mazgadīgas meitenes un vecas sirmgalves. (...) Dažos pagastos izvarotas vairāk kā 90% sieviešu.”
Ar "Tukuma Ziņu” izdevēja Eduarda Štāla parakstu apliecināts “Kurzemes Vārdā” 1944. gada 31. augustā, “Tukuma Ziņās” 7. septembrī un “Cēsu Vēstīs“ 8. septembrī publicēts briesmu stāstiņš ar tādu pieteikumu, ka “es šaubījos, kad man stāstīja, ka izvarota kāda 80 gadus veca māmuļa”. Bet “man laimējās ar Sēmes aizsargu grupu izbraukt līkumu ziemeļu virzienā pa jūrmalas ciemiem un atpakaļceļā pie Sēmes pag. Kulvēniem mēs pieturējām. Mājas pagalmā es satiku to nelaimīgo māmuļu. Papīrs nejauj šeit atkārtot viņas stāstu.”
Turpat tālāk “Tukuma Ziņās” seko, ka “izvarota vēl arī kāda cita 73 g. v. sirmgalve, kājas saistot ar virvi. Izvarotas daudzas jaunas meitenes, pat bērni vecāku acu priekšā dienas laikā. Kāda kundze, nakti iztraucēta, spiedusi pie sevis 5 g. v. meitenīti un 4 mēn. vecu puisīti, domādama tos pa sargāt. Viens no iebrucējiem laupījis, bet otrs uzbāzies kundzei, pavēlot izģērbties. Kad nelaimīgā pretojusies un bērni raudājuši, neģēļi atrāvuši bērnus, izvilkuši māti pagalmā un, draudot ar pistoli, izvarojuši. Daudzos gadījumos jaunas meitenes nokļuvušas lielāku sarkanarmiešu grupu varā, kas tās, visu dienu, pēc “Klusās Donas” parauga mocot, sabeiguši līdz nāvei.”
Līdz “Cēsu Vēstīm“ ar 5 gadus un 4 mēnešus veco bērnu klātbūtni atpazīstamais gadījums nonācis vēl izpušķotākā versijā.
Būtu absurdi iedomāties, ka vardarbība vērsta tikai pret sievietēm un bērniem, kuriem jābūt līdzās sievietēm. Seksuālā vardarbība pašsaprotami saplūda ar jebkādu citu vardarbību. 17. augustā “Tēvija” rakstīja par no rokas rokā gājušo Jelgavu, ka Pils salā, “ko boļševiki pirmajā triecienā pāri Lielupei uz laiku bija ieņēmuši, kāds vācu virsnieks pie pils ēkas atrada kādas latviešu sievietes apgānīto līķi. Galva bija pilnīgi sadragāta. Ķermenis uzrādīja smagas izvarošanas zīmes.” Turpat tālāk Jelgavā un rakstā par Jelgavu “kādā neskartajā namā, kur atradās kāds latviešu foto uzņēmums, virsseržants uzgāja divu jaunāku latviešu sieviešu un kāda vecāka vīrieša līķus. Boļševiki visus trīs bija nosituši. Līķi ar pāršķeltiem galvas kausiem atradās uz zemes. Ķermeņa augšējā daļā, kas atklājās no saplēstajām drēbēm, līķi uzrādīja smagu varmācības aktu pazīmes.” 19. augustā “Tēvija” atgriezās Jelgavas pils parkā, kur “guļ būtne, kas reiz bija cilvēks. Acu vietā pret debesīm raugās divas šausmīgās brūces. Aplieta ar benzīnu un apdedzināta, tomēr tā nespēj slēpt daudzu sitienu pēdas, rokas salauztas.”
Pievēršoties specifiski vīrišķīgajām attiecībām, “Kurzemes Vārds” 31. augustā uzrakstīja un “Cēsu Vēstis” 8. septembrī reproducēja, ka “Plienu ciemā sarkanarmieši zvēriski apstrādājuši 3 ievainotus karavīrus - divus vāciešus un vienu latvieti. Viņus atrada ar izdurtām acīm un mutē sadzītām zāģu skaidām.”
Tikpat stabila ir pārliecība Eiropā un citur pasaulē par nabadzīgo Krieviju un krieviem etniskā un valstspiederības nozīmē, ka tie karo tāpēc, lai laupītu, laupītu un laupītu. 25. augusta “Ventas Balss” ar norādi, ka “trešā dienā pēc Tukuma atbrīvošanas mūsu laikraksta līdzstrādnieks ieradies Tukumā, lai uz vietas ievāktu ziņas par boļševiku rīcību ieņemtajos Latvijai apgabalos", publicēja Tukuma izlaupīšanas aprakstu, kas pēc tam parādījās “Talsu Vārdā” 31. augustā un “Cēsu Vēstīs” 1. septembrī. Un tā: “Īsi pirms pirmo boļševiku vienību ienākšanas Tukumā uz Tukumu no laukiem sākuši plūst brīvlaistie gūstekņi un evakuētie krievi un krievietes. Daudzi no tiem bija uzsējuši sarkanās lentas un sākuši pildīt vietējās milicijas pienākumus. Drīz vien no Tukuma spirta dedzinātavas sākti izsniegt alkoholi brīvlaistiem gūstekņiem un krievu bēgļiem, kuri to tālāk devuši krievu karavīriem. Visa šī banda apdzērusies un tad sākušās nepieredzēta apmēra laupīšanas un izvarošanas. Pirmkārt, izlaupīti veikali un aizbēgušo vadošo darbinieku dzīvokļi. Laupīšana turpinājusies nepārtraukti visu komunistu valdīšanas laiku. Gan vēlāk iecelti kaut kādi veikalu pārziņi, bet to galvenā nodarbošanās bijusi izlaupīto veikalu aiznaglošana. Un būdams pats Tukumā varēju pārliecināties, ka visi veikali tiešām Izlaupīti līdz pēdējam. Tāpat arī neskaitāmi dzīvokli galīgi izlaupīti un ne tikai Izlaupīti vien, bet ari demolēti ar to briesmīgo aziātisko iznīcināšanas kāri, kas pārkāpj katru iedomājamu vandālismu: logi izsisti, durvis izlauztas, palikušām mēbelēm noplēsti drēbju apvalki un daļa no tām salauztas un beidzot dzīvokli piegānīti. (...) Kā galvenie laupīšanu dalībnieki bijuši brīvlaistie gūstekņi un krievu bēgli, kaut arī padomju karavīri tāpat piedalījušies laupīšanās. Tie galvenokārt “rekvizējuši” pulksteņus un vērtslietas, un nebūs pārspīlēts, ja teiksim, ka liela daļa tukumnieku pulksteņu nokļuvusi boļševiku karavīru rokās”.
Uz lauciniekiem laupīšana un tieša vardarbība attiekusies ne mazāk kā uz pilsētniekiem. No “Kurzemes Vārda" 31. augustā uz “Cēsu Vēstīm” 8. septembrī aizgājusi liecība, ka “pa Zemgales ceļiem uz Padomiju dzīti nevien lieli lopu bari, bet arī ļaudis. Piem. Irlavas pag. “Sīļos” izdzītas visas govis, bet saimnieks ar visu ģimeni noslepkavoti.”
Ir jāapliecina krievu “viesstrādnieku” - 1941./1942. gada ziemas badā izdzīvojušo kara gūstekņu un no Krievijas/Baltkrievijas nodedzinātajām sādžām, t.i., no partizānu apgabaliem izvesto cilvēku pamanāmais īpatsvars tur, kur vācieši rēķinājās, ka šo cilvēku nodarbināšana latviešu zemnieku saimniecībās palielinās pārtikas produktu daudzumu, ko no šīm saimniecībām ievākt. Tukuma īpatnība bija spirta brūzis, kas kopš 2020. gada pārtaisīts par “mākslas telpu”. Kuru katru tukumnieku šis brūzis 1944. gadā varēja gan iedzīt nāvē, gan izglābt. Vienam nepaveicās tikt alkohola satracinātu laupītāju un sadistu nagos, bet cits no nelaimes izspruka pa to laiku, kamēr bandīti izgulēja dzērumu. Jāpiebilst, ka tam visam pa starpu bija kaujas, jo vācieši mēģināja Tukumu atgūt jau pirms 20. augusta.
Mums tagad nākas ticēt vai neticēt ziņām no laika, kurā neesam dzīvojuši. 1944. gadā cilvēkiem nācās ticēt vai neticēt nacistu vai padomju izplatītajai informācijai par notikumiem, kuros cilvēki nevarēja būt klāt un savām acīm redzēt. Propagandistiem bija problēmas ar ticamības uzturēšanu un “Tukuma Ziņu” izdevējs E. Štāls žēlojās, cik viņam “dziļi sāp, ja atrodas “latvieši", kas šādus gadījumus uzskata par propagandu”.
Ticamības problēmas risinājums ir sniegt neapgāžamus pierādījumus vismaz par dažiem gadījumiem, kuru neatspēkojamais atspoguļojums uzturētu ticamību arī citai informācijai. To laiku tehniskajām iespējām atbilstoši pierādījumi bija fotoattēli. Tolaik taču nevienam sapņos nerādījās iespējas, ar kādām attēlus (kustīgos attēlus un balsis) var safabricēt tagad. Tāpēc “Tēvijas” korespondenti pievienojušies, “kad Rīgas apgabaltiesas darbinieki dodas uz Džūksti, lai tur izdarītu noslepkavoto aizsargu un policijas darbinieku tiesas medicīnisko apskati un izmeklēšanu”. “Drīz vien nogriežamies sāņus no galvenā Tukuma - Jelgavas ceļa. (...) Nogriežamies nelielā bērzu, priedīšu un egļu mežā. Upuru vieta atrodas uzkalniņā.” Publikācija nedod šī brauciens datumu un notikuma vietas orientierus.
Jāiztiek ar ziņām par cilvēku šaušanu no pirmavotiem - no nemākulīgo šāvēju nenošautajiem cilvēkiem, kādi izrādījušies trīs no 16 vai 18 nošaujamajiem. No trijiem izdzīvojušajiem divi bijuši slimnīcā, viens - žurnālistu priekšā, bet divi, ja tādi vispār bijuši, tad pazuduši. Izdzīvojušo izglābšanās veids trafarets, ka viņiem uzgāzušies nošauto cilvēku līķi. Tā nevarēja notikt Latvijas čekas pagrabā ierīkotajā šautuvē, kur cilvēkus vispirms nogalināja un tikai tad veda uz aprakšanu pie Baltezera un citur. Ebreju iznīcināšanu Rumbulā veica profesionāli masu slepkavas, zem kuru lodēm izdzīvoja, noapaļoti sakot, trīs no 30 tūkstošiem. Izdzīvojušo īpatsvars Džūkstē liecina par padomju armijas virsnieku amatierismu.
Notikuma sižets tāds, ka visi upuri nākuši no Ķemeriem vai to apkārtnes. Padomju vara tur paguvusi izveidot savu izpildkomiteju un izdevusi rīkojumu par iedzīvotāju reģistrēšanos. Mežos neiebēgušie reģistrējušies un dzīvojuši mājās, bet, tagad tieši citējot “Tēviju”, “nodevēji un ienaidnieki jau paguvuši attiecīgiem vīriem sniegt ziņas. Un tā 17. augustā viņi apcietināti. Starp tiem bijis arī jūrmalas tiltu sargs 36 g. v. Eņģe", kuru “Tēvija” parādīja, bet kura vārdu nenosauca. Viņš kopā ar 17 (?) pārējiem apcietinātiem vairākas dienas kā ķīlnieks vadāts līdzi kādai boļševiku karaspēka daļai, kurai nācās bēgt un kuras priekšnieki izlēma tikt vaļā no liekas nastas - no cilvēkiem, tos nošaujot, nevis ietrencot mežā.
Var saprast padomju armijas daļas komandiera bailes no nepatikšanām, ja kāds nosūdzēs, ka viņš atlaidis tautas ienaidniekus, fašistu aģentus utt. Tādi jāšauj nost, pat ja to dara ne tikai nemākulīgi, bet varbūt apzināti pavirši. Padomju puse nevarēja un negribēja rēķināties ar to, kādas nepatikšanas tā pati sev tādējādi rada, dodot pieturas punktus nacistu propagandai, ka latviešiem jākaro pret Padomiju. Kāpēc gan to darīt, ja Vācijas sakāve jau ir skaidra un nevēršama? Atbildei der vārdi no “Tēvijas” 1. septembra ievadraksta: “Džūkstes upuru asinis latviešu tauta tādēļ uzlūko ar lepnām sāpēm, šīs asinis, kas par šo zemi lijušas un šai zemē iesūkušās nu kļūst svētas liecinieces tautas sirdī degošajam zvērestam cīnīties, gandarīt, uzvarēt. Šīs asinis, kas lēnīgas un svētītas savu zemi dzirdījušas, nu runā uz ikvienu latvieti: dari tā, lai tavi bērni būtu cienīgi mīt pēdu šai zemē!”
Nacistu sagatavotā versija par Ķemeru iedzīvotāju apšaušanu palikusi spēkā līdz šai dienai arī tāpēc, ka padomiskās versijas par šo notikumu nav. Vismaz neko tādu neizdevās atrast no “Tukuma Ziņām” 1945. gada maijā par “Tukuma Ziņotāju” un tālāk 1962. gada maijā par “Komunisma Rītu” pārtaisītajā Tukuma rajona avīzē, kuras iemīļota tēma bija aprakstīt cilvēku šaušanu 1905. gadā.
