Kremļa propagandisti ik pa laikam biedējuši savu auditoriju ar to, ka “NATO kareivji izvietojas Ukrainā un tūlīt, tūlīt karos pret mums”, līdz šomēnes izrādījās, ka nevis NATO valstu spēki ieiet Ukrainā, bet gan ukraiņu armija iegājusi Kurskas apgabalā. Vecie scenāriji nonākuši miskastē, jāzīmē jauni.
Karadarbībai izplešoties no Donbasa un Ukrainas dienvidiem uz Kurskas un Belgorodas apgabaliem pašā Krievijā, viens no lielajiem jautājumiem - kā tas ietekmēs abu karojošo armiju rezerves? Okupācijas armija jau kopš 2022. gada rudens rīko savus briesmīgos “gaļas viļņu” triecienus Bahmutai, Časivjarai un citām stratēģiski nesvarīgām pilsētām, lai piesaistītu Ukrainas rezerves un neļautu uzkrāt spēkus sekmīgam pretuzbrukumam, vienlaikus aizmugurē nocietinot savu “Surovikina līniju”, kā to sākotnēji dēvēja.
Tagad ukraiņi cenšas vērst situāciju otrādi: ieņemot pirmos 1000 kvadrātkilometrus Krievijas Federācijā, tagad viņi jau ir tie, kas cenšas piespiest krievus noņemt dzīvo spēku un tehniku no Donbasa frontes. Vismaz tik daudz krievu ģenerāļi saprot un pirmo desmit dienu laikā neko nav mainījuši: kaujas Donbasā un pie Hersonas turpinās kā parasti, savukārt ukraiņu reidiem Krievijas iekšienē pretī tiek sūtīti daži paramilitārie un brīvprātīgie veidojumi, kā arī čečenu “spēki”, kas parasti aizbēg vēl pirms ukraiņu parādīšanās.
Šāda situācija ilgi nevar turpināties. No patlaban pieejamās skopās informācijas skaidrs ir tas, ka visi avoti ir vienisprātis - ukraiņi savu reidu iesākuši ar nieka diviem bataljoniem. Tas ir ļoti maz, ņemot vērā, ka bataljona personālsastāvs parasti ir ap 600 militārpersonām. Ja ukraiņu ieņemtā pretinieka teritorija paplašināsies un (jo īpaši) ja viņi centīsies to noturēt, tad “Kurskas operācija” (lietosim šo apzīmējumu) sāks prasīt arvien lielākus cilvēkresursus, kādu Ukrainai jau tagad nav - un nebija arī iepriekš.
Šeit varam saskatīt situāciju, kurā Ukraina vienosies ar partnervalstīm, ka Baltijas valstu vai Polijas militārpersonas ierodas Ukrainā veikt nevis kaujas operācijas, bet dažādas citas funkcijas (apgāde, loģistika, militāro objektu apsardze aizmugurē utt.), kas arī ir nepieciešamas, bet atņem Ukrainai tos cilvēkresursus, kam īstā vieta būtu frontē - vienalga, Donbasā vai Belgorodas apgabalā.
Nav nekāds jaunums, ka Latvijas armijas instruktori ne pirmo gadu apmāca Ukrainas armiju. Tas notiek gan uz vietas Ukrainā, gan vēl lielākā mērā Ādažu bāzē: šeit uz NATO standartam atbilstošu apmācību ieradušos ukraiņu skaits un viņu pārstāvētās brigādes ir stingri slēpjama informācija, taču reizi gadā viņus var redzēt valsts svētku parādēs, kur viņi maršē kopā ar mūsu, kanādiešu, amerikāņu un citiem sabiedrotajiem karavīriem.
Sadarbībai ar NATO valstīm paplašinoties, bet joprojām nesaņemot tik nepieciešamo uzaicinājumu pilnvērtīgi iestāties mūsu aliansē, Ukrainas valdība šovasar ir sākusi slēgt divpusējus militārās sadarbības un palīdzības līgumus ar NATO valstīm individuāli.
Ja Baltijas valstis un Polija, piemēram, nosūtītu savu kontingentu uz Ukrainu, tad no līdzšinējās starptautiskās prakses viedokļa tas būtu tipiskāk par tipisku. Piemēram, visās trijās Baltijas valstīs atrodas mūsu sabiedroto vienības, kas visas kopīgi trenējas sadarboties iebrukuma gadījumā. Tāpat visiem zināms, ka Latvijas armija piedalījusies starptautiskajās miera uzturēšanas misijās Afganistānā, Irākā, Kosovā, Mali un Centrālāfrikas Republikā kopā ar citiem partneriem. Līdz ar to NATO spēku izvietošana Ukrainas teritorijā nebūtu nekas ārkārtējs un neparasts, lai kā to censtos pagriezt Kremļa propagandisti. Tā drīzāk būtu pasaules labās prakses izmantošana.
Praksē nebūtu nereāls scenārijs, kurā Baltijas valstu un Polijas armijas vienības pēc Ukrainas valdības uzaicinājuma ieņem pozīcijas miera garantēšanai vietās, kurās karadarbība nenotiek, toties nepiedaloties frontes sadursmēs. Tāds uzdevums pirmām kārtām būtu pildāms uz Ukrainas - Baltkrievijas robežas: kā zināms, Baltkrievija atbalsta Kremli, taču karadarbībā pati nepiedalās. Tomēr pilnmēroga iebrukuma pirmajos mēnešos Baltkrievija atvēlēja savu teritoriju, lai caur to agresors uzbruktu Kijivai no ziemeļiem. Visu laiku pastāv bažas, ka tas atkārtosies, tāpēc Ukraina spiesta turēt zināmu tehnikas un personālsastāva daudzumu uz visas garās robežas ar Baltkrieviju, nevis izmantot to okupanta padzīšanai.
Ja NATO valstis apņemtos pēc Ukrainas uzaicinājuma izvietoties dziļumā gar robežu, nodrošinot otro un trešo aizsardzības līniju (pieņemot, ka uz pašas robežas turpinās patrulēt ukraiņu robežsargi, kā tam jābūt jebkurā gadījumā), tad Ukrainai rastos iespēja atbrīvot lielu daudzumu personālsastāva un attiecīgas ieroču rezerves, lai to visu pārmestu uz fronti.
Tādā gadījumā būtu loģiski, ka poļi uzņemtos “šefību” pār savai robežai tuvākajiem sektoriem (Koveļas, Rivnes, Luckas apvidi), lai tuvāka apgāde no Polijas teritorijas, savukārt Igaunija un Lietuva ņemtu Žitomiras apgabalu ar Korosteņu un Kijivas apgabala ziemeļus ar Černobiļu, jo viņiem tāpat būtu tālu jāveic apgāde, kur pārsimt kilometri mazāk vai vairāk neko daudz nemainītu. Kaujas darbībās šādiem ārvalstu papildspēkiem jāpiedalās nebūtu, ja nu vienīgi pa naktīm irāņu ražojuma droni jātriec nost, toties varētu ievērojami atslogot ukraiņu resursus, viņu vietā aizsargājot aizmuguri.
Šādā situācijā Latvijas papildspēkiem būtu vispareizāk izvietoties Čerņihivas apgabalā, jo no visiem Ukrainas reģioniem tam jau daudzus gadus ir visciešākā sadarbība ar Latviju. Pirms padsmit gadiem Dr. hist. Argita Daudze, toreizējā mūsu vēstniece Ukrainā, ciešākai sadarbībai uzrunāja tieši šo apgabalu interesanta sīkuma dēļ - izrādījās, ka taisnā līnijā Latvijai ģeogrāfiski tuvāks izrādās nevis kāds Haličinas vai Voliņjas rajons rietumos, bet gan Ukrainas tālākais ziemeļaustrumu stūris, mērot attālumu no Kaplavas pagasta. Sākot ar palīdzību skolām, slimnīcām un pat Augstākās Radas vēlēšanu norises novērošanai, ko savulaik Čerņihivā veica “Neatkarīgās” korespondents, pēdējos divarpus gadus civilo sadarbību nomainījusi militārā. Šeit gandrīz katru mēnesi nonāk pa kādam konvojam no Ogres, kuras pārstāvji - ieskaitot mēru Egilu Helmani, kurš pats pēc profesijas ir tuvcīņas instruktors un šogad kļuvis par Čerņihivas goda pilsoni - regulāri paši piegādā palīdzību tiešā frontes tuvumā, kā mūsu lasītāji varēja pārliecināties vairākās “Neatkarīgās” reportāžās no notikumu vietām. Līdz ar to tieši šim Ukrainas apgabalam ir ilggadēja sadarbība ar Latviju dažādos veidos, un mūs šeit ciena vēl vairāk nekā citās Ukrainas vietās, tāpēc te būtu loģiski mūsu partnerību pacelt vēl jaunā līmenī.
Iepriekš par tēmu lasiet šeit.
