Krievijas diktators Putins nav tik viegli sasniedzams mērķis kā demokrātiskās Amerikas ekstravagantais politiķis Tramps šā gada 13. jūlijā, bet 1944. gada 20. jūlijs brīdina, ka pat visstingrākā apsardze nespēj pasargāt valdnieku, kas dzen savu valsti uz militāru un politisku sabrukumu.
Neveiksmīgais mēģinājums nogalināt Vācijas diktatoru Hitleru notika nedēļu pēc tam, padomju karaspēks bija vairākās vietās pārgājis savulaik novilktajai robežai starp Latvijas Republiku un Padomiju. Padomju armija tika pāri Latvijas robežai jau tad, kad šo vārdu burtiskā nozīmē vēl nebija pilnīgi sažuvusi tipogrāfijas krāsa avīzes “Tēvija” 1944. gada 14. jūlija numurā, kura 1. lpp. veidota kā plakāts (attēlā) ar saukļiem “Baltijas telpu vācu armija aizstāvēs un paturēs” un “Par frontes saīsināšanu nevar būt runa".
Pārliecināt cilvēkus par Vācijas spēju noturēt Baltiju “Tēvija” centās ne vien ar 1. lpp. plakātisko sadaļu, bet arī ar vārdu plūdiem vairākos rakstos avīzes 1. un 2. lpp. Tajos tika atkārtots un atkārtots pēc būtības viens un tas pats, ko esot teicis kāds vārdā neminēts vācu armijas virspavēlniecības pārstāvis Berlīnē un kura teikto “Tēvijas” korespondents pa telefonu atstāstījis uz Rīgu: “Ja dienvidos no Baltijas telpas Polockas apgabalā vācu fronte ir nedaudz noapaļota, tad vienīgi, lai panāktu ciešāku piesliešanos jaunai līnijai frontes vidusdaļā un līdz ar to lai vēl labāk nodrošinātu Baltijas telpas aizsardzību. Baltijas telpa pieder pie Eiropas. Vācu bruņotie spēki šo Eiropas telpu, lai tas atrastos austrumu frontes dienvidos vai ziemeļos, katrā ziņā aizstāvēs un noturēs. Ja boļševiki vācu spēku atvilkšanu pie Polockas šodien apzīmē par lielu uzvaru, tad var tikai konstatēt, ka vācu atraušanās kustības bija ievadītas vēl pirms boļševiku operāciju sākuma. Par padomju pārrāvumu tāpēc nevar būt nekādas runas. Boļševiki vienīgi sekojuši vācu spēkiem šajā pamestajā telpā. Frontei, kas atkāpusies rietumu virzienā, nav nekā kopēja ar Baltijas fronti. Šīs un turpmākās akcijas nozīmē vienīgi tālāku spēku koncentrāciju pie Baltijas telpas aizsardzības vaļņa».
Izpildīt savus solījumus vācu armija un tās propagandisti spēja tikai tādā nozīmē, ka vācu propagandas izdevumos patiešām “nevar būt runa" par tām teritorijām ar pilsētām u.c. orientieriem, no kurām vācieši jau padzīti. Vācu okupācijā palikušajā Latvijas daļā izdotajās avīzēs padomju armijas ieņemtās Latvijas pilsētas vai nu vairs netika pieminētas vispār, vai piesaukts uz brīdi, kad vāciešiem bija izdevies tās uz brītiņu atkarot vai radīt vēl kādu kontekstu, kurā nebija runa Latvijas teritorijas zaudēšanu. Ja mēs būtu lielīgi, tad izskaidrotu vācu militārpersonu mēģinājumu nogalināt Hitleru ar izmisumu, ka arī “Baltijas valnis” šiem brūk kopā. Uzsvars šeit jāliek uz vārdu “arī”. “Baltijas valnis” sašķīda atsevišķos aizsardzības posmos un punktos neilgu laiku pēc tam, kad 1944. gada 6. jūnijā tika caursists “Atlantijas valnis” Francijas ziemeļu piekrastē Normandijā.
Militāristu sekmes Hitlera novākšanā izrādījās tikpat pieticīgas kā aizsardzības vaļņu noturēšanā. Karavīri nespēja nosargāt pat paši sevi. Pāris stundu laikā pučs tika apspiests un sākās pučistu sodīšana. Šodien, 4. augustā aprit 80 gadi paziņojumam no Hitlera mītnes, kuru “Tēvija” 5. augustā nodrukāja šādā latviskojumā: “Armija izteikusi Lielvācijas Vadonim vēlēšanos tūliņ restaurēt savu godu un nesaudzīgi iztīrīt savas rindas no 20. jūlija nozieguma dalībniekiem. Armija vēlas, lai vainīgos tūliņ nodotu tautas tiesai. Vadonis šo vēlēšanos akceptējis, jo sevišķi tādēļ, ka pašas armijas ātrā un enerģiskā rīkošanās jau pašā dīglī apslāpējusi nodevīgo atentātu.”
1944. gada 20. jūlija atentāta mēģinājumu atgādināsim visīsākajā veidā. Tajā dienā Hitlera mītnē “Vilku midzenis” Austrumprūsijā bija jāierodas pēc pulkveža dienesta pakāpes itin pieticīgajam, bet pēc Rezerves armijas štāba priekšnieka amata pamanāmajam, ar grāfa titulu rotātajam Klausam fon Štaufenbergam (1907). Viņa īstās rotas bija tas, kā vairs nebija - nebija kaujās Ziemeļāfrikā zaudētās labās rokas, kreisās acs un divu kreisās rokas pirkstu. Kaujas laukā paradīties tādā kondīcijā vairs nevarēja, bet organizēt cilvēku iesaukšanu armijā un jaunu kaujas vienību formēšanu sūtīšanai uz fronti viņš spēja. Saprotama bija Hitlera vēlēšanās uzzināt par sekmēm jaunu karaspēka vienību veidošanā, jo esošās vienības dega kā ugunī - tiešām dega ugunī.
Izskats un slava ļāva Štaufenbergam izvairīties no pārbaudes, kad viņš ienesa “Vilku midzenī” portfelī noslēptu bumbu ar laika degli. Portfeli viņš nolika pie Hitlera kājām un ar paskaidrojumu, ka viņam jāsaņem ziņa no Berlīnes, izgāja no apspriežu telpas. Pietiekamā attālumā no apspriežu telpas viņš novēroja sprādzienu, tika līdz savai lidmašīnai un aizlidoja uz Berlīni pilnā pārliecībā, ka Hitlers nogalināts. Īstenībā Hitlers palika dzīvs un bija tikai apskrambāts divu sakritību dēļ. Pirmkārt, 20. jūlijs togad Austrumprūsijā atnācis ar karstumu, kas izvilinājis apspriedes dalībniekus no betona bunkura pazemē uz koka ēku ar vairākiem logiem. Otrkārt, kāds apspriedes dalībnieks pabīdījis portfeli tā, ka starp portfeli un Hitleru atradusies ļoti, ļoti masīva galda kāja vai kā savādāk saucams dekoratīvs veidojums. Iebetonētā telpā sprādziena vilnis tik un tā būtu saplacinājis visus telpā esošos, bet vasaras namiņā tas nodarīja vairāk kaitējuma namiņam, nekā tajā esošajiem cilvēkiem. Jā, bija nogalinātie un smagi ievainotie, bet ne Hitlers, ne Hitlers.
Nākamajā dienā viņa vārdā tika izsūtīts paziņojums, ko “Tēvija” latviskojusi šādi: “Es uzskatu par Visuvarenā (der Vorsehung) uzdevuma apstiprinājumu, ka man jāseko savam dzīves mērķim, kā esmu to darījis līdz šim.”
Tikai slinkais nenorāda, cik daudz no Hitlera 1944. gada 21. jūlija paziņojuma nošpikojis Donalds Tramps savai 2024. gada 18. jūlija runai Republikāņu partijas konventā, kas viņu izvirzīja par ASV prezidenta kandidātu. Latvijas sabiedrisko mediju latviskojumā D. Trampa vārdi tādi, ka “visur lija asinis, un tomēr zināmā mērā es jutos ļoti droši, jo manā pusē bija Dievs. Es to jutu. (...) Es stāvu jūsu priekšā šajā arēnā tikai Visvarenā Dieva žēlastības dēļ." Hitlera pateicība “Visuvarenajam un savam Radītājam par to, ka viņš... man devis iespēju rūpēties arī uz priekšu un turpināt savu darbu tik labi, cik varu būt atbildīgs savai apziņai” Trampa izpildījumā tika pārtaisīta par pateicību partijai: “Šovakar ar uzticību un ziedošanos es ar lepnumu pieņemu nomināciju.” “Es kandidēju, lai kļūtu par visas Amerikas prezidentu” un tad nu gan “sāksies četri izcilākie gadi mūsu valsts vēsturē”.
Fon Štaufenbergs nebūt nebija vienpatnis, par kādu pasludināts uz Trampu šāvušais, bet tūlīt pat pats nošautais cilvēks. Fon Štaufenbergs izcēlās ar to, ka uzņēmās izdarīt to, par ko daudzi runāja, runāja un runāja apmēram tāpat, kā tagad runā, ka nav taču labi tas, ko dara Krievijas tagadējais diktators Putins. Un ka būtu taču jāatrodas kādam, kurš viņu piebeigs.
Atgriezies Berlīnē, Šteufenbergs konstatēja, ka sazvērestības dalībnieki tikai gaidījuši, ar ko tad spridzināšana beigsies un pirms apstiprinājuma par Hitlera nāvi nav pavēlējuši viņu rīcībā esošajām karaspēka daļām ieņemt Reiha Galveno drošības pārvaldi (Reichssicherheitshauptamt) un Valsts drošības policiju (Geheime Staatspolizei jeb Gestapo), radiostaciju u.tml. Pa trijām stundām, kamēr Štaufenbergs tika līdz savam štābam Berlīnē, līdz turienei bija tikušas arī ziņas no Hitlera mītnes, ka atentāts noticis, bet varbūt Hitlers ir dzīvs. Uz Šaufenberga godavārda, ka viņš Hitleru uzspridzinājis, sazvērestības dalībnieki tomēr piekrita sākt darbības, kādas bija saplānojuši zem nosaukuma “Valkīra". Tas nozīmēja pa Rezerves armijas sakaru kanāliem nosūtīt ziņu Vācijā un tās okupētajās teritorijās izvietoto lielāko armijas daļu štābiem, lai ka jāpārņem vara to atbildībā esošajā teritorijā, apturot valsts drošības iestāžu darbību un izolējot tām pakļauto SS karaspēku. Itin daudzās vietās tāda pavēle tika izpildīta ar prieku, ka beidzot tomēr noticis tam, kam jānotiek, taču tam nebija nozīmes, jo pučs izgāzās Berlīnē.
Par skaidrāko piemēru neveiksmīgajam apvērsuma mēģinājumam Berlīnē kļuva apsardzes divīzijas “Lielvācija” izlases bataljona maršruts ar uzdevumu apcietināt propagandas ministru Jozefu Gebelsu. Kad bataljona komandieris Oto Rēmers tika līdz Gebelsam, tas piezvanīja Hitleram un iedeva telefona klausuli Rēmeram. Hitlers kā armijas virspavēlnieks paziņoja, ka paaugstina Rēmeru par pulkvedi un nosūta apspiest puču. Rēmers darīja, ko varēja, lai Hitlera pavēli izpildītu.
Tiklīdz sazvērnieki saprata izgāšanos, viņi mēģināja izgrozīties, likvidējot viens otru kā draudošās apsūdzības lieciniekus. Rezerves armijas štābs ar armijas pavēlnieku Frīdrihu Frommu priekšgalā glābās, savā pagalmā nošaujot Štaufenbergu, puča organizēšanā sevišķi aktīvo ģenerāli Frīdrihu Olbrihtu un vēl dažus vaininiekus par visiem šiem trakumiem. Tomēr tādā veidā Fromms sevi neizglāba un pats tika nošauts 1945. gada martā “par nolaidību un gļēvulību”.
20. jūlija sazvērestību pēta, pēta un pēta, bet tik un tā nav iespējams nonākt ne līdz pilnam sazvērnieku sastāvam, ne līdz pilnam par piedalīšanos sazvērestībā pamatoti vai nepamatoti sodīto, tajā skaitā nogalināto sarakstam. Būtu pučisti uzvarējuši, puse Vācijas pieteiktos viņu skaitā, turklāt daudzi sagrabinātu pierādījumus, ka viņi bijuši īstie sazvērnieki. Bet bija tā, ka sazvērestības dalībniekiem un līdzjutējiem vēl deviņus mēnešus pēc puča apspiešanas nācās slēpties, liegties un cerēt, ka valsts sagrūs (vai vismaz vietējā gestapo māja ar tās iemītniekiem un jau iegūtajām liecībām tiks sabombardēta kārtējā angļu/amerikāņu uzlidojumā) ātrāk, nekā soda iestādes tiks līdz viņiem. Iespējams, ka sodīto skaitu var noapaļot uz desmit tūkstošiem cilvēku, nogalināto skaitu - uz pieciem tūkstošiem.
Sodīto un nogalināto skaits puča dēļ nav milzīgs attiecibā pret to cilvēku skaitu, cik daudzi kaut vai tikai vācu pusē zaudēja dzīvības tāpēc, ka turpinājās karš un nacistiskā režīma represijas, ko visu cerēja apturēt līdz ar Hitlera nogalināšanu. Reāli sazvērestība paātrināja Hitlera režīma sagrūšanu. Par sazvērestību nogalināto noteikti bija mazāk, nekā tiktu nogalināti tad, ja sazvērestības nebūtu un tā nebūtu karu saīsinājusi. Diemžēl šādi aprēķini neatvieglo to cilvēku likteni, kurus nogalināja un spīdzināja puča dēļ. Nevar pārmest cilvēkiem, kuri no tāda likteņa baidās un Putinu gāzt pat nemēģina.
