Vēstures avotu izpēte apliecina viena leģionāra atmiņu stāstu, ka “mēs, viens vads latviešu karavīru, cīnījāmies ar koncentrētu 8. gvardes strēlnieku divīziju, kas uzbruka Barkavai dienvidaustrumiem, gandrīz vienlaikus uzbruka arī pienākošās 7. un 119. gvardes strēlnieku divīzijas no dienvidiem, no Barkavas muižas puses.” Kaujā krituši trīs leģionāri, bet padomju karavīru apbedījuma vietā Barkavā uzrādīti 667 kritušie.
Cauri 2024. gada kalendāram turpina velties 80 gadu atceres dienas līdzīgi tam, kā 1944. gadā pāri Latvijai vēlās padomju karaspēks. Šajā reizē par vienu kauju, kuras 80 gadu jubileja pienāks nākamajā nedēļā, 2. augustā. Lai padarītu saprotamu to, kas tur īsti notika, jāizskata notikumi, kuriem sākumpunktu var iezīmēt kaut vai šodien, 28. jūlijā. Tālāk tie risinājās līdz 9. augustam un aptvēra zemes pleķi apmēram 40x40 km platībā. Padomju armija šajā laiciņā tika pāri Lubāna klāniem jeb apkārt Lubāna ezeram. Stāsts par kauju Barkavā nav no Minhauzena repertuāra, atbilstoši kuram leģionāri sēdētu Barkavā līdz šai baltai dienai. Leģionāri nosargāja Barkavu tikai uz vienu dienu, pēc kuras viņus sev līdzi aizrāva no nemitīgiem aplenkuma draudiem mūkošā vācu armija. Padomju armija nespēja ieņemt Barkavu ar kauju, bet toties mierīgi iegāja tajā nākamajā dienā bez kaujas. Tepat arī karte, kurai jāpadara šis stāsts vēl saprotamāks.
Barkavā notikušo kauju ar pieteikumā jau citētajiem vārdiem aprakstījis tās dalībnieks Rolands Kovtuņenko (1924-2011) grāmatā “Kauja Lubānas zemienē” (R., 2019). Viņa uzvārds gluži kā speciāli piemeklēts, lai atgādinātu pāris vārdus no 21. jūlija raksta par to, “kā vācieši gribēja cīnīties Latvijā līdz pēdējam latvietim" tajā brīdī, “kad tagadējās Krievijas priekšteces Padomijas karaspēks gatavojās jau trešo reizi šķērsot Latvijas Republikas robežas”. Jā, trešo reizi pēc 1940. gada un pēc 1918. gada decembra, kad Latvijas Republika jau bija pasludinājusi savu pastāvēšanu “etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)". R. Kovtuņenko tēvs ir atnesis šo uzvārdu uz Latviju, kurā paglābies no nāves, ko viņam tagadējās Ukrainas teroitorijā gatavoja boļševiki. Savukārt R. Kovtuņenko māte nākusi no ģimenes, kuras locekļus nogalinājis ar Pētera Stučkas vārdu pazīstamais boļševiku režīma atzars, kad tam 1918./1919. gada mijā izdevās ieņemt lielāko daļu Latvijas teritorijas un noturēties šeit pārsvarā īsu, bet valsts austrumu pierobežā ilgāku laiku. R. Kovtuņenko nav tas gadījums, kad cilvēku brīvā griba aizved viņus uz naidīgi nometni tai šķirai vai tautai, no kuras viņi cēlušies. Rolanda karošanu pret boļševikiem var nosaukt par iedzimtu. Karoja viņš līdz pēdējam - līdz Kurzemes katla kapitulācijai. Par to viņam desmit gadi Padomijas soda iestādēs Sibīrijā un Kazahstānā. 1955. gadā viņam bija iespēja atgriezties Latvijā un pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gadā sākt pamanāmu sabiedrisko darbību. Tajā skaitā uzrakstīt vairākas grāmatas. Ziņas par savu izcelsmi viņš iekļāvis 2005. gadā izdotajā grāmatā “Neatzītie karavīri".
Pēc R. Kovtuņenko nāves iznākusī grāmata “Kauja Lubānas zemienē” nes viņa vārdu, bet īstenībā ir viņa ieceres realizācija Latvijas Kara muzeja vēsturnieku izpildījumā. Autors jau bija sācis veidot savu materiālu tā, ka katram sava pieredzes stāsta gabaliņam nolicis blakus to, ko par tieši to pašu kaujas epizodi stāsta citi tās dalībnieki un ko liecina dokumenti. Diemžēl viņš nomira ātrāk, nekā Krievijas Aizsardzības ministrija 2014. gadā atslepenoja dokumentus par Barkavas kauju. Līdz tam bija jāiztiek ar vācu armijas dokumentiem, ar tām leģionāru atmiņām, kas attiecas uz Barkavu daudzsējumu krājumā “Latviešu karavīrs otra pasaules kara laikā” un ar padomju armijas ģenerāļa, ap Lubānu uzbrūkošās 10. armijas komandiera Mihaila Kazakova (1901-1979) memuāriem. Viņa komandētās karaspēka daļas pārgājušas Latviju no austrumu robežas līdz Kurzemes katlam un pieņēmušas tā kapitulāciju. Par šīm gaitām Rīgā 1979. gadā krievu valodā izdota grāmata “А мы с тобой, брат, из пехоты", kuras nosaukumā ģenerālis izmantojis rindu no dziesmas veidā labi pazīstama Bulata Okudžavas dzejoļa.
Grāmatas lasītājiem jāpapūlas, lai izsekotu kaujas gaitai, kas izklāstīta ne vienlaidus stāstā, bet tā, ka pāreja pie katras nākamās kaujas epizodes notiek tikai tad, kad iepriekšējo epizodi sniegtas divas, trīs vai četras dažādas liecības oriģinālveidā, nevis nogludinātā pārstāstījumā. Toties rezultātā varam ar pārliecību rakstīt un lasīt, “kā 30 leģionāri Barkavā trīs padomju divīzijas sasita".
Tūlīt ķersimies pie tā, kā kauju ar uzvarētāja tiesībām apraksta L. Kovtuņenko. Viņš raksta par 3. augustu, bet viņa izdevēji norāda, ka gan vācu, gan padomju karaspēka daļu kauju žurnālos šie notikumi datēti ar 2. augustu. Un, tātad: “Bijām salīduši siena šķūnī nedaudz nosnausties un gaidījām pievedam siltas pusdienas, kā tas tika solīts, pēkšņi atskanēja šāviens no posteņa, kas atradās pie malkas grēdām pāri ceļam. Momentā izskrējām ārā un ieraudzījām mūsu priekšā jau pietiekami lielu skaitu krievu karavīru, kas uz mums atklāja mašīnpistoļu uguni. Sākās tuvcīņa, lēnām atkāpāmies atšaudīdamies no mājas uz māju, no šķūņa uz šķūni. Kur krievi tik daudz un tik pēkšņi saradās? Kā vēlāk noskaidrojās, postenis nebija pietiekami uzmanīgs, ieraudzījis uzbrūkošos krievus tikai pēdējā minūtē. Lai nu tas būtu kā būdams, tuvcīņa bija nežēlīga. Brīnos tikai, ka no maniem vīriem neviens nebija cietis, bet toties krievi gan. Pēc atkāpšanās mēs sapulcējāmies pie Čevera lielgabaliem un kopā ar viņiem sākām prettriecienu. Serž. Grāpis ar saviem vīriem, kā bija norunāts, uzbruka baznīcas virzienā, bet es pa galveno ielu uz labo pusi. Aiz baznīcas satiku kādu vācu grupu, kuru komandēja kāds “unters” (Unterofizier - kaprālis). Tas, mani ieraudzījis, pēkšņi sāka mani komandēt. Piegāju fricim klāt, piebāzu savu mašīnpistoli viņam pie deguna un strikti nolamāju “Maul halten” (Purnu turēt!). Tas pēc tāda piegājiena padevās un sāka pildīt manas pavēles, kopā mēs turpinājām uzbrukumu...” Tādā garā vēl pāris rindkopās izstāstīts sīki un smalki, no kura stūra pa kuru grāvi vai krūmiem viņi šāvuši, līdz kamēr visi uzbrucēji beigti vai aizbēguši atpakaļ mežā. “Visā šajā kaujas laikā serž. Grāpis zaudējis divus karavīrus, es vienu karavīru un vācieši arī divus karavīrus. Mūsējie tika apbedīti baznīcas teritorijā pa kreisi no vārtiem, bet vācieši ārpus baznīcas teritorijas dienvidos pie augstā mūra sienas.”
Galvenais jautājums, cik daudz karavīru bija iesaistīti tuvcīņā. Skaitļi nosaukti pilnīgi neatkarīgi no R. Kovtuņenko rakstītajās sakaru ierīču pārziņa Rūdolfa Salmiņa atmiņās. No vienas puses, “milzīgs krievu bars jož uz mūsu pusi un nu vairs tikai kādus 100 metrus no mums. Viņu ir ap tūkstoti.” No otras puses, “tagad mēs esam kādi trīsdesmit vīri, ņemam krievus uz grauda un atvairāmies, cik spējam”. Trīsdesmit vīri savākušies, apvienojoties R. Kovtuņenko komandētajam vadam ar vienas lielgabalu baterijas apkalpi, pievācot no savām sakaru ierīcēm aizskrējušo R. Salmiņu un varbūt vēl kādu leģionāru, kam bijis kas darāms Barkavā. Tikpat veiksmīgi karojošie vācieši šajā grupā laikam nav ieskaitīti, bet vācu apakšvirsniekam vajadzēja komandēt mazāk cilvēku nekā leitnantam Kovtuņenko.
Tajā pašā laikā ļoti līdzīgi izvērtusies kauja pusotru kilometru no Barkavas, par ko stāsta artilērijas kapteinis Harijs Lēconis: “Bijām mierīgā noskaņojumā, ka mums nekas nedraud. Purvs kalpoja kā dabīgais šķērslis. Un tomēr! Kas to deva! Pēkšņi, negaidīti no purva puses parādījās krievu karavīri un atklāja pret mums šauteņu uguni. Manā rīcībā atradās divi ložmetēji MG-43, kurus tūdaļ novietoju pozīcijā un atklāju pretuguni. Pretinieks pārtrauca šaudīšanos un atkāpās. Pagāja apmēram pusstunda, un krievi nāk atkārtoti. Apklusinājām arī šoreiz. Un tā tas atkārtojās trīs vai četras reizes.”
Lai gan visas šīs liecības, kas ieliktas L. Kovtuņenko grāmatas vākos, sniegtas neatkarīgi, tās tomēr apvieno liecinieku piederība vienai karojošajai pusei. Tad ko otra puse - ko jau pieteiktais M. Kazakovs? Padomijas puse viņa personā nodarbojās ar savu zaudējumu leģitimāciju, kurai vairāki aspekti.
Pirmkārt, stāsts par to, cik pretinieks stiprs, jo “vācu pozīcijas stiepās pa purvaina meža austrumu audzēm... un bija nostiprinātas kā īsts cietoksnis". Tas neatbilst patiesībai, jo vācu spēki atkāpās tādā tempā, ka nekādus nocietinājumus veidot vairs nespēja. Vienīgi meklēja vietas, kuras vieglāk aizstāvēt, ja ap tām, H. Lēcoņa vārdiem runājot, purvs (slīkšņa, upīte utt.) “kalpoja kā dabisks šķērslis”.
Otrkārt, apliecināja to, ka komandieri taču visu darījuši pareizi neatkarīgi no tā, kas no šīs rīcības sanāca: “Frontāls uzbrukums [domāts uzbrukums neesošajiem nocietinājumiem] varēja sagādāt lielus zaudējumus,” tāpēc “partizānu pavadībā, metot plašu loku pa meža biezokņiem, divīzija iznāca Balupes austrumu krastā. Pretinieks bija spiests atkāpties uz ziemeļiem.” Tāds loks tiešām apmests tika un pretinieks patiešām bija spiests atkāpties, bet, lūk, kā padomju spēku formāli pareizās rīcības rezultātus apraksta R. Salmiņš: ”No sīkiem kociņiem aizaugušā purva iznāk krievu bars. Tiem pa priekšu privātās drēbēs ģērbušies 14-15 gadus veci puikas. Ieraudzījuši mūs, sākas apšaude. No kreisās puses mums palīdz vācu četrstobru zenītlielgabals, un pēc piecpadsmit minūtēm pretinieks ir atsists. Purvā kritušo krievu ir daudz, arī abi puikas.”
Padomju pusē nostājušos partizānu pieminēšana aktualizē tēmu, cik grūta, visbiežāk bezjēdzīga, bezcerīga un nāvējoša bija piesaistīšanās vieniem okupantiem cīņā pret otriem okupantiem. Lubāna partizāni padomju propagandas garā aprakstīti 1988. gadā Rīgā izdotā, ar Veltas Jātnieces pseidonīmu parakstītā grāmatiņā “Lubānas plašumos".
Treškārt, upuri tiek padarīti par pašvērtību, kuras dēļ lielāki upuri labāki par maziem: “Lasītājiem var rasties jautājums: kāpēc armijas - liela padomju karaspēka grupējuma - pavēlnieks veltī tik daudz uzmanības kaujām par nelielu apdzīvotu vietu, kuru nemaz nav tik viegli atrast kartē? Patiešām, salīdzinot ar pilsētām, kuras mēs jau bijām ieņēmuši vai kurās iegājām vēlāk, Barkava gan lieluma, gan kauju mēroga ziņā nebija tik nozīmīga. Bet tā mums maksāja dārgi, ļoti dārgi. Un tas, kas izcīnīts karstā kaujā, kura prasīja daudz cilvēku dzīvību, ir dārgs un paliek atmiņā. Tāpēc “mazā", “necilā” Barkava gan man, gan daudziem kareivjiem un virsniekiem kļuva par lielu robežlīniju Latvijas ieņemšanā.”
Karš neļauj gaidīt, kādas gudrības par to tiks sacerētas vēlāk. Karš prasa rīkoties kaut vai tā, kā padomju armija rīkojās, tiklīdz kā bija konstatējusi, ka Barkavā tai pretojas: “Te pēkšņi sāka gaudot “katjušas” raķešu lādiņi, kas lidoja pāri mūsu galvām un krita Barkavā. Barkava sāka degt ar lielu liesmu. Dega visas koka mājas. Ugunsgrēks šausmīgs,” liecina R. Kovtuņenko. Kaujas notika laukumiņos starp miestiņu un apkārtējiem purviem un ar apbūvi nebija saistītas nekā, tāpēc tas, ka “krievi pa tukšām civiliedzīvotāju mājām atklāja raķešu degbumbu kravu un apdzīvotā vieta no koka mājām dega kā vienota lāpa, radīja neizpratni, kāpēc tāda uguņošana vajadzīga?” “Ģenerāli Kazakov! Kurš kareklis pie jūsu krūtīm ir par šo varoņdarbu?”
Barkavas iznīcināšanas brīdī padomju komandieri nevarēja zināt, ka pret viņiem cīnās kopā tikai desmitos skaitāmi karavīri no dažām atkāpties nepaguvušām latviešu un vācu vienībām un ka sadursme sākusies gandrīz nejauši. “Parunāju ar Grāpi - kā tas noticis pie baznīcas. Krievi šeit bija iebrukuši tieši tajā mirklī, kad piebrauca mūsu uzturrati. Kaujas laikā zirgi krita, un krievi uzturratus izlaupīja. Serž. Grāpja uzbrukuma laikā daudzi krievi, kas bija pie uzturratiem, atdeva savas dzīvības.” Droši vien, ka tādā veidā izjuka padomju taktiskās gudrības apdzīvotas vietas ieņemšanā un sākās panika, kopā novedot pie tā, ka vienai pusei zaudējumi ļoti lieli, otrai - gandrīz nekādi. Kaujas laime varēja apmesties otrādi arī tad, ja pa purva takām atnākusī padomju karaspēka vienība būtu pa stundu aizkavējusies, bet šo vienību iznīcinājusī vācu zenītbaterija (tās kontā arī divi virs Barkavas notriekti padomju bumbvedēji) - pasteigusies pazust pa stundu ātrāk.
Rezultātā padomju komandieriem nācās attaisnot 667 Barkavas apkārtnē kritušu un vēl vairāk zaudētu (pazuduši, neglābjami sakropļotu) karavīru zaudējumus. Šie komandieri zināja, ko dara, nodedzinot Barkavu tā, lai, labākajā gadījumā, milzīgo ugunsgrēku kā milzīgas kaujas apliecinājumu pamanītu augstāka priekšniecība. Parastā gadījumā pietika ar to, kam jāpaliek pāri arī no koka mājām, lai atrādītu priekšniecībai postījumus kā liecību par kaujām, kādās pienākas krist kaut simtiem, kaut tūkstošiem. “Salīdzinot krievus ar vāciešiem, tie jau nebija labāki,” piebilda R. Kovtuņenko. “Arī vācu nedarbus esmu pieredzējis, kad žandarmi apstaigāja visas mājas un ar lāpas uguni aizdedzināja salmu jumtus. Rezultātā dega viss ciemats.”
Salīdzinājums starp krieviem un vāciešiem šajā reizē devis netradicionālu rezultātu par Padomijas pārākumu militārās tehnikas ziņā. Salmu jumtus ar lāpām aizdedzināja kopš aizlaikiem, tiklīdz cilvēki vispār iemanījās apieties ar uguni un ar salmiem, bet reaktīvo artilērijas lādiņu lietošanu nacistiskā Vācija, atšķirībā no Padomijas, ne(pa)spēja apgūt. Turklāt Barkavai bija ticis liels gods, ka tā iznīcināta ar tik tikko izstrādātu reaktīvo šāviņu modeli, kura iedarbība speciāli dokumentēta: “Tā kā uzbrukums Barkavai bija pirmā reize, kad tika izmantoti M-31 UK šāviņi, tad brigādes štābs sagatavoja precīzu shēmu, lai izvērtētu jauno šāviņu efektivitāti,” skaidro R. Kovtuņenko grāmatas izdevēji. Ar viņu gādību šai Krievijas Aizsardzības ministrijas publicētajai shēmai (attēlā) iedota vieta grāmatas pielikumos.
Pieņemsim kā pašsaprotamu un tāpēc vairs nepārbaudāmu, ka sen vairs nav iemeslu tādiem sirdsēstiem, kādus R. Kovtuņenko nodarījuši barkavieši 1992. gadā, kad viņš apmeklējis savas veiksmīgās kaujas vietu: “Un brīvajā Latvijā Barkavas vēstures skolotāja māca saviem audzēkņiem, ka Barkavu nodedzinājis prettanku artilērijas baterijas kapteinis Pēteris Čevers.”
