Pēc ilguma un apmēra Otrā pasaules kara Eiropas sadaļai kaut cik līdzīgais Krievijas iebrukums Ukrainā aktualizē notikumus pirms 80 gadiem, kad tagadējās Krievijas priekšteces Padomijas karaspēks gatavojās jau trešo reizi šķērsot Latvijas Republikas robežas.
Tagadējais karš Ukrainā izspēlē variantu, kā varēja būt, ja būtu bijis, jau 1939. gadā. Ukrainas vietā tad bija Polija ne tikai pēc būtības, bet arī ģeogrāfiski, jo daļa tagadējās Ukrainas toreiz bija Polijas teritorija. Polija noteikti būtu karojusi ilgi un sīksti kaut ar Vāciju, kaut ar Padomiju, ja būtu ieguvusi vienu no šīm valstīm par reālu sabiedroto karā, nevis vairāksolīšanā, ar ko aprobežojās Anglija, Francija un ASV. Ja tā būtu noticis, tad šķistu pašsaprotami, ka Vācijas vai Padomijas diktatori Hitlers un Staļins bijuši viltnieki, kas karo citas valsts teritorijā ar citas tautas rokām. Būtu gribējies sagaidīt vairāk no Polijas valsts atjaunotāja Juzefa Pilsudska (1867-1935), ka viņš taču varēja rīkoties gudrāk, vai nu pašam nodzīvojot ilgāk, vai nododot varu izveicīgākiem politiskajiem mantiniekiem. Ja Polija realizētu tālredzīgāku un elastīgāku ārpolitiku, gribot un spējot izveidot savienību kaut Baltijas, kaut Čehoslovākijas virzienā un iekārdinot vismaz ar karakalpu noderību kaut Hitleru, kaut Staļinu. Ja Čehoslovākija būtu izlēmusi pretoties Vācijai apstākļos, kad Anglija un Francija spieda Čehoslovākiju padoties Vācijai apmēram tāpat, kā gandrīz nupat Rietumu valstis spieda Ukrainu padoties Krievijai. Tagadējā kara sakarā Čehoslovākijas vietu var piešķirt Baltkrievijai. Ak, kāpēc gan no 2020. gada vasarā Minskas ielās izgājušā cilvēku miljona neatradās neviena paša, kurš uzņemtos vest šos cilvēkus uz aprunāšanos ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko viņa pilī? Varēja taču Baltkrievijā notikt pārmaiņas, pēc kurām Baltkrievija vairs nekārdinātu Krievijas diktatoru Putinu kā teritorija, no kuras iespējams ieņemt Ukrainas galvaspilsētu Kijivu varbūt pat trijās stundās, bet noteikti trijās dienās.
Latvija tik maziņa, ka mums viegli atrunāties par nespēju ietekmēt Otrā pasaules kara izcelšanos un gaitu kaut tikai Latvijas valsts teritorijā. Tas gan neizbeidz vingrinājumus vaininieku meklēšanā un dusmu izgāšanā. Ak, kāpēc gan par Pilsudski nedaudz jaunākajā Kārlī Ulmanī (1877-1942) neatklājās tādas politiķa un karavadoņa spējas, ar kādām vēsturē iegājis Somijas valsts un armijas vadītājs Karls Mannerheims (1867-1951)! Gan Latvijai, gan Somijai nācās ieņemt vietas Otrā pasaules kara zaudētāju rindā, taču tās bija ļoti atšķirīgas vietas.
Zaudētāju rinda bija ļoti gara un raiba, sākot no uzvarētājiem, kuriem būtu bijis labāk iztikt bez uzvaras komplektā ar milzīgiem zaudējumiem, un beidzot ar zaudētājiem, kas atstāti dzīvi tikai tāpēc, lai kalpotu par staigājošu apliecinājumu savam zaudējumam un pelnītajam sodam, kas smagāks nekā ātra nāve. Ne viss zaudējumu apmērs bija apjaušams uzreiz pēc kara beigām, kad ne tikai uzvarētāji, bet visi dzīvi palikušie priecājās par to, ka palikuši dzīvi.
Somija zaudēja daļu teritorijas ar lielāko daļu vērtīgāko īpašumu, kādi vispār valstī bija, zaudēja ievērojami daudz cilvēku un bija spiesta uzņemties politiskas saistības, kas grūti savietojamas ar valsts varu pār savu teritoriju un iedzīvotājiem. No Latvijas pāri palika juridiskais statuss izmantošanai neparedzamā nākotnē un svešā valstī kaut cik kompakti dzīvojoša tauta. Karā (ieskaitot “meža brāļu” cīņu pret padomju okupantiem, kas pasaules kara beigās tikai sākās) latvieši pazaudēja tik lielu daļu tautiešu, ka par materiālajiem zaudējumiem runāt gandrīz nepieklājīgi.
Diez vai iespējama vēl uzskatāmāka ilustrācija latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumiem Otrajā pasaules karā nekā šī raksta pieteikšanai izmantotā bilde, zem kuras pirmpublikācijas paskaidrots: “Latviešu jaunekļi stājas gaisa spēku palīgu dienestā, lai arī savus spēkus nodotu dzimtenes aizstāvēšanai. Medicīniskajā pārbaudē Strēlnieku ielā 4-a lielākā zēnu daļa izrādās veseli, un tie var tūlīt saņemt ietērpu un doties uz nākamā dienesta vietu.” Fotogrāfiju sagatavojis un publicējis vācu okupācijas režīma galvenais izdevums latviešu valodā “Tēvija” 1944. gada 4. augusta numura 4. lpp.
Mazliet vēlāk atzīts, ka zēni uz iesaukšanas punktiem labprātīgi nenāk. Tāpēc 8. augustā “Tēvija” publicēja Rīgas policijas prefekta Roberta Štiglica 7. augusta rīkojumu: “Pamatojoties uz pirmā un iekšlietu ģenerāldirektora Dankera 1944. gada 27. jūlija rīkojumu par 1927. g. dzimušo latviešu jaunekļu iesaistīšanu gaisa spēku palīgdienestā un LJO štāba šefa 28. jūlija izpildnoteikumiem pie šā rīkojuma, uzdodu: Visiem 1927. g. dzimušiem Rīgas pilsētā dzīvojošiem latviešu jaunekļiem, kas dažādu apstākļu dēļ vēl līdz šim nav ieradušies iesaukšanas komisijā, neiztrūkstoši ierasties š. g. 11. augustā pl. 8 rīta Strēlnieku ielā 4-a. Par neierašanos draud sods.”
Šāda mobilizācija notika ne tikai Rīgā, bet arī Madonas, Bauskas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķos. Burti LJO apzīmē Latvju Jaunatnes organizāciju, kādu vācieši bija likuši izveidot pēc viņu “Hitler-Jugend” parauga.
Par iesaukšanas rezultātiem nostabilizējušies tādi dati, ka laikā no 28. jūlija līdz 9. septembrim, kad šis iesaukums tika izbeigts, līdz iesaukšanas punktiem aizdabūti 4 139 zēni un no tiem līdz karaspēkam - 3 614 zēni. Vēlāk Vācijā zenītartilērijas vajadzībām piesaistīja ne tikai zēnus, bet arī meitenes no latviešu ģimenēm, kuras bija bēgušas vai aizrautas uz Vāciju.
No iesauktajiem Latvijā apmēram 2 500 zēni nonāca Vācijā kopā ar tām vācu karaspēka daļām, kuras paguva atkāpties, bet Kurzemē palikušie kļuva par kara gūstekņiem Padomijā. Šāda likteņa personifikācija ir vēlāk par ļoti slavenu aktieri kļuvušais Harijs Liepiņš (1927-1998), kuram atbrīvošanu no gūsta nācās nopelnīt ar pusotra gada darbu ogļu šahtā Vorkutā. Konkrētajā reizē liktenis ir bijis žēlīgs, turpretī 1944. gada 19. septembrī nežēlīgs, kad ienaidnieka lidmašīnu notriekšanai savāktie jaunieši kļuva par bezpalīdzīgu mērķi šo lidmašīnu nakts uzlidojumam gaisa izpalīgu novietnei Mazajā Nometņu ielā 16, pie Māras dīķa. Uzlidojumā uzreiz nogalināts vismaz 41 jaunietis, būtu jābūt mirušajiem arī no tā simta, kuru izvadāja pa slimnīcām. Tāpat jābūt kritušajiem cīņās starp vācu zenītliegabaliem un padomju lidmašīnām vai jebkurā citā no karā iespējamām epizodēm.
Vācu armijā iesauktajiem zēniem paveicies tādā nozīmē, ka Otrā pasaules kara laikā pretgaisa aizsardzībai caurmērā, ja netika pieļauta tāda katastrofa kā pie Māras dīķa, bija labākas izredzes uzvarēt nekā aviācijai. Turpretī tagadējā karā Ukrainā pretgaisa aizsardzības sistēmas ar to apkalpēm daudz bezpalīdzīgākas pret satelītu vadītām raķetēm un bezpilotu lidmašīnām.
Drīzāk par bērniem nekā par jauniešiem uzskatāmu cilvēku iesaukšana vācu armijā nebija nekāda eksotika, bet simbols un aizsegs tam, kā vācieši ķēra un grāba visus, kam vien tika klāt. Nekrietna un neglīta rīcība, ko tieši tāpēc izskaistināja ar bērnu ķermeņiem, kas atkailināti līdz pēdējai robežai, pie kuras viņus vēl varēja publiski parādīt.
Te tikai dažas ilustrācijas tam, kā darbojās iesaukšanas mašinērija. Tajā pašā “Tēvijā” 16. augustā 1. lpp. nodrukāts “ģenerāļa” (bez uzskaitījuma, ka viņš SS grupenfīrers, ģenerālleitnants un Latviešu leģiona ģenerālinspektors) Rūdolfa Bangerska “uzaicinājums”: “1898. g. un vēlāk dzimušos pilsoņus, kas agrāk dienējuši Latvijas armijā, uzaicinu brīvprātīgi pieteikties dienestam Latviešu leģionā vienā no zemāk minētām pieteikšanās vietām,” kuru saraksts bija skaidrākā liecība tam, ka gandrīz puse Latvijas tajā brīdī jau pārgājusi no vācu okupantu varas padomju okupantu varā.
Lai gan ziņas no kara laukiem deva galveno saturu tā laika “Tēvijas” numuriem, avīzē to nevarēja izlasīt, bet no avīzes varēja izsecināt, ka vācieši kaut kad zaudējuši Daugavpili un Rēzekni. Nedēļu pēc 27. jūlijā notikušās Daugavpils zaudēšanas “Tēvija” apjūsmoja veiksmīgo tiltu uzspridzināšanu Daugavpilī, divas nedēļas vēlāk - varonīgo cīņu “šaipus Daugavpils”; un tad, lūk, karavīru vervēšanas punktu adreses bez Daugavpils un Rēzeknes, par kuras esamību “Tēvija” bija vispār aizmirsusi.
Vācu okupācijas režīma propagandistiem tajās dienās nācās sakopot savus tehniskos resursus un intelektuālos spēkus tam, lai kaut kā apdarinātu padomju armijas reidu cauri visai Latvijai no Lietuvas caur Jelgavu līdz Rīgas jūras līcim. Tas bija pats Latvijas viducis, kauju troksnis bija burtiski sadzirdams un kauju dūmi saredzami no Rīgas, kuras teritorijā toreiz ietilpa arī tagadējā Jūrmala.
Lai paliek citai reizei piemēri, kā propagandisti mēģināja salāgot vācu un viņu pusē karojošo latviešu vienību varonības apjūsmošanu ar stāstiem, ka viņi izdzen no Latvijas dažus šeit pārpratuma pēc iemaldījušos un satrakojušos krievus. Šoreiz tikai par to, ka vāciešu sagrāve jau bija skaidra jebkuram normālam cilvēkam. Tajā pašā laikā daudzi šādi cilvēki deva priekšroku palikšanai pie vecajiem okupantiem, dodoties viņiem līdzi uz Vāciju, nevis palikšanai uz vietas, kas nozīmēja nonākšanu pie jaunajiem okupantiem. Gan jau bija cilvēki, kurus latviešu leģions vai jebkuri citi vācu militārie formējumi varēja piesaistīt kā ļoti riskants, bet toties vienīgais iespējamais līdzeklis, ar ko sevi aiztransportēt uz Vāciju. Visus pārējos armijā nācās iesaukt, draudot ar spēku, sodiem un galu galā ar nāvi.
“Tēvijas” 21. augusta 2. lpp. kreisās puses sleja sākās ar rīkojumu “visiem 1910.- 1918. g. dzimušiem Rīgā dzīvojošiem pilsoņiem, kas pie medicīniskas apskates karaklausības komisijā bija atzīti par derīgiem dienestam ierindā un kas sakarā ar neaizstājamības (UK [Unabkommlichkeit]) stāvokli bija atbrīvoti uz noteiktu vai nenoteiktu laiku no iesaukšanas aktīvā kara dienesti, ierasties Rīgā, Dzirnavu ielā 105 nosūtīšanai uz karaspēka daļām sekojošā kārtībā: 1918. g. dzimušiem š. g. 24. augusta pl. 8.; 1917. g. dzimušiem 26. augustā plkst. 8” utt. Tālāk tajā pašā slejā draudi, ka "ārstiem, kas nepamatoti atbrīvos strādājošos no darba, jārēķinās ar visbargākiem pretsoļiem.” Un nobeigumā ziņa “Pieci sabotieri nošauti": “Š. g. 31. augustā tika nošauti: leitis Balis Lacas, dzim., 18. III 1900., krievs Jānis Sutavs, dzim. 13. IX 1897., krievs Aleksejs Tkajuks, dzim. 19. IX 1912., latvietis Vladislavs Maracinskis, dzim. 5. VII 1906. un krievs Nikolajs Oničenko, dzim. 12. VI 1925. gadā. Augšā minētos kārtības sargi aizturēja, jo viņi bez atļaujas bija atstājuši savu darba vietas, slēpušies no nocietināšanas darbiem un apkārt klejodami izvairījušies no darba.”
Līdzīgi paziņojumi un ziņas arī vācu okupācijā vēl palikušo Latvijas apvidu preses izdevumos. Tajos palikušajām militārajām un civilajām iestādēm, ieskaitot presi, kaut dažos brīžos nācās kaut kādus lēmumus pieņemt patstāvīgi, jo padomju armijas un daļēji arī tās uzkurbulēto padomju partizānu darbošanās bija sašķaidījusi vācu okupācijas zonu gabaliņos, kuros patvērušies nezināja, vai ātrāk atnāks kāda pavēle no augstākām vācu iestādēm, vai padomju armijas daļas.
Padomju ofensīvu Latvijā var sadalīt piecos posmos, kas kopumā aizņēma 10 mēnešus no 1944. gada jūlija līdz 1945. g. maijam. Galvenie padomju spēki uzbrukumu sāka 23. jūnijā Baltkrievijā un nepilna mēneša laikā sasniedza tās robežu ar Latviju. Tālākos notikumus var sakārtot šādi:
Pārlūkosim to notikumu attēlojumu uz kartes, kuri šajās dienās pieminami sakarā ar to 80. gadskārtu. Vienlaicīgi ir pieteikti notikumi, kuriem šī apaļā gadskārta pienāks vēlāk un kurus tad arī iztirzāsim detalizētāk.
