Stāsts par Konkurences padomes neiejaukšanos tad, kad vajag samazināt medikamentu cenas, izraisa izbrīnu un sašutumu tiem, kuri nav pamanījuši Konkurences padomes iejaukšanos tikai un vienīgi tajos gadījumos, kad jānovērš zemākas cenas preču un produktu nonākšana Latvijas tirgū.
Jā, Konkurences padome (KP) kopā ar tās dvīņumāsu - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju (SPRK) - ir speciāli radītas un pilnvarotas tam, lai preču un pakalpojumu cenas Latvijā būtu visaugstākās Baltijā, Eiropā un, ja paveiksies, tad arī Kosmosā. Tomēr pateikt to skaidri un gaiši nevar ne KP, ne valsts aparāts kopumā. Tāda skaidrība tikai traucētu KP noteiktā uzdevuma izpildei. Tāpēc “farss turpinās”. Tieši tā “Neatkarīgā” nupat novērtēja KP atrunāšanos, ka konkurence medikamentu tirdzniecībā Latvijā radīšoties no visu valsti pārklājoša aptieku tīkla izveidotāja pārsaukšanās no labuma guvēja par labuma guvēju uz pilnvaras amata. Ja kāds netic šādu atrunu iespējamībai, tad varam sniegt “Neatkarīgās” publikāciju ar KP autentiskajiem formulējumiem un to rekvizītiem.
Patlaban aktuālais piemērs ar KP nespēju saskatīt acīm redzamu (jo vienas un tās pašas aptieku ķēdes izkārtnes visā valstī tik tiešām ir acīm redzamas!) monopolu jau pats par sevi dod iespēju pareizi novērtēt KP uzdevumus, bet šajā reizē aplūkosim divus citus gadījumus, kuros KP ir iejaukusies tieši tāpēc, lai novērstu zemākas cenas preču un produktu nonākšanu Latvijas tirgū.
Pirmais gadījums ir nosacīti sens un izanalizēts “Neatkarīgās” 2011. gada 3. februāra publikācijā “Konkurences apkarotāja Jaunzeme". Toreizējā KP priekšsēdētāja Ieva Jaunzeme nesenākos laikos pārkvalificējās par Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektori un savā ierastajā stilā kļuva par valsts ieņēmumu apkarotāju Jaunzemi. Šajā virzienā viņa mazliet pat pārspīlēja un konkrēto amatu zaudēja ar skandāliem, taču nākamā valsts iestādē ir jau mīļi sagaidīta. Otrais gadījums datējams ar 2018. gadu, bet aktualitāti nav zaudējis līdz šai dienai. I. Jaunzemes vietā tad bija Skaidrīte Ābrama. Viņa tagad kļuvusi par “progresīvo” Saeimas deputāti, kur saglabājusi iespējas padarīt Latvijas ekonomiku aizvien neefektīvāku, cilvēku dzīvi aizvien pretīgāku.
Abu nosaukto dāmu veiksmīgās karjeras krustojas ar joprojām skanošo skandālu ap vidusskolas beigšanas eksāmenu rezultātiem matemātikā, no kuriem izriet, ka šī priekšmeta mācīšana valstī kopumā izbeigta. Vidusskolas absolventu līmenim atbilstoši rezultāti konstatēti tikai atsevišķos gadījumos. Atlikušas dažas skolas, kurās matemātikas skolotāji par matemātiku zina vairāk nekā dziedāšanas skolotāji, kuri 5 stundu pārkvalifikācijas kursos ieguvuši tiesības mācīt matemātiku; ir saviem bērniem matemātiku iemācīt spējīgas ģimenes; ir reti talanti, kuri spējīgi vienā noteiktā virzienā visu apgūt paši no sevis.
Beidzot tomēr pie lielā zvana piekārtais vidusskolēnu zināšanu novērtējums apliecina gadu desmitiem pastāvējušas tendences, uz kurām tika norādīts jau 2011. gada publikācijā par to, kāpēc KP bija iejaukusies, lai neļautu Latvijas veikalos tirgot lētākas grāmatas. Apliecināsim ar drukātās publikācijas kopiju jau toreiz izteikto apgalvojumu, ka vidusskolas dod “absolventu diplomus jauniešiem, kuru zināšanas matemātikā beidzas ar 3.-4. klases aritmētiku. Iedresēt tādus lielveikalu kasieru un krāvēju darbam izrādījās iespējams. Atlika vien gādāt, lai tiktu atvērti aizvien jauni lielveikali, solot bodniekiem, ka cenas Latvijā varēšot celt bezgalīgi. Konkurences padome ir rūpējusies, lai šāds solījums kādus gadiņus izklausītos ticams vismaz tiem, kuri gribēja tam ticēt.” Uz aptiekām šie apsvērumi attiecas tieši tāpat kā uz visām citām bodēm.
2024. gadā nav jāmaina neviens burts 2011. gadā rakstītajā, ka “KP un vesels blāķis līdzīgu iestāžu nav nekādi pašdarbnieku un dīvaiņu pulciņi, kas dara visu iespējamo augstu cenu uzturēšanai Latvijā, lai ieriebtu citiem un arī sev; un pat par korupciju tiešā veidā te nav runa. Latvijas valsts ierēdņi tādējādi realizē kopš pašas valsts atjaunošanas izvēlētu stratēģiju, kā varot piesaistīt valstij naudu.”
Vistiešākajā un uzskatāmākajā veidā ar naudas piesaistīšanu valstij domāti nodokļu ieņēmumi, kas proporcionāli cenu (tajā skaitā algu kā darba cenu) līmenim valstī. Valsts taču noteikusi savu daļu procentos no katra legāla darījuma un iegūst jo vairāk, jo preces un pakalpojumi dārgāki. Lielāko daļu iekasētās naudas valsts izlieto savu (ieskaitot pašvaldību) iestāžu uzturēšanai ar cēlu mērķi, lai būtu darba vietas arī tādiem cilvēkiem, kuru reālās darba spējās pret darba vajadzībām attiecas apmēram tāpat, kā aritmētikas zināšanas 4. klases līmenī pret vidusskolas eksāmena prasībām. Valsts neto izdevumi, skaitot atpakaļ valsts kalpotāju maksātos nodokļus, it kā esot mazāki, uzturot bezjēdzīgas valsts iestādes, nevis maksājot šiem cilvēkiem bezdarbnieku pabalstus u.tml., jo bada nāvē cilvēki Latvijā tiešām nemirst. Mākslīgi uzturētās darba vietas stabilizējot iedzīvotāju skaitu valstī, kas liels ieguvums.
Augstas preču un pakalpojumu cenas tiek uzskatītas par argumentu, lai pievilinātu Latvijai ārzemju naudu ieguldīšanai jau pieminētajos veikalos vai citās nozarēs, kas balstās uz ierobežotas kvalifikācijas darbaspēka izmantošanu pamatā ne ražošanā, bet naudas pārdalīšanā vietējā tirgū. Visām precēm un pakalpojumiem jāuztur augsts cenu līmenis, lai varētu izdzīvot uzņēmumi ar darbiniekiem, no kuriem daudzus raksturo lielākas vai mazākas grūtības lasīt un uztvert vārdu jēgu, rakstīt un veikt aritmētiskas darbības. Ne tikai ierēdņi strādā lēni, kļūdās bieži, jāuzmana un jāpārbauda nemitīgi. KP kopā ar SPRK modri seko, lai Latvijā nevarētu uzrasties uzņēmumi, kas ar augstāku darba ražību piedāvātu lētākas preces un pakalpojumus, izkonkurētu neefektīvos uzņēmumus un tādējādi izraisītu valdošās aprindas apdraudošu sociālo katastrofu.
Otrais piemērs attiecas uz rīdziniekiem, kuriem KP kopš 2018. gada nedod iespēju saņemt siltumu bez maksas (maksāt tikai par siltuma piegādi), kad “Latvenergo” to visā nopietnībā piedāvāja: “2018.gadā bija viens neilgs brīdis, kad viņi iesniedza piedāvājumu, pēc kura siltums Rīgā viņiem it kā izmaksājot vienu eiro centu par megavatstundu, un saprotams, ka neatkarīgie ražotāji ar šādu cenu “Rīgas siltuma” iepirkumā konkurēt nevarēja. (...) Neatkarīgie ražotāji ļoti ātri saprata, kas notiek, un vērsās Konkurences padomē par to, ka “Latvenergo” rīcībā ir skaidri saskatāma klasiska šķērssubsīdija, jo viņi garantēti pelna naudu citā vietā,” liecina neviens cits kā “neatkarīgo ražotāju” runasvīrs Pēteris Dzirkals LA.LV portālā pagājušā gada 2. augustā.
Šie “neatkarīgie ražotāji” ir mākslīgi, tikai KP un citu valsts iestāžu apsardzībā pastāvēt spējīgi veidojumi naudas grozīšanai apstākļos, kad siltuma ražošanas jauda Rīgā ir divreiz lielāka nekā patēriņš visaukstākajā ziemas naktī un 15 reižu lielāka nekā vasaras dienā.
P. Dzirkalam un viņa pārstāvētajiem uzņēmumiem bija pamats satraukties, jo pirms pagājušās apkures sezonas “Latvenergo” atkal bija sarosījies piedāvāt par lētu cenu savu atlikumsiltumu, kāds paliek tvaika kondensātā pēc tam, kad tvaiks izlietots elektrību ražojošo turbīnu griešanai.
Taisnība P. Dzirkalam tādā nozīmē, “Latvenergo” var atļauties šo siltumu pat dāvināt tāpēc, ka SPRK apstiprinājis tādus elektrības tarifus, kas nosedz visas izmaksas, ietverot atlikumsiltuma palaišanu gaisā (speciālu tvertņu izturēšanu, kurās ļoti karsts ūdens atdziest līdz siltam ūdenim). SPRK nepieļauj tādu elektrības cenu aprēķinu, kurā karstais ūdens tiktu novērtēts nevis par vēl vienu izdevumu posteni šī ūdens dzesēšanai, bet par ieņēmumu avotu, kaut lēti pārdodot karsto ūdeni “Rīgas siltumam” un attiecīgi samazinot elektrības cenu. SPRK gādā par augstām elektrības cenām kā pamatu un pamatojumu visām citām cenām augstā līmenī, kāds vajadzīgs Latvijas caurmērā mazkvalificēto cilvēku nodarbinātības uzturēšanai. Tas pats attiecas arī uz augstām siltumcenām Rīgā, kas atstāj iespaidu uz visu valsti. Rīgā dislocētās iestādes pārliek savus izdevumus uz visas valsts iedzīvotājiem par pārvaldes, medicīnas un citiem pakalpojumiem. Gadījums ar siltuma laišanu gaisā parāda, cik nepieciešams augsto cenu uzturēšanai ir KP un SPRK tandēms.
Tagadējā valdošās koalīcijas partijiskā kombinācija ļāvusi S. Ābramai kļūt par Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju un darīt visu nepieciešamo, lai lēts siltums līdz patērētājiem nenonāktu nekādā gadījumā. Tāda ir Latvijas valdošās šķiras griba. Nav nekāda pamata prasīt no S. Ābramas pēcteča Jura Gaiķa, lai viņš nostājas pret šo gribu kaut tikai vienā vienīgā gadījumā un rīkojas tā, lai Latvijā pazeminātos zāļu cenas.
