Trillerim raksturīgs sižets risinās Rīgā, Tvaika ielā 2. Privatizācijas ceļā iegūtas ēkas īpašnieks nevēlas atdot Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcai, kam tās nepieciešamas darbības paplašināšanai, bet valdība nolēmusi uzsākt ēku atsavināšanas procesu, kam būs nepieciešami vismaz 0,7 miljoni eiro. Īpašnieks brīdina, ka tiesāsies un labprātīgi ēku neatstās.
Kā varēja izveidoties situācija, ka ēkas slimnīcas teritorijas pašā vidū varēja privatizēt un vēlāk pārdot SIA, bet tagad valstij tās ir jāatpērk par veselības budžetam būtisku finansējumu? Trilleris pašlaik tikai sākas.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra teritorija pēdējos gados būtiski mainījusies (par ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumiem šajā publikācijā nerunājam, jo stāsts ir par nekustamo īpašumu) - tā ir daudz atvērtāka, bez milzīgās betona sienas, kas apjoza centru un ilgstoši no citu acīm slēpa visu slimnīcā Tvaika ielā notiekošo. Slimnīcas teritorijā izveidots dārzs, kas tagad smaržo pēc vasaras pļavu puķēm, strūklakā čalo ūdens. Pateicoties Eiropas finansējumam, atjaunotas vairākas vēsturiskas ēkas un uzceltas jaunas, atbilstošas mūsdienu modernas slimnīcas noteikumiem, nodaļas.
Taču pašā Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra vidū stāv baltu ķieģeļu daudzstāvu ēka, kas celta tālos padomju laikos un pašlaik vairāk atgādina spoku namu: logi vietām aizkrāsoti ar baltu krāsu, vairākus logus sedz sakaltuši ziedi un augi. Pie nama ieejas esošais uzraksts liecina, ka te ir naktspatversme. “Vai jūs šeit dzīvojat?” jautāju pensijas vecuma kundzei, kas sēž pie ēkas ieejas. Kundze atbild, ka gaida kādu, un paskaidro, ka naktspatversmes te vairs nav. Šī ēka nepieder Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram, te pacienti netiek ārstēti. Kas gan saimnieko šajā namā?
Arī ēkas iekštelpas, jāsaka atklāti, ir nožēlojamā stāvoklī, visapkārt mētājas atkritumi, kaudzēs sakrautas dažādas mantas, mēbeles, uzraksti pie sienas vēsta vēl par naktspatversmes dzīvi. Veci dīvāni un veci skapji, kur stāv putekļainas šampūna pudeles. Vienā no tumšajiem gaiteņiem stāv slimnīcas tipa gulta un samesti apģērba gabali. Satiktās sievietes stāsta, ka te, izrādās, ir “kaut kas līdzīgs viesnīcai”. Durvis uz istabiņām gan ir jaunas, ar digitālu atslēgu, istabiņās apstākļi - apmierinoši. Viena no sievietēm saka, ka te viņa dzīvo jau astoto gadu un istabiņa izmaksā simt eiro mēnesī, to apmaksā Rīgas Sociālais dienests. Viņai citur nav kur dzīvot. Līdzīgā situācijā ir arī citas šīs “viesnīcas” iemītnieces. Jautāju, vai sociālie darbinieki ir redzējuši, kādos apstākļos mitinās sievietes, viņas attrauc, ka “nevienu tas nav interesējis” un vispār “te jau var dzīvot, tikai tās žurkas”…
Vēl Covid-19 pandēmijas laikā šajā ēkā patiešām darbojās naktspatversme, kura saskaņā ar noslēgto līgumu starp biedrību “PINS” un Rīgas domes Labklājības departamentu deva pajumti aptuveni 50 sievietēm. Kāpēc šī ēka ir tik svarīga, ka par tās nākotni lemj Ministru kabinets?
Īsā atbilde ir: ēkas (jau pieminētā un vēl neliela teritorija, kur atrodas garāžas) atrodas uz Veselības ministrijas un Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra zemes, visapkārt tām ir dažādas slimnīcas nodaļas, un saprotams, ka slimnīca vēlas attīstīt un sakārtot savu teritoriju, atgūstot savā rīcībā šīs ēkas, kur kādreiz atradās psihiatriskās slimnīcas tā sauktās darba terapijas nodaļa.
Veselības ministrijas speciālisti “Neatkarīgajai” stāsta, kā ministrija nonākusi līdz valdības sēdei ar jautājumu par ēku atsavināšanu. “Mūsu sagatavotā rīkojuma projekta mērķis ir ierosināt privātpersonai piederošu nekustamā īpašuma Tvaika ielā 2, Rīgā, atsavināšanu veselības aizsardzības vajadzībām. Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram, tā darbībai ir nepieciešama gan šī ēka, gan zeme,” stāsta Veselības ministrijas Resursu un īpašumu pārvaldības nodaļas vadītāja Agnese Jurevica un Veselības ministrijas valsts sekretāra palīgs Jēkabs Šalms. Atbilstoši ierakstiem Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā zemesgabala īpašnieks ir valsts Veselības ministrijas personā, bet līdz 2006. gada 1. novembrim tas bija ierakstīts zemesgrāmatā uz valsts vārda Labklājības ministrijas personā.
Slimnīcas apbūves teritorijā atrodas ar šo zemesgabalu saistīts privātpersonai piederošs nekustamais īpašums, kas sastāv no divām būvēm - dažādu sociālo grupu kopdzīvojamā māja (Aptiekas ielā 1 k-5) un garāžu ēka (Aptiekas ielā 1 k-12). Īpašuma tiesības uz būvēm ir nostiprinātas sabiedrībai ar ierobežotu atbildību (SIA) “Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācija”. Šim uzņēmumam pašlaik nav nekādas saistītas ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru, “Neatkarīgajai” apliecina slimnīcā.
Veselības ministrijā stāsta, ka šīs būves iegūtas, privatizējot valsts īpašuma objektu, bet līdz tam tās piederēja Labklājības ministrijas pārziņā esošam valsts uzņēmumam ar tādu pašu nosaukumu (iepriekšējais nosaukums - Valsts uzņēmums Rīgas Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstnieciskās ražošanas darbnīcas). Jāatgādina, ka savulaik arī medicīnas jautājumi bija Labklājības ministrijas pārziņā. Valsts uzņēmums tika nodots privatizācijai 2001. gadā ar Ministru kabineta rīkojumu. Lai arī privātpersona (SIA) iesniedza ierosinājumu arī zemesgabala zem savām ēkām privatizācijai, Ministru kabinets 2006. gadā izdeva rīkojumu, nolemjot saglabāt zemesgabalu valsts īpašumā un nodot to Veselības ministrijas valdījumā, bet SIA ieguva tiesības nomāt zemi. A. Jurevica uzsver, ka vienošanās ar privātpersonu par zemes nomas līguma noslēgšanu nav panākta. Būvēm piekritīgās zemes apsaimniekošanā un uzturēšanā privātpersona nepiedaloties. To apliecina arī Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Tam savukārt pilnīgi nepiekrīt Norberts Snarskis, kas ir gan biedrības “PINS”, gan SIA faktiskais vadītājs un uzsācis jeb, pareizāk sakot, turpina, viņa vārdiem sakot, cīņu pret valsts varas patvaļu.
Veselības ministrijas speciālisti arī paskaidro, kā nonācis līdz tam, ka valdība skata jautājumu par ēku atsavināšanu. 2021. gadā valdība pieņēma konceptuālu lēmumu, ka var sākt atsavināšanas procesu. Mērķis ēku atsavināšanai bija un tāds ir arī pašlaik - “veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšana, plānojot attīstīt stacionāro infrastruktūru pacientiem, kuriem ar tiesas lēmumu noteikts medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis - ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā, paredzot psihiatriskās multiprofesionālās rehabilitācijas iespējas sociālās dezadaptācijas un sociālās bīstamības mazināšanai”. Valdībai šis jautājums jāskata arī tāpēc, ka kopš 2021. gada ar privātpersonu nav panākta vienošanās par būvju labprātīgu atsavināšanu.
Ēkām ir veikts nekustamā īpašuma novērtējums, bet 2023. gadā, kā apgalvo Veselības ministrija, N. Snarskis noraidījis trīs Veselības ministrijas piedāvājumus izmantot atlīdzības kompensācijai līdzvērtīga apjoma nekustamos īpašumus: Strūgu ielā, Kapseļu ielā 18 un Kundziņsalā 1. Ja Ministru kabinets pieņems lēmumu, tad Veselības ministrija atkārtoti aicinās personu vienoties par ēku labprātīgu atsavināšanu. Pašlaik piedāvātā atlīdzība ir 649 900 eiro, tātad turpat 0,7 miljoni eiro.
Ja neizdosies vienoties, tad Veselības ministrijai nākšoties gatavot likumprojektu par ēku atsavināšanu valsts vajadzībām, un tad jau strīda izšķiršanā iesaistīties Saeima. Par “Neatkarīgās” jautājumu, kā vispār varēja izveidoties tāda situācija, ka valsts slimnīcā kādu slimnīcas ēkas daļu privatizē un pēc tam valstij jāatpērk šī ēka un jāizlieto tam budžeta finansējums, turklāt no veselības nozares naudas maka, speciālisti nopūšas un saka: tolaik tā varēja notikt. Tagad šie jautājumi jāsakārto.
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs plāno šo ēku atjaunot un izmantot slimnīcas vajadzībām.
Jautājums par privatizāciju aizsniedzas vēl tālākā pagātnē. “Neatkarīgā” Tvaika ielā sastop arī Norbertu Snarski, kurš gan strādā, gan ar ģimeni dzīvo ēkā, ko Veselības ministrija vēlas atsavināt. Uz ēkas otro stāvu, kur atrodas vēl no seniem laikiem saglabājies šūšanas cehs, ved kāpnes, apkrautas dažādām precēm - konfekšu kastēm, makaronu pakām, eļļas pudelēm, kafijas kārbām un dažādām citām lietām. Izspraukties tam visam garām sarežģīti. Šūšanas cehā dūc viena šujmašīna, kāda sieviete šuj. Bet Norbertu Snarski sastopu vienā no darbnīcu telpām. Viņš izskatās izbrīnījies, bet ne ļoti pārsteigts, un saka: “Es jau domāju, ka pašam jāzvana žurnālistiem.”
Lai atcerētos visus datumus, viņš atrod trīs smalkā rokrakstā aprakstītas lapas. “Mēs neprivatizējām šo ēku, mēs 2006. gadā nopirkām uzņēmumu,” stāsta Norberts Snarskis, kas daudziem sociālās jomas cilvēkiem pazīstams kā kādreizējais Maltas palīdzības ordeņa vadītājs Latvijā. “Labklājības ministrijas valsts uzņēmums Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas ārstniecības - ražošanas darbnīcas” - šāds bija uzņēmuma nosaukums. Valsts uzņēmumu bija privatizējis kādreizējais uzņēmuma direktors Podbereckis (vārdu N. Snarskis ātrumā neatminas), bet Norberts Snarskis nopircis šo uzņēmumu privāti (oficiāli - viņa māte), izveidojot SIA “Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācija”, kur viņš pašlaik ir valdes loceklis. Par kādu cenu nopirkts uzņēmums, Norberts Snarskis neatklāj.
“Vispār viņš pats pie mums, tas ir, pie Maltas ordeņa, vērsās, saprotot, ka nespēs visu nomenedžēt, tas bija tāds laiks, kad nebija tādas īstas skaidrības par cilvēku ar invaliditāti nodarbināšanu. Viņš vispār vērsās pie Maltas ordeņa ar lūgumu palīdzēt. Privatizācijas dokumentos bija minēts, ka privatizējot vēl ir piecus gadus jānodarbina šajās darbnīcās cilvēki ar psihisku invaliditāti,” sarunā stāsta Norberts Snarskis. “Mums tas nelikās kā apgrūtinājums, jo tieši to domājām arī attīstīt. Kad nopirkām šo uzņēmumu, tas bija parādos.” N. Snarskis apgalvo, ka sākotnēji arī izdevies uzturēt šūšanas darbnīcas un tad loģiski nācis lēmums pieteikties uz zemes zem ēkas privatizāciju. “Un tad viss sākās - man pateica: zini ko, tinies no šejienes,” saka N. Snarskis. “Protams, mēs uzreiz vēlējāmies arī privatizēt zemi, taču tam mums tiek likti šķēršļi joprojām.” Viņš uzskaita vairākus tiesu lēmumus, ieskaitot Augstākās tiesas Senāta lēmumu, kas ļaujot privatizēt zemi (savukārt slimnīcā un Veselības ministrijā gan norāda, ka tiesības ir, bet tas nenozīmē, ka tas ir pienākums, ņemot vērā, ka šī zeme pašlaik ir Veselības ministrijas pārvaldījumā un ir nepieciešama pašai slimnīcai). 2009. gadā tika ierīkota biedrības “PINS” naktspatversme, kas tagad slēgta. Faktiski pašlaik izmitināšanas pakalpojumu šajā ēkā saņem ap 20 personas.
Pirmais Veselības ministrijas piedāvājums bija 2010. gadā, kad N. Snarskim esot piedāvāts maiņas variants - cita ēka slimnīcas teritorijā, blakus viņam piederošajām garāžām, bet vēlāk piedāvājumu atsauca, jo “nevarēja māju bez zemes mainīt pret māju ar zemi”. Pašlaik šajā ēkā, kas ir restaurēta, atrodas slimnīcas 17. nodaļa. Vēlāk viņam piedāvāti vēl vairāki varianti (tos jau nosaukusi arī Veselības ministrija), taču neviens no šiem īpašumiem neesot bijis atbilstošs uzņēmuma interesēm un vajadzībām. “Visu šo procesu es saucu par trollismu un tiesisko nihilismu,” saka Norberts Snarskis. “Mēs nevaram nekādus sociālos pakalpojumus attīstīt, jo, ja es vēlētos saņemt kādu finansējumu, piemēram, no Eiropas fondiem, man jāuzrāda zemes īpašnieka akcepts, bet, protams, slimnīca būs pret, jo viņiem vajag šo īpašumu!”
Uz “Neatkarīgās” jautājumu, ko N. Snarskis darīs, ja valdība izlems sākt atsavināšanas procesu, viņš atbild: “Protams, es tam nepiekritīšu un tiesāšos.” Ja summa, kas fiksēta ēku novērtējumā (nepilni 0,7 miljoni eiro), ir neadekvāta, tad - cik būtu adekvāta? “Tas būtu pusotrs miljons eiro, jo šāda apmēram summa ir nepieciešama, lai uzņēmums varētu veikt to darbu, kas bija plānots, piemēram, grupu dzīvokļi vai darbnīcas cilvēkiem ar invaliditāti,” saka N. Snarskis. “Mēs jau neesam pret maiņu, bet tai jābūt adekvātai, un par to naudu, ko valsts piedāvā, neko nevar iegādāties, esmu meklējis, bet viss ir uz pusi dārgāks.”
Viņam pašam, proti, ģimenei, šo naudu nevajag, viņš vēlas turpināt darboties sociālajā jomā. “Pareizais formulējums būs - viņi negrib, lai šajā vietā ir vēl kāds, bet tad tā arī ir jāpasaka, nevis teikt, ka vajag tieši šo ēku. Viņi visu laiku žonglē un manipulē. Bet es atbildu, ka man nav citu variantu,” saka Norberts Snarskis un kļūst emocionāls: “Ko, mūs ar varu tagad izmetīs? Mani ar manu ģimeni. Pēc viņiem Strasbūra raud!”
