Latviešu dzimumzīme ir nepateicība

© Depositphotos

Politologs un politiķis Ivars Ijabs grāmatā “Nepateicīgie” izskaidro, kā latviešu vēsturiskā esamība sākusies ar apvainojumiem tieši “nepateicībā un ļaunprātīgā nespēja novērtēt līdzšinējo labvēļu veikumu latviešu labā".

Grāmata solīda arī tāpēc, ka vēsta tiešām tikai par to, kā latviešu vēsturiskā esamība sākusies “no t.s. tautiskā laikmeta 19. gadsimta vidū... līdz 1905. gadam". Tātad vēsta par notikumiem, kas vērojami un vērtējami jau no laika distances. Tālāk lai katrs no savas tiešās pieredzes, dzimtā saglabātiem nostāstiem un vēsturiskiem notikumiem veltītām publikācijām lai uzņemas spriest pats, cik lielā mērā saglabājušies vai mainījušies šabloni, pēc kādiem latvieši iekārtojas starp citām tautām, izraisot pozitīvas vai negatīvas atbildes reakcijas. Tajā skaitā par grāmatas autoru var domāt tā, ka neviens cilvēks neuzņemtos rakstīt tādu grāmatu kā “Nepateicīgie”, ja pats nebūtu saņēmis pārmetumus nepateicībā, kas adresēti viņam kā latvietim. Jābūt taču nopietni aizskartam, lai dotos uz arhīvu lasīt, piemēram, Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības 1819. gada sēžu pierakstus - tātad rokrakstus vācu valodā. Proti, doties uz arhīvu un starp bezgaldaudziem materiāliem atrast tieši tos, kas palīdz pašam saprast un citiem izskaidrot izcelsmi nostāstiem par latviešu nepateicību. Grāmata veidota no tā, kas izcelts no arhīviem un bibliotēkām, nevis no interneta.

Arnis Kluinis

Grāmata laista klajā pagājušā gada janvārī, bet ielūkošanās tajā notiek pirmajā izdevīgajā datumā pēc tam, kad grāmatas autors nupat kā pārvēlēts uz otro termiņu Eiropas Parlamentā un viņam pārskatāmā nākotnē nekas nav vajadzīgs Latvijā. Attiecīgi, priekšvēlēšanu reklāmas uzraugošais Korupcijas apkarošanas un novēršanas birojs savu darbu pabeidzis līdz nākamajām vēlēšanām un sabiedrības modrajai acij grūti saskatīt iemeslus, kāpēc iepazīstināšana ar grāmatu ceļ vai peļ tās autoru.

Bedres un lamatas “ceļā uz latviešu tautu”

Viens no iemesliem izlasīt “Nepateicīgos” ir tāds, ka autors ķēries klāt laika posmam, kura malā uzmanīgāki ļaudis apstājušies. Tas nenozīmē, ka laiks kopš 19. gadsimta vidus vispār atbaidītu pētniekus. Tieši otrādi, pētījumu skaits jo lielāks, jo tuvākai pagātnei tie veltīti, jo tuvā pagātne labāk saprotama gan lasītājiem, gan rakstītājiem. Izvairīšanās no 19. gadsimta ir izvairīšanās tikai no tēmas par latviešu tautas izveidošanos. I. Ijaba darbā par nepateicību kā latviešu dzimumdzīmi nevarēja apiet šīs zīmes nesēju - tagadējās latviešu tautas dzimšanu.

Konkrēto piemēru uzmanīgu ļaužu rīcībai rāda 2017. gadā izdotā grāmata “Ceļā uz latviešu tautu”. Tā sākas ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora Arņa Radiņa ievadvārdiem, ka “latviešu tautas veidošanās ir sarežģīta un maz aplūkota tēma Latvijas vēsturē, ar salīdzinoši daudz neatbildētiem jautājumiem, kas skar latviešu etnoģenēzes priekšnosacījumus, apstākļus un gaitu”. Vēl vairāk nekā ar vārdiem tas grāmatā apliecināts ar darbiem - ar grāmatas saturu, kas gari un plaši attēlo dažnedažādām tautām piederīgu cilvēku darbošanos tagadējā Latvijas teritorijā, bet latviešu tautai velta tikai pāris teikumus grāmatas nobeigumā: “Latvieši sevi kā tautu sāka apzināties 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta gaitā, kad apgaismības ideju un nacionālās kustības ietekmē strauji cēlās tautas pašapziņa.”

Norāde uz apgaismības idejām kā vienu no iespējamiem latviešu tautas rašanās virzītājiem ir atzīstama, bet nacionālā kustība tautas pašapziņu cēla tieši tāpat vai tikpat, cik šī pašapziņa virzīja vai vadīja nacionālo kustību. Tādējādi latvieši radīja paši sevi tieši tāpat, kā barons Minhauzens paņēma pats sevi aiz matiem un izcēla laukā no purva. Līdz ar to saprotams, kāpēc vēsturnieki grāmatā par latviešu tautas rašanos pētījuši un aprakstījuši jebko, bet tikai ne latviešu tautas rašanos. Viņi - vēsturnieki - taču ir zinātnieki jeb nopietni cilvēki, nevis meļi vai mākslinieki. Teiktais attiecās ne tikai uz vienu pašu grāmatu “Ceļā uz latviešu tautu”, bet uz visu izpētes projektu divdesmit gadu garumā, kuru šī grāmata rezumēja.

I. Ijabs, turpretī, rāda, kā latviešu tautas rašanos tomēr var aprakstīt ar akadēmiskiem tituliem apgādājies cilvēks. Bet - paralēli arī politisko karjeru izveidojis cilvēks. Tātad ne gluži tik nopietns cilvēks kā tas zinātnieks, kura kolektīvais tēls grāmatā par latviešu tautas rašanos atskaitījās par krustiņiem un zvaigznītēm uz arheoloģiskajos izrakumos atrasto māla podu lauskām, par svītrām un rūtīm villainēs, par rotaslietās saglabātajiem ornamentiem un par viduslaiku hronikās fiksētajiem notikumiem tagadējās Latvijas teritorijā.

Tautas taisa kā projektus

I. Ijaba darbošanās politikā dod ērtu attaisnojumu tam, kāpēc viņš pievērsies latviešu tautas tapšanas laikam. Grāmatas iesākumā viņš norāda, ka “grāmatas tēma ir latviešu politiskās doma tās tapšanas periodā no t.s. tautiskā laikmeta 19. gadsimta vidū, kad pirmie latviešu publicisti sāka rakstīt par sevi kā par tautu ar īpašu vietu modernajā Eiropā, līdz 1905. gadam, kad latviešu kustība sevi skaļi pieteica uz Eiropas skatuves” (11.-12. lpp.). Grāmatas dziļumā atklājas, ka runa nav tikai par latviešu politiskās domas, bet par pašu latviešu tapšanu vienā laikā un - galvenais - vienā veidā (paņēmienā, piegājienā) ar savu politisko domu: “19. gs. 50. gados no latviešu zemniekiem cēlušies inteliģenti sāka domāt par savu tautu kopīgas identitātes un kopīgas rīcības kategorijās. Viņu tekstos apzīmējums “latvieši” jau parādās nevis kā aprakstošs nosaukums Baltijas zemākajai, t.i., zemnieku kārtai, bet gan kā īpaša grupa ar kopīgu nākotni, potenciālu rīcībspēju un vietu cilvēces vēsturē” (61. lpp.).

Par mehānismu, kas no zemnieku kārtas izveidoja tautu, I. Ijabs nosauc “iztēloto kopienu”. Tātad tēlu, kas piesaistījis sev pietiekami daudz cilvēku ar pietiekami lielām spējām, lai viņi varētu izveidot tautu un nodibināt valsti ar bruņotu cīņu par šīs valsts pastāvēšanu (robežām) un atzīšanu.

“Iztēlotā kopiena” nav I. Ijaba jaunievedums, no kādiem autori mēdz distancēties, liekot vārdus pēdiņās. Nē, šajā gadījumā “iztēlotā kopiena” ir atsauce. “Iztēlotās kopienas” jēdziens latviešu valodā ir izskaidrots grāmatā ar nosaukumu “Iedomātās kopienas”. Tie dažādi tulkojumi Benedikta Andersona (1936-2015) grāmatas “Imagined communities” nosaukumam. “Neatkarīgā” šīs grāmatas latviskojumu apsveica 2023. gada 7. janvārī ar publikāciju “Iedomātais latvietis iznāk no (grāmat)skapja”. Tur gan nācās atzīmēt, ka “imagined” nozīme tuvāka “tēlam” nekā “domai”, kā to apstiprina arī I. Ijaba veiktais jēdziena latviskojums, bet grāmatas vērtību šādas nobīdes nesabojā. Kad grāmata “Iedomātās kopienas” beidzot izdota latviešu valodā 40 gadus pēc tās izdošanas pasaulē, latviešiem būtu jātiek vaļā no kauna, ka latviešu tauta esot izdomāta. Jā, izdomāta tāpat pēc tās pašas shēmas kā jebkura cita tauta, kas uzradusies kopš tā laika, kad saziņas līdzekļu attīstība pārvērta cilvēku piederību tautai no asinsradniecības vai citu apstākļu sakritības par apzinātu izvēli starp tādiem projektiem - gan jau realizētiem projektiem esošo tautu izskatā, gan projektiem, kuri novedīs pie jaunu tautu izveidošanās.

Latvieši jauna, bet krievi vēl jaunāka tauta

B. Andersona grāmatas latviskojuma un I. Ijaba oriģināldarba iznākšana laika ziņā iekrita tad, kad maksimumu bija sasniegušas Krievijas propagandas pūles attaisnot 2022. gada 24. februāra uzbrukumu Ukrainai (2015. gadā noslēgtā pamiera laušanu) ar to, ka Ukraina un ukraiņi esot pastāvot tik īsu laiku, ar ko nepietiekot valsts un tautas turpināšanai. Pašā kara sākumā Krievija mēģināja iestāstīt, ka nekāda kara nemaz nav, bet atkārtojoties kaut kas līdzīgs sociālistiskajai revolūcijai Latvijā 1940. gadā. Proti, ukraiņi kārtojot rēķinus savā starpā, bet Krievijas karaspēks tur iegājis tikai miera un kārtības uzturēšanai. Tagadējā kara fāzē Krievijas propaganda ukraiņus ignorē kā pārāk sīku vienību globālo imperiālistu un koloniālistu karapulkos, kas uzbrukuši Krievijai. Bet pa vidu bija stāsts, ka Ukrainas atzīšana esot tagadējās Krievijas priekšteces Padomijas izveidotāja un pirmā diktatora Ļeņina kļūda, kas izdarīta ap 1920. gadu.

Latvijā ir manīti cilvēki, kuriem ērti šļūkt pa Krievijas propagandas iebrauktajām sliedēm, pat ja viņu kustības virziens pretējs nekā Krievijas propagandai. Jā, jā, etnisko procesu ritējums daudz lēnāks nekā cilvēku mūžiem, tāpēc izlabot Ļeņina kļūdu etnisko procesu vadīšanā pēc simts gadiem atbilstot parastu kļūdu izlabošanai nākamajā dienā. Tūkstotis vai - vēl labāk - tūkstošiem gadu gan būtu cita lieta! Vajagot izteikties tā, kā avīzes “Latvis” 1923. gada 11. decembra numurā, ka “latvju tautas pamatsastāvdaļa, viena no vecākām, augsti attīstītām āriešu ciltīm, ar augstām miesīgām un ētiskām īpašībām, (..) ar lielu goda prātu un tikumību” no pašiem cilvēces sākumiem līdz mūsu dienām “daudz nezaudēja no savas vērtības”. Pirms B. Andersona grāmatas izdošanas Latvijā grāmata šeit tika noķengāta. Bailēs no Krievijas sastindzināti prāti nespēja sagremot bēdīgos faktus, ka pēc 1934. gada valsts apvērsuma Kārļa Ulmaņa režīms ar to vien nodarbojās, ka tiražēja latviešu pašslavināšanos ar frāzēm, kuras bija konfiscējis “Latvim" (Arvedam Bergam) un citiem politiskajiem konkurentiem, taču šāda propaganda neglāba no nonākšanas padomju okupācijā.

B. Andersons parādās kā saukts, lai kompensētu neveiksmi ar gandrīz pārlaicīgas eksistences pierakstīšanu latviešiem. Labāk atzīsim, arī latvieši radušies kā sākotnēji iztēlota kopiena, bet toties iztēlota agrāk par krieviem: “Tikai Aleksandra III valdīšanas laikā (1881-1894) pārkrievošana sāka kļūt par dinastijas oficiālo politiku: krietnu laiku pēc tam, kad impērijā bija parādījušās ukraiņu, somu, latviešu un citas nacionālistu kustības,” rakstīts grāmatas latviskotajā izdevumā.

Ak, gribas būt “moderniem eiropiešiem”

20. gadsimta sociālo zinību klasika B. Andersona izpildījumā palīdz tikt pāri slieksnim, pie kura apstājušies “Ceļā uz latviešu tautu” gājušie vēsturnieki. Pētot aiz šī sliekšņa atrodamo, I. Ijabs nonāk līdz pieturas punktiem, lai varētu notikt tas, ko vēsturnieki aprakstīja ar vārdiem “strauji cēlās tautas pašapziņa”. Šī celšanās nenotika Minhauzena stilā, bet “mijiedarbībā ar diviem koloniālajiem faktoriem, kuri savstarpēji konkurēja par hegemoniju Baltijā. Runa ir par tradicionālo vācbaltiešu augšslāni ar muižniecību centrā un Krievijas impēriju, kas 19. gadsimta beigās sāka pastiprināt ietekmi tradicionāli vāciskajās provincēs. Abi minētie spēki pamatoja savu kundzību pār Baltijas latviešiem ar rūpēm par kultūru, civilizāciju, attīstību. Tādēļ likumsakarīgi, ka, latviešiem pamazām iegūstot politisko pašapziņu, abi konkurējošie aizbildņi apvainoja viņus nepateicībā un ļaunprātīgā nespējā novērtēt līdzšinējo labvēļu veikumu latviešu labā” (12.-13. lpp.).

Sadzīvē mēs diez ko neticētu tāda cilvēka morālajai stājai, par kuru zināms, ka cilvēks audzis starp ķildīgiem vecākiem un bijis spiests viņiem abiem glaimot, acīs skatoties, un abus aprunāt aiz aprunājamā muguras, kad to pieprasīja otrais vecāks. Tikpat pašsaprotami pateikt “fui” par šādiem vecākiem, nevis ticēt viņu žēlabām un apvainojumiem gan vienam par otru, gan par viņu audzēkni.

Ko darīt, ja savas bērnības traumas jāatzīst pašiem? Kuriem laiks un nauda atļauj, tie iemin taciņu pie psihologa. Latviešiem kopēja psihoterapijas seansa laikā jāskandē tādi vārdi kā I. Ijaba grāmatas izskaņā, ka vismaz savā gribā mēs tomēr esam izauguši par “moderniem eiropiešiem"'. Šādā tēlā jebkurš var iedomāties pats sevi un tāpēc piebalsot I. Ijabam, ka ja “vispār ir kaut kas vienojošs, tad tā ir latviešu vēlme kā moderniem eiropiešiem beidzot nostāties uz savām kājām - par spīti visiem aizgādņiem un kolonizatoriem, kuri latviešus vienmēr vainos nepateicībā" (327. lpp.).

Izpēte

Pēc ilguma un apmēra Otrā pasaules kara Eiropas sadaļai kaut cik līdzīgais Krievijas iebrukums Ukrainā aktualizē notikumus pirms 80 gadiem, kad tagadējās Krievijas priekšteces Padomijas karaspēks gatavojās jau trešo reizi šķērsot Latvijas Republikas robežas.

Svarīgākais