Aizsardzības ministrijas vadītāji apliecina izpratni, ka karš Ukrainā dod Latvijai iepriekš neiedomājamas iespējas Latvijai tikt pie ieročiem, vislabāk pie droniem, ar kādiem uzturēt Latvijas armijas kaujas spējas vairākus gadu desmitus uz priekšu.
Aizsardzības, Ekonomikas un vēl citu ministriju un iestāžu vadītāji izrāda gatavību iesaistīties Latvijas armijas bruņojuma pacelšanā jaunā līmenī, uzņēmēji grib nopelnīt un Saeimas deputāti mudina visus iesaistītos Latvijas armijas apbruņošanā rīkoties vēl ātrāk, vēl izlēmīgāk, vēl vērienīgāk. Tomēr labie nodomi un pareizie vārdi nav garantija, ka Latvija tik tiešām izdarīs visu iespējamo, lai Ukraina uzvarētu Krieviju un lai Latvija iegūtu tādu bruņojumu, kura dēļ Krievijas tagadējā režīma pēcteči neriskētu iet pāri Latvijas Republikas robežai.
Otrdien notika divu Saeimas apakškomisiju kopsēde, kurai vajadzēja kliedēt bažas, kādas tika atspoguļotas “Neatkarīgās” 18. aprīļa publikācijā “Saeimas deputāts Edvīns Šnore paredz Latvijas izgāšanos ar dronu koalīciju”. Tajā reizē viņš uzstājās kā Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas Iekšējās drošības apakškomisijas priekšsēdētājs šīs komisijas kopsēdē ar Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Eksporta un konkurētspējas apakškomisiju. Abu šo apakškomisiju vadīšana uzticēta opozīcijā esošās Nacionālās apvienības deputātiem E. Šnorem un Artūram Butānam. Šajā reizē Iekšējās drošības apakškomisijas rūpes par militāro dronu ražošanu Latvijā bija pārņēmusi Ilgtspējīgas attīstības komisijas Inovācijas ekosistēmas attīstības apakškomisija ar citas opozīcijas partijas “Apvienotais saraksts” pārstāvi Andri Kulbergu priekšgalā. E. Šnore piedalījās šo apakškomisiju sēdē un centās noskaidrot, cik pamatotas vai nepamatotas bijušas viņa iepriekš izteiktās bažas.
Attiecībā uz otrdienas kopsēdi vairs nav pamata izteikt pārmetumus Aizsardzības ministrijai, ka tā atsūtījusi pie deputātiem departamenta direktori, kuras rangs ļāva viņai aprīļa sēdē izteikties tikai normatīvo aktu citēšanas robežās. Bijusī Saeimas priekšsēdētāja un iepriekšējā Latvijas valdībā aizsardzības ministre Ināra Mūrniece toreiz aicināja uz nākamo sarunu “ar cilvēkiem, no kuriem varētu prasīt rezultātu.” Šonedēļ par tādiem cilvēkiem ministrija bija deleģējusi valsts sekretāra vietnieku spēju un resursu plānošanas jautājumos, ģenerālmajoru Imantu Ziediņu (attēlā) un ministrijas parlamentāro sekretāru Ati Švinku. Par tehnisko kompetenci dronu raksturošanā gādāja Nacionālo bruņoto spēku Gaisa spēku Mācību centra komandieris, majors Modris Kairišs.
Sēdes dalībnieku statusam un uzmanības koncentrēšanai uz tikai vienu tēmu vajadzēja parādīt Latvija atbilstību tās pašpasludinātajai lomai dronu koalīcijā tik skaidri, cik skaidri drīkst publiski iztirzāt valsts aizsardzības jautājumus.
Iniciatīvu apakškomisiju kopsēdes vadīšanā uzņēmās A. Kulbergs. Viņš attīstīja un vēl jo vairāk paspilgtināja iepriekš A. Butāna sākto tēmu, ka uzņēmēji var ieguldīt naudu produkcijas ražošanā tikai tad, ja ir izredzes uz produkcijas noietu. Vēl jo vairāk tas attiecas uz produktiem, ja tie tikai izstrādes un ieviešanas stadijās. Militārās produkcijas noiets praktiski un bieži vien arī juridiski ir ierobežots ar valsts iepirkumiem. No uzņēmēju viedokļa labā ziņa tā, ka valstu taču pasaulē valstu daudz. Samērā daudz valstu paliek arī tad, ja no valstu kopskaita izslēdz naidīgās valstis, kurām ieročus pārdot nedrīkst, un tās valstis, kurām attiecīgais ieroču veids par dārgu vai nav izmantojams klimatiski ģeogrāfisku īpatnību dēļ. Galvenā problēma uzņēmējiem ir dabūt pirmo pasūtītāju, kas praktiski vienmēr nozīmē dabūt savas valsts pasūtījumu. Uzņēmēji pārmet Latvijas valstij, t.i., Aizsardzības ministrijai gadiem ilgu neizlēmību par to, ko armija pirks vai nepirks no vietējiem ražotājiem. Aizsardzības ministrijas pārstāvji lūkoja pārliecināt deputātus, ka vismaz dronu iepirkumi nedod pamatu šādiem pārmetumiem.
Deputāti un citi interesenti dronu industrijas attīstībā Aizsardzības ministrijas apgalvojumus pieņēma, bet ar atrunām. Jā, jāpiekrīt, ka Aizsardzības ministrija un valsts iestādes kopumā darbojas veicīgāk nekā parasti, jo tās uz priekš dzen karš, kura nelabvēlīgs iznākums radītu milzīgus draudus tālākai Latvijas Republika pastāvēšanai. Taču tieši šie apstākļi paceļ arī prasību līmeni daudz augstāk. Nav pārliecības, ka Latvijas valsts iestāžu darbošanās atbilst šim līmenim. Par to visasāk runāja E. Šnore un sakaru tehnoloģiju uzņēmuma “SAF Tehnika” valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs.
E. Šnore (attēlā) atgādināja, ka “dronu koalīcija” tika pasludināta ar mērķi piegādāt Ukrainai miljonu dronu. Šo pieteikumu varēja saprast tā, ka tāds dronu daudzums solīts līdz šā gada beigām. Tagad gada sestais mēnesis jau gandrīz pusē un jābūt skaidram, kāds solījumam sakars ar realitāti. “Ar ko Ukraina var rēķināties?” jautāja E. Šņore.
Pagaidām atbildes tādas, ka maijā Latvijas armija nosūtījusi Ukrainai 100 dronus un tuvākajā laikā nosūtīs vēl vairāk. Tā varēja saprast pēc I. Ziediņa izpaustā, ka nākamais dronu sūtījums trīs līdz četru miljonu eiro vērtībā Ukraini sasniegs šajā un nākamajā mēnesī. Atkal nākamais dronu iepirkums būs par septiņiem miljoniem eiro.
M. Kairišs stāstīja, ka uz Ukrainu aizsūtītie droni pārstāvot dažnedažādus militāras nozīmes dronu paveidus. Neatklājot to tehniskos rakturojumus, pietiek ar to sadalīšanu trijās grupās: vieni ietriecas, t.i., ietriec sprāgstvielas ienaidnieku bruņutehikā vai nocietinājumos, otri met uz ienaidniekiem granātas un trešie visu to fiksē. No šiem trešajiem tiek iegūta izlūkinformācija karavīriem un tālāk propagandas materiāli publikai. Līdz Latvijai vēl neesot atnākušas ziņas par Latvijas armijas sūtīto dronu kaujas spējām salīdzinājumā ar daudziem citiem droniem, kādus ražo Ukrainā vai piegādā Ukrainai.
Jau pirms Latvijas valsts sūtījuma ukraiņiem ir iedoti droni, kas ražoti par naudu no ziedojumiem vai ieguldījumiem, kādus uzņēmumi var atļauties uz savu roku un risku. Uzņēmējdarbības shēma tāda, ka ukraiņu apliecinājums par viņiem uzdāvināto dronu kaujas spējām varētu būt pamats, lai nākamos dronus pārdotu vai nu Ukrainai, vai Latvijai u.c. valstīm, kas uzņēmušās sagādāt militāros sūtījumus Ukrainai. Šādus uzņēmējus Saeimas pasākumā pārstāvēja SIA “Raw” vadītājs Reinis Purvēns.
Skaitot kopā visus dronus, kas tiek piegādāti Ukrainai, šogad to būs tūkstoši. Labi, ja daudzi tūkstoši, bet noteikti ne miljons. A. Švinka piebilda, ka valstis nebūt neizpauž visu un uzreiz par piegādēm Ukrainai. Tas attiecas arī uz savstarpēju ziņu apmaiņu starp Latviju un Lielbritāniju, Austrāliju, Dāniju, Igauniju, Kanādu, Lietuvu, Nīderlandi, Polija, Ukrainu, Vāciju un Zviedriju, kuras deklarējušas ietilpšanu dronu kalīcijā. Darba dalīšana tajā tāda, ka Lielbritānija pieteikusies būt par pasākuma galveno sponsoru un Ukrainas loma pašsaprotama, jo Ukrainai taču visaugstākā kompetence pasaulē dronu reālajā lietošanā, bet Latvija gribētu būt pasākuma menedžera, izpilddirektora u.tml. titula ieguvēja.
I. Ziediņš apgalvoja, ka birokrātijas un vilcināšanās Latvijā esot mazāk nekā caurmērā dronu koalīcijas valstīs. Tas tāpēc, ka Latvija ir starp vismazākajām koalīcijas valstīm. Atliek šo priekšrocību izmantot - pirmajiem iegūt no ukraiņiem ziņas par dronu lietošanu modernajā karā un tad šīs ziņas pareizi apstrādāt diviem mērķiem. Pirmo, lai noorganizētu Ukrainas apgādi ar atbilstošiem droniem. Otro, lai pasūtītu vietējiem uzņēmumiem tādus dronus, kādi vēlāk atturēs no uzbrukuma Latvijai tagad Ukrainai uzbrukušo valsti, kuras varbūtējā pārtaisīšanās (pārsaukšanās) neatcels tās robežu ar Latviju.
