Nav nozīmes naudas vākšanas veidam un šī veida nosaukumam, bet tam naudas apjomam, ko valsts reāli samaksās mežu īpašniekiem par ciršanas vecumu sasnieguša meža saglabāšanu par prieku sēņotājiem un dabas daudzveidības uzskaitītājiem.
Valsts iestādes sarosījušās pēc mežsaimniecības un lauksaimniecības nozaru darbinieku 5. marta piketa pie valdības ēkas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) gatavo ja ne projektu, tad pārskatu par variantiem, kā valsts varētu kompensēt biotopu kartēšanas rezultātā noteiktos koku ciršanas ierobežojumus. Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks palepojās “Neatkarīgajai", ka tieši šodien, 29. maijā ļoti līdzīgu akciju pie sava parlamenta rīkojot Igaunijas mežu īpašnieki u.c. mežsaimniecības aktīvisti. Viņaprāt, Latvijas aktīvistu izgājienu varēs skaitīt par patiešām izdevušos, ja valsts palielinātu mežu īpašniekiem izmaksājamās naudas kopsummu no pieciem līdz 30 miljoniem eiro gadā.
Latvijas Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas Vides, klimata un enerģētikas apakškomisija vakar turpināja uzklausīt vairāku ministriju, iestāžu un sabiedrisko organizāciju atskaites, apsvērumus un prasības par to, kā Latvijai savienot nesavienojamo. Proti, savienot CO2 piesaisti ar dabas daudzveidības saglabāšanu. Konkrētāk sakot, palielināt vienlaicīgi CO2 piesaisti un ārpus saimnieciskās darbības atstājamas mežu platības, kurās vecie un skaistie, bioloģiski ārkārtīgi vērtīgie meži balansē uz vienādas CO2 emisijas un CO2 piesaistes robežas. Ja nu kāds to vēl nezina, tad koki jāuzrunā ar vārdiem “no gaisa tu esi ņemts un par gaisu tev lemts palikt”. Koksne veidojas, sasaistot no zemes uzsūktu ūdeni ar no gaisa ņemtu ogļskābo gāzi (C02), kura koksnes sairšanas laikā izplūst gaisā neatkarīgi no tā, vai sairšana notiek dažu sekunžu laikā ugunī, vai dažu gadu vai gadsimtu laikā mežā, vai tik ilgā vai īsā laikā, cik izdodas saglabāties koka būvēm un mēbelēm.
Vēl jo nesaprotamāk, kā starp CO2 piesaistei stādīto koku plantācijām un koksnes trūdēšanai izveidotajiem dabas liegumiem atrast cilvēkiem dzīves vietu un saimnieciskās darbības iespējas, lai ģenerētu naudu kaut vai dabas aizsardzībai, tajā skaitā kompensācijām mežu īpašniekiem par koksnes nelaišanu saimnieciskajā apritē.
Šeit uzskaitīto jautājumu smagums neizmērojami pārsniedz mazas valstiņas parlamenta apakškomisijas un dažu palīgā atsauktu ierēdniecības un sabiedrības pārstāvju celtspēju, bet labo gribu izrādīja viņi visi. Retorikas līmenī tas izpaudās kā lavierēšana starp divām galējībām. Valdošās koalīcijas “progresīvo” sadaļu pārstāvošā apakškomisijas priekšsēdētāja Jana Simanovska aicināja pieņemt Eiropas Savienības direktīvām atbilstošus lēmumus, bet no visām partijiskajām saistībām brīvlaistais Andrejs Ceļapīters brīdināja par “zaļo kursu” uz nekurieni kaut vai tāpēc, ka šo kursu apraksta savstarpēji pretrunīgas prasības. Gan koalīcijas, gan opozīcijas deputāti uzmanīgi piebalsoja abām pusēm: jā, ES prasības jāpilda, bet arī tā taisnība, ka dažkārt neiespējami tikt skaidrībā, kādas tad šīs prasības ir.
Mežsaimniecības un kokrūpniecības pārstāvju publisko aktivitāti noteica tas, valsts vairs nevar pārāk ilgi novilcināt lēmumu par biotopu kartēšanas rezultātu statusu. Lēmums jāpieņem tāpēc, lai dabūtu Eiropas Komisijas saskaņojumu Latvijas plānošanas dokumentiem, uz kuriem tālāk balstās Latvijas pieprasījumi ES palīdzības fondu naudas saņemšanai. Ja Latvija atkarīga no šīs naudas, tad tā nedrīkst aprobežoties ar formulējumu “pieņemt zināšanai". Nē, no Latvija tiek prasīts lēmums noteikt par aizsargājamiem biotopus ne simboliskā, bet vairākus desmitus procentu no valsts teritorijas pārklājošā platībā. Kartēšanas rezultātiem jākļūst par pamatojumu aizsargājamo teritoriju robežu novilkšanai un aizsardzības režīmu definēšanai. Jautājums, kas apmaksās aizsargājamo teritoriju uzturēšanu.
Ir pamats raudzīties uz valsti ar aizdomām par nodomu uzkraut dabas liegumu uzturēšanas izmaksas šo liegumu teritoriju privātajiem īpašniekiem. Viņu 5. marta piketa jēga izteikta vēstulē Ministru prezidentei Evikai Siliņai, zemkopības ministram Armandam Krauzem un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrei Ingai Bērziņai: “Mežu īpašnieki visā Latvijā ir nonākuši faktiski beztiesiskā stāvoklī, jo, lai arī neformāli, pēc būtības viņu zeme tiek nacionalizēta." Par nacionalizācijas piesegu tiek izmantotas kompensācijas par saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Proti, tādas kompensācijas, kas nesedz no meža saimnieciskās izmantošanas neiegūtos ienākumus un varētu pat nesegt izdevumus īpašuma uzturēšanai.
Protests tika izteikts pirms valdības vai Saeimas vairākuma lēmumu pieņemšanas. E. Siliņa iznāca pie protestētājiem ar vārdiem, ka “mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares ir sadzirdētas un ieraudzītas". Ja tas tiešām tā, tad solījumus vajag ātri noformēt likumos un valdības noteikumos. Solījumu izpildei vajadzētu sākt parādīties valsts 2025. gada budžetā.
Pagaidām kompensāciju avotu meklēšana un to apjoma novērtēšana rit tikai savstarpējas apjautāšanās un pieņēmumu izteikšanas režīmā.
Dažādus opozīcijas grupējumus pārstāvošie deputāti Jānis Grasbergs (Nacionālā apvienība) un Edgars Putra (Apvienotais saraksts) jautāja, ko valdība ņems par pamatu: vai savas finansiālās iespējas, kurām pieskaņot aizsargājamo teritoriju lielumu un režīmus, vai Latvijai uzdoto aizsargājamo teritoriju lielumu, atbilstoši kuram nāksies meklēt finanšu resursus? Vai kompensācijas tiešām atbildīs E. Siliņas teiktajam, ka “mežsaimniecības un lauksaimniecības nozares ir sadzirdētas un ieraudzītas"?
Visu laiku darba kārtībā ir spriešana par aizsargājamo teritoriju sadalījumu starp valsts un privātajiem mežiem. Varbūt visvienkāršāk sasniegt visā valstī aizsargājamo teritoriju procentuālo apjomu tikai valsts mežos. Tādā gadījumā būtiski sarauktu uzņēmuma “Latvijas Valsts meži” (LVM) dividenžu maksājumi valstij, taču valstij nebūtu jāvelta resursi, lai administrētu kompensāciju izmaksu un atgaiņātos no pārmetumiem, ka kompensācijas pārāk mazas un netaisnīgi sadalītas. Par to pašu Ingmāra Līdakas (Apvienotais saraksts) jautājums, vai valsts tagad spēj vai nespēj ieguldīt vēl vairāk naudas un atpirkt aizsargājamās teritorijas, lai vēlāk nebūtu tiešo izmaksu par to aizsardzību.
Zemkopības ministrija pārstāvji interesējās par deputātiem tīkamāko kompensāciju izmaksas avotu. Tas varētu būt gan valsts kopbudžets, gan daļa no LVM dividendēm kā mazs speciālais budžetiņš.
VARAM ierēdņi solīja ministrijai uzdoto uzdevumu izpildīt, bet savlaicīgi atrunājās, ka bez citu ministriju piekrišanas, bet īstenībā bez vairāku ministriju līdzdalības nav iespējama tik svarīga lieta kā naudas dalīšana.
“Progresīvā” Mairita Lūse pamatoja aizsargājamo teritoriju paplašināšanas neizbēgamību ar norādi uz pusmiljardu eiro, cik daudz Latvija katru gadu saņem lauksaimniecības atbalsta maksājumos. Naudas saņemšana uzliek pienākumus izpildīt naudas devēja prasības. Taisnība A. Ceļapīteram, ka subsīdijas un kompensācijas nav viens un tas pats, bet varbūt daļa no šīs naudas pāries no lauksaimniecības uz mežsaimniecību, sekojot lauksaimniecības zemju pārveidošanai par meža zemi. Šādus plānus “Neatkarīgā” jau ir pārlūkojusi 22. maija publikācijā “Braukt ar iekšdedzes dzinēju automobiļiem nedrīkstēsim jau no 2030. gada".
