Kā riskēja un ko ieguva par 4. maija deklarāciju balsojušie deputāti

© Mārtiņš Zilgalvis/MN

Visvieglāk iegūstamo atbildi uz jautājumu par deputātu ieguvumiem dod Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) publicētā statistika, ka šā gada martā valsts maksājusi speciālo pensiju 3 376 eiro apmērā katram no 77 atlikušajiem Latvijas Republikas Augstākās padomes, kuri vispār nodzīvojuši līdz pensijai.

Deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņēma Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Augstākās padomes (AP) vairākums. Par deklarāciju nobalsoja 138 no 201 ievēlētā deputāta. Viens deputāts atturējās, pārējie balsojumā nepiedalījās, lai gan arī ar kājām nebalsoja un AP sēdi nepameta. Intriga par nepieciešamā balsu skaita savākšanu turpinājās līdz balsošanas beigām, jo vairākuma uzdevums bija nevis pārbalsot mazākumu, bet tikt pāri 2/3 jeb 134 balsu robežlīnijai. Tā tika traktēta kā atļauja mainīt valsts iekārtu bez referenduma, uz kādu uzstāja mazākumā palikušie deputāti. Gan deputāti, gan viņu vēlētāji saprata, ka deklarācijas likteni izšķirs spēcīgāki argumenti nekā juristu ekvilibristika ap to, kā iespējams atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijai Latvijas PSR Konstitūciju atcelt jeb aizvietot ar 1922. gada 15. februārī pieņemto Latvijas Republikas Satversmi. Tam bija vajadzīgs par pretspēku lielāks spēks. 1990. gada maijā ne Latvijas Republikas atjaunotāji, ne Latvijas PSR un PSRS aizstāvji, ne dažādu kompromisu meklētāji nezināja, kāds izrādīsies viņu spēks attiecībā pret pretiniekiem. To mēs tagad zinām, ka Latvijas Republikas atjaunošanai izlieto asiņu daudzums bija minimāls un zem lodēm patrāpījās nejauši cilvēki, nevis tie, par kuriem pēc balsošanas par Latvijas neatkarības deklarāciju un līdzīgiem kritērijiem varētu sacīt, ka tie jau paši uz nepatikšanām uzprasījušies.

Arhīvs

Valsts vienādi laba, bet cilvēku likteņi dažādi

Speciālo pensiju likums ir spēkā no 1999. gada 4. maija. Tas paredz maksāt 80% no Saeimas deputāta algas par 1990. gada 4. maija deklarāciju un par 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” balsojušajiem AP deputātiem, uz tiem bijušajiem PSRS tautas deputātiem no Latvijas, kuri sekmēja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kā arī uz Aivaru Berķi (1936-2020), kura deputāta mandāts apstiprināts 1991. gada 22. augustā (ievēlēts mandātu nolikušā Imanta Ziedoņa (1933-2013) vietā). Pensiju izmaksa sākas atbilstoši pensionēšanās vecuma sasniegšanai vai invaliditātes piešķiršanai. Speciālo valsts pensiju nevar saņemt vienlaicīgi ar valsts vecuma, invaliditātes vai izdienas pensiju. Pēc pensijas saņēmēja nāves viņa tuviniekiem izmaksā vienreizēju apbedīšanas pabalstu, laulātajam/laulātajai - pabalstu vēl 12 mēnešus.

VSAA atskaišu rinda sākas ar 2001. gadu, kad martā izmaksātas 42 speciālās pensijas pa 546,38 eiro (VSAA pārrēķins no latiem). Tālākais laika ritējums pensionāru skaitu papildināja. 2010. gada martā izmaksātas 79 pensijas pa 1 122,36 eiro un 2020. gada martā - 95 pensijas pa 2 370,40 eiro. Taču tagad pieaug pensiju apmērs, nevis to saņēmēju skaits. Šā gada sākumā viņu bija 78, martā - 77. Nupat kā 26. aprīlī “Neatkarīgā” publicēja atvadu vārdus par neatkarības deklarāciju balsojušajam Alfrēdam Čepānim (1943-2024).
Pret vairākiem AP 1990. gada deputātiem liktenis ir bijis tik skarbs, ka Latvijas Republika neko saglābt nespēja. Jau 1990. gada 28. oktobrī nelaimes gadījumā gāja bojā Atmodas gados spilgti uzmirdzējusī Ita Kozakeviča (1955-1990). Pārsteidzoši neizārstējama izrādījās filozofa Pētera Laķa (1952-2003) slimība.
Turpretī citiem cilvēkiem tika doti daudzi gadi ne vien dzīvei, bet arī raženam darbam. Tikai pērn diplomāta karjeru pabeidza Indulis Bērziņš (1957), kurš 1990. gadā kļuva ļoti pamanāms kā AP Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, Latvijas Tautas frontes frakcijas priekšsēdētājs un cilvēks, kuram nav bezcerīgi uzticēt sarunas ar Interfronti. Savu un visas valsts pāreju no AP uz Saeimu viņš kārtoja “Klubā 21". Ap 2000. gadu viņš bija Latvijas Republikas ārlietu ministrs, tālāk Latvijas sūtnis daudzās valstīs un organizācijās. Te nav runa par to, kā tieši viņš uzkrājis sociālās apdrošināšanas kapitālu mūža nogalei, bet par Latvijas Republikas garantijām arī tiem cilvēkiem, kuriem balsojumi par Latvijas Republikas neatkarību nekļuva par atspēriena punktiem tik ilgai karjerai kā I. Bērziņam vai tik vērienīgai politiskajai un saimnieciskajai darbībai kā Aivaram Lembergam (1953).

Protams, ka tagadējā Latvijas Republika nebūtu Latvijas Republika bez Raimonda Paula (1936). Savas naudas lietas viņš tagad var kārtot dažādi, tajā skaitā ar tiesībām uz speciālo pensiju kā 1989. gadā Latvijas Tautas frontes izvirzīts PSRS Augstākās padomes deputāts.

Vai katram sodam būs noilgums?

Kamēr vien cilvēks ir dzīvs, viņa mūža beigas nav droši paredzamas. Lieku reizi to atgādina Latvijas Republiku pasludinājušās Tautas padomes dalībnieku likteņi. Padomi 1918. gada 17. novembrī izveidoja 40 cilvēki, bet līdz varas atdošanai Satversmes sapulcei 1920. gada 30. aprīlī tās locekļu skaits kooptācijas ceļā bija pieaudzis līdz 245; padomē vispār pabijušo skaits vēl lielāks.

Tautas padome bija uzskates līdzeklis 1990. gada AP, kā izmantot varas vakuumu, ja tāds kaut kādu apstākļu dēļ radies. Proti, radusies iespēja sapulcēties un pasludināt savu varu ticībā, ka vismaz nākamajā mirklī neatnāks citi cilvēki un sapulcējušos neiztrenkās (nesitīs un nenositīs, neieliks cietumā, nepakārs, nenošaus). Abos gadījumos šāda varas pasludināšana beidzās ar reālas valsts varas nodibināšanu robežās, ko atzinušas citas valstis, taču pirmajā gadījumā ar to nepietika varas noturēšanai kaut viena cilvēka mūža ilgumā. To nācās piedzīvot daudziem no Latvijas Republikas dibinātājiem, kuriem sākotnēji bija pamats domāt, ka Versaļas miera līgumam pakārtoto starpvalstu attiecību izveidošana nodrošina viņus pat vairākās paaudzēs uz priekšu. Diemžēl dzīve piespieda viņus atzīt savus maldus, ja vien no tā viņus nepasargāja savlaicīga, bet tādā gadījumā arī priekšlaicīga nāve.
Cilvēka īsā mūža, tajā skaitā ļoti īsa, bet ļoti spilgta politiķa mūža piemērs Tautas padomē bija Jānis Zālītis (1874-1919) - Krievijas Valsts domes deputāts, viens no latviešu strēlnieku bataljonu organizētājiem, Latviešu pagaidu nacionālās padomes un Latvijas Tautas padomes loceklis, pirmais Latvijas Republikas apsardzības ministrs. Viņš nepieredzēja ne savu centienu piepildīšanos, ne to sagrāvi. Taču nomirt 1919. gada 9. decembrī viņš varēja eiforijā, ko deva uzvara pār Bermontu (Pāvelu Bermontu-Avalovu, 1877-1973).
No diemžēl plašās padomju okupācijas upuru kopas pieminēsim gandrīz nekad nepieminēto Pēteri Aronieti (1880-1942), kurš savienoja būvinženiera profesiju ar vietu Tautas padomē no Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas un uz šādas kombinācijas pamata pagājušā gadsimta 20. gadu vidū uz pāris gadiem izvirzījās par satiksmes ministru. Par to viņu 1941. gada 14. jūnijā iestūma lopu vagonā un aizveda uz nogalināšanu “Vjatlagā”.

Ak, kā pa savu dzīvi kūleņojis Kristaps Eliass (1886-1963)! Latvijas Republikā viņš kā pa galdu ripojis no Tautas sapulces uz Satversmes sapulci un tālāk uz 1., 2., 3. un 4. Saeimu, bet no tās ieripojis koncentrācijas nometnē, kad vispirms jau Tautas padomes 1918. gadā pilnvarotais valdības vadītāja Kārlis Ulmanis (1877-1942, Latvijas diktators 1934-1940) izdarīja valsts apvērsumu. K. Eliasam tas nozīmēja atgriešanos vidē, kādā viņš jau bija pabijis kā 1905. gada revolucionārs. Ulmanis viņu no cietuma izlaida pēc pāris mēnešiem, padomju 1940. gada un tālāk vācu okupanti viņu ignorēja, bet 1948. gadā viņu pa īstam aizveda uz Sibīriju tāpat kā 1907. gadā. No cara cietuma viņš aizmuka, no Padomijas sagaidīja pažēlošanu kā atļauju nomirt Latvijā.

Krievfašisms ļaunāks par padomismu

Ar trijiem no gandrīz trijiem simtiem likteņu pietiek atgādinājumam, ka dzīvi cilvēki nevar būt droši ne par ko. Attiecībā pret cilvēku caurmēra mūža garumu ļoti svarīgs ir tas gadu skaits, par kādu atjaunotā Latvijas Republika pārsniedz pasludinātās Latvijas Republikas pastāvēšanu kopumā un Satversmes ievērošanu tikai no 1922. Līdz 1934. gadam. Tas ir būtisks arguments, kāpēc par Latvijas neatkarību 1990. gadā balsojušajiem AP deputātiem tagad vairs nevajadzētu raizēties par Tautas padomes locekļu likteņu ilustrētajām nepatikšanām gadījumā, ja revanšu tomēr gūtu tie spēki, kuri 1990./1991. gadā zaudēja. Šādiem spēkiem it kā nebūtu prātīgi apgrūtināt un, kā daudziem varētu šķist, diskreditēt sevi ar ļoti vecu cilvēku represēšanu. Bet, no otras puses, krievfašisms Krievijā tagad uzņēmis tādus cilvēknīšanas un cilvēknīdēšanas apgriezienus, ka nav vairs pamata lepoties tiem, kuri savulaik pieveikuši vēlīno padomismu ar Mihaila Gorbačova (1931-2022; PSKP ģenerālsekretārs no 1985. gada 11. marta līdz 1991. gada 24. augustam, PSRS prezidents no 1990. gada 15. marta līdz 1991. gada 25. decembrim) seju. Tāds padomisms tieši tāpēc zaudēja varu, ka gribēja izskatīties pārāk smuks, prātīgs un vairākumam pieņemams.

Jāatkārto vēlreiz, ka mēs ne citu, ne paši savu rīcību 1988.-1991. gadā nedrīkstam pamatot ar zināšanām par to, kas notika tālāk līdz šai baltai dienai. Toreiz nevienam tādu zināšanu nebija un visi rīkojās atbilstoši savai pārliecībai un aprēķiniem, kuru pareizība nebija iepriekš nosakāma. Draudi Latvijas neatkarības atjaunotājiem vēlāk izrādījās blefs, bet to nezināja ne neatkarības atjaunotāju vidū izcēlušies cilvēki, ne paši blefotāji.

Palūkosimies, kas no Atmodas laika briesmu stāstiem ir saglabājies kā tajā laikā publicēti teksti. Šajā reizē caurskatītas tikai tās publikācijas, kuras visciešāk saistītas ar neatkarības deklarācijas pasludināšanu.

Padomijas aizstāvji aizgulējās

Neatkarības deklarāciju pasludināja uz Latvijas PSR Augstākās Padomes 12. sasaukuma pirmo sesiju sanākušie deputāti. Savu darbu viņi sāka 1990. gada 3. maijā ar Centrālās vēlēšanu komisijas uzklausīšanu, savu pilnvaru atzīšanu, sekretariāta izveidošanu un priekšsēdētāja vēlēšanām. Uz šo amatu tika pieteikti divi kandidāti Anatolijs Gorbunovs (1942) un Anatolijs Aleksejevs (1935), kuri teica runas un sadalīja balsis. Uzvarēja A. Gorbunovs ar 153 balsīm par un 43 balsīm pret. Viņš uzņēmās vadīt neatkarības deklarācijas pieņemšanu un, protams, arī pats par to nobalsoja. Šeit citēsim dažus teikumus no viņa priekšvēlēšanu runas (publicēta “Cīņas” 5. maija numurā), kurus Krievijas uzbrukums Ukrainai kārtējo reizi aktualizējis:

“Naivi ir gaidīt Rietumu sūtītas palīdzības paciņas. Francijas un Rietumvācijas vadītāji ieteikuši Lietuvas prezidentam uz laiku apturēt parlamenta pieņemto lēmumu darbību, lai gūtu Maskavas labvēlību sarunu sākšanai. Piecu miljonu baltiešu dēj pasaule negrib riskēt ne ar saspīlējuma atslābumu, ne ar atbruņošanos, ne ar Gorbačovu. Tas mums jāievēro, nepārspīlējot ar riskanto sajūsmību par rietumvalstu gaidāmo atbalstu un dāsno palīdzību.”
Polemika ap neatkarības deklarāciju atstāj tādu iespaidu, ka deklarācijas pieņemšanas pretinieki aizsnaudušies un pamodušies tad, kad deklarācija jau bija pieņemta.

Par Latvijas Tautas fronti neitralizējošo pretspēku veidotās Interfrontes laikraksts “Единство” ar iznākšanas biežumu reizi nedēļā laika posmam no 30. aprīļa līdz 10. maijam veltīto numuru bija pilnībā veltījis 9. maijā atzīmējamai Padomijas uzvarai Otrajā pasaules karā, it kā ar to vien pietiktu miera un kārtības uzturēšanai. 1990. gadā ar to vairs nepietika. 14.-21. maija numurā “Единство” reaģēja uz 4. maija deklarāciju ar Interfrontes priekšsēdētāja Igora Lopatina vārdiem, ka “mēs atstājam sev tiesības formēt savus Padomju varas orgānus", bet citā publikācijā apstrīdēja AP vēlēšanu rezultātus: “Прошедшие выборы - недейтвительны”. Īsti nopietni izklausījās 21.-28. maija numurā publicētais Rīgas milicijas darbinieku sapulces paziņojums, ka viņi pakļaušoties tikai PSRS iekšlietu ministram Vadimam Bakatinam (1937-2022) un Latvijas PSR iekšlietu ministram Bruno Šteinbrikam (1932).

Milicija - tas skan baigi!


16. maijā Latvijā tika publiskots M. Gorbačova 14. maijā parakstīts dokuments, pasludinot par nelikumīgām Latvijas 4. maija un līdzīgu Igaunijas AP deklarāciju. Vēl pēc dažām dienām tika publicēta atsauce uz PSRS Iekšlietu ministriju, kā tā pildīšot M. Gorbačova 14. maija un nepieļaušot nekādas 4. maija deklarācijas sekas (attēlā). Tajā brīdī nebūt nevarēja galvot par attiecību nokārtošanu ar PSRS Iekšlietu ministriju tā, kā vēlāk pastāstīja AP ieceltais Ministru padomes priekšsēdētājs Ivars Godmanis (1951) grāmatā “Cilvēks Godmanis” (R., 1997):

Arhīvs

Arhīvs

“Es jau nodarbojos ar valdības formēšanu, kad 15. maijā notika tā grūstīšanās pie Augstākās Padomes. 6.maijā mani nozīmēja par premjeru, un 4.maijā mēs bijām varonīgi nodeklarējuši, ka esam baigi neatkarigie. Maskavā savukārt uzskatīja, ka Neatkarības deklarācija ir tukšs gaiss, ka tai nav juridiska spēka. Lai viņi tur, Latvijā, spēlējas savā smilšu kastē! Gorbačovs izdeva dekrētu, ka tas viss ir nelikumīgi. Komunisti to izmantoja. Ir 15. maijs, un pa radio stāsta, ka armijnieki mēģina ieņemt Augstāko Padomi. (...) Braucām pie iekšlietu ministra. Metos Šteinbrikam virsū: tu esi iekšlietu ministrs? Nokārto situāciju! Viņš jau pats bija pieradis komandēt. “Tūlīt nokārto!” es bļāvu. Tad viņš manā klātbūtnē sāka kārtot. Izsauca OMON vadību... OMON novāca demonstrantus, tos armijniekus un kursantiņus,” lai gan “Šteinbrikam, protams, bija līdz lampiņai, ka esam sataisījuši savu valdību, ka mums ir sava deklarācija. Īsi pirms jaunā iekšlietu ministra apstiprināšanas Šteinbriks sataisīja iekšlietu iestāžu lielo sapulci, kurā visi svēti nozvērējās par uzticību Latvijas PSR un personīgi viņam. Man tā bija liela problēma. Kas es esmu par valdības vadītāju un ko es baigi valdu, ja ir kaut viens ministrs, kas mani vispār neievēro. (...) Šteinbriks saka: “Kamēr jūs nedabūsiet pavēli par manis noņemšanu, es nekur neiešu!” Nu, ko es! Teicu: “Es dabūšu pavēli! Dabūšu tevi no šejienes ārā!” Un viss! Bet pagāja vismaz trīs nedēļas, ja ne mēnesis. Braucām uz Maskavu, runājām ar PSRS iekšlietu ministru Bakatinu. Vai dieniņās! Viņš, paldies Dievam, bija demokrātisks cilvēks, nu bet tik neizlēmīgs...”

4. maija deklarācija sašķēla Latviju gan telpā, gan laikā, gan cilvēku dvēselēs. PSRS armijas daļas un Alfrēda Rubika vadītie komunisti dzīvoja pēc PSRS un Latvijas PSR laika likumiem, pārējā Latvija - pēc 4. maija deklarācijas ar to pavadošajiem likumiem un atbilstoši deklarācijai izveidotas Latvijas valdības lēmumiem. Abu pušu spēki zināmu laiku izrādījās tik vienādi, ka uzskatīja par labāku paciest vienam otru un gatavoties bruņotām cīņām, kas sākās 1991. gada janvārī.

Izpēte

Latvijai beidzot ir sava strauji augoša militārās rūpniecības nozare, kas izpaužas bruņumašīnu būvē Valmierā, dronu izstrādē Mārupē un citur, dažādu komponenšu ražošanā Saldū un Jelgavā utt., taču pēc šomēnes notikušās konferences radās aizdomas, ka mūsu amatpersonas par to neko negrib zināt.