Centīsimies cik spēka, bet demogrāfijas bedri ar remigrantiem neaizbērsim

© Depositphotos

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece un Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa atstāstīja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas Demogrāfijas, ģimeņu un bērnu lietu apakškomisijas deputātiem Latviju uz ilgāku laiku atstājušo cilvēku gaidas un prasības, kuru apmierināšanas gadījumā Latvijā atgrieztos lielāks emigrantu skaits.

I. Mieriņa bijusi vadītāja bijusi vairākiem pētījumiem par emigrantu noskaņojumu attiecībā pret Latviju un, galvenais, pret varbūtību atgriezties Latvijā. To skaitā arī 2022./2023. gada pētījums “Dzīves un darba iespējas reģionos kā veicinoši procesi ārējai un iekšējai remigrācijai", kurā emigrantu un remigrantu paustais konfrontēts ar gandrīz visu Latvijas pašvaldību pārstāvju atbildēm par to, ko tās grib un spēj izdarīt remigrantu uzņemšanas dēļ. Pašvaldību nostāja izzināta ne tikai no to darbinieku vārdiem, bet arī no atskaitēm, ko katra pašvaldība reāli darījusi vai nav darījusi ar mērķi palielināt iedzīvotāju skaitu uz migrācijas rēķina. Remigrācija kalpo par šādas darbošanās karogu. Zem tā tiek piepulcēti arī cilvēki, kas piesaistīti no citām Latvijas pašvaldībām, kuras nebūt nav sajūsma par cilvēkresursu atņemšanu. Vēl kaunīgāk (neuzkrītošāk) pašvaldībām jārīkojas, palielinot savu iedzīvotāju skaitu uz ārvalstu imigrantu rēķina. Gandrīz visu imigrantu dzīvei nepieciešamo tādos gadījumos nokārto vai nu ģimenes, saradošanās ar kurām pamato imigrantu apmešanos Latvijā, vai viņu darba devēji. Tipiskais gadījums, kad pašvaldībām jāiesaistās imigrantu jautājumu risināšanā, ir obligātās izglītības prasību pildīšana attiecībā pret viņu bērniem. Proti, tādu bērnu uzņemšana skolās, kuri latviešu valodu prot vāji vai neprot nemaz. Remigrantu bērni šejienes valsts valodu var prast tikpat vāji kā bērni, kuru nonākšana Latvijā klasificējama savādāk. Nekas no pierastajām shēmām neder attiecībā uz Ukrainas kara bēgļiem. Šī problemātika I. Mieriņas priekšlasījumā deputātiem netika skarta.

Latvija vairs nav emigranvalsts!

Vēl vairākus mēnešus jāgaida Centrālās statistikas pārvaldes sniegtie pārskati par cilvēku izceļošanu un ieceļošanu Latvijā 2023. gadā. Pagaidām jāiztiek ar datiem, kas apliecina, ka Latvija kopš 2021. gada vairs nav uzskatāma par darbaspēka donorvalsti. Tajā gadā projām no Latvijas pārcēlušies 12 975 cilvēki, bet uz Latviju pārcēlušies 12 689. Migrācijas saldo -286 ir praktiski tas pats, kas nulle valstij ar migrācijas saldo rekordiem -53 474 cilvēki 1992. gadā un -35 640 cilvēki 2010.gadā.

Nākamais, 2022. gads beidzās ar sensāciju, ka Latvijas Republika pirmo reizi kopš savas neatkarības atjaunošanas kļuvusi par imigrācijas valsti ar saldo +22 028. To, protams, noteica tikai un vienīgi Krievijas uzbrukums Ukrainai. Ja šīs sekas atrēķina tīri aritmētiski, tad migrācijas bilance bija tomēr pabīdījusies mazliet tālāk skaitļu ass negatīvajā sadaļā. Neņemot vērā ukraiņu iebraukšanu, pārējo iebraucēju skaits pieauga no 12,6 tūkstošiem 2021. gadā līdz 15,4 tūkstošiem 2022. gadā, bet izbraucēju skaits to pašu gadu salīdzinājumā pieauga no 12,6 līdz 16,7 tūkstošiem. Aritmētiski tas nozīmē migrācija saldo pārbīdīšanos no -0,3 līdz -1,3 tūkstošiem, taču pieņemsim, ka uz cilvēku kustību projām no Latvijas lielāku ietekmi atstājuši ārēji, Latvijai neietekmējami apstākļi, nevis pašas Latvijas radīti stimuli no šejienes vairāk izceļot un šeit mazāk ieceļot. Pirms CSP 2023. gada datu sagaidīšanas iespējams atsaukties uz iepriekšējiem diviem gadiem, kas parādīja Latviju kā pasaules mērogā visai pievilcīgu dzīves vietu. Nav acīm redzamu faktoru, kuri pērn un tagad dzītu cilvēku laukā no Latvijas.

Remigranti pa priekšu, imigranti aiz viņu mugurām

Lielu interesi izraisa tas, kāda ir Latvijā uz dzīvi iebraukušo cilvēku izcelsme - vai tik aiz daudz maz pieņemamo remigrantu mugurām neslēpjas ļaunie imigranti. Arī remigrantu pieņemamība prasa atrunas, ka viens otrs šad tad viņus traktē kā nodevējus vai gribētājus dzīvot uz citu rēķina (pie visa gatava). I. Mieriņa to atzīmēja sakarā ar priekšrocībām, kādas valsts un pašvaldības piešķir remigrantiem. Pašvaldībām ir problēma, kā šīs priekšrocības darīt zināmas potenciālajiem remigrantiem, lai viņi kļūtu par reāliem remigrantiem, bet nesatraukt ar šādiem solījumiem Latvijā palikušo pašvaldību vēlētāju vairākumu.

Piedraudot ar migrantiem, remigrantus var padarīt daudz maz pieņemamus. Dalījumā pēc nacionālās piederības, 2022. gadā no Latvijas izbraukuši 6 584 latvieši, bet iebraukuši 5 214 latvieši. Lūk, vēlreiz atklājas migrācijas saldo -1,3 tūktošu cilvēku dziļums. Dalījumā pēc valstiskās piederības no Latvijas izbraukuši 11 273 Latvijas pilsoņi, bet iebraukuši 8 030 Latvijas pilsoņi. Var domāt tā, ka pamanāmu daļu Latvijas nelatviešu Latvijas pilsonība interesē kā pase - kā ceļošanas dokuments, ko viņi liek lietā, kolīdz pilsonība iegūta.

Latvieši - kas cits kā remigranti? - dod 1/3 daļu to cilvēku plūsmā, kuri pēdējos pārskata gados apmetas Latvijā. Tādu īpatsvaru nevar nosaukt par viennozīmīgi dominējošu, bet 5 214 ir pamanāmi vairāk nekā 3 648 ieceļojušie krievi un daudzreiz vairāk nekā trešo lielāko ieceļotāju grupu 808 cilvēku sastāvā deleģējušie indieši. Lauvas tiesu no 3 648 ieceļojušajiem krieviem droši vien devuši Latvijas pilsoņi, ar kuriem sadzīvošanas formula atrasta. Tagad tā tiek grozīta Krievijas sākta kara dēļ, bet tas notiek paklusām, bez plašsaziņas līdzekļos izdaudzinātiem konfliktiem. Tāpēc valsts un sabiedrība paliek pie tā, ka remigrācija ir labākais Latvijas demogrāfisko un ekonomisko problēmu risināšanas veids.

Risinājuma veidam nav ne mazākās oriģinalitātes, ko apliecina “Neatkarīgās” publikācijas “Dombrovskis iegūs bērnus no čemodāniem” datējums ar 2011. gada 5. jūliju. Te domāts toreizējais valdības vadītājs, kurš pievērsās nevis emigrācijas apturēšanai, bet prātošanai par to, kā pārvērst emigrāciju par remigrāciju. Viņa rīcībai ir aritmētisks pamatojums, ka lielāks emigrantu skaits automātiski ģenerēs arī lielāku remigrantu skaitu, ko valsts aparāts varēs uzdot par savu panākumu. Visticamāk, ka šo panākumu Valdis Dombrovskis ir nodevis mantojumā Krišjānim Kariņam. K. Kariņa pirmās valdības laikā fiksēta izlīdzināšanās starp aizbraucējiem un atbraucējiem, kuru vidū lielākā grupa ir remigranti.

Cik remigrantu var iegūt no pusmiljona emigrantu?

I. Mieriņa atsaucas uz savu kolēģi Mihailu Hazanu, kurš savulaik bija panamāmākais emigrācijas un Latvijas izcelsmes cilvēku diasporu pētnieks. M. Hazans ir novērtējis Latvijas izcelsmes cilvēku skaitu pasaulē ar 300 - 500 tūkstošiem (tātad līdz pusmiljonam) cilvēku atkarībā no tā, ar kādām pazīmēm pietiek, lai atzītu cilvēka izcelsmi no Latvijas. Plašākajā pētījumā, ko organizējusi I. Mieriņa, sadabūtas atbildes par 14 tūkstošu emigrantu attieksmi pret Latviju. Attieksmes pamatjautājums, protams tāds, vai viņi pieļauj atgriešanos Latvijā. Visrupjākais šo atbilžu šķirojums rāda, ka 1/4 daļa aizbraukušo atgriešanos noliedz pilnīgi, pretējā ceturtdaļa par to domā, apsver variantus utt., bet lielākā daļa - puse - pieļauj jeb neizslēdz atgriešanos atkarībā no tā, ko dzīve pati diktēs. Un pēdējos gados atgriešanos sākusi veicināt dzīves līmeņa lejupslīde Rietumeiropā.

Izklausījās pārliecinoši, ka Latvijai valsts un pašvaldību līmenī tagad atvēries iespēju logs, caur kuru valstī atgriezīsies lielāks skaits emigrantu nekā caurmērā mēdza atgriezties iepriekš. Tajā pašā laikā I. Mieriņa brīdina, ka atgriešanās Latvijā praktiski vienmēr nozīmē cilvēku dzīves līmeņa pazemināšanos. Jūtamākā izpausme dzīves līmeņu starpībai Rietumeiropā un Latvijā esot manāma pārtikas un sadzīves preču veikalos, kur Rietumeiropas iedzīvotāji iepērkas, pirkuma summas vērā neņemot, bet Latvijas iedzīvotāji spiesti saviem ikdienas izdevumiem sekot un noteikt izdevumu robežas, kādās jāiekļaujas. Gan valstij valdības un pašvaldību līmenī, gan sabiedrībai jāatrod veidi, kā kompensēt reemigrantiem šo neērtību kaut vai tikai ar labiem vārdiem un smaidiem.

IEPAZĪSIMIES. Saeimas deputātiem remigrācijas problēmas izklāstījušajai zinātniecei Intai Mieriņai nav ne radniecības, ne pazīšanās ar Saeimas priekšsēdētāju Daigu Mieriņu / Foto: Arnis Kluinis