Salīdzinoši nelielajai, daudzos gadījumos par Krievijas vidieni uztvertajai pilsētai Belgorodai bija gadījies kļūt par vienu no simboliem Padomju Savienības uzvarai Otrajā pasaules karā, kura rezultātus tagad revidē Krievijas uzbrukums Ukrainai un Ukrainas pretuzbrukums Belgorodas virzienā.
Tajā laikā, kad Padomijas propaganda pilnā mērā pārklāja okupēto Latviju, Belgorodas vārds šeit skanēja biežāk nekā daudzu citu, par Belgorodu lielāku, senāku, iespaidīgāku vai dažādu notikumu dēļ aktuālāku Padomijas pilsētu nosaukumi. Tam bija svarīgs iemesls. Lai gan Padomijai pēc Otrā pasaules kara pienācās daudz kas, sākot ar atomieročiem un pirmo cilvēku kosmosā, tomēr valsts pastāvēšanas pamats bija uzvara šajā karā jeb vieta starp šā kara uzvarētājiem, kuri dalīja un pārdalīja pasauli. Padomijai nācās to atgādināt aizvien skaļāk atbilstoši tam, kā gan pasaulē, gan Padomijas iekšienē aizvien skaļāk tika uzdoti jautājumi, vai kara uzvarētājiem pienākas izskatīties tik ļoti noplukušiem. No otras puses - kāpēc gan nē?! Uzvarētāji jau tāpēc ir uzvarētāji, ka var rīkoties, kā vien grib. Gribam izskatīties noplukuši un izskatāmies noplukuši, jo esam uzvarētāji, uzvarētāji, uzvarētāji. Šīs uzvaras apliecināšanai nācās vilkt laukā plakātu no propagandas pūra lādes, ko saviem pēctečiem mantojumā bija atstājis Padomijas diktators Staļins (1878-1953). Uz šī plakāta bija rakstīts “Belgoroda”.
Belgoroda ir izaugusi un palikusi par provinces centra līmeņa pilsētu. Tieši šādu statusu Belgorodai 1707. gadā bija piešķīs visa rietumnieciskā, tajā skaitā rietumniecisku vārdu mīļotājs Pēteris I (1672-1725). Proti, Belgoroda tika nosaukta par provinces centru Kijivas guberņā. Savukārt Pētera I pēcteči vingrinājās ar provinces vārda krieviskošanu. Kaut kāds centrs Belgoroda skaitījies vienmēr.
1727. gadā Belgorodai paveicās iegūt pašai savu guberņu, taču noturēt to izdevās tikai līdz 1779. gadam. Pēc tam Belgoroda kļuva par apriņķa, apgabala (уезд, округ, область) vai rajona centru citās guberņās, apriņķos, apgabalos. Gadsimtu gaitā mainījās gan vārdu skanējums, gan vienu un to pašu vārdu nozīme Krievijas administratīvajā iedalījuma struktūrvienību hierarhijā. Pēdējā vēstures nogrieznī Belgoroda ir apgabala (область) centrs kopš 1954. gada. Tā ārējās kontūras palikušas tādas pašas, kādas parādīja 1955. gadā Rīgā iespiesta apgabala karte (attēlā).
Latvijas mērogā Belgoroda būtu lielpilsēta, bet savā reālajā vietā izskatās pēc pilsētiņas uz Ukrainas lielpilsētas Harkivas fona apmēram 70 kilometru attālumā. Pašlaik Belgoroda uzrāda 334 tūkstošus iedzīvotāju, kamēr Harkivā skaitās 1,1 miljons palikušo pēc tam, kad Krievijas uzbrukuma dēļ pilsētu pameta tik daudz cilvēku, cik Belgorodā vispār iedzīvotāju. Harkivas dominancei plašā apvidū un atpazīstamībai pasaulē ir vēsture vairāku gadsimtu garumā. Harkivā dislocēti tāda lieluma un specializācijas rūpniecības uzņēmumi, zinātnes un kultūras iestādes, kādas tagad prasa miljona un vairāk cilvēku koncentrāciju. Senākos laikos ievērojamam politiskajam, saimnieciskajam vai kultūras centram vajadzēja mazāk cilvēku absolūtā izteiksmē, bet tam tik un tā bija jābūt daudz lielākam nekā citās pilsētās plašā apkārtnē. Piemēram, uz Otrā pasaules kara sākumu Harkivai tika uzrādīti 832 tūkstoši iedzīvotāju, bet Belgorodai - 34 tūkstoši iedzīvotāju. Kara laikā abas pilsētas ļoti cieta arī iedzīvotāju zaudējumu ziņā. Procentuālā izteiksmē Belgorodas iedzīvotāju skaits ataudzis un pāraudzis pirmskara līmeni daudz straujāk nekā Harkivā, taču miljonam tas nav ticis ne tuvumā. Pēdējo mēnešu laikā arī līdz Belgorodai aizsniedzies karš (kara demo versija, bet tomēr kara versija) dzen cilvēkus projām no Belgorodas apmēram tāpat, kā ir izdzinis no Harkivas.
Pilsētu iedzīvotāju skaita dinamikas raksturošanai nepieciešami urbanizācijas un aglomerācijas jēdzieni. Pirmais no tiem parāda cilvēku sablīvēšanos pilsētās, otrais - iespējas izklīst plašākā apkārtnē, bet nezaudēt saikni ar pilsētu, kas, savukārt, nezaudē iespējas attīstīties tā, it kā visi šie cilvēki būtu pilsētnieki. No tagadējo notikumu skatpunkta galvenais ir tas, ka Belgoroda padomju laikos bija uzskatāma par Harkivas aglomerācijas elementu. Nekas daudz nemainījās pagājušā gadsimta 90. gados pēc Padomijas sabrukuma. Gan atjaunotās Krievijas, gan reālu valstiskumu pirmoreiz veidojošās Ukrainas valsts pārvaldes aparāti bija pārāk aizņemti paši ar sevi. Abas valstis atļāva šo valstu iedzīvotājiem šķērsot abu valstu robežu gandrīz tāpat kā padomju laikā, kad šī robeža kalpoja tikai par dekorāciju Padomijas ārējā skatlogā (ka Padomija esot brīvu nacionālo valstu savienība), bet nekādi neattiecās uz Padomijas iedzīvotājiem.
Pa 25 gadiem, kopš Krievijā varu sagrābis diktators Putins, viņš pārvērtis gandrīz vai idilliskās attiecības starp krieviem un ukraiņiem par karu, kurā notiek apšaudes starp Harkivu un Belgorodu. Šis raksts tika iesākts ar bildi, kurā apvienoti skati ar apšaužu sekām gan Belgorodā (attēla augšpusē), gan Harkivā.
Ukainas uzturētu krievu pretputinistu vienību reidi pāri Ukrainas un Krievijas robežai Belgorodas virzienā pagaidām ir odu kodieni zilonim, kas bradā par 1/5 daļu no Ukrainas starptautiski, tajā skaitā arī Krievijas atzītās teritorijas. Tomēr Belgorodas vārds izskan skaļi un atgādina par to, ka šis vārds bija ļoti nozīmīgs Otrā pasaules kara dēļ.
Tas tiešām svarīgs fakts Belgorodas vēsturē, ka tā ir kļuvusi par “pirmā salūta pilsētu” (город первого салюта ). Tas noteikti ir liels gods - kā pie tā tikusi salīdzinoši neliela pilsēta?
Burtisku un vienlaicīgi gleznainu atbildi uz šo jautājumu sniedz mikroskopiska propagandas brošūriņa, kādu jau 1944. gadā latviešu valodā spējusi sarūpēt uz Padomiju aizbēgusī Latvijas PSR valdība. Tai skaitījās savs grāmatu apgāds, pēc kura pasūtījuma Maskavā iespiestas dažas lapiņas ar nosaukumu “Orlas kauja”; par to teksta autoru uzrādīts A. Karpovs. Atšķirsim pašu pirmo no šīm lapiņām (attēlā). Tā vēsta, ka darbība sākusies 1943. gada 5. augustā ar radioziņu, ka vēlāk tikšot sniegta ārkārtīgi svarīga ziņa. Maskavieši izgājuši ielās klausīties šo ziņu no skaļruņiem. Neilgi pirms pusnakts pa tiem atskanējis Staļina vārdā sniegts paziņojums, ka “ieņemta Orla un Belgoroda. Maskava gavilē. Un kopā ar galvaspilsētu gavilē visa zeme, visa padomju tauta. Kremļa pulksteņi vēsta pusnakti. Visā Maskavā atskan lielgabalu dārdoņa. Īsu brīdi galvaspilsētas debesis kļūst gaišas...”
Tas, lūk, bijis pirmais no dažādu kaut cik pamanāmu orientieru ieņemšanai veltītajiem salūtiem. Kāpēc šādu godu izpelnījušās Orla un Belgoroda, nevis Staļingrada? Tehniski izskaidrojams tas, kāpēc salūtu Maskavā nevarēja sarīkot par godu Maskavas izglābšanai no vācu okupācijas 1941. gada beigās. Tajā reizē vācieši tika apturēti, taču palika galvaspilsētas tuvumā un visi Sarkanās armijas spēki, arī lielgabali un šāviņi bija jāizlieto tam, lai neļautu viņiem atkārtot savus uzbrukumus. Pēc vāciešu sagrāves Staļingradā, kur viņu komandieris Frīdrihs Pauluss (1890-1957) kapitulācijas aktu parakstīja 1943. gada 31. janvārī, situācija bija jau pilnīgi savādāka.
Tomēr Staļins vēl nerīkoja uzvaras salūtus par godu uzvarai viņa vārdā nosauktā pilsētā. Varbūt sava nozīme bija arī aukstajai ziemai, kad salūtam būtu mazāk liecinieku un vēl jo mazāks gandarījums būtu uz ielas izdzītajiem cilvēkiem, bet svarīgākas tomēr bija mācības, ko Staļinam deva viņa armijas sakāves kara sākumā. Tās lika reālistiskāk vērtēt situāciju un kaut dažkārt nemelot ne sev, ne citiem. Uzvaras salūtu viņš sarīkoja tikai tad, kad uzvara karā patiešām jau bija nodrošināta. Vēl karā bija jākrīt miljoniem cilvēku un Staļinam bija jāsapin daudz intrigu gan ar sabiedroto valstu Anglijas un ASV vadītājiem, gan ar saviem rokaspuišiem, t.i., ar visbriesmīgākajiem rīkļurāvējiem, kuri viņu galu galā nožmiedza. Tomēr kara rezultāts bija izšķirts. Pēc vāciešu sakāves 1943. gada vasaras beigās Padomija vairs nevarēja zaudēt.
Belgorodas izniršana priekšplānā uz uzvaras skatuves bija nejaušība. Drīz vien Belgoroda tika pabīdīta uzvaras piemiņas rituālu otrajā plānā, taču uz uzvaras skatuves tā palikusi līdz šai baltai vai nebaltai dienai.
Ja cilvēki vispār pārzina Otrā pasaules kara gaitu Austrumu frontē, tad viņi zina, ka 1943. gada vasarā vācieši zaudēja Kurskas kaujā, kas izceļas ar lielāko tanku kauju līdzšinējā karu vēsturē. Tā, lūk, Belgoroda un arī Orla tika pabīdītas maliņā cilvēku priekšstatos, kas atbilst šo pilsētu novietojumam kaujas kartē. Tāda karte labi uzzīmēta 1956. gadā Maskavā izdotā grāmatā ar lietas būtību izsakošu nosaukumu “Kurskas kauja” (Курская битва). Grāmatas autors Fjodors Seļivanovs. Gabaliņš no šīs kartes jau ir kalpojis raksta pieteikumam, bet kaujas izpratnei vajadzīga karte pilnā apjomā un bez emociju raisīšanas pielikta tonējuma (attēlā).
Karte parāda tādu Austrumu frontes sektoru, kurā frontes līnija mazāk iet ziemeļu-dienvidu virzienā, lai šķirtu austrumus no rietumiem, bet vairāk iet austrumu-rietumu virzienā. Kā tad tā? Tā, ka vāciešiem par gandarījumu pēc neveiksmīgā uzbrukuma Maskavai bija palicis pāri kartes augšdaļā redzamais izvirzījums, kas attēlo Maskavai tuvāku teritoriju, bet padomju spēkiem, savukārt, pienācās izvirzījums kartes attēlotās teritorijas dienvidu daļā jeb tuvāk kartes apakšējai malai. Padomju armijai bija izdevies attīstīt savus Staļingradas panākumus un 1943. gada februārī atkarot gan Belgorodu, gan Harkivu, taču tad uz pretuzbrukumu spēja saņemties vācieši. Viņi atguva abas nosauktās pilsētas. Pilnībā sagraut Padomju armijas daļas šajās kaujās vācieši nespēja, tāpēc arī Padomju armijai palika savs izvirzījums rietumu virzienā.
Vāciešu izvirzījuma centrs bija Orla, padomju izvirzījuma centrs - Kurska. Abas puses vadījās no vieniem un tiem pašiem karošanas šabloniem un koncentrēja spēkus, lai ar uzbrukumu pretinieka izvirzījumu flangiem nonāktu pretinieka galveno spēku aizmugurē un tālāk izvērstu uzbrukumu kaut vai līdz uzvarai karā. Taču tāpēc, ka abas puses bija vienādi gudras, to galvenie spēki nebūt netika koncentrēti izvirzījumu smailēs. Spēkus koncentrēja flangos, lai uzbruktu pretinieka flangiem. Tāpēc šajos flangos izvērsās mēnesi ilga kauja, kas gan nenoveda līdz kara beigām, bet padarīja šīs beigas paredzamas.
Vācieši sāka savu uzbrukumu padomju izvirzījumam 5. jūlijā vienlaicīgi no ziemeļiem un dienvidiem, kur Belgoroda atradās gandrīz uz vāciešu starta līnijas. Padomju izvirzījuma ziemeļu flangā nav vietvārdu, kuri iezīmētu vāciešu starta līniju ar Latvijā pazīstamiem nosaukumiem. Atliek teikt, ka uzbrukuma perēklis bija vāciešu izvirzījuma centrs Orla aptuveni 40 km no starta līnijas. Kaujas tagadējam zīmolam pamatoti dots Kurskas vārds, jo Kurska bija mērķis abiem vāciešu triecieniem.
Kā to tagad visi zina, vāciešu uzbrukums kopš pirmā brīža gāja neveiksmīgi. Viņi uzbrukumā zaudēja tik daudz karavīru un tehnikas (tanku), ka Padomju armija varēja pāriet pretuzbrukumā un vāciešus pilnīgi sakaut. Vāciešu izvirzījums sabruka un Padomju armija ieņēma Orlu. Dienvidu pusē vāciešiem izdevās saglabāt vairāk spēku, ar kuriem sargāt “vārtus uz Ukrainu", kā viņi pamatoti vērtēja Harkivu. Tādējādi viņi atdeva vienlaicīgi 5./6. augustā Orlu ziemeļos un Belgorodu dienvidos, bet pie Harkivas papretojās līdz 23. augustam, kad “pirmā salūta” godu jau bija sadalījušas par Harkivu mazāk nozīmīgās Orla un Belgoroda. Šo pilsētu vārdi turpināja skanēt, aizvien no jauna atgādinot (ik pa laikam vārdā nenosauktā) Staļina paziņojumu par šo pilsētu ieņemšanu kaujā, kuras nosaukumu ērtāk un arī pamatotāk izteikt ar Kurskas vārdu.
