Latvijas okupācijai veltītā pieminekļa novākšana 2022. gadā atgādina Jaunatnes teātra slēgšanu 1992. gadā.
Politkorektu ieganstu pārlasīt bijušā Jaunatnes teātra galvenā režisora Ādolfa Šapiro grāmatu “Kā aizvērās priekškars” (Maskava, 1999, krievu valodā) dod šonedēļ notikusī bijušā Jaunatnes teātra ēkas pārbūves rezultātu prezentācija publikai. Ēka ar teātra uzvedumiem piemērotu zāli tika uzcelta 1902. gadā. Kopš tā laika ielai, un kuras ēka atrodas, bijuši trīs dažādi nosaukumi, bet ēkā viens otru nomainījuši seši teātri, pa starpu dodot vietu arī kinoteātrim, sabiedriskiem un saviesīgiem pasākumiem un vēl arī sapņiem un projektiem par tādiem teātriem, kuri līdz izveidošanai nav tikuši. Par to visu varētu uzrakstīt pētījumu vairākos sējumos, ja tie kādu interesētu. Vieglāk šādu interesi atrast tikai par atsevišķiem ar teātra ēku saistītiem notikumiem un cilvēku likteņiem, kad tie sasaucas ar aktualitātēm. Daudzas aktualitātes viena otru nomainījušas 122 gadu laikā un vēl jo vairāk to būs nākotnē (ceram taču uz bezgalīgu nākotni), bet pašlaik Latvijai vissvarīgākais ir karš Ukrainā. Šobrīd tas pieņēmis pozīciju kara formu un devis laiku prātot par šo karu, ka īstenībā tās esot īstās beigas Padomijas sabrukumam. Pat ja vēsture ar mums jokojas un pēc īstajām beigām piespēlēs vēl īstākās un pēc tam pavisam īstas beigu beigas, palūkosimies jau tagad uz laiku ap Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšanu 1990. gada maijā un šīs neatkarības starptautisko atzīšanu 1991. gada rudenī. Pasaules lielvaras un kāda maza teātrīša agonijas laikā sakrita precīzi, bet kāda starp tām saistība?
Savulaik arī Jaunatnes teātrim pajumti devušas ēkas atjaunošana dod ieganstu pārlasīt Ā. Šapiro grāmatu tieši tagad, kad pagājuši desmit gadi kopš Krievijas pirmā uzbrukuma Ukrainai un vairāk nekā divi gadi, kopš Krievija pārkāpusi pamieru un sākusi pilna apmēra karu, cik to konvencionālie ieroči ļauj. Pusotru gadu Latvijas galvaspilsētā Rīgā vairs nav padomju okupācijas pieminekļa, kas no okupantu viedokļa tika pareizi dēvēts par Uzvaras - viņu uzvaras - pieminekli.
Pieminekļa novākšanai 2022. gadā bija tā pati jēga, kāda 30 gadus iepriekš bija Jaunatnes teātra slēgšanai. Abos gadījumos tika novāktas zīmes, kas okupantiem ļāva šeit kopumā justies kā mājās un ap kurām viņi pulcējās kā savās simboliskajās mājās. Teātris deva iespēju pulcēties mazākā skaitā, bet katru vakaru un bieži vien arī pa dienu. 1992. gadā nenovāktais piemineklis pamazām pārņēma ļaužu pulcēšanas funkciju. Pulcēšanās rituāli bija pilnīgi citi, bet rezultāts tas pats. Proti, daudz lielāks cilvēku pūlis savācas tikai reizi gadā. Plašsaziņas līdzekļi šo pulcēšanos digitāli iekonservēja un izsniedza visiem gribētājiem kā tēlus un to izraisītās sajūtas, ar kurām šie cilvēki dzīvoja līdz nākamajam saietam pie savas uzvaras pieminekļa.
Latvijas valsts uzdrošinājās novākt šo pieminekli tad, kad Ukrainas kara frontēs Krievijai klājās drīzāk slikti nekā labi, lai gan kara iznākums nebija un nav izšķirts. Šī paša iemesla dēļ ar pieminekļa novākšanu samierinājās tie, kuru vārdā tika solīts, ka pieminekļa novākšanas mēģinājumi izraisīšot tautas sacelšanos. Īstenībā pret pieminekļa nojaukšanu protestēt atnāca labi ja desmit profesionālu protestētāju kopā ar daudz lielāku skaitu profesionālo vērotāju (žurnālistu, TV operatoru) un gigantisku skaitu policistu, pēc kuru daudzuma varēja domāt, ka varas iestādes sacelšanās solītājiem noticējušas uz vārda.
Jaunatnes teātra slēgšana savulaik notika pavisam pieticīgi, jo iejuka starp notikumiem, kas cilvēku dzīvi skāra tiešāk un smagāk. Tika likvidēti uzņēmumi ar daudz lielāku nodarbināto skaitu nekā teātrī. Lietvedība tika pārkārtota no pamatā krievu valodas uz latviešu valodu. Tika izvests Padomijas mantinieces Krievijas karaspēks, kas nozīmēja, ka Latvija jāatstāj arī ārpus kazarmām mītošajām militārpersonām un viņu tuvākajiem ģimenes locekļiem. Te nosaukti tikai daži atskaites punkti, pēc kuriem cilvēki nevarēja nesaprast, ka Padomija zaudējusi cīņu, ko bija ierasts dēvēt par auksto karu. Uz Latvijā dzīvojošajiem attiecās tas, ka Padomija bija zaudējusi šo teritoriju.
Cilvēku reakcijas gan uz toreiz, gan uz tagad notiekošo ir dažādas - kaut pretējas. Tikpat labi iespējams gan cerēt, gan baidīties no zibenīga revanša kā iezīmēt sevi par tik pārliecinātu jaunās varas jeb kārtības pārstāvi, ka atpakaļceļš uz bijušo kļūst gandrīz neiespējams. Lielākā daļa cilvēku vienkārši gaida, gaida un gaida, ar ko gan pārmaiņas beigsies.
Kad reālā dzīve Latvijā 90. gadu vidū nostabilizējās, Latvijas krievvalodīgo kopiena iemanījās apsaimniekot tos resursus, kādi tai atlikuši. Nu, ja teātra vairs nav, tad apsaimniekos pieminekli, par kuru Krievija aizlikusi labu vārdu. Runa te par kopienas entuziastiem un profesionālajiem pārstāvjiem, nevis par kopienu, kuras robežas un saliedētība zem lielām jautājuma zīmēm.
Jaunatnes teātrim bija pietiekami garš grēku saraksts, kura dēļ teātris pastāvēt padomju laika izskatā nevarēja, taču tā pārveidošana varēja notikt visdažādākajos veidos. Tikai tad, kad tā bija notikusi, sāka šķist, ka tieši tāds pārveidojumu veids arī bija vissaprātīgākais. Tātad pārsauca Jaunatnes teātri par Jauno Rīgas teātri, piemeklējot nosaukumu, kas līdzīgs iepriekšējam, un, kas vēl jo svarīgāk, atkārto nosaukumu, ar kādu teātris tajā pašā ēkā jau bija darbojies no 1908. līdz 1915. gadam. Kur nu vēl jaukāk, mīļāk, kulturālāk!
Pirmajā acu uzmetienā pārveidojumi uz robežas starp kaut kādiem un nekādiem. Vai tiešām Jaunatnes teātra bijušā priekšnieka žēlabas par darba zaudēšanu ir veselas grāmatas vērtas? Vai šī grāmata, t.i., teātra pārtaisīšanas rezonanse nav daudz svarīgāka par teātra pārsaukšanu un vēl šādiem tādiem pārveidojumiem, kādi notiek nemitīgi visos stūros un kādus neviens nepamana, ja par tiem neuzraksta grāmatu? Runa, protams, par talantīgi uzrakstītu grāmatu. Paldies Ā. Šapiro, ka viņš starptautiski izreklamējis Latvijas PSR pārtaisīšanu par Latvijas Republiku. Citādi mums dažkārt šķiet, ka pārtaisīšana tikai ar pārsaukšanu vien beigusies. Vissvarīgākais ir tas, ka Ā. Šapiro iedarbojas uz publiku ne tikai Latvijā , bet visā pasaulē. Lai krieviski lasošie saprot, ka, kaut pasaules mērogā niecīgā zemes pleķītī, bet tomēr, kā rakstīts Ā. Šapiro grāmatā, “dzīves saimnieku loma pārgāja pie latviešiem" (206. lpp. norādītajā izdevumā).
Kādi tad bija Jaunatnes teātra grēki, no kuriem nācās atpirkties vismaz ar nosaukuma maiņu? Pamēģināsim tos uzskaitīt. Tūlīt jāizdara atruna par visas šīs grēcības komplekso dabu, kurā katrs grēks ir visu pārējo grēku priekšnoteikums, sastāvdaļa un sekas.
Pirmkārt, Jaunatnes teātris tika nodibināts tik zibenīgi pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā, cik vien tas tehniski bija iespējams. Un 1940. gadam pieaudzis “baigā gada” apzīmējums neatkarīgi no tā, ka cilvēku slepkavošanas maksimumu okupanti sasniedza 1941. gadā.
Otrkārt, teātra nosaukums bija darināts pēc krievu valodas šablona “театр юного зрителя”, kāds atbilda Krievijas apgabalu (guberņu) pilsētu statusam bez pretenzijām uz dižu mākslu un vispār uz mākslu, kādu sev pierakstīja Rīga (latvieši).
Treškārt, vēl jo tracinošāks bija teātra nosaukuma oriģinālvalodā saīsinājums “ТЮЗ” un tā iemiesojums Jaunatnes teātra krievu trupā. Par to bija pilnīgi skaidrs, ka vienīgais, ar ko tā nodarbojas, bija bērnu maitāšana ar krievu tautas pasakām par pionieriem. Vai latviešu trupa nav pirmā, kas jau galīgi samaitāta?
Ceturtkārt, par galveno teātrī bija ielikts no Ukrainas (Harkovas) atsūtīts krievvalodīgs ebrejs - tātad prototips padomju tautai, par kādu pārveidoties latvieši tomēr negribēja.
Piektkārt, šim atsūtītajam teātra cenzori kaut tikai dažkārt un mazliet, bet tomēr atļāva uzvest kaut ko tādu, ko latviešu teātriem un to režisoriem neatļāva. Tā, lūk, padomju režīms producēja padomju tautu, mudinot visus pie pirmās izdevības pārcelties no etniskās izcelsmes teritorijas uz jebkurieni Padomijas robežās, lai citur drīkstētu atļauties vairāk nekā dzimtajās vietās. Tiktāl runa ir ceturto grēku, bet Ā. Šapiro gadījumā īpašs grēks bija viņa jaukšanās latviešu darīšanās par spīti aizdomām, ka viņa izpratne par latviešiem bija tikpat ierobežota kā latviešu valodas prasme.
Pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem, kopš Jaunatnes teātra vairs nav acu priekšā, tā grēkus atceras vairs tikai tie, kuri speciāli rakājas pagātnē, bet pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā noraidoša attieksme pret Jaunatnes teātri bija cilvēku masā, kuras locekļi paši nespētu šo attieksmi izskaidrot.
Tapšanas stadijā esošā atjaunojamās Latvijas politiskā šķira pielāgojās masu noskaņojumam pret Jaunatnes teātri. Tikt galā ar teātri uzdeva komponistam Raimondam Paulam. 1988. gada novembrī viņš tika iecelts par Latvijas PSR Valsts kultūras komitejas priekšsēdētāju Viļņa Edvīna Breša valdībā, pārsaukts par kultūras ministru Ivara Godmaņa valdībā un pazemināts par kultūras valsts ministru Valda Birkava valdībā, no kuras izstājās 1993. gada septembrī. Valdībās viņš bija atradies gandrīz precīzi to laika periodu, kurā runas, t.i., nopietnos rakstos, tajā skaitā pārvaldes dokumentos saglabātas runas par Jaunatnes teātra problēmām sākās un beidzās līdz ar pašu teātri.
Savā grāmatā Ā. Šapiro uzstāj, ka Jaunatnes teātra likvidēšana ar R. Paula 1992. gada 16. aprīļa pavēli nr. K-117 “Par Jaunatnes teātra reorganizāciju” nav rezultāts divu cilvēku strīdam par spīti tam vai tieši tāpēc, ka sākotnēji “mēs bijām uz tu” (237. lpp.) un “viņš pasmējās par “durakiem” un apliecināja man pilnīgu atbalstu. Ielūgums uz Ziemassvētkiem, šķiet, kalpoja tam par apliecinājumu” (turpat). Ielūgums bijis ne jau pie R. Paula uz mājām, bet uz visas valdības 1990. gada noslēguma balli Rundāles pilī. Politiskā šķira palūkojās, vai Ā. Šapiro savas tautības un starptautiskajās teātra aprindās iegūtās atpazīstamības dēļ nebūtu tai tikpat derīgs kā Mavriks Vulfsons. Attiecības beidzās ar skandālu. Tā mēdz notikt, ja iecerētais darījums izjūk. Ja jau sākotnēji cerību bijis maz vai nemaz, tad nav arī lielas vilšanās, bet ja nav vilšanās, tad nav skaļas bļaustīšanās.
Visticamāk, ka darījums starp Ā. Šapiro un Latvijas valsts aparātu ietvertu Ā. Šapiro atkabināšanos no aizdomīgā teātra. Nav nekādu pazīmju, ka puses būtu šo darījumu pārrunājušas vai pat tikai izdomājušas līdz galam. Viss sākās un beidzās ar mājieniem un pusvārdiem. No šodienas skatpunkta atliek tikai aplaudēt Ā. Šapiro, cik ātri viņš saprata un cik precīzi realizēja atkabināšanos no Jaunatnes teātra kopā ar atkabināšanos no Latvijas. Tagad tas šķiet kā praktiski vienīgais risinājums no viņa interešu viedokļa, bet tikpat neizbēgams mums šķistu jebkurš cits risinājums, ja vien dzīvē tas būtu noticis.
