Komentāri: Jaunatnes teātris bija tikpat grēcīgs kā Uzvaras piemineklis

Autor, nešauj pār strīpu! TAJOS laikos visi teātri bija padomiskās ideoloģijas sērgas nesēji. Un uz Dailes teātra Artmanes padomiskuma fona Jaunatnes teātra Šapiro tāds zīdainis vien bija. Pielīdzināt teātri lielkrievu šovinisma adeptu mdzenim ir vairāk kā stulbi. Tā publika, kura kanonizēja Pārdaugavas fallu, teātrus nemēdz apmeklēt. Mūsdienās, sekojot Paula piemēram, viens paplucis, pārpratuma pēc augstā amatā nokļuvis tenoriņš sagribēja izrēķināties ar Čehova Krievu teātri. Paldies Dievam, neizdevās. Pēc manas pieredzes šī teātra iestudējumu kvalitāte ir stipri virs Latvijas teātru vidējā snieguma. Nu nemēdz tur būt vāju izrāžu! Ja kas, liela, dažkārt pat lielākā daļa skatītāju ir latviešu valodā runājošie...

Kluinis... mja... gluži kā tas parunas suns, kas vienmēr ir niknāks par saimnieku. :-P

Kādas muļķības. Nekas trakāks sen nav lasīts. Paulam drīzāk vajadzēja atkabināties no Maskavas. Un salīdzināt okupekli ar šo teātri, kurā valdīja brīvības ideja.... Visas izrādes redzēju, no skolas gājām skatīties un arī pēc tam. Karlsons, Vinnijs Pūks, Pavasaris, Pērs Gints, Tils Pūcesspieģelis, Gaidīšanas svētki... Un nevienas pašas par pionieriem ar kaklautiem. Nevienu

neatceros.

vēl tas, ka 30. gadu beigās Vācijā velosipēds bija ļoti populārs braucamais - demokrātisks pārvietošanās līdzeklis. Taču izrādē tas kalpoja arī kā nopratināšanas atribūts.

Aktieriem tas viss patika, piestāvēja, viņi bija labā formā, ar labu izglītību - Šapiro viņus turēja stingri, bet vērtēja arī kā personības.

Tā ir tā jaukā, mazā distance, kas rada savstarpēju cieņu. Tas sildīja - šķita, ka tā viens otru labāk sadzirdam."

Aktierim Jurim Žagaram bija uzticēta arī lugas tulkotāja loma. "Tas bija interesanti! Šapiro arī patika, ka mēs ar tekstiem ņemamies. Bija atsevišķi slenga vārdi vai rupjības, kuru padomju laika vārdnīcās nebija, tāpēc nereti zvanīju Valentīnai Freimanei... Viņa tikai nosmaidīja, ka nevajag mulst, jo Brehts ir ļoti rupjš.

Brīvības alkas teātrī neapšaubāmi bija - bet dumpiniecisks jau bija pats Šapiro. Tāpēc mums tas šķita organiski un loģiski. Teātris vienmēr rezonējis ar to, kas notiek ārpus teātra sienām...

Bijām Venecuēlā, Peru, Minhenē, Rietumvācijā - nezinu, kā režisors to nomenedžēja, bet braucām uz vairākiem festivāliem."

Maijai Apinei par Sievas-žīdietes lomu tika Baltijas teātru festivāla balva.

Anita Vanaga: "Ādolfs Šapiro no Maijas Apines jeb Sievas-žīdietes ainas bija iemīļojis teicienu: "Viss sākas ar objektivitāti". Atmodas laikā izrādījās, ka Šapiro pats nonāca Sievas-žīdietes lomā kopā ar visu savu teātri un gaišajām iecerēm. Tur krustojās ļoti daudzas intereses, taču vienmēr atceros, ka paraksta tiesības bija tikai vienam cilvēkam...

Plāns par teātra reorganizāciju rezultātā izvērtās par visa teātra likvidāciju. Teātris, kurā strādāja vislabākais režisors, tika aprakts dzīvs kopā ar visu trupu.

Ar visiem, kas tur atradās."

Kā zināms, Ādolfa Šapiro veikums Jaunatnes teātrī 20. gadsimta 60. un 80. gados iekļauts Latvijas Kultūras kanona "Skatuves mākslas” vērtību sarakstā...

1985. gada 19. jūnijs. Jaunatnes teātrī Ādolfa Šapiro vadītais aktieru kurss rāda savu diplomdarba izrādi - Bertolta Brehta lugu "Trešās impērijas bailes un posts".

Uz skatuves - mūziķu ansamblis ar Andreju Laukmani un jaunie aktieri: Maija Apine, Ingrīda Grass, Aīda Ozoliņa, Elvīra Rimicāne, Līga Videniece, Ingūna Zemzare, Juris Žagars, Igors Ziemelis, Romāns Birmanis un Māris Andersons, kurš atceras: "Mūs tur tā izdresēja... Tobrīd sakrita visi apstākļi - gan ārējie, gan iekšējie, ka izrāde piedzima tieši tāda. Tas, ka klātesoša bija politiskā dvesma - tas vienkārši bija tāds laiks, un mākslinieki, būdami īpaši jūtīgi cilvēki, laiku jūt vislabvāk. Šapiro šo materiālu mēģināja taisīt arī ar krievu kursu, bet kaut kas neizdevās - tad nu mēs to gabaliņu uztaisījām."

Jautāts, kāds bijis šīs izrādes iestudēšanas laiks, Māris teic tā: "Darbs, kaifs, mežonīga pleca sajūta, vēlreiz darbs un totāla kopīguma, drusku pat tāda kā lidojuma sajūta.

To ļoti reti gadās piedzīvot pat dzīvē, nerunājot nemaz par skatuvi - ka ir tik izteikta kopības sajūta gan mums, aktieriem, kas tobrīd jauni un zaļi skraidīja, gan tehniskajiem cilvēkiem, gan pasniedzējiem. Bijām visi ciešā mijiedarbībā, bez falšuma.

Bijām tikai desmit aktieri, bet kā tas viss tika salikts! Jā, bija disciplīna, taču iekšējās attiecības tik un tā bija jaukas - tāpēc arī kaut kas tāds acīmredzot piedzima..."

Mākslas zinātniece Anita Vanaga: "Lugā ir 24 ainas, bet Ādolfs Šapiro izmantoja 13. Tēmas bij izteiktas virsrakstos: "Tautas vienotība", "Nodevība", "Sieva-žīdiete", "Spiedze" un citas. Tāpat kā Brehts, arī Šapiro uzskatīja, ka šiem ikdienišķajiem notikumiem jābūt saistītiem un ar mezglu punktiem akcentētiem. Saistījājelements bijA muzikālie priekšnesumi, kas Vācijā bija ļoti populāri - kabarē.

Ideja bija tāda, ka viens un tas pats cilvēks vienā brīdī var būt varmāka, bet jau otrā - upuris. Šaušalīgā transformācija bija tā, ka šie skaistie, balti tērptie jaunieši, kas rotaļīgi min riteņus, šis jautrais bariņš vienā brīdī pārvēršas par agresīvu pūli.

Runājot par nacistisko Vāciju, alūzijas par cilvēkiem šeit un tagad bija labi nolasāmas, ka ikdienišķā nodevība ir mums klātesoša vienmēr

Izlasot pēdējā laika publikācijas šajā portālā, kļūst skaidrs, ka tiek gatavota Latvijas lielākā "svētuma" gāšana no pjedestāla. Tas var notikt jau tuvāko dienu laikā. Šapiro un Jaunatnes teātris ir tikai mazi ceļmalas akmentiņi šajā procesā.

Varbūt jāuzraksta raksts par Benjamins Netanjahu... Varbūt Šapiro cieta dēļ savas tautības, viņi visi ir gudri, alkst pēc naudas, jūtas izredzēti un apsolītajā zemē pie viņiem atnāks mesija. Bet daži ir ārpus tā, es klausīšos BI-2, skatīšos Galkinu, atcerēšos Šapiro. Un esmu pret palestīniešu bērnu slepkavošanu. Katrā tautā ir melnās avis. Un vēl ir globālisti, kas nenogalina, bet nopērk visu.

Tas viss jau brīžiem šķebina. Visi ir grēcīgi, izņemot nomenklatūru, kas bija pie varas LPSR un palika pie varas arī LR.... tie gan ir svētie, vai ne?..........

Jaunatnes teātris bija ļoti liels teātris, jo tas pēc būtības bija divi teātri - latviešu un krievu. Latviešu teātra trupu pārcēla uz "veco Dailīti", kurai tā palika par "īsto māju". Taču dažas latviešu izrādes notika arī tagad jau baptistiem atdotajā namā, kurā pamatā darbojās Jaunatnes teātra krievu valodā runājošie. Piebildīšu, ka tur bija dažādu tautību pārstāvji. Daļa jau pašā sākumā bija apguvusi latviešu valodu, kā piemēram, Gunāra Bindes tagadējā sieva, kas pēc tautības ir ukrainiete.

Tad iegaumē Kluini! Dailītē bija savs Jaunatnes teātra spēcīgs gars. Taču arī otrā namā, kur uzveda izrādes krievu valodā, daļa izrādes bija latviski - gan Pētera Pētersona režisētā muzikālā izrāde "Spēlē, spēlmani", gan Mērtiņa Brauna muzikālā izrāde "Mauglis"( Mauglis bija abās valodās), gan bērniem muzikālā izrāde "Brālītis un Karlsons" (abās valodās), muzikālā izrāde "Buratino Piedrzīvojumi" krievu valodā, kurai mūziku bija rakstījis igauņu komponists. Tam teātra namam bija liela noslodze un skolnieku skolas brīvlaikos tur bija dienā pa trīs izrādēm, visas bija pārpildītas ar mazajiem skatītājiem.

Nekādas krievu pasakas neatceros. Bija arī izrāde ļembasts foajē "Rozā zilonis"..... Jaunatnes teātrim tajā laikā vienīgajam bija mūziķu orķestris, protams izņemot Operas un Operetes teātrus. Arī Operetes teātri Pauls likvidēja un tālāk tur izveidojās Nakts klubs, bet, kad likvidēja Jaunatnes teātri, "Veco Dailīti" saņēma Ieva Plaude un sētas mēģinājumu nama telpās ierīkoja kaut kādu savu kosmētisko biznesa Kolonnu. Teātrī bija sašķelšanās, jo vecākā gadagājuma latviešu aktrises uzskatīja, ka viņām Šapiro dara pāri un nedod tik daudz spēlēt kā gribētos, ka vairāk viņš strādā tikai ar savu Konservatoriju pabeigušo kursu (Brehta izrāde u.c.)... tādēl bija aizsūtīta vēstule uz Kultūras Ministriju. Sāka nākt komisijas uz izrādēm un čakarēja aktieriem smadzenes. Traucēja. Līdz beidzot, kā vienmēr - nevis meklēja risinājumu šim "lielajam divdaļīgajam teātra organismam", lai to "mainīgajā valsts politiskajā posmā" sakārtotu, bet vienkārši nolēma likvidēt, lai nebūtu problēmu, visus atlaida un ēku atdeva Ievas Plaudes biznesa pārziņā.

Atnāca Pauls, sasauca zālē visus un kā jau tas pieņemts mūsu valstī pianists paziņoja aktieriem un režisoriem spriedumu, jo, protams, ka pianists ir gudrāks par aktieriem un režisoriem, kas visu savu mūžu atdevuši teātrim. Šapiro nepatika intrigu vērpšana, jo tas traucēja viņa būtībai un viņam šķita kā nevajadzīgs, tādēļ viņš nemaz pat negribēja vairs par to cīnīties, jo tas jau aizsākās no paša teātra kolektīva. Viņš bija spēcīgs režisors, kas aktierus caurām dienām tik ilgi "dresēja" līdz spēka izsīkumam un tad nāca aktieriem otrā elpa, kas tad arī radīja šo īstā teātra strāva ārā izrādēs.

Teātra aktieru skaits bija milzīgs, tādēl tos nemaz tā vienkārši nevar visus uzskaitīt. Nu tie pazīstamākie Kluinim varētu būt Uldis Pūcītis, Dina Kuple, Edgars Liepiņš, Vera Singajevska, Tālivaldis Āboliņš, Arnis Līcītis, Māris Andersons, Juris Žagars, Maija Apine, Enriko Avots, Imants Skrastiņš, Guntis Skrastiņš, Rūdofs Plēpis un liels skaits citu slavenu aktieruu. Lielākā daļa aktieru mācēja ļoti labi dziedāt un viņiem bija izcilas runas spējas un dikcija, kas mūsdienās ir reti sastopamas parādības jaunajiem aktieriem. Jaunatnes teātrī cienījamā aktrise Lūcija Baumane bija īsts runas un dikcijas specs un pedagogs. Scenogrāfijas šefs bija Andris Freibergs.

Tas īsumā viss, ko vajadzēja pieminēt, lai Kluinis zinātu vismaz to.

atvainojos par rakstiskajām kļūdām

Atšķirība starp pieminekli un teātri ir tāda, ka pirmais ir akmens bluķis, bet otrs dzīvs organisms.