Trīspadsmit gadus veca bērna Jūrmalā pastrādātās slepkavība dēļ notikušajā Saeimas Juridiskās komisijas sēdē klātesošie ar uzmanību un atzinību uzņēma Valsts policijas pārstāves priekšlikumus smagus, vardarbīgus noziegumus pastrādājušus bērnus vecumā līdz 14 gadiem ielikt psihiatriskajā slimnīcā.
Uz Saeimas Juridiskās komisijas 30. janvāra sēdi deputāti un ļoti daudzu uzaicināto iestāžu pārstāvji sanāca tādā gaitā, ar tādām sejas izteiksmēm un uzvedības manierēm, kādas redzam bērēs: katrs pats par sevi un drūmās domās iegrimis, bet ja kopā ar kādu, tad tikai mazās grupiņās ar savas ģimenes, bet šoreiz iestādes locekļiem; sasveicināšanās ar pazīstamiem cilvēkiem no citām grupām distancēta, ar galvu palocīšanu un visatturīgākajiem smaidiem; neviena skaļāka vārda pāri mazās grupiņas atdalošajiem attālumiem Saeimas Sarkanajā zālē, kuras pamatnoformējums nav tāls sēru zālei (attēlā).
Jā, pulcēšanās Saeimā patiešām bija kā piemiņas brīdis pēc 19. janvārī notikušam bērēm. Naktī no 10. uz 11. janvāri viens pusaudzis bija nodūris otru pusaudzi. Izšķirošo ietekmi uz deputātu un ierēdņu uzvedību atstāja fakts, ka dūrējs ir Jūrmalas bērnunama audzēknis - tad jau arī gandrīz kā valsts pārstāvis. Valsts cenšas maksimāli iejaukties cilvēku dzīvēs un bērnu audzināšanā jo īpaši, bet slepkavība kļuvusi par nenoslēpjamu liecību, ko vērtas skolu un daudzu citu valsts iestāžu pamācības vecākiem, kā vajag audzināt bērnus. Tikpat vērtas kā šie padomi un pamācības, instrukcijas un noteikumi ir arī atskaites pa to, kādi tik speciālisti - parastie pedagogi un sociālie pedagogi, psihologi, psihoterapeiti un psihiatri, medicīnas un sociālie darbinieki, policisti un bāriņtiesneši, kā arī politiķi, administratori un apkalpojošais personāls bērnu glābuši no visa sliktā un devuši visu labo. Par katra šāda bērna glābšanas darbiem valsts uztērē daudzus tūkstošus eiro mēnesī, bet rezultātā viens bērns nogalināts un otrs padarīts par slepkavu.
Ja nevarēja noslēpt līķi, tad aiz tā atklājās arī daudz kas cits. Ak, vai, Jūrmalas bērnunams kļuvis par vietu, kur audzēkņi laipni gaidīti izgulēt dzērumu pēc klaiņošanas ar zagšanu un citiem parastiem likumpārkāpumiem. Ak, Jūrmalas bērnunams ir tāds pats kā visi bērnunami Latvijā. Ak, Jūrmalas bērnunamam nav ne tiesību, ne fizisku iespēju ierobežot slepkavošanu iemēģinājušo pusaudžu baru, no kura dūrējs laikam bija viens, bet ar vēl citu bērnunama audzēkņu palīdzību. “Viņi visi ir kopā un šobrīd jūtas stipri. Pēc tā, ko viņi ir nodarījuši, mums bija doma sadalīt viņus, izvietojot pa dažādiem krīzes centriem, lai viņi nav vienā barā. Viņi ir izdarījuši noziegumu un joprojām atrodas tajā pašā mājā. Paēduši, apģērbti, pieskatīti. Un, kā man stāsta - sociālajos tīklos viņi pat lielās ar to, ko ir izdarījuši,” 30. janvāra “Neatkarīgajā” atzīst Jūrmalas domes priekšsēdētāja Rita Sproģe.
Visu uzskaitīto apstākļu dēļ valsts iestāžu darbiniekiem bija iemesls skumt, ko viņi centīgi izrādīja sev, viens otram un caur TV reportāžām arī daudz plašākai publikai.
Pirmkārt, ir iemesls pārjautāt par valsti, uz kuras rēķina viņi visi tagad samērā labi dzīvo. Vai tā nevar sagāzties kā kāršu namiņš? Daži ar nazi bruņoti pusaudži spēj terorizēt kaut vienu pilsētu, kaut visu valsti, jo konkrētajā gadījumā viņi bija aizbraukuši žūpot uz Rīgu un slepkavības vietu Rīgā vai atceļā uz guļas vietu Jūrmalā noteica tikai nejaušība. Tādā gadījumā grūti noticēt, ka valsts ārējās robežas garantē armija ar miljardiem eiro vērtu budžetu un iekšējo drošību uztur policija, specdienesti un vēl nez cik ar valsts varu apveltītu iestāžu.
Otrkārt, politiķi un ierēdņi apzinājās sevi kā fiziskas personas, kuras var nogalināt jebkurš tāpat vien, bez mērķa gāzt valsts varu. Jūrmalas precedents parāda, ka jo īpaši neaizsargāti pret šādiem notikumiem ir bērni, kas pilnīgi nejauši var gadīties bērni kādam no Saeimas Juridiskās komisijas 30. janvāra sēdes dalībniekiem. Šādu noskaņojumu jeb bažas vārdos izteica komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins ar vārdiem, ka “jautājums ir par jūsu drošību”.
Pēc sapulcēšanās kā kapličā komisijas sēdes dalībnieki atžirga, noskaitot pantiņus par to, kā katra sēdes dalībnieka pārstāvētā iestāde izstrādā metodoloģiju, māca vai mācas metodes, attīsta sadarbību utt. Tomēr ik pa brīdim vārdi izskanēja tā, it kā paši runātāji tiem ne pārāk ticētu. Nav mūsu ierēdņi vismaz iestāžu vadītāju līmenī tik nesaprātīgi, lai viņus nemocītu šaubas vai pat skaidra apziņa, ka tā tikai izrunāšanās, par ko viņiem maksā algu.
Starp runāšanu runāšanas dēļ atradās fakts, ka pa valsts iestādēm uz valdības sēdi ceļo Tieslietu ministrijas piedāvāts projekts ar nosaukumu “Terapeitiskā māja”. Tātad specializēts cietums, kurā ievietotajiem bērniem un pusaudžiem būšot jāklausa saviem cietumsargiem jeb audzinātājiem. Domai, ka paklausību var iedresēt tā, lai paklausība turpinātos arī ārpus pāraudzināšanas vietas, ir zināma gadu tūkstošiem ilga vēsture. Pēdējos pāris simtos gadu šīs domas izpildei nostiprinājušies paņēmieni tiek lietoti gandrīz visā pasaulē un vēl pirms pāris gadiem arī Latvijā. Tomēr šajā brīdī tie Latvijā atmesti ar pamatojumu, ka nekādus stabilus uzlabojumus bērnu un jauniešu uzvedībā Naukšēnos reiz bijusī iestāde tomēr neesot radījusi. Tagad, kad iestādes vairs nav, tai tika veltīti daudzi labi vārdi Juridiskās komisijas sēdē, jo slikta iestāde bijusi vismaz kā drauds tiem, kuri līdz Naukšēniem nenonāca. Tagad draudu nav nekādu un bērni līdz 14 gadu vecumam drīkst darīt, ko vien grib.
“Terapeitiskās mājas” ideju visi apsveica, bet atkal sanīka, tiklīdz A. Judins sāka uzdot jautājumus Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniecei Andai Smiltēnai par to, kad tad māja varētu būt gatava kā māja burtiskā nozīmē un kā funkcionējoša iestāde. Izrādījās, ka “Terapeitiskā māja” ir tikai jēdziens, kas ierakstīts kaut kādā koncepcijā ar darbības laiku līdz 2030. gadam. Jūrmalas gadījuma dēļ šis vārds izvilkts priekšplānā, bet var gadīties, ka pēc mēneša tas jau būs aizmirsts tieši tāpat kā slepkavība Jūrmalā.
Līdzīgi var bažīties par 30. janvāra ziņu no Jūrmalas pašvaldības, ka pašvaldības policijai izdevies visus bērnunama audzēkņus savākt viņu mītnes vietā līdz plkst. 18. Tātad tovakar Jūrmalā bijis droši, bet cik ilgi Jūrmalas pašvaldībai pietiks finansiālo un cilvēkresursu, lai savas policijas darbu pakārtotu bērnunama audzēkņu uzmanīšanai?
Pieturas punktu kaut cik pārskatāmai nākotnei uzrādīja Valsts policijas pārstāve Agita Ozola, ka “līdz “Terapeitiskās mājas” izveidei tādus bērnus, kas izdarījuši smagus, vardarbīgus noziegumus, varētu ievietot, piemēram, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā, kurā speciālisti multidisciplinārā komandā spētu sniegt palīdzību un novērtēt, vai bērna psihiskais stāvoklis sabiedrībā nerada apdraudējumu citiem sabiedrības locekļiem un viņam pašam". Pēc viņas runājušie praktiski vienprātīgi šo ideju atbalstīja.
A. Ozola nosauca iestādi, par kuras radīšanu ziņa tika izlaista pagājušā gada 19. decembrī. Tajā jaunos vārdos nosaukta bērnu slimnīca psihiatriskā nodaļa, kāda tā bijusi kopš aizlaikiem. Jā, tagad tai jauna ēka par 10 miljoniem eiro, taču bērnu psihiatrijas gadījumā problēma slēpjas nevis ēku, bet psihiatru trūkumā. Bērnu psihiatru kvalifikāciju ieguvušie ārsti tik tikko paspēj apskriet bērnu ārstēšanas vietas Rīgā un Jelgavā ar tādiem pacientiem, kuriem šādā skriešanas režīmā it kā varot kaut cik palīdzēt. Ar slepkavām ielaisties ārsti negrib. Tādiem taču atvēlētas vietas vai nu parastā bērnunamā, vai bērnunamu nepaklausīgāko audzēkņu pārmācīšanas vietā Ainažos. “Neatkarīgā” 2023. gada 3. jūlija aprakstīja par psihoneiroloģisko bērnu slimnīcu nosauktu iestādi, kur psihiatru un vispār ārstu nav jau daudzus gadus.
Ainažos izveidots bērnunams ar stigrāku režīmu - praktiski ar miesas sodiem vai atrašanos Ainažu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā kā miesas sodu: “Pacienti drīkst uzturēties tikai savā tukšajā palātā, ja neklausīsi, būs sods - sāpīgā pote vai piesiešana pie gultas.” Šāda konstatācija tika izdarīta 2018. gadā, kad tiesībsargam Jurim Jansonam vajadzēja iegūt plašāku atpazīstamību, kas tika izlietota dažās īstermiņa politiskajās kombinācijās. Sabiedrība par šiem atklājumiem pašausminājās tieši tāpat kā tagad par slepkavību Jūrmalā un likās mierā, bet Ainažu iestāde kā soda vieta nepaklausīgiem bērnunamu audzēkņiem kā bija, tā palika.
Pagājušajā gadā un tāpat šā gada sākumā, kad Ainažu iestādei šim gadam tika piešķirti 2,05 miljoni eiro, Veselības ministrija atteicās apliecināt “Neatkarīgajai", ka Ainažos strādātu kāds psihiatrs vai vispār kāds ārsts no tiem, kuri slimnīca mājaslapā nosaukti. Viņi par atlīdzību atļauj Ainažu iestādei izmantot viņu uzvārdus iestādes izkārtnē, kam jāaizsedz Latvijā oficiāli neatļautie miesas sodi. To piemērošanu Jūrmalas slepkavu baram Latvijas sabiedrība gatava pieļaut un pat prasīt jebkurā veidā un daudzumā, taču sabiedrība arī saprot Latvijas pienākumus uzturēt civilizētas valsts tēlu, kādā miesas sodi neietilpst. Lai dzīvo psihiatrija, kas ļauj salāgot abas šīs Latvijas sabiedrība prasības!
Ierobežojošas faktors sodiem ir Ainažu mazā jauda ar 45 pacientu vietām, kurās šogad plānots pārmācīt 164 bērnus. Pārmācības ietekmes ilglaicīgums nav svarīgs ar nosacījumu, ka bērnus starp Ainažiem un pārējiem bērnunamiem var mētāt kā pingponga bumbiņas. Kamēr šāda sistēma darbojas pati par sevi, par tās efektivitāti nerodas jautājumi, kuru dēļ slēdza iestādi Naukšēnos.
Jūrmalas slepkavības reizē viena šāda bumbiņa aizlidoja no spēļu galda - bērns, kuram vajadzēja būt piesietam pie gultas Ainažos, piedzērās Rīgā un vicināja nazi Jūrmalā. “Bumbiņas” nepareizo trajektoriju nevar izskaidrot tikai ar tās mētātāju nemākulību, jo Ainažu ietilpība pārāk maza. Pēc R. Sproģes teiktā “Neatkarīgajai”, no Jūrmalas bērnunama audzēkņiem normālā dzīvē varētu palaist trīs četrus. Ar atrunu, ka 15 dod pārāk mazu bāzi drošam secinājumam par kopā 509 bērnunamu audzēkņiem, aritmētiski 15/4 atbilst 509/135. Savukārt 509-135=374 tādi bērni, kuru pārmācīšanas izredzes sliktas neatkarīgi no tā, vai pārmācības iestādi nosauc par slimnīcu Ainažos, vai par “Terapeitisko māju” kaut kur. Turklāt ne visi bērni ar klaiņošanas un žūpošanas, zagšanas un vardarbības prasmēm bērnunamu iemītnieku līmenī ir salikti bērnunamos.
“Terapeitiskās mājas" kandidātu lielais skaits ir galvenais iemesls, kas apdraud tās izveidošanu, jo tā prasītu ļoti lielus līdzekļus.
