Šogad jau 32 reizi tiek uzstādītas barikāžu un ugunskuru zīmes vai dekorācijas kā brīnumvieta, kurā saplūdīs mūsu kādreizējais spēks (jaunība) ar tagadējo gudrību (pieredzi) un iespējām sasniegt labumus, uz kuriem ceļu pavēra Latvijas Republikas atjaunošana.
Barikādes no transporta līdzekļiem, no betona un koka bluķiem un daudz kā cita, kas gadījās pa rokai, bet pamatā tomēr no cilvēku ķermeņiem tika izmantotas kā Latvijas Republikas parlamenta un valdības, radio un televīzijas aizsardzības rīks. Tas notika laikā no 1991. gada 13. līdz 26. janvārim. Kopš barikādēm šogad pagājuši jau 33 gadi, kas atbilst 32. reizei, kad katrs nākamais kopš barikādēm pagājušais gads ietver uz barikāžu atceri aicinošus datumus. Tā tas 1992. gada janvārī sākās un tā tas šogad turpinās.
Toreiz “Neatkarīgās Cīņas” veidolā iznākoša avīze uzticēja gan barikāžu pirmās gadskārtas pasākumus, gan avīzes viedokli izklāstīt, kā arī parādīt Arnim Blumbergam, kurš prata apvienot tekstu un bilžu radīšanu. Avīzes 21. janvāra numura 1. lpp. tika nodrukāts šeit redzamais attēls ar pavadtekstu zem virsraksta “Ilgi smeldz sirds".
Barikāžu piemiņas pasākumu kulminācija tika un tiek pieskaņota barikāžu pārbaudei ar uguni 1991. gada 20. janvāra vakarā. Atbilstoši dažādu plašsaziņas līdzekļu darba formām, šī kulminācija tiek parādīta gan tiešraidē, gan arī vēlāk.
1991. gada 20. janvāra vakarā barikādēs stāvošo cilvēku acu priekšā tika ieņemta barikāžu perimetrā neiekļautā Iekšlietu ministrijas ēka. Sargāta tā tika formāli un uzbrukts tai tika teatrāli, izšaujot daudz vairāk ložu, nekā būtu bijis vajadzīgs, lai pieveiktu ēkā un ap to uz nakti atstātos desmit miličus - nebūt ne speciālo uzdevumu vienību supermenus. Nogalināti tika divi miliči un divi žurnālisti, kurus zem lodēm noguldīja viņu profesijas, atgādinot par to, ka profesijas jēdzienā vismaz vēsturiski ietilpusi nozīme “aicinājums”. No barikāžu aizstāvjiem bojā gāja viens ļoti, ļoti jauns cilvēks. Dažas dienas iepriekš nāves lozi kā lodi no tiem pašiem, kuri vēlāk iebruka Iekšlietu ministrijā, bija izvilcis vēl viens cilvēks uz minibarikādītēm, ar kurām tika cerēts ļaundarus nobloķēt jau pie Vecmīlgrāvja tilta. Vēl citu nāve ķēra kā barikāžu betona bluķis un viņa vārds tagad izlasāms piemiņas plāksnītē uz sienas vienai no ēkām, kurās izvietojušies Saeimas deputāti un dienesti.
20. janvāra vakara notikumu gaita nav pilnībā noskaidrota un par notikumu jēgu skaidrības vēl mazāk. Jāpaliek pie ļoti vispārīga pieņēmuma, ka kāds gribēja pārbaudīt, vai barikādes nesabruks kā kāršu namiņš. Vai nemetīsies bēgt cilvēki, kuru vairākums 1991. gadā bija dzimuši jau pēc pasaules kariem un pieraduši pie mierīgas dzīves? Barikādēs un tiešā saistībā ar tām nogalinātie cilvēki uzlika papildu slogu un atbildību barikāžu vadoņiem - tobrīd vēl starptautiski neatzītās Latvijas Republikas parlamenta un valdības vadītājiem. Vai viņi spēs šo slogu izturēt? Vai nāves draudu priekšā nesaplēsīsies dažādām tautībām un sociālajām grupām piederīgie barikāžu aizstāvji?
Tagad mēs zinām, ka barikādes, t.i., cilvēki izturēja. Zinām to, ko toreiz cilvēki nezināja, ka tālāka asinsizliešana nesekos ne tūlīt pēc 20. janvāra, ne otrajā vardarbības cēlienā pirms Padomijas galīgā sabrukuma 1991. gada augustā. Varam slavēt paši sevi, ka reāls uzbrukums barikādēm nenotika tieši tāpēc, ka uzbrucēji ne šaušanas brīdī, ne stundās, dienās un nedēļās pēc tam nespēja saskatīt nekādas barikāžu aizstāvju gļēvulības pazīmes, izvairīšanos no atbildības utt. Īsti drošs tāds skaidrojums nav, kamēr nav izpētīts pat šaudīšanās dalībnieku pilnais sastāvs, nemaz nerunājot par tās organizatoriem.
Lai vai kā tiktu izskaidroti 20. janvāra notikumi, nav gadījies dzirdēt vai lasīt, ka to organizēšana un tātad arī upuri tiktu uzkrauti Latvijas Republikas atjaunošanas vadītājiem. Tas nozīmētu piedēvēt viņiem gaišredzību vai citas pārdabiskas spējas redzēt notikumu gaitu no tāda skatpunkta, kāds cilvēkiem atvērās tikai tad, kad Padomija jau bija sabrukusi. Turpretī banāli izklausās tas, ka vieni un tie paši Padomiju saglabāt gribošie spēki Rīgā ir rīkojušies gandrīz tāpat, kā nedēļu iepriekš, 1991. gada 13. janvārī jau bija rīkojušies Lietuvas galvaspilsētā Viļņā un 1989. gada 9. aprīlī - Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi. Neveiksmes Padomijas nomalēs sadzina šos spēkus Maskavā, kur viņi pēc pazīstamām shēmām veica savstarpēju izrēķināšanos pat divos piegājienos 1991. gada augustā un 1993. gada oktobrī. Būtu par daudz goda piedēvēt spējas organizēt šādus notikumus latviešiem/baltiešiem pat komplektā ar vēl citām bijušās Padomijas mazākumtautībām.
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana gadadienu grafikā jāievēro tas, ka 20. janvāris tajā ir nevis pirms, bet pēc 4. maija. Tā izrādās Latvijas tradīcija, jo iepriekš tā jau ir bijis ar valsts neatkarības izcīnīšanu, kurā 11. novembris novietojas nevis pirms, bet aiz 18. novembra. Tātad valsts nodibināšana jeb neatkarība tika pasludināta 1918. gada 18. novembrī un tās atjaunošana - 1990. gada 4. maijā, bet pēc tam nācās vārdus pierādīt ar spēku un arī ar asinīm - ar neatkarības cīnītāju un tāpat ar viņu pretinieku līķiem, ar tuvinieku, ar veselības un mantas zaudējumiem. Kā uzvaras diena karā par neatkarību tika izraudzīts 1919. gada 11. novembris tāpēc, ka tā bija vieglas, ar upuriem gandrīz neapgrūtinātas uzvaras reize starp daudz smagākām un bīstamākām cīņām pirms un pēc 1919. gada 11. novembra. Turpretī 1991. gada 20. janvāris izceļas kā asinīm slacītākā cīņu diena, kas piešķir šai cīņai nopietnību. Materiālie zaudējumi nāca pēc tam, bet lepoties ar tiem nav pieņemts.
Cīņas un varoņi, tai skatā cīņās kritušie varoņi ir obligāts priekšnoteikums valsts radīšanai, bet valsts atjaunošanai prasības vaļīgākas. Lietuvai un Latvijai tika dotas izdevības nostiprināt savas tradīcijas, godinot tādu cilvēku piemiņu, kuru nāves nevar norakstīt uz nejaušībām. 1991. gada 13. janvārī Viļņā tika nogalināti 14 un ievainoti simtiem cilvēku, kuri bija sapulcējušies, lai ar sevi kā ar barikādēm aizsargātu Viļņas televīzijas torni. Tā paša gada 31. jūlijā šiem upuriem pievienojās vēl septiņi Lietuvas robežsargi un muitnieki Medininku robežkontroles punktā, kādu pie Baltkrievijas robežas bija ierīkojusi starptautiski vēl neatzītā Lietuvas valdība. Latvijas cilvēku zaudējumi trīsreiz mazāki, bet igauņiem bija jāiztiek ar 1918.-1920. gada cīņu un upuru atceri.
Visām trijām Baltijas valstīm no Padomijas izsprukt izdevās ar tik nelieliem upuriem, ka tie vispār nekādi, ja salīdzina ar upuriem, kādus šīm valstīm un tautām prasīja vispirms izrāpšanās no cariskās Krievijas drupām un pēc tam krišana atpakaļ Padomijas nagos.
Līdz Krievijas uzbrukumam Ukrainai mums šķita, ka izvairīšanās vai gandrīz izvairīšanās no cilvēku upuriem ir dabiska, neizbēgama notikumu gaita cilvēces progresa ietvaros. Tagad izrādās, ka rēķinu par neatkarības atjaunošanu var piestādīt ar atpakaļejošu datumu bez nekāda noilguma, bez nekādām citām cilvēka prātam aptveramām procedūrām.
Ukrainas piemērs brīdina, ka maksā par neatkarību netiek ieskaitīti tādi cilvēku zaudējumi, kādus izraisījusi viņu aizceļošana. Skaitīsim tos, kuri guldīti Latvijas zemē. Ar to domāts mirstības pieaugums pārejas laikā no Latvijas PSR uz Latvijas Republiku. Pēdējā kaut nosacīti mierīgajā 1989. gadā šeit nomira 32,6 tūkstoši, bet mirstības maksimums tika sasniegts 1994. gadā ar 41,8 tūkstošiem. Atgriešanos normālajā mirstības līmenī Latvijas valsts fani var skaitīt, sākot no 32,8 tūkstošiem 1999. gadā. Turpretī skaudrākiem vērtētājiem ir pamats apgalvot, ka padomju režīma ziedu laiku mirstību, t.i., cilvēku mirstības retumu Latvija nav sasniegusi un nekad vairs nesasniegs, kamēr vien par Latviju sauks mūsu tagadējiem priekšstatiem atbilstošo zemi un tās iedzīvotājus. Runa ir par to, ka absolūtos skaitļos daudz maz vienādu mirušo skaitu nodrošina aizvien mazāks iedzīvotāju kopums. Nebūt ne mirstības kritumu apliecina mirušo skaita samazinājums no jau minētajiem 32,5 tūkstošiem 1989. gadā līdz 30,7 tūkstošiem 2022. gadā (datu par 2023. gadu vēl nav). 32,5 tūkstoši mirušo nāca no 2,66 miljoniem, bet 30,7 tūkstoši mirušo - no 1,87 miljoniem Latvijas iedzīvotāju pārskata gada sākumā. Elementāra aritmētiskās proporcijas izveidošana parāda, ka 2022. gada iedzīvotāju skaitam ar mirstību 1989. gada līmenī būtu jādod nevis 30,7, bet 22,8 tūkstoši mirušo. Tātad aizpērn esam apglabājuši gandrīz astoņus tūkstošus cilvēku virs Padomijas mirstības līmeņa. Šī paaugstinātā mirstība vairs nav uz kovidtrakumu rēķina, bet atbilstoša Latvijas iedzīvotāju novecošanai. Tāpēc turpmāk mirstība Latvijā var tikai augt, jo novecošana beidzas ar nāvi.
Latvijas sabiedrības novecošanu nosaka aizvien mazāks jaundzimušo skaits. Tas sarucis vairāk nekā uz pusi no 38,9 tūkstošiem 1989. gadā līdz 15,9 tūkstošiem 2022. gadā ar tādu tendenci, ka jaundzimušo skaits pagājušajā, 2023. gadā kaut mazliet virs 14 tūkstošiem jau būtu veiksmīgs rādītājs. Pilnā sparā griežas lejupejoša spirāle, ka aizvien lielākam veco cilvēku īpatsvaram atbilst aizvien mazāk bērnu, bet aizvien mazākam bērnu skaitam - aizvien lielāks veco cilvēku īpatsvars.
Skaitot kopā cilvēku zudumus no pārmērīgās mirstības un nepietiekamās dzimstības, barikāžu simbolizētā cīņa par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu ir prasījusi ne mazāk dzīvību kā Latvijas pirmoreiz pasludinātās neatkarības pierādīšana karā. Jautājums, vai bija vērts? Vai bija jēga - vai valsts neatkarības izcīnīšana nav paātrinājusi latviešu tautas izzušanu? Jebkura atbilde sniedzama ar atrunu, ka formula “kā būtu, ja būtu” dod pārāk lielu vaļu nerealizētos pagātnes un tagadnes variantus iztēlot tā, kā katrs cilvēks grib tos iztēloties.
Tomēr vienosimies, ka līdz ar Latvijas valsti izcīnīts plusiņš tādā apmērā, kādu skaitliski izsaka latviešu īpatsvara pieaugums no 52,0% par skaites punktu liktajā 1989. gadā līdz 62,4% pagājušā, 2023. gada sākumā (skaitlis jau pieejams tāpēc, ka sakrīt ar 2022. gada beigu rādītāju). Šiem 10 procentpunktiem iespējams pielikt koeficientus, kas lielāki vai mazāki par vieninieku. Piederībai pie valsts titulnācijas vajadzētu celt pašapziņu, ko skaitliski izteiktu koeficients virs vieninieka, bet iespējams arī pašapziņu sakāpināt līdz lielībai, izredzētības apziņai vai slinkumam tādā mērā, kas pietuvina koeficientu nullei. Katrs šā raksta lasītājs var piedāvāt pēc savas gaumes un dzīves pieredzes nākamos koeficientus un to vērtības, kas palielina vai samazina latviešu izredzes pastāvēt vēl vismaz dažu paaudžu ilgumā.
