Kopš 2009. gada autobraucēji samet naudu par ārkārtas situācijām apsolītu degvielas valsts rezervju glabāšanu, taču īstenībā viņi maksā par neko – par fiktīvām atskaitēm, kādas Latvijas valstij vajadzīgas Eiropas Savienības prasību izpildei.
Papīrs pacieš visu - tajā skaitā solījumus, ka kaut kur ārzemēs var atrasties degviela, kas ārkārtas situācijā, kad degviela vajadzīga visiem, tikšot atvesta uz Latviju, nevis konfiscēta, nolaupīta, nobloķēta vai iznīcināta ugunsgrēkos. Solījums tik fantastisks, ka neviena Latvijas valsts iestāde nav papūlējusies šo fikciju attīstīt tālāk kā degvielas atvešanas plānus: vai pa dzelzceļu, vai ar tankkuģiem, vai ar automobiļiem; kur ir līgumi par šo transporta līdzekļu pieejamību; kur atrodas tvertnes (estakādes, sūkņi, caurules) uz Latviju atvestās degvielas sākotnējai pieņemšanai utt.; vai tiešām Latvijai ir vienošanās ar poļu aktīvistiem, ka graudus no Ukrainas un lielgabalus uz Ukrainu viņi nobloķēs, bet degvielai uz Latviju ceļu pavērs? Īstenībā Latvija ir pirkusi tikai Eiropas Komisijai iesniedzamas izziņas par degvielas krājumu esamību un Briseles ierēdņi tās pieņēmuši bez liekiem jautājumiem, lai neizjauktu nauda plūsmu no Latvijas. Šo izziņu dēļ Latvijā ieviesta speciāla nodeva par katru nopirkto degvielas litru. No Latvijas ekonomikas tādējādi izsūkti simti miljonu eiro ar neskaidru nojausmu, ka daļa šīs naudas atgriezusies pie vietējiem politiķiem un ierēdņiem. Visa šī šmuce nāk gaismā tagad, kad Latvija tomēr mēģina nomainīt fiktīvās rezerves ar reālām degvielas rezervēm.
No 2024. gada skatpunkta veidotu atgādinājumu par Latvijas valsts degvielas rezervju noformēšanu “Neatkarīgā” ir jau sniegsi 13. janvāra publikācijā “Valainis apturēs afēru 15 gadu ilgumā un miljarda eiro vērtībā...” Tagad jālūkojas uz pašreizējo situāciju un izredzēm “apturēt afēru”.
Kopš 2009. gada uzturētās degvielas rezervju fikcijas aizvietošana ar it kā reālām rezervēm sākās sakarā ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai 2022. gada 24. februārī. Varbūt to kāda amatpersona kādreiz izstāstīs, vai līdz reālu degvielas rezervju nepieciešamībai Krišjāņa Kariņa pirmā valdība aizdomājās pati, jeb saņēma rīkojumu no Briseles vai no Vašingtonas. Lai nu kā, bet sākās degvielas rezervju pārvietošana no ārzemēm uz Latviju. Taču šis pasākums izrādījās ļoti dārgs. Rezervju apmaksai izlietotā summa pieauga no 17,7 miljoniem eiro 2021. gadā līdz 29,3 miljoniem 2022. gadā un 76,1 miljonam pagājušajā gadā. Šādā stilā turpinot, izmaksas 2024. gadā sniedzās uz 120 miljoniem eiro. Evikas Siliņa valdība saprata, ka nu gan vairs nav labi, un uzdeva ekonomikas ministram Viktoram Valainim izdevumus samazināt.
Šeit vēlreiz jāuzsver, ka līdz šim valsts atskaitījās par degvielu, kas nebija valsts īpašumā, bet uz kuru Latvijas valsts bija noformējusi pirmpirkuma tiesības, ja valstij šo degvielu vajadzētu. Tāda shēma tika izskaidrota ar naudas taupīšanu, jo degvielas pirkšanas tiesībām taču jābūt lētākām nekā pašai degvielai. 13. janvāra publikācijā “Neatkarīgā" atgādināja, ka rezervju sistēmas pirmās izmaksas par 2009. gadu bijuša pāris miljonu toreizējo latu apjomā. Taču tagad izrādās, ka tiesības uz degvielu izmaksā gandrīz tikpat vai pat dārgāk, nekā pati degviela. Ne mazāk pārsteidzoši, ka degvielas glabāšana Latvijā izmaksā trīsreiz dārgāk nekā glabāšana ārzemēs.
Ir trīs savstarpēji papildinoši iemesli, kāpēc degvielu Latvijā glabāt dārgāk.
Pirmais, ka degvielas glabāšanu Latvijā vieglāk pārbaudīt un tāpēc degvielas glabātājiem jātur gatavībā vairāk degvielas, ko parādīt kontrolieriem. Par degvielas rezervēm atbildīgā Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) direktore Svetlana Mjakuškina apliecināja, ka viņas darbinieki dodoties uz ārzemēm kontrolēt Latvijai rezervētās degvielas kvalitāti, bet neatbildēja, kā viņas birojs un tādējādi Latvija gūst drošību, ka viena un tā pati degvielas muca ar kvalitatīvo degvielu netiek uzrādīta tādiem pašiem kontrolieriem no vēl piecām citām valstīm. Galu galā viņas birojs sacerēja tādu atbildi “Neatkarīgajai”, ka “glabājot naftas produktu rezerves citā ES dalībvalstī, ir jāsaņem attiecīgās valsts kompetentās iestādes saskaņojums. Bez šāda saskaņojuma rezerves uzglabāt konkrētajā valstī nedrīkst.” Tātad pateikts tikai tas, ka citas valstis ļauj saviem uzņēmumiem pelnīt uz Latvijas rēķina, bet nav apliecināts, ka šīs citas valstis uzņēmušās atbildību par to, ka Latvija vajadzības gadījumā saņems degvielu no attiecīgo valstu uzņēmumiem vai no pašas valsts, ja tajā reģistrētie uzņēmumi saistības nepildīs.
Otrais, ka Latvijai noteiktā degvielas rezerve triju mēnešu degvielas importam atbilstošo 356 tūkstošu tonnu apmērā pašā Latvijā ir daudzkārt jūtamāka nekā valstīs ar lielākām ekonomikām, t.i., ar lielāku degvielas apriti. Tik tiešām ir vajadzīga aprite, jo degviela ir prece ar ierobežotu derīguma termiņu. Ja aprite tik liela kā Vācijā, tad 356 tūkstošu tonnu atliešana Latvijas vajadzībām būtu praktiski nepamanāms pasākums, bet tāds pats degvielas daudzums Latvijā ir liels. Cita lieta, ka nav kopīgas degvielas aprites nosacītajā Vācijā. Degvielas rezervēšanu uzņemas konkrēti uzņēmumi, kuriem tvertņu tilpums daudzkārt mazāks nekā valstī kopumā, taču tik un tā tur būtu vieglāk savākt Latvijai pienākošos degvielas daudzumu.
Treškārt, Latvijā atlikuši tikai nedaudzi uzņēmumi ar tādu degvielas apriti un tās glabāšanas tilpumiem, ka tajos kaut teorētiski varētu iedabūt 356 tūkstošus tonnu degvielas. Degvielas glabāšanas jaudas Latvijā milzīgas, bet kā vēsturiska liecība par laiku, kad Latvija apkalpoja Krievijas naftas produktu eksportu. Kuras tvertnes tagad vispār palikušas tukšas, tajās neatmaksājas ieliet mazliet degvielas tikai Latvijas valsts rezervei. Darbošanās atmaksājas, ja Latvijas valsts vajadzībām padara mazliet pilnākas tās tvertnes, kurās joprojām degvielu ielej/izlej, ielej/izlej. Tādu tvertņu jeb uzņēmumu Latvijā palicis tik maz, ka viņi nonākuši dabisko monopolu statusā un var diktēt noteikumus Latvijai, ja tā apņēmusies izvietot savas degvielas rezerves valsts robežās. Kamēr šie uzņēmumi nav pieķerti, tikmēr tos nedrīkst dēvēt par karteli, lai gan tas būtu brīnums, ja karteļa īstenībā nebūtu.
Tagadējās valdības saņemtajā mantojumā ietilpst arī enerģētikas nozares pārvaldības sašķelšana starp Ekonomikas ministriju (EM) un Klimata un enerģētikas ministriju (KEM). Šķelšana tika izdarīta, veidojot īslaicīgi pastāvējušo K. Kariņa otro valdību, pēc kuras krišanas ministriju atpakaļapvienošana nenotika. Degvielas rezervju veidošanas sakarā abas ministrijas sniegušas “Neatkarīgajai” paskaidrojumus, no kādiem izriet, ka nemaz nav tādas degvielas, ko Latvija varētu vajadzība gadījumā reāli izmantot.
Tās ir atbildes uz jautājumu, kā Latvija tiks pie ārzemēs glabātajām rezervēm, sākot ar šaubām, vai vispār kaut kur kaut kas tiek glabāts Latvijas vajadzībām. EM sūtīja uz tās pārraudzībā esošo BVKB, bet tas - uz KEM: “Enerģētiskās krīzes gadījumā par drošības rezervju izmantošanu, lēmuma par atpirkšanu pieņemšanu, piegādes transporta organizēšanu ir atbildīgs Valsts enerģētiskās krīzes centrs, kura vadītājs ir klimata un enerģētikas ministrs,” “Neatkarīgajai” atrakstīja BVKB preses pārstāvis Mihails Staričenko.
Savukārt KEM pārstāve Baiba Jākobsone atvairīja jautājumus par Latvijas valsts degvielas rezervju esamību un izmantošanas iespējamību ar atbildi, ka “izstrādes stadijā esošais Ministru kabineta noteikumu projekts “Kārtība, kādā drošības rezerves un naftas produkti, kas pieder komersantiem, izsludinātas enerģētiskās krīzes laikā tiek pārdoti” paredz, ka Ekonomikas ministrija sagatavo Ministru kabineta rīkojuma projektu par valsts enerģētiskās krīzes degvielas apgādē izsludināšanu. Viens no Valsts enerģētiskās krīzes centra (VEKC) locekļiem ir arī Ekonomikas ministrija un saskaņā ar VEKC nolikumu VEKC sēdi ir tiesīgs sasaukt vadītājs pēc savas iniciatīvas vai centra locekļu ierosinājuma.”
KEM atbilde krīt laukā no jebkādām valsts pārvaldības normām, jo atsaucas uz neesošu dokumentu “izstrādes stadijā” un atceļ subordināciju, atbilstoši kurai galvenais VEKC ir klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis, nevis kāds no VEKC locekļiem.
Atsevišķā sadaļā jāaplūko tas, ka pat Latvijā glabātās degvielas rezerves nav valstij piederošas. Maksa par tiesībām nopirkt degvielu neaizvieto naudu, par kuru degviela jānopērk. Gan EM ar BVKB, gan KEM apgāja “Neatkarīgās" jautājumus, vai dārgā cena par degvielas rezervēšanu nav daļēji izskaidrojama ar darījuma nosacījumiem, ka degvielas glabātājs atdos degvielu labā ticībā saņemt par to atlīdzību kaut kad - varbūt nākamā gada budžeta finansējumā u.tml. Ja valsts iestādes neko tādu nesaka, tad jāpieņem, ka nekā tāda nav.
Tātad valstij būtu vispirms jāsamaksā un tad jāsaņem degviela, kamēr Latvija paliek pašreizējā tiesiskajā regulējumā, nevis nonāk reālā ārkārtas situācijā, kad degvielu dala ar spēku. Tādā gadījumā bija pilnīgi lieki maksāt uzņēmējiem kaut vai 76 miljonus eiro par degvielas glabāšanu pagājušā gada laikā. Tad pietiktu aizsūtīt uz naftas glabātuvēm policijas/armijas vienības un pārņemt savā kontrolē jebkuru degvielu, kas vien tur atradīsies. Kamēr šāda konfiskācija nenotiek, par degvielu Latvijai būtu jāsamaksā, bet Latvijai naudas nav!
Uz tepat Latvijā jau esošās un valstij rezervētās degvielas atpirkšanu attiecās viens no jautājumiem EM un tālāk KEM, kuras atbildēja jau parādītajā veidā ar apgalvojumiem, ka pirkums jākārto nevis šai, bet tai otrai ministrijai. Tikpat bezcerīga izrādījās arī Finanšu ministrijas pārstāvja Alekša Jarocka atbilde, ka “šie jautājumi ir EM kompetencē, ņemot vērā, ka EM ir normatīvā regulējuma izstrādātājs un “Possessor” ir atbildīgs par naftas rezervju iegādi valsts īpašumā”.
FM atbilde maldinoša.
Pirmkārt, EM kompetence neaizvieto naudu, kuras EM tikai tik, cik attiecīgā gada valsts budžetā noteikts. Un jautājums bija par naudu.
Otrkārt, jautājums bija nevis par to, kā EM pakļautībā esošais “Possessor” (no kādreizējās Privatizācijas aģentūras izveidota iestāde) šoruden sāks veidot valstij piederošu degvielas krājumu, kas pakāpeniski aizvietos BVKB uzraudzīto atpērkamās degvielas krājumu, bet par degvielas iegādi krīzes situācijā, kāda kaut ar mazu varbūtību var iestāties šodien.
Atklājas, ka nekādu plānu degvielas iegādei krīzes situācija nav FM kā vienīgajai iestādei, kas principā būtu spējīga šādu plānu sagatavot. Plāna neesamība izskaidrojama vai nu ar ārprātīgu nolaidību, vai izpratni, ka turēt gatavībā naudu (naudas ieguves plānu) rezervētās degvielas atpirkšanai ir lieki tāpēc, ka tādas degvielas nemaz nav.
