Uzvaras parkam Rīgā ir jaunākais brālis Jelgavā. Uzvaras parku ģimenes bizness ir kalpot jebkurai varai par apliecinājumu, ka uzvarējusi visas citas varas ir tā vara, kas spējīga sapulcināt Uzvaras parkā ļaužu masas.
Tas ir loģiski, ka katra nākamā vara Uzvaras parka nosaukumu nemaina, bet piesavinās - attiecina uz sevi un izmanto savā labā. Parasti tā arī notiek, bet loģika neizslēdz uzvarētāju kaprīzes apliecināt ar uzvaru iegūto varu, nomainot Uzvaras parka nosaukumu. Esam taču piedzīvojuši Uzvaras parka vārda piešķiršanu, atņemšanu un atdošanu parkam Rīgā. Tāpat kā Uzvaras parks Rīgā, arī Uzvaras parks Jelgavā ir dzimis ar citu vārdu un pārdzīvojis mēģinājumus dot tam atkal nākamos nosaukumus.
Rīgas un Jelgavas Uzvaras parku radniecība arī tāda, ka tie abi savulaik devuši vietu Latvijas Republikas bruņoto spēku uzvarām pār Pāvela Bermonta-Avalova (1877-1973) personificētu, pār Latvijas valstij kā naidīgu identificētu militāru veidojumu. Taču - uzmanību! Uzvarai pār Bermontu par godu nosauktās Uzvaras ielas malā esošajam parkam Uzvaras vārdu 1940. gadā piešķīruši Latviju okupējušās Padomijas pilnvarotie vietvalži. Tādējādi viņi vienkāršoja pilsētas plānu, atzīmēja savu uzvaru un - galvenais - tika vaļā no Vienības parka, kura nosaukums bija Kārļa Ulmaņa (1877-1942) diktatūras perioda (1934-1940) ideoloģijas zīmols.
Uzvaras parks Rīgā ir aptuveni tā vieta Daugavas kreisajā krastā, uz kuru 1919. gada novembrī pārcēlās Latvijas armijas daļas, sākot dzīt bermontiešus vispirms laukā no Pārdaugavas un tālāk no Zemgales un Kurzemes.
Jelgava ir svarīgs atskaites punkts Latvijas armijas uzvaras gājienā, jo principā tā varēja kļūt par spēcīgu bermontiešu pretošanās mezglu. Pirmkārt, jebkuras pilsētas apbūvi iespējams pārvērst par nocietinājumiem. Otrkārt, konkrētā pilsēta, ja raugāmies no Rīgas, ir piekļāvusies vismaz nomināli lielajai upei Lielupei, kas aizšķērsoja Latvijas armijai ceļu. Izrādījās gan, ka bermontieši 1919. gada novembrī jau bija tik demoralizēti, ka nopietni kauties nespēja ne Rīgā, ne Jelgavā, bet īstu cīņu iztrūkumu taču viegli pārkodēt par uzvaras spožumu, ko neaptumšo pārmērīgs izlieto asiņu daudzums. Tāpēc tieši uz vieglo 1919. gada beigu uzvaru, nevis uz daudz smagākajām, bīstamākajām cīņām pirms un arī pēc tam Latvijas Republika lika un liek uzsvaru stāstā par savu tapšanu. Bermontiešu nespēja tajā reizē cīnīties ne pie Daugavas, ne pie Lielupes nav Latvijas problēma, kas traucētu rīkot svinības tieši tur un tieši tāpēc, ka labvēlīgs liktenis tur bija aizvietojis smagas kaujas ar vieglām uzvarām. Tātad ir ļoti pamatoti izdaiļot Daugavas un Lielupes krastus Rīgā un Jelgavā ar 1919. gada uzvaras piemiņas zīmēm.
Jelgavas Uzvaras parka aizsākums ir Uzvaras iela, kuras malā parks tagad atrodas. Savukārt ielas malā ar 55. numuru atrodas “Villa Medem” (attēlā). Tā ir 19. gadsimta sākuma celtne ar nosaukumā ietvertu norādi uz vācu vietējās aristokrātijas Medemu dzimtu. Saprotams, ka tādā namā bermontiešu virsnieki tika laipni gaidīti un tik sirsnīgi uzņemti, ka viņi tur aizsēdējās un nokavēja bēgšanu, līdz kamēr latvieši palūdza viņus prasties un pamest skaistās telpas. Tā, lūk, bija spoža uzvara, kurai par godu Lilienfelda ielu pilnīgi pamatoti pārsauca par Uzvaras ielu.
Jelgavai bija un joprojām ir divas 1919. gada novembra uzvaras piemiņas zīmes, kas izvietotas maksimāli tālu viena no otras. Proti, nebūt ne 1919. gada uzvarai par godu nosaukto Uzvaras ielu grezno tam pašam notikumam veltītais piemineklis “Lāčplēsis”. Iela un skulptūra atrodas pretējās pusēs tam puslokam jeb pakavam ar atvērto galu pret Lielupi, kurā iekļautās ēkas un ielu tīkls atšķir Jelgavu no citām pilsētām ar ļoti līdzīgu privātmāju, blokmāju un rūpniecības teritoriju apbūvi.
Tēlnieka Kārļa Jansona (1896-1986) darinātā skulptūra “Lāčplēsis” (vai “Lāčplēsis un Melnais bruņinieks”) tika atklāta 1932. gada 22. jūnijā ar nelielu nožēlu par to, ka atklāšana aizkavējusies. Bijis domāts atklāšanu pieskaņot 1931. gada 21. novembrim kā datumam, kad bermontieši tika 1919. gadā izdzīti no Jelgavas, bet nācies pasākumu pieskaņot 1932. gada Varoņu dienai 22. jūnijā, kas veltīta citai ainai tajā pašā “operā”. Tātad tam pašam karam par Latvijas neatkarību, kurā ietilpa arī 1919. gada vasaras kaujas pie Cēsīm ar kārtējo Latvijas armijas uzvaru, kas diemžēl nedeva mieru, bet tikai priekšrocības pirms nākamajām kaujām. Avīžu reportāžas par pasākumu teikts, ka tas noticis stacijas laukumā. Vietas apzīmējums sniegts ar mazo burtu kā tehniska informācija, ka piemineklis stāv netālu no dzelzceļa stacijas.
Piemineklis tagad stāv savā vietā, bet tas nav stāvējis mierā. Vācu nacistiskie okupanti, konkrēti Valters fon Mēdems (1887-1945) kā Jelgavas apgabala komisārs 1942. gadā lika K. Jansonam, lai viņš izkaļ no pieminekļa laukā Melno bruņinieku, kas piemineklī simbolizējis 1919. gadā uzveiktos vāciešus. Savukārt vāciešus padzinušie krievu padomju okupanti 1950. gadā pieminekli uzspridzināja un tā vietā nolika Padomijas izveidotāja Vladimira Ļeņina (Uļjanova, 1870-1924) statuju (attēlā). Tās atklāšana 1951. gada 21. janvārī bija pieskaņota Ļeņina nāves 27 gadu atcerei. Zaļajai zonai pie stacijas deva Komjaunatnes parka nosaukumu.
1974. gadā Ļeņinu pārkala un pārvietoja uz Centrālo laukumu. Tas sākotnēji bija saucies pieticīgi par Tirgus laukumu. Kārļa Ulmaņa (1877-1942) diktatora varas laikā ap 1937. gadu laukumam tika piešķirts daudz cēlākais Hercoga Jēkaba vārds. Centrālais laukums ir komunistu izgudrojums. 1990. gadā viņus patrieca, Ļeņina pieminekli novāca un laukumam atdeva Jēkaba vārdu.
Savukārt Komjaunatnes parkā novietoja pieminekli Jelgavas atbrīvotājiem pilnīgi pretējā nozīmē tam, ko ar Jelgavas atbrīvošanu saprata tad, kad Uzvaras vārdu piešķīra ielai un iekala akmenī Lāčplēsi. Tas bija par godu Latvijas Republikas uzvarai karā par savu neatkarību, bet padomju okupācijas laikā par Latvijas atbrīvošanu sauca Latvijas okupēšanu. Uzsvaru lika uz otrreizējo padomju okupāciju 1944.-1945. gadā, kas skaitījās nostiprināta uz mūžīgiem laikiem ar Vāciju Otrajā pasaules karā uzvarējušo valstu vienošanos par pasaules vai vismaz par Eiropas sadalīšanu.
Rīgā un Jelgavā vienlaicīgi celtajiem pieminekļiem bija arī viena un tā pati jēga. Atšķīrās to būvjapjomi ar ļoti nospiedošu pārsvaru Latvijas PSR galvaspilsētai. Tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga (1936) viņai Jelgavā atvēlēto resursu mazumiņu apsaimniekoja principiāli savādāk nekā Rīgā. Viņas veidotais piemineklis bija vērsts nevis vertikāli, bet horizontāli, kas ļoti avangardiski un pat dīvaini, ka kaut kas tāds tika pieļauts (attēlā).
Padomju propagandisti Jelgavā nepārcēla daudzos gadu desmitos citai vietai pielaulātā Uzvaras parka nosaukumu uz Komjaunatnes parku. Tā būtu pārāk sarežģīta manipulācija. Viņi izvēlējās pieciest, pirmkārt, neatbilstību starp Komjaunatnes parka nosaukumu un parkā redzamajā skulptūrā ielikto sižetu un, otrkārt, Jelgavas nespēju sekot Rīgai, kas Uzvaras pieminekļa dēļ pārsauca tā apkārtni par Uzvaras parku.
Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atgūšanu piemineklis Latvijas atbrīvotājiem padomju okupantu izpratnē bija jānovāc neatkarīgi no tā mākslinieciskās kvalitātes. Īsā pārejas periodā atradās arī laiciņš un tribīnes diskusijām, vai nebūtu iespējams okupantiem veltīto pieminekli saglabāt, apkarinot to ar atmaskojošiem paskaidrojumiem un atgriežot vecajā vietā Lāčplēša tēlu. Ap Uzvaras pieminekli Rīgā runas par tā ideoloģisko dezaktivāciju ar paskaidrojumiem un kontrpieminekļiem risinājās gadu desmitiem, bet Jelgavā viss norisinājās ļoti ātri. Padomju piemineklis tika novākts un Jelgavai pareizajā datumā, 1992. gada 21. novembrī bez nekādām atrunām, atvainošanās un vēsturiski mākslinieciskiem rēbusiem savā vietā atgriezās K. Jansona dēla Andreja Jansona (1937-2006) no jauna izkaltais “Lāčplēsis".
Latvijas Republikā komjaunatne kļuva tikpat lieka kā okupācijas laika pieminekļi. Komjaunatnes parks tika pārsaukts par Stacijas parku vai skvēru, bet noteikti ar lielo S.
Uzvaras parks Jelgavā spējis un spēj apmierināt katru nākamo varu, kas neskopojas ieguldīt parkā naudu: “1. jūnijā Uzvaras parkā Jelgavā tiks atklāta atpūtas un rotaļu pilsētiņa, kuras izveidē ieguldīti 594 000 eiro,” aģentūra LETA steidza paziņot 2021. gada 21. maijā. “Uzvaras parkā izvietoti ozolkoka namiņi vairākos stāvos, gaisa takas, sajūtu takas un dārzs, tuneļi un slīdkalniņi, vieta radošām rotaļām ar ūdeni, velotrase, “chill” zona un šķēršļu trase.”
Tā tas viss veidojas kopš 1936. gada, kad Uzvaras parks pirmo reizi nosaukts par parku, taču ar Vienības parka nosaukumu. K. Ulmaņa propagandas centrālais preses izdevums “Brīvā Zeme” 1936. gada 26. jūnijā pavēstīja, ka “Jelgavā cels pastāvīgu estrādi dziesmu svētkiem” “un tai vieta izraudzīta Vienības parkā”. 4. augustā Jelgavas avīze “Zemgales Balss” aprakstīja celtniecības gaitu, kad “ Vienības parks ir dēļu, baļķu un citu materiālu piekrauts, jo atsevišķā vietā būvē ari jaunu bufeti. Arī tā būs plaša un ērta...”
Vienības parka esamība turpinājās līdz Latvijas okupācijai un inerces dēļ vēl īsu laiciņu pēc tās. Ak, kā nespēja paredzēt cilvēki vēstures pavērsienus un paši savu likteni, kad 1939. gadā Jelgavas Latviešu biedrība 6. jūnijā “Zemgales Balsī” aicināja atzīmēt “tautiskus Līgo svētkus ar Jāņu sieru, alus mucu, uguņošanu u. c. izpriecām 17. jūnijā Vienības parkā, Uzvaras ielā 51”. Proti, neparedzēja to, ka tieši pēc gada 17. jūnijs kļūs par Latvijas okupācijas dienu, kas jāatzīmē ar karogiem sēru noformējumā. Un “Zemgales Balss” neparedzēja, ka 1940. gada 22. jūlijā laikrakstam nāksies atskaitīties par to, kā “15 000 jelgavnieku sveic Padomju Latviju”: “Lielās uzvaras karogiem augstu plandot, gājiens devās uz Vienības parku.”
Vēl pēc dažām dienām nebija vairs ne “Zemgales Balss”, ne Vienības parka. 12. augustā “Zemgales Komunists“ rakstīja, ka “vakar notika Kompartijas Jelgavas organizācijas sieviešu masu sapulces Miezītē un Uzvaras parkā. (..) Uzvaras parkā bija sapulcējušies ap 500 dalībnieku. Kā runātāji uzstājās b. b. Baltaitis, Rozenbergs un A. Kleķers. Baltaitis runāja par Staļina konstitūciju un sievieti.” Taču drīz vien ar okupācijas režīma ielikteņiem atkārtojās tas pats, kas ar Ulmaņa režīma aktīvistiem. 1941. gada 23. jūnijā “Zemgales Komunists” 1. lpp. publicēja PSRS Augstākās Padomes Prezidija Dekrētu par kara stāvokļa izsludināšanu atsevišķos PSRS apvidos, tajā skaitā Latvijas PSR, bet 4. lpp. atskaitījās, kā “Atpūtas parkā, Uzvaras ielā LĻKJS Jelgavas pilsētas komiteja rīkoja fizkultūras dienai veltītu sarīkojumu ar sacensībām un tautas sapulci”. Dažas līdzīgas publikācijas ap to pašu laiku apstiprināja, ka Atpūtas parks domāts kā vietas oficiālais nosaukums, nevis raksturojums.
Pirmajā mirklī pēc Jelgavas nonākšanas vācu okupācijā tur spēja sarosīties un tikt pie vārda Latvijas Republikas entuziasti. Viņu izdotā “Nacionālā Zemgale” 1941. gada 23. jūlijā dislocēja kādu okupācijas gada notikumu kā notikušu Vienības parkā, taču vācu okupācijas režīma nostiprināšanās stabilizēja Uzvaras parka nosaukumu Jelgavā. 1942. gada 4. jūlijā latviešu pašpārvaldes centrālais izdevums “Tēvija" aprakstīja, kā Jelgavā svinēta Latvijas “atbrīvošanas", t.i., vācu okupācijas pirmā gadadiena: “Uzvaras parkā bija plaši tautas svētki...” Savukārt 1943. gada 28. jūlijā “Kurzemes Vārds” liecināja, kā Jelgavā risinājušies “dziesmu svētki - latviešu tautas gara spēka apliecinājums”: “Pirms svētku koncerta sākuma dziedātāji un dziedātājas sapulcējās hercoga Jēkaba laukumā, lai no turienes dotos kopīgā gājienā uz svētku vietu - Uzvaras parku.
Dziedātāju gājienu, kurā piedalījās 45 kori ar 1600 dziedātājiem un dziedātājām skaistos tautas tērpos, Uzvaras parkā jūsmīgi sveica apm. 20 000 klausītāju” (attēlā).
Pēc tam okupācijas varas atkal mainījās, bet atlikušo iedzīvotāju un migrantu pienākumi palika tie paši. “Visi uz kopēju mītiņu par godu Uzvaras dienai! Uzvaras ielā, parkā.” No šādi noformēta “Zemgales Komunista” 1946. gada 9. maija saukļa jelgavnieki saprata, kur viņiem būs jāatrodas, pat ja nebija skaidrs, kā tad parku Uzvaras ielas malā pareizi saukt. Mēnesi vēlāk avīze izteicās skaidrāk, kad 21. jūnijā aicināja uz “plašu Jāņu dienas sagaidīšanu Uzvaras parkā".
Pat nesāksim sniegt piemērus par Uzvaras parku kā Dziesmu dienu, Jelgavas un Zemgales dziesmu svētku u.tml. sarīkojumu mājvietu no pagājušā gadsimta 40. gadiem līdz mūsdienām. Visu padomju laiku Uzvaras parks figurēja kā estrādes ansambļu koncertu un teātru vasaras viesizrāžu adrese.
Atmodas iesākums “pārkārtošanās” aizsegā Jelgavā izpaudās arī kā 1941. gadā jau pieteiktā Atpūtas parka reminiscence: “Izmantojot par pamatu Uzvaras parku, Jelgavā liek veidos Kultūras un atpūtas parks,” kāda pašvaldības ierēdņa sacīto 1987. gada 19. jūnijā atstāstīja “Darba Uzvara”.
Reālie pārveidojumi tomēr izrādījās dziļāki nekā parka pārsaukšana nevainīgajos kultūras un atpūtas vārdos. 1988. gada 21. oktobrī tā pati “Darba Uzvara” sauca uz Tautas frontes vietējās nodaļas organizētu manifestāciju 23. oktobrī Uzvaras parkā, “lai izteiktu protestu pret Vissavienības resoru politiski ekonomisko patvaļu".
Ieeju mūsu tagadējā dzīves izkārtojumā ilustrē “Jelgavas Ziņotāja” 1990. gada 4. augusta reklāma, ka misionārs Stīvens Bradkovičs “ļaunus garus izdzīs, jaunām mēlēm runās 8. augustā pl. 19 Jelgavā, Uzvaras parka estrādē”.
