Īstenībā Rīga parādā Šteinhaueram tikai labus vārdus, jo Šteinhauera zemes īpašumus un visus citus labumus izšķērdējuši viņa mantinieki.
Ko Dievs (daba, liktenis, varbūtību teorija...) deva, to Dievs arī paņēma. Diviem neskaidras sociālās izcelsmes latviešiem Jānim un Matīsam deva tādas spējas un iespējas, ka viņi ne tikai iemuka Rīgā un atkratījās no savas pagātnes - visticamāk, ka no dzimtbūšanas kaut kur Kurzemē, bet arī kļuva par turīgiem Rīgas nepilsoņiem. Tādā veidā kļuva arī par toreizējās Rīgas un tagadējās Latvijas vēsturē pieminamiem personāžiem. No viņiem lielāka ievērība pienākas 1734. gadā nomirušajam Matīsam. Tā noticis nevis Matīsa mantas, bet viņa 1705. gadā dzimušā dēla Jāņa dēļ. Dēls pārspēja tēvu un līdz sava mūža beigām 1779. gadā kļuva no turīga nepilsoņa par vienu no turīgākajiem Rīgā gan starp pilsoņiem, gan nepilsoņiem, kļuva par lielāko zemes īpašnieku tagadējā Rīgas Pārdaugavā. 1744. gadā Jānim piedzima dēls Daniels Gotlībs, kurš apmainīja lielāku turību pret mazāku turību, kompensācijā 1784. gadā saņemot Rīgas pilsoņa, tā laika terminoloģijā namnieka, statusu un vācu baronesi par sievu. Pēc tam, kad Daniels Gotlībs bija 1811. gadā nomiris, viņa atraitne visus Šteinhaueru īpašumus izpārdeva.
Vairāk nekā simts gadus Šteinhaueru bijušie īpašumi, tāpat kā Šteinhaueru gēni, aizvien saskaldītākā veidā cirkulēja starp Rīgā dzīvojošiem vāciešiem, latviešiem, ebrejiem, krieviem utt. Vācieši no šis aprites tika izrauti ar 1939. gada izceļošanu. Tā ietvēra viņu īpašumu piespiedu pārdošanu, kas daudzos gadījumos bija īpašumu atdošana.
Izsekot Šteinhaueru gēnu ceļiem praktiski neiespējami, jo Jāņa 1779. gada kapakmenī iegravēts, ka pēc viņa palikuši trīs dēli, deviņas meitas un 24 mazbērni. Tomēr no viņiem neatradās neviens tāds, kurš spētu noturēt īpašumus un radīt vismaz vienu uzņēmējdarbībai spējīgu pēcnācēju, kurš spētu radīt uzņēmējdarbībai spējīgu pēcnācēju utt. paaudzi pēc paaudzes līdz 1940. gadam. Tajā brīdī esošos latviešu uzņēmējus vēsture palaida piecdesmit gadus ilgā atvaļinājumā, no kāda mazas izredzes atgriezties tiem, kuri savulaik nosūtīti pavadīt atvaļinājumu no saimnieciskās darbības kapā. Ja Šteinhaueri līdz tam laikam būtu noturējuši savu uzvārdu un vietu latviešu lielburžuāzijā, padomju okupanti īpašumus būtu atņēmuši, bet atjaunotā Latvijas Republika kopš 1990. gada līdz šai baltai dienai kaut ar grūtībām, bet atrastu kādu, kam viņu īpašumus atdot.
Īstenībā Rīga un Latvija parādā Šteinhaueriem tikai pateicības vārdus. Gan jau varētu atrast piemērus, kā Steinhaueru īpašumtiesību laikā evolucionējušais Rīgai piegulošo teritoriju dalījums muižās joprojām ietekmē tagadējo pilsētas ielu tīklu, apbūves raksturu un apkaimju iedzīvotāju manieres, bet galvenais ir Šteinhaueru ietekme uz latviešu tautas un tādējādi arī Latvijas valsts rašanos. Bez viņiem tagadējā Latvija būtu savādāka, nekā tā tagad ir.
Ticams, piemēram, ir nostāsts, ka Jānis Šteinhauers atjaunojis Lielā Ziemeļu kara gados pārtraukto tradīciju svinēt Zāļu vakaru pirms Jāņu dienas. Lai gan tādi auglības veicināšanas rituāli piekopti visā pasaulē un visā cilvēces vēstures gaitā, cik nu mums par to zināms, šo rituālu pielāgošana dažnedažādos modernizācijas projektos aizņemto eiropiešu dzīves uztverei nav nekas dabisks vai pašsaprotams. Šādi rituāli kaut pārpalikumu veidā tiek uzturēti tikai šur un tur, tai skaitā Latvijā pamanāmāk nekā citur.
Par galveno, jo paveicis tas Jānis Šteinhauers no Šteinhaueru dzimtas ar daudziem Jāņiem, kura dēļ šie Šteinhaueri vispār tiek pieminēti, ir cīņa par cilvēku tiesībām uz uzņēmējdarbību neatkarīgi no viņu tautības. Praktiski tā bija cīņa par latviešu tiesībām uz pašu ienesīgāko darbību - uz tirdzniecības starpniecību, ko Rīgā par savu monopolu bija pasludinājuši vācieši. Starpniecības vilinošākais objekts Šteinhaueru laikā izrādījās koki, kas Rīgas ostas apgrozījumā ieguva tādu nozīmi, kādu mūsdienu Latvijas iedzīvotāji atceras par naftas un tās produktu lomu Ventspils, bet daļēji arī Rīgas ostā. Ļoti mūsdienīga ir arī tāda ideja, ka daudzos gadījumos pakalpojumi saistībā ar preci kļūst tikpat svarīgi vai pat svarīgāki nekā pati prece. Tieši tā arī gadījās ar kokiem Rīgas ostā, kurus vajadzēja sašķirot, pirmām kārtām atlasot kuģu būvēšanai derīgos kokus no visiem pārējiem. Šteinhaueri - vispirms Matīss un tālāk Jānis - izcēlās ne vien ar unikālu prasmi koku vērtēšanā, bet vēl jo vairāk ar prasmi pārliecināt par savu unikālo prasmi Matīsa gadījumā zviedru un krievu, bet Jāņa gadījumā - krievu varas iestādes. Abos gadījumos no vietējiem vāciešiem atšķiramās varas deva Šteinhaueriem tik plašas tiesības uz koku šķirošanu, ka Šteinhaueru saņemtā atlīdzība par šo darbu ļāva viņiem sakrāt starta kapitālu starpniecībai koku pirkšanā un pārdošanā. Vācieši mēģināja viņiem to aizliegt, bet viņiem tas neizdevās. Pirmkārt, Rīgas rāte zaudēja tiesu Pēterburgā, lai gan spēja ievilkt tiesāšanos gadu desmitu garumā. Otrkārt, Krievijas varas iestādes vienkārši ignorēja vāciešu tiesu un visas citas vietējās varas iestādes, pērkot no Jāņa Šteinhauera kokus neatkarīgi no tā, ka pēc vietējiem likumiem viņš nedrīkstēja kokus pārdot. Tādējādi J. Šteinhauers tika pie naudas, ar kuras palīdzību novest līdz uzvarai tiesāšanos Pēterburgā. Varbūt lielākais un izšķirošais J. Šteinhauera kampiens bija viņa iegūtās tiesības piegādāt kokmateriālus Rundāles pils celtniecībai būvdarbu pirmajā periodā no 1736. līdz 1740. gadam - Kurzemes un Zemgales hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690-1772) pirmajos ziedu laikos, kurus vainagoja Krievijas impērijas reģenta pienākumi.
Varam atsaukties uz vēsturnieku Gvido Straubi, ka J. Šteinhauera nodoms bijis iekļūt Rīgas rātē, bet pakāpieni ceļā uz to bijušas latviešu tiesības vispirms uz jebkādu saimniecisko darbību un tālāk uz pilntiesīga Rīgas pilsoņa jeb namnieka statusu. Uz pirmā pakāpiena viņš nostājās un uz otrā nostādīja savu dēlu, kuram namnieka tiesības dažus gadus pēc tēva nāves atnesa tēva iekustināto procesu inerce. Latviešu līdzdalība Rīgas pilsētas pašpārvaldes iestāžu vadībā kļuva aktuāla 19. gadsimta beigās, kad Šteinhaueri jau atradās nepārskatāmi tālā vēstures dibenplānā.
Nopelni cīņā par tiesībām uz uzņēmējdarbību un vēlēšanu tiesībām neatkarīgi no cilvēku tautības skan kā mūsdienās pašsaprotami augstu vērtējama darbība, lai gan no supermodernistu un progresistu viedokļa jebkura tautības piesaukšana izklausās aizdomīgi un drošības pēc izskaužami. Pret Šteinhaueru viņi varētu būt žēlīgi ar tādu domu gaitu, ka (varbūt?) nemaz nebija vienas noteiktas tautības, par kuras tiesībām viņš cīnījās. To tikai tagadējie latviešu nacionālisti sacerējuši, ka viņš cīnījies par latviešu tiesībām, bet oriģinālajā terminoloģijā taču runa bija par vienādām tiesībām vāciešiem un nevāciešiem (Undeutsch), kas nav nekāda noteikta tautība. Tātad Šteinhauers nav cīnījies par vienas noteiktas tautības tiesībām, par ko viņam atzinība no ļoti pamanāmu un politikā, tajā skaitā Rīgas domē tagad pārstāvētu uzskatu paudējiem.
Šaubas par Šteinhaueru latviskumu izsaka arī jautājums, kur tad šis latviskums pazuda tieši tajā brīdī, kad tam vajadzēja zelt un plaukt pārticīgā un praktiski no jebkādiem politiskiem, ideoloģiskiem vai sadzīviskiem spaidiem atbrīvotā dzīvē. Tomēr latviskums izgaisa zibenīgi, tiklīdz visi šie labumi bija sasniegti. Ļaunām mēlēm pamats teikt, ka tas bijis labākajā gadījumā tikai atspēriena punkts cīņai par daudz lielākiem labumiem, kuros nekā latviska nav. To iegūšana padarīja ieguvējus par vāciešiem ar pretenzijām ja ne uz kosmopolītismu, tad vismaz uz eiropeiskumu. Tā piesaiste vienai konkrētai tautībai varētu būt paņēmiens jaundzimušo sākotnējai socializācijai, kuras jēga tieši esot no šīs sasaistes atbrīvoties ceļā uz pasaules kultūras virsotnēm.
Nacionāla valsts kā kultūras virsotne bija 19. gadsimtā uzvarējusi ideja, ar kuru dzīvojam līdz šai dienai. 18. gadsimtā idejas bija citas. Tajā skaitā atdzima viena no Viduslaiku ķecerībām, kurai sevišķi labvēlīgi apstākļi izradījās Lielā Ziemeļu kara atstātā postaža Livonijā. Kāds Vidzemes luterāņu mācītājs uzaicinājis uz šejieni attiecīgās sektas vadoni Nikolausu Ludvigu fon Cincendorfu (Zinzendorf, 1700-1760), kurš 1736. gada septembrī ar lieliem panākumiem sprediķojis Rīgas, Valmieras un Tallinas baznīcās. Muižnieki un mācītāji Vidzemes ģenerālsuperintendenta personā aplaudējuši cilvēkam, kurš pats un caur saviem mācekļiem spējis pārliecināt zemniekus, ka labāk mācīties lasīt, lai lasītu Bībeli, nekā nodzert naudu un laiku. Tā muižnieku partija, kura bija izrēķinājusi, ka izdevīgāk dot zemniekiem iespējas (skolas zemnieku bērniem u.tml.) pievērsties Bībelei, bija pārmākusi to muižnieku partiju, kuras biznesa ideja bija izsūkt no zemniekiem naudu muižniekiem piederošos krogos un pievērt acis uz to, cik maz nodzirdītie zemnieki spēj paveikt klaušu darbos. Pēc tam krodzinieku partija revanšējās ar stāstu, ka atbalsts henrhūtiskumam pārkāpjot starp Vidzemes muižniecību un Krievijas caru Pēteri I noslēgto līgumu ar apņemšanos uzturēt šeit luterānismu, novēršanās no kura draudot denonsēt visu līgumu ar Baltijas muižnieku privilēģijām attiecībā pret Krievijas muižniekiem. Rezultātā tika sarunāta, bet pēdējā brīdī atcelta Krievijas karaspēka soda ekspedīcija henrhūtiešu iznīdēšanai un atrasta formula, kā vieni un tie paši cilvēki drīkstēja atrasties gan luterāņu, gan hernhūtiešu brāļu draudzēs. Šīs formulas lietošanas prakse izsmeļoši aprakstīta romānā “Mērnieku laiki”, lai gan ir bažas, ka mūsdienu cilvēki bez priekšzināšanām var šo tēmu vispār nepamanīt par spīti tam, cik svarīga tā bija brāļiem Kaudzītēm.
Šeit tikai jāapliecina, ka Rīgas jaunbagātnieks Matīss Šteinhauers bijis starp gavilējošiem Cincendorfa - grāfa Cincendorfa klausītājiem. Gan jau tik enerģiskam cilvēkam kā Matīss tiešām izdevies izsisties līdz Cincendorfam arī personisku kontaktu izveidošanai. Matīss kļuvis par vietējās brāļu draudzes vadītāju un arī šo pienākumu jeb godu atstājis mantojumā dēlam Jānim. Viņiem noteikti bija sava loma - varbūt ļoti liela loma, lai novērstu draudzes likvidēšanu ar soda ekspedīcijas paņēmieniem un lai nodrošinātu hernhūtiešu un luterāņu savietošanos gan Rīgā, gan visā Vidzemē. Apgādāšanās ar savu brāļu draudzi nebūt nelika Šteinhaueriem izstāties no sv. Jāņa draudzes luterāņu baznīcā.
Pievēršanās hernhūtismam dod atbildi par Šteinhaueru izzušanu no sabiedrības redzes loka. Jāņa enerģiskākie bērni devušiem misionāru gaitās galvenokārt uz tām pasaules daļām, kur dominējusi angļu valoda. Vērts citēt kaut vienu teikumu no Alvila Zauera grāmatas “Šteinhaueri un viņu laiks” (R., 2014), ka “ticība ne tikai pavēra Šteinhaueriem pasauli, bet arī aizveda viņus prom no latvietības". Pieticīgākie Šteinhaueri apmierinājušies ar vietējo mietpilsoņu dzīvi, ko, cerēsim, dažu savu pēcteču veidā ar dažādiem uzvārdiem dzīvo arī Latvijā.
