Kurš uzvarēs Ukrainā, tas dabūs Baltiju

© Neatkarīgā

Tagadējā Latvija ar latviešiem un Krievija ar saviem impēriskajiem sapņiem ir Lielā Ziemeļu kara produkti, kuru radīšanai daudz audzelīgāka nekā ziemeļi izrādījās tagadējās Ukrainas teritorija.

Krievijas impērijas glābšanai iecerētais, bet iznīcināšanai daudz vairāk atbilstošais Krievijas karš pret Ukrainu notiek turpat, kur šī impērija pirms 300 gadiem tika radīta aiz Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) izkārtnes. Kara nosaukums norāda uz teritorijām, kuru saimnieku nomaiņa bija kara mērķis un rezultāts. Šajās teritorijās tik tiešām atrodas daudzas vietas, kas iekļautas Lielā Ziemeļu kara hronikā. Tajā nosaukti daudzu kauju lauki, kas dažos gadījumos izpelnījušies pieminekļus dabā. Rīgā šāds piemineklis aplūkojams Lucavsalā (attēlā).

FOTO: Arnis Kluinis

Tomēr no tā, kas attiecīgā kara laikā notika tagadējā Latvijas teritorijā, kā svarīgākais notikums jānosauc kādas jaunas sievietes Martas Skavronskas (1684-1727) nonākšana krievu gūstā, tālāk galmā un Krievijas impērijas tronī. Pēc tam šajā tronī uzkāpa arī viņas meita Elizabete un meitas Annas dēls Pēteris III. Pēc viņa visi nākamie oficiālie Krievijas impērijas valdnieki, izņemot Katrīnu II, bija M. Skavronskas jeb Katrīnas I bioloģiskie pēcnācēji. Viņi līdz ar impērijas troni tika likvidēti 1917. gadā, taču impērija joprojām pastāv un cenšas saglabāties, izmantojot zinātnes un tehniskas progresa rezultātus un totalitāro (fašistisko) valstu būvēšanas paņēmienus. Pašreiz Krievija pakārtojusi visus iespējamos jaunievedumus vissenākajam un pašam galvenajam impēriju taisīšanas paņēmienam - iekarošanas karam.

Baltijā trūkst vietas lielām kaujām

Par iekarošanas aktuālo objektu Krievija nav izvēlējusies tagadējo Baltiju, kuras sagrābšanu Krievija un visa civilizētā pasaule savulaik pareizi novērtēja par pēdējo nepieciešamo panākumu, pēc kura Maskavas kņaziste drīkst pārsaukties no sagrābto zemju kolekcijas par impēriju.

Turienes valdošo aprindu apziņā Krievija pastāv kā impērija arī pēc tam, kad Baltiju nācies zaudēt. Protams, ka Baltijas atgūšanu šīs aprindas uzskata par nepieciešamu un neizbēgamu, taču izvēlējās to sasniegt aplinkus ceļā. Apzināti vai neatzināti šā ceļa maršruts daudzviet sakrīt ar Lielā Ziemeļu kara gaitu. Baltija toreiz izrādījās pārāk sīka Lielā kara ģenerālkaujām: pat pietiekami lielu kaujas lauku šeit atrast grūti, bet galvenais, ka cilvēku skaits šeit apmierināja tikai Lielā mēra, nevis Lielā kara apetīti. Būtu bijusi lieka greznība, ja abas puses vestu uz šejieni karotājus, lai viņu skaits atbilstu kaujām, kuru iznākums sakrita ar visa kara iznākumu. Lielā Ziemeļu kara vešanai vispiemērotākā izrādījās Ukraina tagadējās valsts robežas vai netālu no šīm robežām Ukrainas kaimiņvalstīs, ja vadāmies no mūsdienu politiskās kartes. Šī pati teritorija deva vietu ne tikai kaujām, bet vēl citiem notikumiem ar izšķirošo iespaidu uz kara iznākumu. Kurš uzvarēja Ukrainā, tas dabūja Baltiju.

2022. gada februārī Krievijas diktators Putins pavēlēja uzbrukt Ukrainai pārliecībā, ka tādējādi viņš dabūs daudz vairāk nekā tikai Ukrainu. Viņaprāt, pēc Ukrainas sagrābšanas dažas dienās Ziemeļatlantijas militārā savienība NATO izpildīs Krievijas prasības par savu spēku atvilkšanu 1998. gada robežās, kas nozīmētu Baltijas atdošanu Krievijai.

Jaunākās ziņas no Ukrainas kauju laukiem uzskaita Krievijas neveiksmes, bet ar šīm ziņām tomēr nepietiek, lai izdarītu divus secinājumus. Pirmkārt, aktuālo, ka Krievija jau sakauta. Otrkārt, prognostisko, ka Krievija sakāve tieši tur, kur Krievijas uzvara radīja Krievijas impēriju, iznīcinās šo impēriju bez izredzēm pārsaukties un atdzimt, kā tas kopš 1917. gada jau noticis pat divas reizes. Jāiztiek ar to, ka šodienas ziņas liek iezaigoties svaigās krāsās jau izbalējušiem vēstures notikumiem un otrādi - vēsturiskās sakritības palīdz atsijāt būtisko no nebūtiskā ikdienas ziņu gūzmā.

Ziemeļu kara nosaukumam atbilstošie notikumi

Esam ievērojami ar to, ka Lielais Ziemeļu karš sākās tieši Latvijas teritorijā. Lai visā pasaulē iegaumē Olaines miestiņu pie Misas upes. 1700. gada 11. februārī Saksijas karaspēks 12 tūkstošu kājnieku un 600 dragūnu sastāvā bez kara pieteikuma tieši tur pārgāja robežupi starp Polijai pakļāvušos Kurzemes hercogisti un Zviedrijas pārvaldīto Vidzemi, lai ieņemtu Rīgu. Tomēr tālāk par tagadējo Pārdaugavu uzbrucēji netika.

Kara iesākums noteikti atbilst ziemeļiem, kas Eiropā atrodas aiz līnijas, no kuras vidējā gaisa temperatūra janvārī noslīd zem nulles. Citiem vārdiem sakot, ziemeļi sākas tur, kur beidzas Golfa straumes ietekme, kuras dēļ attiecīgā izoterma iet nevis normālajā austrumu-rietumu, bet ziemeļu-dienvidu virzienā apmēram pa Polijas upes Vislas gultni.

Demonstratīvi ziemeļos pie Haldenas cietokšņa Norvēģijā 1718. gada novembrī tika nošauts 1682. gadā dzimušais un 1697. gadā kronētais Zviedrijas karalis Kārlis XII. Tas laikam paliks nekad nenoskaidrots, vai viņu nogalināja kaujā, galma apvērsumā vai pilnīgi nejauši.

Latvijas iedzīvotājiem var rasties jautājumi, kas tie tādi sakši un kāpēc viņi uzbruka Rīgai. Atbilde tāda, ka sakši bija Saksijas kūrfirtistei (Kurfürstentum Sachsen) piederīgie no teritorijas, kuras tagadējais orientieris ir Vācijas pilsēta Drēzdene. 1694. gadā par kūfirstu viņiem bija kļuvis Augusts II Stiprais (1670-1733), kurš 1697. gadā amatu apvienošanas kārtībā tika ievēlēts arī par Polijas karali un Lietuvas lielkņazu. Tūlīt pēc tam notikušais ir jāparāda uz Ukrainas kartes (attēlā).

Ekrānšāviņš

Sāksim ar Ukrainas pusē esošo robežpilsētu ar Poliju Rava-Rusku, kurā 1698. gada augustā Krievijas cars Pēteris I (1672-1725) un Augusts II noslēdza principiālu vienošanos uzbrukt Zviedrijai, lai atņemtu tai Vidzemi un Igauniju par labu Polijai, Ingriju un Karēliju - Krievijai. Pāris gadu laikā šai koalīcijai pievienojās vēl vairākas valstis un 1700. gadā tā uzskatīja sevi par gatavu sākt uzbrukumu plašā frontē, kas visur izgāzās. Sakši un viņiem palīgā atsūtītie krievi mīcījās pa Pārdaugavu pusotru gadu, kamēr zviedri nonāca līdz viņiem, pa ceļam sakaujot dāņus Dānijā un krievus pie Narvas. Zviedri uzvarēja arī pie Rīgas, kā pēdējos apsitot Lucavsalā patvērušos krievus, aizgāja uz Kurzemes hercogisti un pēc tam vēl sešus gadus trenkāja Augustu II pa Poliju, Lietuvu un Saksiju. Krievi pa to laiku atgriezās Baltijā, 1702. gadā sagrāba Alūksni ar M. Skavronsku, 1704. gadā guva revanšu Narvā, t.i., pašu Narvu utt.

Kāpēc armijas devās uz dienvidiem

Tiklīdz Lielais Ziemeļu karš iegāja normālās sliedēs, tā izrādījās, ka Baltija kā šaura piejūras josliņa nav nosargājama pret uzbrucējiem, kam iespēja nākt no Krievijas dziļuma uz jebkuru punktu visā aizsardzības līnijas platumā. Nelīdzēja ne gadsimtiem būvēta nocietinājumu sistēma, ne Zviedrijas tuvums, ne zviedru flotes jauda atvest cilvēku papildspēkus un kara materiālu papildinājumus. Kārlis XII saprata pareizi, ka Baltiju nosargāt iespējams, nevis atgriežoties Baltijā, bet dodoties Krievijas dziļumā un uzvarot tur. Kārlim XII bija pamatoti apsvērumi, kāpēc labāk būtu iebrukt Krievijā no dienvidu puses, kur atbalstu viņam solīja kazaku hetmanis Ivans Mazepa (1639-1709). Tālākais zviedru bēdu stāsts labi zināms: lielākā daļa kazaku Mazepu neatbalstīja, no Zviedrijas nākošos papildspēkus krievi pārtvēra un iznīdēja pie Ļesnas, pārziemot 1708./1709. gadā nācās bargākos laika apstākļos, nekā dienvidos tika cerēts un 1709. gada 9. jūlijā zviedri pie Poltavas piedzīvoja pilnīgu sagrāvi. Kārlis XII un Mazepa ar mikroskopiskām savu bruņoto spēku atliekām patvērās pie turku sultāna Ahmeda III (1673-1736; tronī 1703-1730). Tas ierādīja viņiem vietu savos valdījumos - Benderu miestiņā, kur Mazepa tūlīt pat nomira, bet pie Poltavas ievainotais Kārlis XII bija spiests piecus gadus piedzīvot statusu maiņas no sultānu apciemojoša karaļa līdz nelegālajam imigrantam, kuru tūlīt deportēs.

Toreiz pie pils uzbūvētā sēta tagad kļuvusi par pilsētiņu Moldovā tās starptautiski atzītajās robežas, bet faktiski atrodas Piedņestras Moldāvu Republikā kā lielākā Dņestras upes osta.

Ziemeļu karš aizsedza krievu-turku karu

Mūsdienu terminoloģijā runājot, Lielais Ziemeļu karš aprakstāms kā liecība par to, ka Eiropa jau tad zaudēja pasaules un tātad arī vēstures centra nozīmi. Tas vēl nekas, ka Ziemeļu kara galvenajai kaujai tika izmantota teritorija Ukrainā, kuras piederību Eiropai līdz šim nav izdevies juridiski noformēt ar Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā. Galvenais, ka aiz Ziemeļu kara izkārtnes tiek paslēpts pavisam cits karš tādā vērienā, ka maza nozīme bija tam, kā karavīru grupiņas trenkāja viena otru starp Saksiju un Karēliju un izsita viena otru no tādām pilsētiņām kā Rīga. Lielā Ziemeļu kara iznākumu noteica krievu-turku 1710.-1713. gada karš, bet īstenībā tikai viena kauja, saprotot ar to notikumus apmēram mēneša ilgumā.

Kārtējo krievu-turku karu ievadīja Pētera I pretenzijas pret Turciju par Kārļa XII izmitināšanu. Turcija uz Krievijas draudiem atbildēja ar saviem draudiem utt. līdz karam. Pārvērst konfliktu par karu jo īpaši centies Turcijas vasalis Krimas hans. Viņa atrašanās tiešā kontaktā ar Krieviju lika saredzēt Krievija nostiprināšanos un vēlmi sagrābt Krimu, kā tas arī notika 1783. gadā. Tagad saprotams, ka 1711. gads bija īstais un pēdējais brīdis, kad šādu notikumu principā varēja novērst.

Turcija prot pārsteigt

Tā gada pavasarī Pēteris I devās pret Turciju ar saviem galvenajiem spēkiem pa sānceļu caur kristiešu apdzīvotām Turcijas impērijas nomalēm, lai krievu karaspēka paradīšanās tur izraisītu sacelšanos pret turku kundzību. Īstenībā ne uz ko tādu iedzīvotāji neielaidās. 40 tūkstošus krievu vienkārši aplenca un, piespiežot pie Prutas upes, jūlijā pilnībā nobloķēja 140 tūkstoši turku, pat neieskaitot izpalīgus no Krimas. Pēteris I bija gatavs atteikties no visiem ieguvumiem Baltijā un atdot zviedriem pat Pleskavu, ja vien turki atlaistu viņu ar viņa armiju dzīvus un neiebilstu, ka Krievijai no Lielā Ziemeļu kara paliek tik vien kā tas zemes pleķis Ingrijā, kur Pēteris I jau bija sācis celt Pēterburgu.

Visiem par pārsteigumu izrādījās, ka turki vispār negrib karot kaut kādas Zviedrijas dēļ; ka turku armija nav ar mieru zaudēt vairāk karavīru, nekā krievu iesprostošanas kaujās jau zaudējusi; ka Turcijai tieši tajā pašā brīdī jākārto attiecības ar Persiju, nevis jādomā, kas tad nu būs, ja Pētera I kā valdnieka un varbūt arī kā fiziskas personas iznīdēšana mainīs noteikumus politiskajām un militārajām spēlēm Eiropā. Turki atlaida Pēteri un viņa armiju apmaiņā praktiski pret neko - pret dažiem apvidiem Krievijas un Turcijas, precīzāk Krievijas un Krimas kontaktzonā, kur Pēterim bija izdevies pavirzīties uz priekšu kara gājienos, kādi bija rīkoti tikai Krievijas armijas un personīgi Pētera I militāro prasmju trenēšanai pirms īsta kara Eiropā. Jā, Eiropā viņš tiešām uzvarēja, bet pret dienvidu kaimiņu izrādījās niecība. Tā tas palicis līdz šai baltai dienai, kad Turcija vēro karu Ukrainā un rēķina, vai tai tagad savākt atpakaļ Krimu, vai sagādāt sev vēl kādu citu prieciņu.

Izpēte

Dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” projekta parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmās darba sēdes laikā uz demonstrācijas ekrāniem tika rādīta “Neatkarīgās” 10. jūlija publikācija “Evika Siliņa par "Rail Baltica" sadārdzināšanos: Valdībai nav tādas naudas, ko samaksāt”, kamēr komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs stāstīja, kā pārtaisījis pārvaldes aparāta valodā un nosūtījis Ministru prezidentei E. Siliņai avīžrakstā ietvertos jautājumus.

Svarīgākais